VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ceļi daudzos virzienos Stella Pelše Izstāde "Candy Bomber / Našķu bumba: Jaunie Latvijas glezniecībā" no 2007. gada 17. novembra līdz 2008. gada 27. Janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" | |
 Prieksplānā pa labi - Annas Auziņas cikls Joker. 2007. Audekls, akrils, eļļa. 100x 120 | |
| "Laikmeta kopgars izpaužas mākslā vienotos tematos un stilistiskos līdzekļos (..) mākslinieka tautība atspoguļojas īpatnējā dabas un cilvēka uztverē, bet no savas paaudzes mākslinieki manto kopējo iekšējo mērķi,"1 - tā reiz izteicās starpkaru perioda mākslas pētniecības korifejs Boriss Vipers. Divi pirmie apgalvojumi šodien skan samērā arhaiski, bet paaudžu principam, šķiet, varētu būt stabilāks, bioloģiski iekodēts pamatojums - jaunajiem allaž pienākas būt vismaz nedaudz pārdrošiem.
Arī 2003. gadā veiktajā "Rudens" izstādes reformas mēģinājumā darbi tika izstādīti pēc paaudžu principa, meklējot kādu puslīdz drošu, objektīvu haotiskās ainas strukturēšanas kritēriju. Šoreiz projekta vadītājas muzeja speciālistes Diānas Barčevskas vadībā jauno mākslas zinātnieču - maģistrantūras studenšu - komanda (Eva Ližbovska, Maija Rudovska, Ilze Jakuša-Kreituse, Inese Klestrova un Iliana Veinberga) atlasījusi, viņuprāt, labāko no Latvijas jauno mākslinieku veikuma; no pusotra simta gleznotāju (vecuma amplitūdā no "gandrīz četrdesmit" līdz "divdesmit ar astīti") izraudzīti četrdesmit septiņi. Izdots arī katalogs, kurā Ieva Astahovska sniedz korektu pārskatu par glezniecības vietu pasaulē šodienas situācijā, bet kuratores aplūko un raksturo konkrētos atradumus Latvijas ainā, veidojot nopietnu pamatu tālākām diskusijām. Tas, protams, nav mehānisks šķērsgriezums, bet kuratoru priekšstatu summa par atbalstāmo un skatīšanās vērto. Daudziem dalībniekiem kontā ir gan personālizstādes, apbalvojumi un solīda pieredze starptautiskajā apritē (Vineta Kaulača, Andris Vītoliņš, Patrīcija Brekte, Daiga Krūze, Ilva Kļaviņa u.c.), gan piedalīšanās dažādās grupu izstādēs, nesmādējot arī pieaugošā saloniskumā grimstošo "Rudeni", bet visuzskatāmāk jaunās tendences varēja aplūkot izstādē "U25/Latvijas jaunā māksla" Balzambārā un Bite Open Art projektā Vērmaņdārzā (2006). Glezniecības robežas un uzdevumi Paaudzes piešķirto ierāmējumu sašaurina medija princips - glezniecība, nevis māksla vispār, kas gan būtu nepaceļami plašs, tomēr konceptuāli "tīrāks" projekts. Virkne darbu tik un tā cenšas šo robežu pārkāpt, kā Lindas Kozules burzījumi, Maijas Kurševas dažādiem popsīgiem tēliem apveltītais telpiskais objekts vai Kaspara Bramberga sagraizītie un bieziem faktūru slāņiem apstrādātie audekli, kur uzskatāmi atbalsojusies art informel virziena izkoptā materiālu fizisko īpašību pētniecība (Lučio Fontānas, Alberto Burri, Antoni Tapjesa mākslā). Tradicionāli privileģētā glezniecība kopš 20. gs. 80. gadu beigām šķita vismaz daļēji nokļuvusi laikmetīgās mākslas scēnas perifērijā - pie rāmi dekoratīvas un galvenokārt finansiāli motivētas produkcijas. Tomēr šāds mediju specifikā balstīts nošķīrums ir grūti pamatojams, ja par galveno tiek atzīts vēstījums (ne jau obligāti vārdos formulējams) un mākslinieks ir tiesīgs izvēlēties jebko no 20. gs. kūleņu piedāvātā. Glezniecība ir tāds pats komunikācijas veids kā citi. Vai tomēr ne gluži tāds pats? Kurators Frančesko Bonami, atbildot uz jautājumu par glezniecības stāvokli salīdzinājumā ar fotogrāfiju un video, konstatēja: "Kad jūs skatāties caur foto vai videokameru, jūs redzat realitāti, bet, stāvot balta audekla priekšā, jūs neredzat neko, jā, jūs varat uzmest skatienu realitātei, bet tad jāiet atpakaļ pie tukšā audekla un jāpieņem lēmums. Varbūt glezniecība izdzīvo tāpēc, ka tā ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu, nevis tikai ar attēlošanu."2 Proti, māksliniekam nākas veikt krietni grūtāku izvēli no daudz vairāk iespējamībām. Izstādi iedvesmojušais stāstiņš par amerikāņu pilota mestajiem našķiem vācu bērniem tulkojams vismaz divējādi. Našķi ir kārdinoši, bet neveselīgi; varbūt uz skatītājiem mestās mākslas bumbas būs nepievilcīgas, bet veselīgas, jo vingrinās citādas mākslas uztveri? Vienlaikus amerikāņu našķi lieliski simbolizē globalizāciju un popkultūras invāziju, kas veido šodienas realitāti un līdz ar to zināmu kritēriju darbu laikmetīgumam. Jūtams, ka kuratores vēlējušās pārkāpt un izšķīdināt (vai vismaz neievērot) šad tad iznirstošo robežšķirtni starp laikmetīgu un tradicionālu (konservatīvu, dekoratīvu) glezniecību. Vai šiem jaunajiem ir kas kopīgs, izņemot darbošanos (pārsvarā) divdimensiju plaknē ar otām un krāsām? Stilistiski ne pārāk daudz, neņemoties sakarīgi formulēt, piemēram, tādu efemeru jēdzienu kā kopīga pasaules izjūta. Viens no laikmeta specifikas elementiem ir reālistisku, t. sk. kustīgu vizuālo attēlu pārpilnība, kas var provocēt gan uz sacensību (gleznās izmantots tas pats izejmateriāls, cenšoties radīt interesi ar mākslinieka manipulatīvo aktu), gan uz vēlmi piedāvāt ko pilnīgi citu. Jebkurā gadījumā svarīgs ir "āķis", kas intriģē, sadusmo, aizkustina vai jebkā citādi piesaista uzmanību. Dokumentāli akadēmiskais reālisms Zināmu meinstrīma statusu kultūrā kopumā, ne tikai vizuālajā mākslā, nenoliedzami ieguvusi maksimāla tuvošanās ikdienas pieredzes fiksējumiem. Arī izstādē visai reljefi izceļas vairāk vai mazāk plastiski taustāmas, iluzoras ainas, kas izliekas par apstādinātiem acumirkļiem, sakausējot akadēmiskās tradīcijas un fotoreālisma vizuālo precizitāti. Vinetas Kaulačas bezpersoniskie lidostu skrejceļi un Mārītes Guščikas novērošanas kameru ierakstu simulācijas it kā dokumentē pārejošo un nenozīmīgo urbāno realitāti, piešķirot tai nozīmi mākslas kontekstā. Andra Vītoliņa popārtiski spilgtie un Patrīcijas Brektes maigi pastelīgie urbānie motīvi jau ir pietiekami pārveidoti ar tīri formāliem izteiksmes līdzekļiem, lai tos dēvētu par realitātes mirkļu tvērumiem. Ar (foto)reālistisku pieeju toties jo cieši saskaras portreta un figurālisma manāmā atdzimšana. Flēras Fedjukovas portretētie ļaudis šķiet notverti kādā pārsteiguma brīdī, arī Annas Auziņas gleznotās sejas neslēpj pārejošas emocijas, gan vairāk tradicionāla gleznieciskuma mērcē, savukārt Andra Eglīša modeļi atklāti pozē, jebkādas emocijas labi noslēpjot: tās var (vai arī nevar) projicēt skatītājs pats. Bet Laura Mīlbreta neoakadēmiskā stila inspirācijas avoti sniedzas no renesanses klasiķa Andreas Mantenjas mirušā Kristus neparastā rakursa līdz Marlēnas Dimā morga ainu reālismam. Mazliet atstatu no citiem piemēriem izceļas Ilvas Kļaviņas neviendabīgi noklātās, blāvās ģeometrisko sienu laukumu kompozīcijas, kurās viena audekla ietvaros konfrontēti abstrakcijas un reālisma (reāla siena ar radiatoriem) jēdzieni, formāli nedaudz atgādinot amerikāņu mākslinieka Roberta Rīmana lauzītiem triepieniem klātās baltās plaknes. | |
 Priekšplānā - Maija Kurševa. Bļembļemsopu iela 4. 2007 | |
|
Ekspresīvais žests un sirreālā abstrakcija Pārfrāzējot kādu smieklīgu padomjlaika saukli par ekonomiku, kam jābūt ekonomiskai, var lielā mērā konstatēt, ka glezniecība turpina būt gleznieciska, vien kāpinot spontāni emocionāla triepiena potences (tas konsekventi izpaužas arī izstādes žūrijas laureātes Daigas Krūzes "viena elpas vilciena" portretos, kuru lakoniskajai ārienei netrūkst dramatiska sprieguma), kā arī formāta, krāsas un faktūras hiperbolizāciju, kā to rāda www.tvnet.lv noskaidrotās skatītāju favorītes Evijas Ķirsones milzu vēzieniem uztrieptās ainavas. Daudzus darbus varētu itin pamatoti pieskaitīt arī abstrakcionismam - nekādu īsti skaidru objektu tajos nav, tikai plūstoši dažādu formu krāslaukumi. Ja abstrakcionisma renesanse, kā uzskata daudzi pētnieki, ir hibridizācijā un modernisma absolūtās divdimensiju plaknes dekonstrukcijā, iespējams, telpisku attiecību iespaids un mulsinoši neskaidri, sapnim līdzīgi mājieni uz kādiem priekšmetiem vai procesiem varētu atjaunot interesi un pievērst skatītāja uzmanību. Piemēram, Diānas Adamaites, Ilvas Kalnrozes, Elenas Griščenko, Evas Vēveres un Viktorijas Valujevas gleznas notur īpatnēju spriegumu starp "tur kaut kas ir" un "tā ir tikai abstrakcija", spēlējoties un saplūdinot metafiziskās glezniecības, sirreālisma un abstraktā ekspresionisma aspektus. Neglītuma estētika un retrospekcijas šķautnes Cits aktuāls ceļš, kā pārtraukt skatītāja rāmi vienaldzīgo attieksmi un pieradumu pie glancētās vizuālās kultūras, protams, ir provocējošā metode rādīt riebīgo un atbaidošo, uzjundot jau 20. gs. sākuma presē apspriesto jautājumu, vai neglītuma esamība dzīvē ir pietiekams pamats to ieviest mākslā vai, tieši otrādi, pamats mākslā meklēt ko citu. Izteiksmīgākais piemērs ir Ingmārs Usas. "Uzburbuši, dzīvniekiem līdzīgi vīrieši un vulgāras, neglītas sievietes - tie ir cilvēki, no kuriem mēs labprāt novēršamies un kuri ir klajš pretstats reklāmas pasaulē dominējošajam skaistuma ideālam."3Kārļa Vītola ekspresīvi uzgleznotie radījumi tomēr vairs nav ne vīrieši, ne sievietes, bet līdzinās dzīvnieku vai citplanētiešu gēnu nesējiem. Savukārt reti sastapto politiski aktīvo noti ienes Vladislava Lakšes antiamerikāniskie viepļi, pēc socārta parauga miksējot dažādu varu un ideoloģiju izmantotos simbolus. Reiņa Pētersona formu mutācijas Salvadora Dalī garā un Reiņa Virtmaņa cilvēciņi milzgalvīši akadēmiski izlīdzinātā stilā arī pieder pie dīvaiņu plejādes, bet Sandas Undzēnas un Ata Jākobsona portretos šķebinoši biedējošs ekspresionisms tomēr neizslēdz tīri cilvēcisko būtņu aspektu. Mediju pasaules tēli, gan nekaitīgi skaisti (Auce Biele), gan vardarbīgi noskaņoti (Kristiana Brektes daiļavas ar stroķiem, kas vērsti pret skatītāju), robežojas ar banālo un kičīgo, kā Māras Viškasrozā gulbīšu šāvējs. Interesantu metamorfozi izstādē demonstrē Ēriks Apaļais, kas ienāca mākslas ainā ar kliedzoši depresīvu neoekspresionisma manieri, bet šoreiz tapušas daudzas mazas, bērnišķīgi naivas glezniņas ar kociņiem, gulbīšiem, sniegavīru, kuģīti, automašīniņu u.tml. Savdabīgu primitīvisma versiju atgādina arī Anša Butnora pastīvie, manekeniem līdzīgie cilvēciņi. Neizpaliek stilizējošā retrospektīvisma līnija, kas pārfrāzē 19.-20. gs. mijas jūgendstila formālos paņēmienus (Kristīne Luīze Avotiņa, Anna Afanasjeva). Uz jautājumu, kas veido labu glezniecību, diez vai iespējams atbildēt vispārīgā un universālā veidā. Izstādē redzamo glezniecību var uzskatīt par labu, ciktāl tā uzmanīgi pabīda skatījuma un izteiksmes robežas, arī pārfrāzējot citur sen aprobētus paņēmienus. Jaunā paaudze to mēģina darīt vienlaikus daudzos un dažādos virzienos, kas lieliski apliecina vienotās progresa takas izšķīšanu neskaitāmos, izvēli pieprasošos iespēju celiņos. | |
| Atgriezties | |
