VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīvot ar mākslu Inese Baranovska Londonas East End galerijas un citi | |
 Skats Gerija Hjūma darbu izstādē American Tan galerijā White Cube | |
| Tā jau ir atzīta aksioma, ka viena "karstākajām" laikmetīgās mākslas metropolēm ir Londona. Paralēli ikgadējiem bufera lomas pasākumiem (mākslas gadatirgiem Frieze un Zoo), stabilajām, aprobētajām valsts un privātkapitāla atbalstītajām mākslas institūcijām, tādām kā Tate Britain un Tate Modern, Royal Art Academy, Barbican, Hayward, Serpentine, Whitechapel, White Cube galerijas, pilsētā nepārtraukti darbojas vēl divsimt dažādi nekomerciāli mākslas centri un laikmetīgās mākslas komercgalerijas (ar šo visu daudzveidību var iepazīties www.newexhibitions.com).
Šodien daudzi mākslas eksperti atzīst, ka Oxford un Picadilly ielu rajona pussimt galerijas ir pieskaitāmas pie, tā teikt, West End kultūras dzīves smalki respektablā stila. Tur bieži var apskatīt labas izstādes, bet tās vairs nesola pārsteigumus un atklājumus, tādēļ nopietni kolekcionāri aizvien biežāk dodas meklēt jaunieguvumus East End galeriju lokā. Kas tad ir Londonas East End? Tā ir paralēlā pasaule, arābu, indiešu un pakistāniešu kultūru īpatnējais savijums ar vietējo identitāti, strādnieku rajona mazstāvu apbūve un ielu labirinti - pilnīgs pretmets Londonas centra respektablajam pārticības snobismam, kur vēl aizvien gaisā virmo karalienes Viktorijas laika gars, ko cenšas izzināt ziņkārīgo tūristu bari no visas pasaules. Tā ir vieta, kur īres maksas nav tik astronomiski augstas kā West End, vieta, kur darbnīcas iekārtojuši daudzi mākslinieki, kur var garšīgi un lēti ieturēt maltīti kādā no eksotisko zemju autentiskajām ēstuvēm, iepirkties kolorītajos indiešu veikaliņos, vieta, kur dzīve kūsā 24 stundas diennaktī. Šeit, īpaši Bethnal Green metrostacijas rajonā, mājvietu atradušas daudzas interesantas galerijas: Holybush Gardens, Museum 52, Hotel, IBID Projects, Wilkinson Gallery, Approach, Modern Art, David Risley Gallery un citas. Sezam, atveries! Māksla kā noslēpums, kas jāatklāj Parasti, dodoties uz Londonu, par mērķi izvēlamies kādus nozīmīgus notikumus lielajos izstāžu namos jeb, kā Londonā saka, highlights. Šoreiz gribējās iepazīties ar dzirdēto, bet vēl neredzēto. Tā ļoti lietainā septembra nogales dienā kopā latviešu gleznotāju Vinetu Kaulaču devāmies ekspedīcijā pa Bethnal Green rajona galerijām. Nezinātājam šāds ceļojums var būt diezgan sarežģīts, jo atšķirībā no mums ierastā galeriju reprezentāciju veida - uz ielu vērstiem skatlogiem, krāsainiem reklāmas plakātiem - šeit par galeriju esamību galvenokārt liecina tikai nelielas plāksnītes pie rūpniecības noliktavas atgādinošu ēku durvīm. Katra galerija ar seifam līdzīgām durvīm ir kā liels noslēpums: atliek nospiest zvana pogu, durvis maģiskā veidā atveras, un jūs sagaida laipns galerijas darbinieks, tūlīt gatavs pasniegt bezmaksas informatīvos izdales materiālus, pastāstīt par izstādes koncepciju, par autoriem, piedalīties jebkura veida sarunā un atbildēt uz jūsu gudrajiem vai naivajiem jautājumiem. Lai arī tās ir komerciālas galerijas, gaidīts tiek ikviens mākslas interesents, ne tikai potenciāls mākslas pircējs, izstāžu mērķis ir demonstrēt augstvērtīgus mākslas artefaktus, aktuālus mākslas vēstījumus, intriģējošas koncepcijas, nevis smukbildītes un smuklietiņas, kas gaida savu vietu vidusmēra biroju un privātmāju interjeros. Kas tad bija skatāms Londonas East End galerijās šoruden? Nettie Horn Gallery piedāvāja konceptuālu izstādi Joy ("Prieks") - daudzslāņainu, dažādās mākslas formās (instalācijas, skulptūras, gleznas, fotogrāfijas, video) veidotu stāstu par cilvēcisko būtņu mūžīgo centienu rast piepildījumu priekā, gan intelektuāli dziļdomīgā, gan triviālā un naivā. Māksliniece Keita Strīta (Kate Street), kas bija arī izstādes kuratore, bija izstādījusi plastisku instalāciju Bird in the Hand ("Putns rokā"), kas lika ievibrēties mūsu emocionālās apziņas jūtīgākajiem slāņiem. Vairāku autoru dziļi ironiskajos vēstījumos bija izmantoti patērētājsabiedrībai raksturīgie zīmju kodi. Jāpiebilst, ka galerijas rīko gan viena autora personālizstādes, gan visai populāras ir arī tematiskās izstādes, līdzīgas iepriekšminētajai. Tematiskajām izstādēm ir vairāki principi: vai nu tie ir darbi no galerijas kolekcijas, kas tiek speciāli piemeklēti atbilstoši kuratora iecerētajai tēmai, vai arī autori tiek aicināti radīt jaunus darbus. Tā vienā no ilgāk eksistējošajām un stabilākajām East End galerijām Modern Art arī varēja skatīt tematisku izstādi Effigies (portreti) no galerijas kolekcijas darbiem. Šķietami tradicionālo tēmu gana intriģējoši reprezentēja pazīstami vārdi - Luīze Buržuā, Mihaels Rādekers (Michael Raedecker), Terense Koha (Terence Koh), Edvards Lipskis un citi. Protams, tieši galeriju izstāžu formāts ir labvēlīgs pārliecinošām solo skatēm, un tādu izstāžu Bethnal Green rajonā netrūka. Viens no David Risley Gallery ilgtermiņa autoriem Mets Koldervuds (Matt Calderwood), kas pēdējos gados vairāk pazīstams ar videodarbiem, pārsteidza ar atgriešanos pie tēlniecības. Ekspozīcijas (pieci brutālisma arhitektūras iedvesmoti lielformāta objekti) esence balstījās uz to, ka šķietami stabilos, monumentālos objektus līdzsvarā notur ar ūdeni piepildītas plastmasa benzīna kannas, tā liekot aizdomāties par stabilitātes vērtību kritēriju relativitāti. Savukārt Halles Gallery piedāvāja ironiski spožu Deivida Godbolda (David Godbold) izstādi The Advance of Unreason ("Neapdomīguma uzbrukums") - zīmējumus un kolāžas, kā arī speciālu sienas gleznojumu Welcome to the wonderful (fucking) world ("Sveicināti šajā brīnišķīgajā (sajātajā) pasaulē"). Nesen jaunas, labāk aprīkotas telpas ieguvušas divas galerijas - IBID Projects un Wilkinson Gallery; abas ir nopietni spēlētāji uz Londonas laikmetīgās mākslas skatuves. IBID Projects varēja iepazīties ar nīderlandiešu mākslinieka Gabriela Lestera (Gabriel Lester) jauno video un foto projektu Nightshade 2007 ("Nakts ēnas 2007"). Īpaši emocionāli piesātināts bija videodarbs: suģestējošus nakts pilsētas statiskos un kustīgos kadrus papildināja īpaša Viļņas simfoniskā orķestra ierakstīta mūzika, tā skanēja arī piecu minūšu uvertīrā pilnīgā tumsā pirms pirmā attēla, līdz maksimumam sakāpinot mūsu jutekļus. Wilkinson Gallery jaunās, brutālisma stila arhitektūrā eleganti ieturētās 560 kvadrātmetru plašās vairākstāvu telpas (arhitekts Bobijs Desai (Bobby Desai)) atklāja ar stabilu vērtību šodienas mākslas tirgū - Leipcigas glezniecības skolas pārstāvja Torala Knobloha (Thoral Knobloch) lielformāta industriālajām pilsētas ainavām. Paralēli šai skatei galerijas augšējā stāva projektu telpā (Project Space) sadarbībā ar Orchard Gallery (Ņujorka) uz divpadsmit monitoriem bija skatāma un klausāma videomākslas avangarda kolekcija On The Collective of Living Cinema. Tā roku rokā gāja komerciāli daudzsološa glezniecības izstāde un izglītojoša videomākslas programma. Ar prieku un lepnumu varēju personiski novērtēt latviešu gleznotājas Vinetas Kaulačas konceptuālās izstādes My Eye Travels panākumus galerijā Studio 1.1. Londonas centrālajā laikmetīgās mākslas izstāžu informatīvajā bukletā un mājaslapā (www.newexhibitions.com) varam lasīt: "Starptautiski pazīstamas mākslinieces no Latvijas jaunas gleznas. Pirmā personālizstāde Lielbritānijā." Instalācija no vairāk nekā trīsdesmit neliela formāta gleznām, kas īpašā ritmā bija izkaisītas pie galerijas sienām un pat griestiem, radīja gandrīz kinematogrāfiskas sajūtas efektu par laika plūduma relativitāti pilsētā. | |
 Keitas Terijas un Gērija Kolklo sienas tapešu fragments. | |
|
Ne tikai skatīties, bet domāt par mākslu Par nekomerciālajiem mākslas centriem runājot, šoreiz gribētos izcelt divus Londonas jaunatklājumus - Camden Arts Centre un Matt's Gallery. Varētu teikt, ka mūsu latviskās pieredzes apziņā abas šo institūciju dislokāciju vietas ir pilnīgas nekurienes, tomēr apmeklētāju tur netrūkst. Camden Arts Centre atrodas krietni nomaļus no slavenā Camden Lock rajona ar kolorīto tirgu un vēl kolorītāko tā publiku - tāds demokrātiskāks Mežaparka Londonas variants. 1897. gadā neogotikas stilā būvētā bibliotēka pārtapa par mākslas centru jau 20. gs. 60. gados, bet jauno veidolu pēc arhitekta Tonija Fretona (Tony Fretton) veiktās pārbūves tā ieguva 2004. gadā. Pats centrs sevi pozicionē ar šādiem vārdiem: "Pasaules līmeņa laikmetīgās mākslas telpa, kur jūs varat ne tikai apskatīt mākslu, bet arī iegūt radošu pieredzi mākslas tapšanas un domāšanas procesos." Mākslas centrā parasti notiek vairāku autoru izstādes, kuru apmeklējums ir bez maksas, paralēli darbojas mākslinieku rezidence un projektu istaba, bibliotēka un plaša izglītības programma visām vecuma grupām, labs grāmatu veikals un romantiska kafejnīca. Starp centra patstāvīgajiem atbalstītājiem, kuru skaits sniedzas pāri divdesmit, gribētos minēt nozīmīgākos: Andy Warhol Foundation for the Visual Arts (ASV), Arts Council England, Bloomberg, Camden Council, Henry Moore Foundation (visi - Lielbritānija), IFA (Vācija), Mondrian Foundation (Nīderlande). Nopietni atbalstītāji labi organizētam centram ar starptautisku reputāciju - piemērs, kam vajadzētu sekot arī pašmāju institūcijām. Par aktuālajām izstādēm Camden Arts Centre - šoreiz tās bija tēlnieces Siobanas Hapaskas (Siobh·n Hapaska) instalācijas, kā arī zviedru gleznotājas Kārinas Mammas Andešones (Karin Mamma Andersson) pirmā lielā personālizstāde Lielbritānijā. Šī autore jūtīgi ieved mūs savā dzīves ritma uztverē un pasaules izjūtā, ļoti mūsdienīgā un reizē arī ļoti skandināviskā: suģestējoša un pārliecinoša figurālā glezniecība. Matt's Gallery ar zināmām grūtībām atradām attālā East End industriālajā rajonā, tomēr meklējumu pūliņi nebija velti. Tās unikalitāte vai specifika slēpjas faktā, ka tur mākslinieki var uz vietas veidot savu projektu. Galerijai ir divas zāles: parasti ir atvērta viena, bet otrajā top nākamajam mēnesim paredzētā izstāde. Galeriju atbalsta Arts Council, Film London, MOOSE Foundation for the Arts, Film and Video Umbrella, The Daily Telegraph. Mana apmeklējuma laikā tur bija skatāma skotu mākslinieka Maikla Karena (Michael Curran) izstāde Look what they done to my Song. Komplicētu priekšdarbu rezultātā (speciālas mūzikas sesijas, kas tika dokumentētas video un skaņās) galerijas telpa personificēja skaņu ierakstu studiju, kurā skatītājs, skaņu un klusuma mirkļiem mijoties, varēja klīst, pētīt instalāciju detaļas, minēt vai meklēt neesošo loģiku, domāt, sajūtoties kaut kādas dīvaini fascinējošas aizspogulijas varā. Panākumu atslēgas Pasaules vadošā laikmetīgās mākslas žurnāla Flash Art 2006. gada oktobra numurā var atrast analītisku Meta Praisa (Matt Price) rakstu Early Risers, kas veltīts Londonas jaunajām, daudzsološajām komercgalerijām, to neilgajai attīstības vēsturei. Praiss uzskata, ka pasaulē strauji pieaugošo interesi par laikmetīgo mākslu lielā mērā ir ietekmējusi jaunās kuratoru paaudzes izaugsme. Konkrēti fakts, ka pēdējās desmitgadēs daudzviet Eiropā paralēli mākslas, mākslas zinātnes un teorijas studijām ir iespēja iegūt arī kuratora maģistra grādu (Lielbritānijā - Karaliskajā mākslas koledžā un Goldsmita koledžā). Šajos mācību kursos parasti teorija veiksmīgi apvienota ar praksi. Bieži vien pēc atzītos mākslas centros vai galerijās gūtās pieredzes gados jaunie censoņi ir gatavi dibināt savu mākslas galeriju un atklāt pasaulei jaunus vārdus. "Meklēt jaunus autorus, jaunus talantus - tas ir mūsu darba visradošākais posms,"1 atzīst viena no jaunajām kuratorēm Laura Bārleta (Laura Barlett). Tādu galeriju sākumkapitāls ir visai pieticīgs, gadās, ka pirmās izstādes vai mākslinieku prezentācijas tiek organizētas galeristu dzīvokļos, viens vai divi kompanjoni paši dara visu - no darbu atlases un preses relīzes rakstīšanai līdz grāmatvedības uzskaitēm un visiem tehniskajiem darbiem. Viena no jaunajām galeristēm Līza Pentinga (Lisa Panting) izvēli dibināt galeriju komentē šādi: "Atklāt jaunu galeriju - tas ir drosmīgs lēmums. Tas nav tikai darbs, tas ir dzīvesveids. Jums ir jābūt gataviem dzīvot ar mākslu."2 Dibināt pavisam jaunu galeriju ir liels risks. Katru gadu Londonā rodas kādas pārdesmit jaunas galerijas, bet tikpat daudz citu ir spiestas beigt darbību komerciālas neveiksmes dēļ. Lai gan pastāv sīva konkurence galeriju vidū, tomēr tikpat ciešas ir arī korporatīvās saites. Gados vecākās un pieredzējušākās galerijas atbalsta jaunpienācējus un neliedz dalīties savā pieredzē. Tieši lielās galerijas bija iniciatores gan plašajām Frieze skatēm, kas šogad svinēja jau piekto gadskārtu, gan arī jaunajām galerijām draudzīgajam Zoo šovam. Šeit nav vietas Latvijā tik populārajai nenovīdībai (ka tikai kāds nerada kaut ko labāku!), jo veselīga konkurence gluži kā labs mēslojums uzlabo visiem kopā kopjamo mākslas dārziņa augsni. Vēl nozīmīgs ir arī valsts un privāto institūciju atbalsts - piemēram, radošiem, inovatīviem projektiem kā mākslas centros, tā komercgalerijās ir iespējama vērā ņemama finansiāla palīdzība no Arts Council, aktīvi ziedotāji ir arī dažādi privātie fondi. | |
 Videomākslas avangarda kolekcijas izstāde Wilkinson Gallery | |
|
Mākslinieks un galerija: vai laulība uz mūžu? Katrs sevi cienošs mākslinieks Londonā sapņo par savu galeriju, tādu, kas būtu ieinteresēta izstādīt viņa darbus, piedāvāt tos kolekcionāriem, pievērst mākslas ekspertu interesi. Tomēr neviens autors nav piesaistīts kādai galerijai uz mūžu. Kā brīvā sarunā atzina gleznotāja Ketija Prata (Katie Pratt) (pateicoties Vinetai Kaulačai man bija iespēja apciemot viņas darbnīcu vecā rūpniecības ēku kompleksā East End nomalē), "galerijām ik pa laikam jāmaina mākslinieki, jāmeklē jauni autori, lai klientiem būtu interesanti, lai notiek kustība, un arī māksliniekiem ir jāmaina galerijas, ja nejūt progresējošu savstarpējo saikni un atdevi". No svaiga gaisa neviens nav paēdis, arī māksliniekiem ir vajadzīgs kāds, kas viņus atbalsta vai nu stipendiju formā, vai arī iegādājoties viņu mākslu. Daudzi mākslinieki strādā par pasniedzējiem dažādās mākslas koledžās - tas ir normāli apmaksāts darbs. Tomēr tas nav tikai vienīgais iemesls. Kā uzsvēra Prata, kontaktējoties ar jaunajiem talantiem, tu pilnveido pats sevi, tev ir jāmāk formulēt savas domas un atziņas par mākslu, tas ir savveida adrenalīns, citādi mākslinieks var iekapsulēties darbnīcas izolētībā. Kolekcionēt laikmetīgo mākslu - tas ir cool ! Patlaban visur pasaulē strauji pieaug laikmetīgās mākslas kolekcionāru skaits, varētu teikt, ka Saāči drosmīgais piemērs ir izplatījies kā vīruss. Kas ir šie kolekcionāri, un ko viņi labprāt iegādājas? Londonas West End dzīvojošie kolekcionāri nav nemaz tik bieži East End galeriju viesi. Visbiežāk Londonā iepērkas kolekcionāri no ASV, kuru vidū ir arī daudzas Holivudas kinozvaigznes. Galvenokārt tie ir gados jauni cilvēki - vecumā no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Kāds Londonas galerists teicis: "Tas ir aizraujoši, jo abas puses - gan kolekcionāri, gan galeriju īpašnieki - ir kaut kā sākumā."3 Visvieglāk šobrīd esot pārdot glezniecību, bet nav neiespējami piedāvāt klientiem arī lielformāta instalācijas; pēdējā laikā pieaug interese par videomākslu. Vislielākais gandarījums jaunajiem galeristiem ir tad, kad darbi no viņu organizētajām izstādēm nonāk kādās nozīmīgās sabiedriskajās kolekcijās vai muzejos. Pieprasījums attīsta piedāvājumu. Pēdējā laikā ir izdotas vairāk nekā desmit dažādas grāmatas par tēmu, kā saprast, atšķirt, kolekcionēt, glabāt laikmetīgo mākslu. Šīgada Frieze laikā plaši tika prezentēta Arts Council atbalstītā, Cultureshock media Ltd izdotā rokasgrāmata laikmetīgās mākslas kolekcionāriem Owning Art (Louisa Buck & Judith Greer) - gudru autoru teorētiski pamatota un ar baudu lasāma grāmata. Raksta nobeigumā - citāti no minētā izdevuma par it kā labi zināmām un būtībā vienkāršām lietām: "Māksla ir intelektuāls pirkums. Tā nav rokassomiņa, tas nav krēsls, tas ir kaut kas vairāk. Tādēļ ir nepieciešams domāt, uzdot jautājumus un saprast" (Barbara Gledstona, Gladstone Gallery, Ņujorka; 30. lpp.). "Lai saprastu laikmetīgo mākslu, nav nepieciešama mākslas vēsturnieka izglītība, bet izšķirošā ir zinātkāre. Vairāk ieguldot laiku, vairāk mācoties un iegūstot pieredzi, rodam lielāku gandarījumu un baudu. Mācoties raudzīties uz lietām atvērti, attīstās spējas redzēt vairāk" (58. lpp.). 1 Cit. pēc: Price, Matt. Early Risers: London's Young Commercial Galleries. Flash Art, October, 2006, p. 105. 2 Turpat, 106. lpp. 3 Turpat. | |
| Atgriezties | |
