VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 10. starptautiskās Stambulas biennāles optimisms Solvita Krese Atceros, ka pirms diviem gadiem, rakstot par Stambulas biennāli, kļūdaini nosaucu Stambulu par Turcijas galvaspilsētu. | |
 Stambulas biennālē | |
|
Esmu gatava šo kļūdu atkārtot vēlreiz, jo Stambulas, bijušās Konstantinopoles, vēsturiskā nozīme, mūsdienu attīstības jauda un ietekme nav salīdzināma ar stratēģiski politiskā "ielikteņa" - pašreizējās galvaspilsētas Ankaras - dinamiku. Stambulas vitalitātes fenomens, manuprāt, slēpjas pretstatu ciešā līdzāspastāvēšanas iespējā; šie pretstati daudzgadīgās "pierīvēšanās" periodā nonākuši pārsteidzošā simbiozē, demonstrējot islāma reliģijas iedibinātās lietu kārtības un sekulāras demokrātiskas sabiedrības vērtību sistēmas mijiedarbību. Stambula ir pilsēta, kurā Eiropa un Āzija satiekas ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē kā Bosfora šauruma pretējie krasti, bet arī kā atšķirīgas pozīcijas un pieredzes telpas. Nav brīnums, ka Stambulas lokalitātē ir iedēstīta arī starptautiska mākslas biennāle, kas divdesmit gadu laikā izaugusi par vienu no pamanāmākajiem un nozīmīgākajiem ne-Eiropas mākslas notikumiem. 2007. gada biennāli bija aicināts veidot ķīniešu izcelsmes mākslas kritiķis un kurators Hou Haņžu (Hou Hanru). Parīzē un Sanfrancisko strādājošais kurators pēdējā dekādē izpelnījies plašu starptautisku atzinību, un viņa kontā ir vairākas nozīmīgas megaizstādes un biennāles. Līdzīgi kā viņa priekšgājēji, Hou Haņžu biennāli ieveda pilsētā. Iepriekšējās biennāles (kuratori - Čārlzs Ešs un Vasifs Kortuns) apmeklētājiem tika piedāvāts aizraujošs psihoģeogrāfisks piedzīvojums, meklējot pilsētā izkaisītās izstādes vietas, savukārt 10. Stambulas biennāle bija koncentrējusies vairākās modernisma arhitektūras ēkās. Modernisms ir šīs biennāles atslēgas vārds un ne tikai tādēļ, ka Turcija uzskatāma par spilgtāko ne-Rietumu modernizācijas piemēru un biennāle aplūkojama kā viens no šīs modernizācijas mērķtiecīgi radītiem produktiem, kas veicina laikmetīgās kultūras attīstību un paplašina starptautiskos kontaktus. Atšķirībā no pēdējās documenta, kurā uzmanība bija vērsta uz modernisma formu valodu un "faktūras" pētījumiem, Hou Haņžu modernismu tiecies skatīt kā progresa un utopijas zīmi, kas spēj piedāvāt atbildes un risinājumus arī mūsdienu situācijā. "Ne tikai iespējams. Bet arī nepieciešams. Optimisms globālo karu laikmetā," vēsta biennāles moto un vedina atcerēties Roberta Stora kūrētās šīgada Venēcijas biennāles centrālās skates populistisko pesimismu - tās galvenais vēstījums kondensējās secinājumā, ka mēs dzīvojam globālo karu laikmetā. Tā nu tas patiešām ir, bet Haņžu, izvairoties no didaktiskiem lozungiem, meklē pašreizējās situācijas cēloņus un pat cenšas piedāvāt atbildes. Kurators izeju no globālo karu un liberālā kapitālisma globalizācijas ēras saredz modernisma utopijas idejas uzpotēšanā Antonio Negri un Mihaela Harta multitude (daudzveidība) teorijai un modernisma nervu ieauž aktīvistu priekšlikumos sociālā progresa uzlabošanā. Diemžēl optimisma apdvestais progress nav Noasa šķirsts, kura pasargāti varam pārcelties nākamajā līmenī, bet drīzāk urdošs izziņas, analīzes un kritiskās domāšanas process, kas palīdz saskatīt cēloņus, likumsakarības un meklēt risinājumus. Rezultātā ieguvām gudri kūrētu izstādi, kas prasmīgi izvadāja skatītāju pa ekspozīcijas tematiskajām zonām un, neradot ilūzijas un diez vai iedvešot optimismu, tomēr atstāja sajūtu par A, B un C izejas plāna iespējām. Būtiskas biennāles koptoņa sastāvdaļas bija ekspozīciju vietas - ēkas, kas jau kļuvušas par modernisma simboliem: Ataturka kultūras centrs (AKM), Stambulas tekstila tirgus, industriālā Antrepo ēka ostas teritorijā, santralistanbul elektrostacijas komplekss un KAHEM (publiskās izglītības centrs) pilsētas Āzijas daļā. Arhitektūra vienmēr ir atspoguļojusi sava laika politiskās tendences. Arī modernisma ideālisms, kas balstīts idejā par ekonomisko, sociālo un tehnoloģisko progresu, savveida modernu politisku utopiju, radis atspoguļojumu tālaika publisko institūciju ēkās. Pašreizējā neoliberālās ekonomikas laikmetā modernisma perioda ēkas kļūst visai neērtas ne tikai to komplicētās apsaimniekošanas dēļ, bet arī kā atgādinājums par kādu vēsturisku periodu - veiksmīgu vai neveiksmīgu sociālās utopijas projektu. Stambulā tiek plaši diskutēts par iespējamo AKM ēkas nojaukšanu. Kapitālisma spiediena un populistiskas politikas rezultātā līdzīgs liktenis jau ir piemeklējis Berlīnes Republikas pili (Palast der Republik) un viesnīcu Rossija Maskavā. Analogus scenārijus var pamanīt arī Rīgā, kaut vai atceroties diskusiju par Zemkopības ministrijas ēkas nojaukšanas nepieciešamību. Ne velti AKM izvietotā biennāles ekspozīcijas sadaļa bija nosaukta "Vai to nodedzināt vai ne?". Dažādu valstu mākslinieki savos darbos izgaismoja kādu kopīgās pieredzes un globālās problemātikas aspektu, pievēršoties dažādiem postutopiju un ģentrifikācijas piemēriem, izstāstot savus stāstus caur atšķirīgu ēku likteņiem un tulkojot arhitektūras valodu. Tika pētīti AKM nākotnes scenāriji, aplūkoti iepriekšminētie Berlīnes un Maskavas piemēri. Dažādos medijos veidotie objekti šķita cīnāmies ar ēkas jaudīgajiem interjeriem. Tas atsauca atmiņā pašas sarežģīto pieredzi, kad 1997. gadā vienā no Latvijas izcilākajām modernisma ēkām - Dailes teātrī - mēģināju "iesēdināt" Sorosa mūsdienu mākslas centra-Rīga gadskārtējo izstādi "Opera". | |
 Stambulas biennāle | |
| Straujās urbanizācijas radītajā haosā, kas raksturo Stambulu kā tipisku postplānošanas pilsētas paraugu (vispirms būvē un tad plāno), pārsteidza 20. gs. 50. gados radītā tekstila tirgus kompleksa pārdomātā saistība ar apkārtējo pilsētvidi, plānojuma racionālā loģika, modernisma eksperimentu veiksmīgais savienojums ar atsaucēm uz tradicionālo Stambulas bazāru. Vairākās nelielu veikaliņu telpās bija iemitināti mākslinieku darbi, kas veidoja biennāles sadaļu "Pasaules fabrika". Konfrontējot arhitektūras racionālo utopiju ar urbanizācijas haosu un sociālajām distopijām, mākslinieki, galvenokārt pievērsdamies trešās pasaules valstīm, atmaskoja un analizēja sociālās realitātes cēloņus un sekas. Uzmanības centrā bija nonākusi industrializācija, ekonomiskais un kultūras progress, kuru pavadošā ģentrifikācija rada piespiedu migrāciju, bezdarbu, ekoloģisku destrukciju un sociālus konfliktus. Jaunattīstības valstu straujā integrēšanās globālās ekonomikas sistēmā izraisa pretestības stratēģiju un alternatīvu ekonomikas modeļu rašanos. Mākslinieki dokumentēja kāda Turcijas ciemata iedzīvotāju protesta akcijas, mēģinot apturēt zelta raktuvju paplašināšanu, kas rada nopietnus ekoloģiskus draudus; tika pievērsta uzmanība Kaspijas jūras naftas biznesa ģeogrāfijai un to cilvēku likteņiem, kuri apkalpo transkontinentālo naftas vadu vai dzīvo tā tuvumā; varēja iepazīties ar megarūpnīcas OSRAM strādnieku dzīves apstākļiem Ķīnā, uzzināt par nelegālo robežu šķērsošanu un viesstrādnieku beztiesisko stāvokli Meksikā. Tika izgudrots spectērps, ar kuru iziet protesta demonstrācijās un iegūt mazāk ievainojumus sadursmēs ar policiju, apkopoti provokatīvi iesniegumi uz darba sludinājumiem un potenciālo darba devēju mehāniskās atbildes, demonstrēti pozitīvā kapitālisma pētījumi Pearl River deltas rajonā Ķīnā, parādīts graustu rajonu liktenis Pekinā un prostitūcijas izplatība Brazīlijā, apzināta nelegālā ielu tirdzniecība. Apjomīgākā biennāles daļa bija meklējama ostas teritorijā, Antrepo ēkā, kas uz izstādes laiku bija kļuvusi par Entre-Polis - koncentrētu pilsētas modeli, kurš atspoguļo mūsdienu metropoles dzīvi, urbānās transformācijas, globālo komunikāciju, migrāciju, robežu šķērsošanu, ģeopolitiskus konfliktus, kultūras atmiņu, etniskos un reliģiskos konfliktus, manifestācijas un protesta akcijas. Pilsētu raksturojošie starpstāvokļi un nepārtrauktā kustība parādījās mākslinieku darbos un saplūdināja robežas starp mākslu un urbāno dzīvi. Mugursomas ar manifestācijām un sabotāžām sagatavotu komplektu; Dāvida Ter-Oganjana paštaisītu spridzekļu mulāžas; Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāru portreti tušas gleznojuma tehnikā; road movie, kas fiksē ceļu no Izraēlas uz Palestīnu; mainīga animācija, kura iezīmē izmaiņas pasaules politiskajā kartē; Rema Kolhāsa / AMO pētījumi un priekšlikumi Persijas līča teritoriju attīstībai. Vienai no senākajām kristietības celtnēm Hagia Sophiapiebūvētais minarets bija ieguvis apslēptas raķetes veidolu. Kombinējot Ķīnas urbānos simbolus un fantāzijas, tika būvēta virtuāla nākotnes pilsēta, un bija apskatāma arī pēdējā Venēcijas biennālē redzētā Krievijas mākslinieku grupas AES+F alegorija, kurā savā starpā cīnās androgīni pusaudži, nojaucot robežas starp labo un ļauno. Izstādes teritoriju paplašināja radošā tandēma Bik Van der Pol projekts Nightcomers. Katru nakti līdz ar tumsas iestāšanos dažādās dīvainās pilsētas vietās skatītājus pulcēja kinoseansi, kuros tika demonstrētas vairāku kuratoru atlasītas īsfilmu programmas. Bik Van der Pol, līdzīgi kā Rīgā, kad Laikmetīgās mākslas centra organizētā projekta "Trajektorijas" ietvaros tika piedāvātas vairākas psihoģeogrāfiskas ekskursijas, arī Stambulā bija uztaustījuši pilsētas nervu, izvēloties dažādas maz zināmas un maz pamanītas vietas, kas tajā pašā laikā spilgti raksturo vietējo specifiku. Biennāli pavadīja plaša paralēlā programma, kuras ietvaros norisinājās vairākas izstādes, prezentācijas, filmu skates un diskusijas. Ar vērienīgu Turcijas mākslas skati (1950-2000) durvis vēra jaunais muzejs bijušajā santralistanbul elektrostacijas ēkā. Var tikai apskaust Stambulas institucionālās mākslas sfēras straujo attīstību un vērienu, kas nacionālajai mākslas videi nodrošina stabilu platformu un piedāvā tramplīnu lēcienam starptautiskajā mākslas telpā. Vairāki paralēlās programmas pasākumi darbojās tā dēvētajā TAZ (Temporary Autonomous Zones) režīmā, mainot telpu funkciju un piemērojot tās īslaicīgām kultūras aktivitātēm. Santralistanbulteritorijā pagaidu mājvietu bija atradušas alternatīvas mākslas institūcijas un neatkarīgas iniciatīvas, kas iepazīstināja ar saviem projektiem un piedalījās diskusijās. Kā vienu no interesantākajiem piemēriem var minēt Milānas mākslinieku grupas pamestā industriālā ēkā izveidoto kultūras un mākslas centru ISOLA, kas iemantojis plašu starptautisku atzinību, bet pašreiz piedzīvo sīvu cīņu ar teritorijas attīstītājiem par kultūras "salas" pastāvēšanu. Ar ISOLA projektu varēja iepazīties arī Rīgā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētās konferences ietvaros par mākslas lomu ģentrifikācijas procesos. Piedaloties santralistanbul notiekošajās paneļdiskusijās, nebiju pārsteigta, ka viena no galvenajām sarunu asīm bija jautājums par laikmetīgās mākslas pašreizējo virzību, iezīmējot problemātiku, kas nodarbina ne tikai mākslas vidi, bet arī izstāžu apmeklētājus. Arvien skaidrāk iezīmējas plaisa starp alternatīvās mākslas scēnas iniciētu un nu jau par meinstrīmu kļuvušu tendenci mākslai būt analītiskam, kritiskam instrumentam, kas atspoguļo aktuālo problemātiku un pieprasa no skatītāja nepārtrauktu līdzdomāšanu un savveida līdzdalību, un mākslu, kura kā būtiskāko akcentē estētisko un formālo aspektu, tiecoties pēc emocionālas katarses. Centos iztēloties, kādā virzienā šāda diskusija attīstītos Latvijas mākslas vidē, kur vērojams izteikts kritiskās domāšanas deficīts un joprojām dominē ilgas pēc mākslas kā skaista priekšmeta. Starptautiskas megaizstādes, kurās aicināti piedalīties gan starptautiski aktīvi kuratori un mākslinieki, ir lielisks veids, kā konfrontēties ar atšķirīgu pieredzi, kas līdzīgi kā dīķī iemesta akmens radītie ūdens apļi turpina izplatīties un darboties arī pēc paša notikuma. Tikai specifisko lokalitāti iegremdējot globālajā, var pamanīt kopējo kontekstu un atklāt daudzu parādību likumsakarības. Manuprāt, Stambulas biennālei tas ir izdevies. | |
| Atgriezties | |
