VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūsdienu mākslinieki paradīzes meklējumos Margarita Zieda Berlīnes starptautiskais teātra festivāls Spielzeit Europa 2007/2008, kas turpinās no 5. oktobra līdz 30. janvārim un latviski tulkojams kā "Eiropas sezona", šoreiz nodarbojas ar cilvēces sapņu un utopiju testēšanu. Jautājot - kas no agrākajām kolektīvajām ilgām par laimi, par mainītu, labāku pasauli ir palicis pāri? Kas ir šodienas "paradīzes meklējumi"? Teātrī un dzīvē. | |
 Skats no izrādes "Štiftera lietas" | |
| Izvirzot par festivāla moto Paradise now, Ņujorkas leģendārās grupas The Living Theatre anarhistiski pacifistisko aicinājumu pārmainīt pasauli, atsaucot atmiņā 1967. gada grandiozo "Mīlestības vasaru" Sanfrancisko līča piekrastē, komūnu, hipiju, hašiša, hepeningu, brīvās mīlestības, pretkara protestu laiku, festivāls ir aicinājis māksliniekus vēlreiz atskatīties uz jaunāko un vienlaikus arī pēdējo lielo utopiju par kolektīvās laimes iespējamību.
Ar pozitīvo domu, ideju un enerģijas meklējumiem "Eiropas sezona" nodarbojas jau otro gadu. Pagājušās sezonas moto skanēja "Viss būs labi". Veidot "Eiropas sezonas" seju bija uzaicināta Latvijas māksliniece Monika Pormale, festivāla vadītājai jau pazīstot lieformāta fotogrāfiju sēriju izrādei "Ledus" un vēloties to vēlreiz ieraudzīt Berlīnē, tiesa, atbrīvotu no provokatīvi sektantiskā konteksta, kāds tai tomēr piemita teātra izrādē. Berlīnē Monika Pormale radīja pavisam jaunu darbu, dažādās pilsētas vietās lūdzot berlīniešiem satikties sirsnīgā apkampienā, uz brīdi ieklausīties citam cita sirdsvalodā un ar fotokameru fiksējot šo īso sastapšanās mirkli. Vēlāk tas pārtapa milzu fotogrāfijās, pārklājot festivāla ēku kā no iekšpuses, tā ārpuses. Naktī, ejot vai braucot cauri šim klusajam un tumšajam bijušās Rietumberlīnes rajonam, kurā atrodas Berliner Festspielhaus, gigantiskās fotogrāfijas, izstrāvojot cilvēcisku siltumu, izgaismojās cauri kailajiem kokiem. Šogad festivāla vizualitāti, tā sejas veidolu izgudrot bija uzticēts austriešu māksliniekam Rūdolfam Bekičam, kurš jau otro gadu strādā Latvijas teātros, veidojot scenogrāfijas gan Dailes, gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Latvijas Nacionālajā operā. Kopā ar Bernhardu Rešu viņi Berlīnes festivāla mājas logus un sienas bija pārklājuši ar milzīgu eksotisku augu labirintu, kura apziņā iecērtošais neonzaļais un violeti rozā krāsu starojums aicināja uzsākt halucinogēnu ceļojumu nezināmajā. Doties paradīzē iekšā - tūlīt un tagad. Ar savu radikālo pozitīvisma uzstādījumu Vīnes teātra zinātņu doktores Brigites Fīrles (Brigitte Furle) veidotais festivāls, kuru viņa Berlīnē programmē jau otro gadu, visai atšķiras no tā, ko vācieši pārsvarā ir raduši sagaidīt no teātra: obligāto intelektuālismu, politisku angažētību, kritiski analītisku skatījumu un - pats galvenais - skatienu bez ilūzijām jeb bez rozā brillēm, kā viņi to joprojām lepni vēl apzīmē. Festivāls nenodarbojas ar ilūziju producēšanu, tas ir gan politiski angažēts, gan kritiski analītisks, gan arī ļoti nopietni vērš skatienu uz cilvēku, pievelkot tuvplānā sarunu par cilvēciskās dzīves vērtībām. Tās, no vienas puses, ir pārāk vienkāršas un katram saprotamas lietas, lai par tām vītu aizraujošus intelektuālus diskursus, un, ja tas nesanāk, tad jau tāda apmainīšanās ar banalitātēm vien paredzama, tāpēc labāk nemaz nesākt. No otras puses, pastāv jau vēl arī visas briesmas iekrist patosā un sentimentā, uzsākot šādas sarunas. Un no tiem abiem pēdējiem cilvēks, kas lepojas sevi pozicionēt kā mūsdienīgu, domājošu būtni, bēg kā velns no krusta. Štiftera lietas Vācu komponists un režisors Heiners Gebelss (Heiner Goebbels) rada pietiekami sarežģītus un fascinējošus darbus, lai uztrauktos par savu reputāciju, vedot šādas vienkāršas, cilvēciskas sarunas. Kritiķi joprojām nezina, kur viņu ierindot un kā viņa darbus definēt, bet pats autors tikmēr konsekventi turpina strādāt teātrī, uzsverot, ka teātris viņu ļoti interesē, tikai viņam vienmēr licies garlaicīgi, ka tas izvirza priekšplānā tekstu. Un ka tajā ievērota strikta hierarhija: iestudējot izrādes, vieni elementi tiek pakļauti un padarīti atkarīgi no citiem, tikai tā spējot stāstīt stāstus. Heiners Gebelss uzskata, ka teātrī to iespējams darīt arī ar citiem līdzekļiem, savedot visas mākslas kopā, bet nepakļaujot tās citu citai un ļaujot stāstu stāstīt katrai. Heinera Gebelsa teātris ir attīstījies no jautājuma - kā izstāstīt stāstu, lai tas būtu atvērts un uztverams visdažādākajos līmeņos? Lai teātrī būtu interesanti gan skatītājiem, kas trenējušies uztvert mākslas darbus no mūzikas perspektīvas, gan tiem, kuru mākslas lasīšanas iemaņas attīstījušās izstāžu zālēs, gan skatītājam, kas aizvien bijis uzticīgs tieši teātrim, gan tam, kurš dod priekšroku brīvajai fantāzijas telpai, ko savam lasītājam vaļā atstāj literatūra. Režisoru interesē attīstīt šos dažādos uztveres līmeņus tā, lai tie darbotos pilnīgi neatkarīgi cits no cita, nevis turpinot un papildinot citam citu režisora strikti nospraustās vietās. Nevis Gesamtkunstwerk veidošana ir tas, ar ko gribētos nodarboties Gebelsam, viņu interesē pētīt, kas notiek, tekstiem, skaņām, gaismām, krāsām, trokšņiem, kustībām, priekšmetiem saskaroties un atgrūžoties, attālinoties. "Štiftera lietas", ar kurām tika atklāta "Eiropas sezona", ir izrāde piecām klavierēm bez pianistiem. Tas ir teātris bez aktieriem, performance bez performeriem, izrāde bez cilvēkiem. Heiners Gebelss atver telpu acīm un ausīm, ievedot skatītāju skaņu, krāsu un attēlu telpā, saasinot uzmanību uz lietām. Saasinot vispār skatītāja uzmanību uz savu uztveri. "Štiftera lietas" ir attīstījušās, režisoram atklājot sev no jauna 19. gadsimta pirmās puses vācu romantiķa Adalberta Štiftera tekstus, kurus laikabiedri visai klišejiski ir pamanījušies ierindot bīdermeieriski omulīgo pašsajūtu apkalpojošo grāmatu sarakstā. Un - garlaicīgo grāmatu reģistrā. Jo šajos stāstos neesot tikpat kā nekādas darbības, nekas tur īsti nenotiekot. Esot tikai desmitiem lappušu gari pieraksti tam, ko kāds cilvēks redz, dzird un sajūt ap sevi notiekam. Gebelsu šie teksti pārsteiguši ar savu radikalitāti - ar vērojuma uzmanību, no mūsdienu perspektīvas neiedomājami smalko apraksta rūpību pret visu, kas ieskauj cilvēku un veido ap viņu telpu. Cilvēks tur ārējā līmenī it kā gandrīz pat nepiedalās, tikai skatās. Tikai redz un dzird. Izrakstot sīki, līdz pēdējam milimetram cilvēka skatiena kustību - apstājoties pie ledū iesalušas pārlūzušas egles mežā un virzoties no sakņu čemura izvijuma pāri stumbram līdz skuju raksta neskaidrajam zīmējumam apsnigušajā zarā -, Štiftera stāsti pārraida piedzīvoto pārdzīvojumu, uztverei it kā slīdot gar lietu ārpusi, vienlaikus virzoties tajās iekšā. Izmantojot ļoti racionālu tehniku - precīzu ārējās realitātes aprakstu, Štiftera teksti panāk neparasta jutekliskumu un spēcīgas metafiziskās dimensijas klātbūtni lasītājā jeb stāsta uztvērējā. Šādu, uz palēninātu un rūpīgu skatītāja uztveri virzītu teātri ir mēģinājis izveidot Heiners Gebelss. Viņa "Štiftera lietu" galvenie dalībnieki ir gaisma, migla, vējš, ūdens, ledus, balsis, trokšņi, skaņas un attēli, taču režisors neizmanto šo elementu potenciālu spēcīgu efektu radīšanai, gluži otrādi, viņš tos strukturējis, piedāvājot bezgala niansētu skatīšanos un klausīšanos. Režisors fokusē skatītāja uzmanību uz lietām, kas, kā viņš uzskata, teātra izrādēs aizvien atrodas skatiena perifērijā - rekvizīti, dekorācijas - un teātrī bieži tiek izmantotas pārāk ilustratīvi. Savā jaunākajā darbā viņš tās pārvērtis par galvenajām personām. Cilvēku nav, ir lietas, kas dzīvo savu dzīvi, ievelkot skatītāja uztveri sevī - lietās iekšā. "Es nezinu, vai tā bija apbrīna vai bailes - doties lietās iekšā," raksta Adalberts Štifters. Tieši to mēģina darīt Heiners Gebelss - ļaut skatītāja uztverei "doties iekšā", šiem nolūkiem konstruējot rafinētus mehānismus, kas ļauj lietām dzīvot. Piecas klavieres izrādē spēlē neredzamas rokas, klavieru "apšuvums" ir noņemts, redzamas kulises, viss mehānisms, kas atrodas aiz taustiņiem, ir atsegts. Tikai nav redzams, kas tās spēlē. Klavieru skulptūra ir novietota uz tādām kā sliedēm, kas ļauj mūzikas instrumentiem pārvietoties gan ansamblī, gan kā solistiem. Zem sliedēm atrodas nedziļš baseins, kas kādā brīdī piepildās ar ūdeni, kuru smalka, sniegam līdzīga viela pārvērš burbuļojošā purvā, vulkāna krāterī. To pārklāj migla vai ziema. Heinera Gebelsa ceļojums sākas ļoti vienkāršā ainavā - redzamas klavieru kailās ribas, daži sausi zari un sauss baseins - un turpinās transkontinentālā ceļojumā, kas, likās, ir iespējams vienīgi kino. Gebelss to paveic teātrī bez jelkādām kinoprojekcijām, visnotaļ nelielu izmēru spēles laukumā, izmantojot visus tos līdzekļus, ar kuriem mēdz veidot teātri, un atdodot zudušo paradīzi caur skatiena nesaskaldītību un dziļumu. Heiners Gebelss atdod cilvēkiem laiku nesteigties skatoties un klausoties. Lai arī tikai uz vienu vakaru teātra izrādē - paradīzē. Lieki piebilst, ka izrāde bija totāli izpārdota un "paradīzē" bija gandrīz neiespējami iekļūt. | |
 Skats no izrādes "Klusuma skaņas" | |
|
Klusuma skaņas Alvja Hermaņa jaunākais darbs "Klusuma skaņas. Simon & Garfunkel koncerts Rīgā 1968. gadā, kas nekad nenotika" tapa, Jaunajam Rīgas teātrim sadarbojoties ar Berliner Festspiele, "Eiropas sezonas" veidotājiem, un rēķinoties ar divām atšķirīgām auditorijām - Vācijas un Latvijas. To, ka šīs auditorijas nav gluži vienādas, liecināja preses atsauksmes nākamajās dienās pēc Berlīnē notikušās pirmizrādes. Kritiķi visi kā viens brīnījās par intensīvo prieka straumi, kas plūda no skatuves trīs stundu garumā, īsti nesagriežoties dziļākos konfliktos, sadursmēs, jautājumos un izrādei attīstoties vienā līmenī - stāstā par dzīvošanas prieku un tā galīgumu, beigšanos. Cilvēkos un viņu kopā būšanā. Tīrais prieks par dzīvošanu bez jelkādām politiskām refleksijām saistībā ar 1968. gadu, kas likts izrādes nosaukumā un katram Vācijas skatītājam automātiski asociējas ar izteikti politiski domājošu laiku un cilvēkiem, raisīja pārmetumus par intelektuālas refleksijas trūkumu šajā darbā un vienlaikus arī pēc informācijas izmisīgi slāpstošu jautājumu - kāds īsti bija 1968. gads Rīgā? Bet, kamēr avīzes pildījās kritiskiem viedokļiem, "Klusuma skaņu" skatītājs pēc izrādes sarīkoja aplausus ar kāju rībināšanu, un tas nudien notiek tikai izrādēs, kas berlīniešiem patīk. Skaidrs, ka ne visiem simtprocentīgi un tomēr. Par šo vācu-latviešu mazo kultūrkonfliktu ir interesanti domāt. Vai tā tiešām ir, ka "Klusuma skaņu" piedāvātais skatiens uz šo laiku ir patukšs no domām un refleksijām, piedāvājot vien krāšņu faktūru un ar to saistītus pārsteiguma priekus? Kas tad šajā izrādē tomēr parādījās no pēdējās kolektīvās utopijas? Kas ieskanējās klusumā? Jāpiekrīt, ka diez vai izrāde sniegs izsmeļošu stāstu par sešdesmit astotā gada Rīgu tiem, kuri neko nezina par šo laiku Rīgā, un tādi ir lielākā daļa Vācijas izrāžu skatītāji, lai kā mums visiem jau padsmitiem gadu liekas, ka visi par visu zina. Par Latviju joprojām neko daudz un dziļi "vidējais vācietis" nezina, kur tad nu vēl par sešdesmit astoto gadu, kad Latvija atradās lielajā Padomju Savienībā un bija sinonīms Krievijai. Ar uzskatiem, ka Latvija un Krievija ir viens un tas pats, Berlīnē nākas sastapties vēl šodien, dzirdot nedrošu jautājumu - kā tad mēs, žurnālisti, Latvijā strādājam, politiskās cenzūras apstākļos? It kā lielās līnijās ir skaidrs - kas bija Prāgas pavasaris un kas bija Krievija šajā laikā. Bet kas bija Latvija? Atbildes uz šo jautājumu sagaidīt vedina arī skatītāja ceļš uz izrādi cauri koridoram, kurā no sienām pretī veras Māras Brašmanes fotogrāfijās dokumentētie laikabiedri, kas lielformātā veido arī skatuves priekškaru. Rādot cilvēkus, kas nevienā brīdī neliekas pelēki, samocīti, bezsejas un bezdomu padomijas zombēti produkti. Tieši otrādi - fotogrāfijās redzami skaisti cilvēki un aiz viņiem, starp viņiem sajūtams brīvas un pilnvērtīgas dzīves starojums. "Klusuma skaņas" sākas tāpat kā "Garā dzīve" - atnāk skatuves strādnieki, atzāģē mājai vaļā fasādi, un varam ielūkoties, kas atrodas aiz tās. Aiz tās atrodas teātra realitāte. Šoreiz Monikas Pormales tūkstoš lietu muzeju, kas visā savā autentiskuma neprātā šokēja un fascinēja "Garajā dzīvē", nesot līdzi biezu informācijas slāni, šo grandiozo priekšmetu krātuvi nomainījusi pilnīga askēze - telpas ar nolupušām tapetēm, dažviet kailu apmetumu, kam vēl dziļāk cauri izgrauzies laikazobs, ļaujot ieraudzīt sienas iekšējos slāņus. Maz sadzīves priekšmetu un daudz sasaiņotu grāmatu. Grāmatas un mūzikas aparāti. Tukšas stikla burkas. Askētiskā telpa koncentrē skatienu uz cilvēku, kas tajā ienāk. Bet ienāk tajā ļoti teatrāli tēli. Gan pelēki cilvēciņi, gan tērpu griezumā, krāsās un frizūru veidojumā satriecošas būtnes. Šajā līmenī līdzīgas dzīvam dokumentam, taču pašu šo cilvēku eksistences veids uz skatuves ir stilizēts, teatrāls, uz reālismu nepretendējošs. Izrāde par 20. gs. 60.-70. gadu kultūru runā metaforiskā veidā, teatrālā līdzību valodā. Laiks uzrādās atsevišķās zīmēs, kas atbalsojas kā Latvijas, tā Rietumu realitātē, tikai katrā mazliet citādāk. | |
 Skats no izrādes "Klusuma skaņas" | |
| Mikelandželo Antonioni filmas Blow Up citātam pāri klājas žurnāla "Rīgas Modes" fotosesiju lapas un Māras Brašmanes dzīves fotografēšana, no cita laikmeta skatuves telpā ienākošo dāmu vācieši "nolasa" kā Emīliju Dikinsoni, jo tajā brīdī Simon & Garfunkel dziesmas tekstā tiek piesaukts tieši šis amerikāņu romantisma vitālais tēls, bet Latvijas skatītājs izlasīs arī stāstu par Rundāles fenomenu tālaika Latvijā. Līdz visbeidzot Andra Grīnberga filmas "Pašportrets" fragments uzplēš teatrālo nosacītību un dokumenta formātā atklāj, ka Sanfrancisko līča fenomens Summer of Love tieši tādās pašās formās, tikai citos mērogos un apstākļos tika izdzīvots arī Rīgā. Šādu dokumentālu pieskārienu un atsauču izrādē ir visai maz, dominē teātra etīžu forma par vispārcilvēciskām saskarsmēm, un var arī rasties sajūta, ka par šo laiku ir pastāstīts diezgan maz. Tomēr ir vēl viens līmenis, ar ko Jaunā Rīgas teātra izrāde sasaucas visbūtiskāk, izvēloties "Klusuma skaņās" koncentrēties uz aizgājušā laika living prieku - dzīvošanas prieku. Uz pēdējo reizi atskanējušo kolektīvās utopijas ideju par laimes iespējamību. Jaunā Rīgas teātra izrāde ļoti savādā veidā nodarbojas ar to pašu, ar ko dzīvoja leģendārās Ņujorkas grupas The Living Theatre 1968. gadā veidotais darbs Paradise now, kuru viņi radīja, pārcēlušies uz Eiropu, un kurš sarīkoja pamatīgu traci Aviņonas festivālā tāgada vasarā. Lielās mīlestības izrādes, kurās uz skatuvēm pilsētu ielās un laukumos mīlestībā savienojās The Living Theatre dalībnieki, aicinot pievienoties arī skatītājus, bija tapušas uz visai sazarotu ideju bāzes, kas tika aizņemtas no Austrumu filozofijas, tantrisma, kabalas un attīstītas neiesvaidītajiem ne tik vienkārši saprotamā struktūrā, taču katram cilvēkam saprotamā vēstījumā: laime ir iespējama. Paradīze ir iespējama. To ir iespējams piedzīvot - turklāt šeit un tagad. Šajā kontekstā svarīgi atcerēties, ka The Living Theatre nebija sektantu grupiņa, bet indivīdu, spēcīgu personību kopa, kuru paradīzes teorija sakņojās ļoti skaidrā uzstādījumā, ka tas ir katra cilvēka darbs ar sevi. Izrāde Paradise now nebija tapusi uz kādas lugas vai cita rakstīta teksta bāzes, tajā arī nebija tikpat kā neviena vārda, tas bija kolektīvs kopdarbs, kura vēstījums pārraidījās caur izdzīvotajām skatuves norisēm, kas aicināja cilvēkus būt laimīgiem, savienoties mīlestībā un harmonijā. Kā stāsta laikabiedri, šis darbs esot bijis enerģētiski tik pozitīvi uzlādēts, ka to bijis neiespējami nesajust, un tieši tas bijis īstais iemesls, kāpēc cilvēki instinktīvi devušies "mākslas darbā" iekšā un pievienojušies kopīgās laimes radīšanā un izdzīvošanā. Radikālā nevardarbīgās pretošanās revolūcija, par kuru iestājās The Living Theatre, aicinot cilvēkus nevis cīnīties pret sistēmu ar ieročiem rokās, bet konsekventi izvēlēties citu dzīvesveidu un dzīvot citādāk, savu atbalsi guva arī 60. un 70. gadu Rīgā, kurā arī daļa cilvēku izvēlējās dzīvot pilnīgi citādāk, nekā Brežņeva Rīgā bija paredzēts. Gan The Living Theatre, gan Rīgas gadījumā politika izpaudās caur viņu dzīvesveida izvēli, nevardarbīgi protestējot katram pret savu sistēmu, kas ieskāva viņu dzīves telpu, pilnībā to ignorējot savas dzīves modelī. Kā to visu pārraidīt šodienas teātrī? Jaunā Rīgas teātra aktieri atšķirībā no The Living Theatre nevelk nost drēbes, lai savienotos mīlestībā, neiet ielās un laukumos, tieši otrādi, pārceļas pavisam nelielās telpās un atver kanālus pozitīvās enerģijas raidījumam, lai atcerētos šo laiku, kad cilvēkiem vēl likās, ka tas ir iespējams - visiem kopā piedzīvot laimi. Ļaujot sajust caur pozitīvās enerģijas pārraidījumu, ka laime tiešām pastāv. Tur - kaut kur. Un pavisam konkrēti - šajā kopīgajā teātra realitātē. Taču aktieri nenoārda dzīves un teātra barjeras, jo tad mūsu šodienas situācijā patosa būtu par daudz. Sound of Silence paliek tikai kā klusuma atgādinājums. | |
| Atgriezties | |
