VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eļļa, sviedri un asinis Artis Svece Izstādes "Candy Bomber / Našķu bumba" (vai varbūt "Našķu bumbvedēja") atklāšanā bija sanācis pamatīgs pūlis. Galu galā izstādē piedalījās 47 mākslinieki, un katram no viņiem bija savi līdzjutēji, kuri papildināja nozīmīgu izstāžu pastāvīgo atklājēju skaitu. Kaut kur fonā skanēja vārdi par glezniecības valodu, bet man tuvumā stāvošie jaunie māk-slinieki tajos neklausījās, viņi patiesi priecājās par katalogu - ka viņiem tāds ir, ka viņi tur ir iekšā, rādīja to paziņām, paziņas šķirstīja un izteica piezīmes, bet piezīmēm nebija nozīmes, jo paziņām pašiem šāda kataloga nebija un viņu tur iekšā nebija, - vārdu sakot, viss bija baigi labi. | |
|
Savā ziņā izstāde bija tieši tāda, kādai jābūt jauno gleznotāju izstādei. Dinamisms jautās visur: gleznas bija efektīgas, netrūka darbu, kas varētu aizkaitināt, teiksim, Maijas Tabakas pielūdzējus, mākslinieku vienaudži, kas, starp citu, diezgan lielā skaitā apmeklē šo izstādi, varēja šķirot "foršos" no "neforšajiem", savukārt "vecie buki" varēja riņķot starp gleznām un grozīt galvu: nekā jau te tāda nav. Izstāde (galvenā kuratore - Diāna Barčevska) noteikti bija veiksmīga tādā ziņā, ka radīja notikumu - pirmām kārtām jau pašu jauno mākslinieku vidū. Neparastā kārtā atdzīvojās 19. gadsimta Parīzes Salonu un nozīmīgāko "Rudens" izstāžu gars. Visur bija iemesls kaislībām: kuru uz izstādi paņems, kuru nepaņems, kāpēc viņu paņēma, bet citu, kas nebūt nav sliktāks, nepaņēma, kurš saņems balvu, un kurš to patiešām būtu pelnījis, kuri mākslinieki tika pieminēti vienā vai otrā recenzijā, un par kuriem nebija teikts ne vārda? Papildu kaislības radīja iespēja nobalsot par gleznām internetā - varēja, piemēram, apspriest to, kurš pats ir noorganizējis savus balsotājus un kura gleznas patiešām publikai patīk. It kā jau tam nav sakara ar būtisko, bet kurš gan grib atrasties saraksta apakšā? Glezniecība te it kā bija centrā, bet reizē kalpoja par iemeslu visam pārējam. Glezniecības valoda - labi, katalogs - vēl labāk. Ja kuratora darbu aplūkojam ne tikai kā notikuma radīšanu, bet arī izstādes komplektēšanu, tad vērtējums nav tik viennozīmīgs. Izstādē bija pārstāvēts ļoti plašs jauno mākslinieku spektrs tādā ziņā, ka te varēja aplūkot gan akadēmijas studentu, gan visumā labi pazīstamu mākslinieku darbus. Tomēr izstādi diez vai varēja nosaukt par jauno glezniecības pilnīgu panorāmu, jo gana daudzu visnotaļ jaunu, bet pietiekami zināmu mākslinieku pietrūka, vismaz ja runājam par jauno mākslinieku vecāko galu. Savā ziņā tas ir saprotami, un vērtīgi jau ir tas, ka izstādes sagatavošanas gaitā, cik zinu, kuratores veica tādu kā izpētes darbu par to, kas tad īsti notiek jauno glezniecībā, bet diez vai izstādi var nosaukt arī par "nezināmo jauno mākslinieku" izstādi. Esmu pārliecināts, ka kuratores neskaitāmas reizes atgriezās pie jautājuma, kas tad ir "jaunais mākslinieks", jo šis apzīmējums nepārprotami ir neskaidrs (jauns vecuma ziņā, atpazīstamības, stila, satura, atvērtības jauninājumiem ziņā, pēc tā, pirms cik gadiem beidzis akadēmiju, un, ja piecdesmitgadīgs cilvēks iestājas akadēmijā, vai viņš ir "jaunais mākslinieks"?). Gribot negribot rodas kārdinājums izmantot ad hoc pieeju: viens ir jauns vecuma, cits - izglītības pakāpes, cits vēl kaut kādā ziņā. Tomēr, manuprāt, šoreiz mērķa nospraušanai būtu noderējusi "stingrāka roka", un es šeit nedomāju formāli noteiktu kritēriju, teiksim, ne vecāks par divdesmit, bet lielāku skaidrību par to, kas ar šo izstādi ir jāpasaka. Tas, ka glezniecība nav mirusi, šobrīd visiem jau ir skaidrs. Turklāt dzīvotspēja šeit nozīmē ne tikai to, ka vēl arvien netrūkst cilvēku, kas grib gleznot, bet arī to, ka vēl arvien ir labi mākslinieki, kuru darbi mums spēj atklāt kaut ko tādu, ko citādi mēs pieredzēt nevaram (un nevaram arī agrāko mākslinieku darbos). Tā ka glezniecība mūs turpina pārsteigt. Cita lieta, vai glezniecība mūs spēj pārsteigt tā, kā to dara, piemēram, "jaunie mediji". Ja kāds mākslas cienītājs uz "Našķu bumbu" devās ieraudzīt kaut ko pilnīgi neredzētu, kaut ko tādu, kas sagrautu viņa līdzšinējos priekšstatus par glezniecību, tad viņu noteikti gaidīja vilšanās. Lai gan dažos darbos parādījās eksperimenti ar materiālu, diez vai tos varētu nosaukt par revolucionāriem, vismaz ne pēdējo četrdesmit gadu mākslas kontekstā. Tādā ziņā, manuprāt, izstādes plakāts un kataloga vāka noformējums kontrastēja ar tā saturu, proti, bumbvedēja metāliskais spīdums lika domāt par kaut ko patiešām agresīvi jaunu, bet katalogā redzamās gleznas nemaz tik izaicinošas nelikās. Savā ziņā tas ir svētīgi, jo, protams, mums ir grūti salīdzināt interneta mākslu ar 20. gs. 80. gadu glezniecību, bet šajā izstādē redzamajiem darbiem mēs varētu nolikt līdzās citu paaudžu gleznotāju darbus, un gleznas mākslinieciskajai bagātībai vai nabadzībai īsti nebūtu, kur noslēpties. Izstādes plakātā attēlotais bumbvedējs izkaisa krāsu tūbiņas, uz kurām rakstīts: "EĻĻA sviedri un asinis". Savā ziņā tas ir pārspīlējums, vismaz asinis man šajā izstādē bija grūti pamanīt. Lielākā daļa darbu bija vai nu stilistiski meklējumi, vai dažāda veida personiski fiksējumi - kaut kas, kas ir paticis, kaut kas, kas ir pamanīts, kaut kas, ko sapratīs draugi (varbūt jauno mākslinieku mākslai vispār ir raksturīgi tas, ka tā bieži vien ir "par draugiem" un kaut kādā (ne sliktā) ziņā arī priekš draugiem, kuri saprot atsauces, jokus utt.). Tā, protams, varētu būt mūsu laikmeta vai sabiedrības īpatnība, ka reti kas var atdzīvināt kādu kaislību. Patiesībā kā vienīgais kandidāts man prātā nāk nāves tēma, kas parādījās arī šajā izstādē. Tāpat es diez vai teiktu, ka starp izstādē redzamajiem darbiem ir kāds, dēļ kura mēs šo izstādi atcerēsimies: "Atceries, pirmo reizi šitā glezna bija redzama "Našķu bumbā"." Izstādē noteikti bija interesanti un acij patīkami darbi, un personiski es sev atklāju vairākus gleznotājus, par kuriem līdz šim nekā nezināju un tagad noteikti gribu zināt, bet tādu darbu, kurus uzlūkojot tirpas iet pār kauliem, vismaz man nebija. Bet mazliet par sviedriem. Vienā ziņā izstāde bija ļoti interesanta un tieši tāpēc, ka tā bija jauno mākslinieku izstāde. "Vecie mākslinieki" nav veci tikai gadu ziņā, parasti tie ir cilvēki, kuru darbi jau ir atzīti un atlasīti kā apskatīšanas vērti, kuri ne tikai atraduši savu stilu, bet kuriem ir paveicies, ka viņu stils sabalsojies ar kaut ko pārējo cilvēku izjūtās un prātos. Ejot pa izstādi, domāju, cik grūti būt māksliniekam. Kamēr jāzīmē puķu vāzes un modeļi, viss ir skaidrs, bet pienāk brīdis, kad no tevis prasa "kaut ko vairāk" un nav īsti pie kā pieķerties. Droši vien ir cilvēki, kuri ir pārliecināti par sevi un nevilcinoties pārliek lielākā izmērā to, ko līdz šim ir zīmējuši skiču bloknotā vai uz avīzes stūra, un droši vien neliela daļa starp viņiem ir tādi, kam paveicas, jo citi ir sajūsmā par to, ko šie mākslinieki dara gluži vai dabiski. Bet pārējiem droši vien ir jāiet nebeidzamu šaubu un atzīšanas meklējumu ceļš. Kas ir tā vērts, lai gleznotu? Kā ir vērts gleznot? Manuprāt, šī izstāde bija par glezniecības iespējamības meklējumiem. Katra glezna ir risinājuma variants. Viens vieglprātīgāks, cits pārdomātāks, viens cenšas turēties pie akadēmijas sniegtajiem salmiņiem, cits paļaujas uz draugu smiekliem, viens kruķi meklē fotogrāfijas laukā, cits - mākslas vēsturē, viens mēģina izskatīties vienaldzīgs, cits apelē pie emocijām, viens mēģina atkārtot jau kādreiz izdarītu triku, cits - pretstatīt sevi sev un citiem, viens grib būt smuks, cits - neglīts. Mokošākais ir tas, ka jebkurš no šiem variantiem var izrādīties īstais vai arī pilnīga izgāšanās. Gleznotāja darbs prasa drosmi, tas var būt piemērots arī vieglprātīgajiem, bet noteikti ne gļēvajiem. Gluži kā bumbvedēja pilota darbs. | |
| Atgriezties | |
