VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zīmētāja kontrakts Ilona Brūvere Saruna ar Hariju Brantu par komiksiem, bibliotēkas kodu, datorspēlēm un ogles zīmējumiem. | |
 Harijs Brants | |
| Harijs Brants. Grafiķis. Sorokina "Ledus" Hermaņa teatrālā lasījuma bilžu autors. Datorspēles "Bibliotēka" izgudrotājs, scenārists, režisors un izpildītājs. Datorspēļu fanāts. Melnbaltās zinātniskās fantastikas piekritējs. Grāmatu tārps. Minimālists. Lieku priekšmetu iznīcinātājs vārda tiešajā nozīmē. Pozitīvais opozicionists. Sapņotājs. Mākslas zinātnē darbīgo dāmu mīlulis. Foršs džeks. Reklāmas mākslinieks, kas reklāmas plakātos melno krāsu saliek vēl pirms gadiem desmit, lai šogad melno ieraudzītu Londonas pilsētvides plānā. Harijs, gudrs puisis, kas nehalturē, kam sapnī patīk lidot un kas zina, kā tas darāms. Harijs Brants: Man patīk aizdomīgas, jocīgas un absurdas situācijas. Visādas muļķīgas bezjēdzības vai paradoksi. Neprātības. Viss, kas pastāv it kā pats par sevi. Tās pretrunīgās, vēl neatklātās lietas. Laikam viss, kas apkārt ir citādāks, tāds kā drusku nepareizs un nepazīstams, nevis zināms. Bibliotēkas spēle jau arī ir tikai tāda iespēja to izmēģināt, rakstot scenāriju un dialogus, veidojot dažādas vides un telpu. Pēc tam ar to visu ir jātiek galā. Tas tad notiek tādā kā selekcijas un komplektēšanas rezultātā, kur jāsasniedz balanss starp notikumiem, spēles uzdevumiem, vizuālo risinājumu - attēlu, gameplay, spēles sarežģītības pakāpi utt. Ar galaproduktu es laikam nemaz neesmu tik ļoti apmierināts, jo, strādājot pie zīmējuma, pāris nedēļu laikā var sasniegt optimālo rezultātu, bet spēlē tu visu laiku izej uz kompromisiem. Ilona Brūvere: "Bibliotēka" šai gadījumā prasa zināmu literāro bagāžu, tie taču nav tikai izdomāti, bet lasīti un ieraudzīti tēli, kas pārtop jaunās situācijās, veidojot sintētisku literārās un vizuālās uztveres laukumu. Tu daudz lasi? H.B.: Dažreiz notiek tā, ka iekrītu lasīšanā. Tās ir tādas lasīšanas lēkmes. Tad tā ir tāda kā apsēstība. Un, ja es sāku nodarboties ar lasīšanu, neko citu vairs nedaru. Visu nakti lasu. Un tad ir tā, ka izvēlētā grāmata ved pie nākamās un tas, kas tur rakstīts, veido tādu kā kompleksu literārā piedzīvojuma fantāzijas lauku. Šai laukā parasti pavadu pāris nedēļu. Tas aizņem daudz laika. Nemāku apstāties. Tā ir tāda kā saindēšanās. I.B.: Ar ko esi saindējies tā nopietnāk? H.B.: Ar krievu klasiku, ar Dostojevski. Ar Stīvenu Kingu, Umberto Eko. Iznāk tāds rasols. Ir bijis Hemingveja un Faulza periods, esmu būries cauri Umberto Eko situāciju kombinācijām. Pēc tam tas laikam nosēžas kaut kur zemapziņā. Visas īstās lietas kaut kur paliek. Bet nav tā, ka tiešā veidā traucē vai kā citādi. "Bibliotēku" jau es sākumā arī gribēju redzēt zīmētos, nevis sintētiskos vektorgrafikas tēlos, bet tas būtu smagi un prasītu daudz vairāk laika. Tik ilgi ar to spēli nodarboties es tā kā negribētu. Vispirms ir jāiedarbina sistēma, jāsashēmo notikumi un jāiekustina tēli, radot konkrētas spēles situācijas. Tas atkal ir kā piedzīvojums. Esmu samierinājies ar šo risinājumu. Spēle jau ir palaista tikai testa režīmā, vēl jāprecizē un jāpielabo nepilnības. Bet tā komiksu estētika man nāk līdzi vēl no Rozentālskolas laikiem, kad ar komiksiem sazīmēju "n-tās" klades, sapņoju par animāciju un izgudroju metamkauliņa galda spēles. I.B.: Tavi zīmējumi atšķiras ar izteikti grafisku, askētisku formu, tumšiem foniem, konkrētu tēlu raksturojumu un sakāpinātu fantastikas noskaņu, kas reizēm ir lietišķa, dramatiska, citreiz skumja kā haiku, kā melnbaltu izjūtu stenogramma vīriešu dzimtē. Kā tevī sadzīvo šie tik dažādie žanri, visi tie jociņi un konsekventā nosvērtība? H.B.: Tie nav nekādi jociņi, tie ir visādi aizdomīgi personāži un dažādas dīvainības, bet, ja es zinātu, no kurienes tas viss nāk, varbūt man nebūtu tik interesanti? Nosvērtība un skumjas īstenībā ir klusā prieka deficīts, jo tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu runāšanas mašīna (ne tajā labākajā nozīmē). Bet īstenībā jau es lielāko daļu laika esmu viens un ne ar vienu nerunāju. Tā ka tas laikam ir tāds galējais risinājums - nerunāt vai runāt bez apstājas. I.B.: Tu esi beidzis Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, strādājis reklāmā, nopietni nodarbojies ar zīmēšanu, bet atzinība atnāca ar datorspēli "Bibliotēka", pasūtījuma darbu? H.B.: Man tas bija pārsteigums, ka tā spēle vispār izraisīja interesi. Man likās, ka tas ir interesanti tikai man pašam. Bet atzinība, manuprāt, uzkrājas pakāpeniski. Viss, ko es daru, taču ir saistīts ar to pašu zīmēšanu. | |
 Harijs Brants. Mušu skaitītāji. 2005. Ogle, papīrs. 60 x 100 | |
|
I.B.: Kādi, tavuprāt, ir optimālākie apstākļi radošam darbam? H.B.: Pirmais ir daudz brīva laika, neierobežoti daudz laika, bet tā nav mana ideja. To man jau teica Kaspars Zariņš, Ilmārs Blumbergs ir teicis, bet es to vienkārši piesavinājos. Ir nepieciešama telpa, lai tu būtu vienatnē. Lai tu vari atļauties darīt to, kas tev ienāk prātā, tik ilgi, cik gribi. Ja, pieņemsim, jānokārto kāda pavisam sadzīviska lieta vai jāsatiek kāds, vai jāpaspēj aiziet uz veikalu, mani tas vienmēr traki nomāc, jo man tas laika nogrieznis ir nomērīts. Ir nepieciešams laika handikaps, tāds kā nākotnes apsolījums. I.B.: Ko tu dari šai sagatavošanās periodā? H.B.: Nodarbojos ar visādām nejedzībām: krāmējos ar vizuālo informāciju un arhivēju to. Tā ir tāda neapzināta gatavošanās nākamajam brīdim, kad viss atkal sāksies un notiks, kad tu sāksi strādāt. I.B.: Gatavoties jau var bezgalīgi ilgi, bet kad tas notiek, kad viss var sākties? H.B.: Tad, kad ir izpildīti visi šie priekšnoteikumi, kad ir laiks, kurā tev nav pienākumu, kas tevi saista ar ikdienu, un vienatnes telpa. Ja šie apstākļi nesakrīt, es sāku pretoties ikdienas pienākumu realitātei, lai šo telpu iegūtu. Ja nav brīva laika, tad vajag to atņemt kaut kam citam. Es reiz izdomāju, ka pirkšu brīvo laiku, kamēr citi pērk dažādas mantas. Uz mantu rēķina, bez kurām var iztikt, var ietaupīt naudu, lai par to iegādātos pietiekami daudz laika zīmēšanai. Tērēju naudu un laiku, neapmeklējot "trakās dienas" "Stokmanā". I.B.: Tēli, kuri ir tavi, pie kuriem aizvien iznāk atgriezties un kuri tev nedod miera, tiklīdz paņem rokā ogli vai zīmuli... H.B.: Viņi ir tik dažādi un katrreiz citi. Ir vairākas personāžu kompānijas, kas neatlaidīgi piesakās un vēlas uzstāties. Ar dažiem izdodas kaut ko sarunāt, ar dažiem ne. Ir man viena tāda meitenīte. Viņai ar galvu viss ir kārtībā, bet viņa arī ir tāda aizdomīgi uzmācīga. Zīmējot esmu mēginājis ar viņu iepazīties, un man šķiet - ja iepazīšos pavisam, tad viņa vairs nebūs tik aktuāla šai tēlu galerijā. Viss ir kā dzīvē. Iepazīsties tuvāk, un intriga zūd. I.B.: Vai komiksos un spēlēs tēli ir citi, kas nāk un neliek mierā? H.B.: Es izdomāju par savu favorītu meitenīti ar stingri sapītām bizēm. Viņai galvā ir spriedze. Un viņa varētu mie rīgi piedalīties arī komiksu un spēļu grupā. Un tā tas arī ir. Tie sirreālie tēli man ir visur, tas ir viens tēlu grupējums, kam skices līmenī ir viens pabeigtības modelis, zīmējuma līmenī - cits. Datorspēle atkal pieprasa citu nostrādātības pakāpi. Arī komiksu varoņi var kļūt par spēles vai grafikas tēliem. Tas atkarīgs tikai no stilistiskā pielāgojuma. Bet ir viens vienojošs motīvs - viņi visi ir nedaudz nereāli ar savām sašķobītajām proporcijām. I.B.: Kāpēc daudziem Branta tēliem ir sašķobītas ķermeņa proporcijas? H.B.: Laikam jau tur nāk ārā visas tās muļķības. Un es pat nedomāju, ka viņi ir smieklīgi, lai gan dažreiz es par viņiem esmu tā kārtīgi izsmējies. I.B.: Viņi tev daži ir tādi traki krunkaini... H.B.: Bet skaties kā dzīves laikā dažs saplaisājis, tur jau es neko neizdomāju. Katrs cilvēks krunkojas citādāk. Tur jau ir baigais segments un ikreiz cits raksturs. Tur ir informācija par visu, kas ar cilvēku noticis. I.B.: Kā tas notiek ar cilvēku stāstos, kuros tu nosaki viņa likteni? H.B.: Informācija nāk no dzīves, no kino, grāmatām, tas viss jau ir redzēts, nekā jauna jau tur noteikti nav. Tā ir tikai mana autora interpretācija. Un ar tām krunkām ir tā. Tas ir kā ritms. Un ritms ir kompozīcijas sastāvdaļa. Tēlus es veidoju intuitīvi, bet, ja ir sajūta, ka kaut kas nefunkcionē, tad sāku analizēt kļūdas. Pārbaudu laukumu un faktūru attiecības, ritma trajektoriju, pa kuru klejo skatītāja acs. Un ritms izraisa konkrētas sajūtas. Uztveres trajektorija ietver arī tās pašas krunkas. Interesanti, ka šī tik būtiskā uztveres trajektorija manā gadījumā atrodas uz cilvēka sejas. Jau sejas detaļu proporcijas izsaka raksturu, krunkas ļauj ritmu uzaudzēt vairākās kārtās. Ir aizraujoši to veidot un pēc tam redzēt gatavu. Tā zīmējumā ir visinteresantākā lieta. Vēlamais rezultāts ir šo zīmējumu novest līdz formulai - kā 1 x 1 = 1. I.B.: Kas ir vide, kura tevi fascinē kā nebeidzams mākslas objekts, kura interpretācijas iespējas, tavuprāt, ir neierobežotas? H.B.: Tā vide ir kaut kur citur, tā nav reāla, bet gan tāda, ko tu iztēlojies. Laikam jau man ir raksturīgas tumšas debesis, un tad nāk tāda balta līnija - tāds kā horizonts. Un līnija, kur debesis ir saslēgtas ar horizontu, noteikti ir gaiša. Kā perspektīva, kā zīme, ka viss beigsies labi. Tas noteikti ir tuksneša motīvs. Un tas nav smilšu tuksnesis, bet tāda sasprēgājusi zeme vai sakņu režģis. Lai acij ir kur staigāt. Bērnībā mamma man uzdāvināja dažas grāmatas ar Bosha un Brēgela bildēm, un tur bija tik daudz ko redzēt, tik daudz situāciju, tik daudz tēlu. Tur bija ko redzēt, tur nevarēja uzmest acis, un viss - kā tādam abstraktam laukumam. Tas ir tas, kas mani interesē, tur ir ko darboties gan man, gan skatītājam. | |
 Harijs Brants. Onkulis. 2006. Ogle, papīrs. 22 x 20 | |
| I.B.: Kādi būtu priekšnoteikumi, lai darbs reklāmas aģentūrā tev liktos saistošs, lai tev būtu jēga tur darboties? Vai tu redzi savu stilistiku un tēlus reklāmas estētikā? H.B.: Esmu daudz domājis par to. Pats galvenais, lai man tas būtu interesanti. Lai pasūtījuma darbi nav pretrunā ar to, ar ko es patiešām nodarbojos. Citādi negribas vairs tērēties. Gribas jau, lai tu varētu tērēties, lai vari realizēties un izpausties kā mākslinieks par savu tēmu. Un, kad tas neatbilst, tad rodas konflikts starp mākslinieku un pasūtītāju. I.B.: Vai esi kādreiz aizdomājies par to, kas ir mākslas fenomena būtība? H.B.: Mākslas akadēmijas maģistrantūrā saskāros ar Heidegera teoriju par mākslas būtiskošanos. Es toreiz to visu biju ļoti rūpīgi izkonspektējis un sashēmojis. Māksla jau notiek pati no sevis. Un tā notiek vai nenotiek - kā nodarbošanās ar neredzamo pasauli, ar apslēptām lietām un sajūtām. Un māksliniekam ir paveicies, jo viņš šai procesā piedalās, tas notiek it kā caur viņu. Bet īpašus nopelnus šai mākslas tapšanas procesā laikam nevajadzētu piesavināties. Māksla varbūt ir sagudrotas lietas, bet varbūt tieši tās nav māksla, ja kļūst skatītāja zemapziņā neatpazīstamas. Taču māksla jau laikam izpaužas vēlmē piepildīt nepiepildīto esību. I.B.: Kā top tavi darbi? Nedod miera ar klātbūtni vai pastāv kā konstruēta, izdomāta un izskaitļota vīzija, kas materializējas? H.B.: Tā ir. Trīs vienā. Tie ir klāt, nedod miera, un tad es tos konstruēju. Skaistākais gan ir gaidīšanas brīdis. Kad tai milzīgajā neziņas koncentrātā tuvojas konkrēts risinājums. Tad beidzot tu to uzliec uz papīra, uzzīmē un brīnies: sanāca! Jā, tiem visiem jocīgajiem vīriņiem, ko tad mēģinu zīmēt, pie manis ir sava bodīte. Viņi visi grib būt noderīgi, un nu jau es zinu - esmu ar viņiem apmierināts. Interesantākais katrā darbā ir noslēpuma izgaismošanās brīdis, īstenībā jau noslēpumi līdz galam nekad tā arī neatklājas. Un vēlams, lai tas ievilktos. Tad var izbaudīt noskaņu. Un tas mani var novest ekstāzē tāpat kā datorspēles vai lasīšana, es negribu, lai šis process tik ātri beidzas. Es nevaru atslēgties. Mēnesi, divus. Tāpēc mani sauc par ekstazņiku. I.B.: Vai esi apskaudis gleznotājus? H.B.: Jā, agrāk, tajā mokošajā periodā, kad es meklēju veidu, kā varētu zīmēt, kā tas varētu izskatīties un kas tas vispār tāds ir. Tagad vairs skaudības nav. Ir tāda priecīga sajūta, ja kāds ir uztaisījis kaut ko, kas tev arī patīk. Bet īstenībā jau cilvēks ir skaudīgs un ir viens secinājums, kas pārliecina kā apstiprinājums. Ja kādam ir izdevies kaut ko labu izdarīt mākslā un vēl nopelnīt, tad tās ir priecīgas ziņas, jo tu apzinies, ka tas var notikt arī ar tevi. I.B: Kādus sapņus tu redzi? H.B.: Sapņos dažreiz lidoju, un es jau īsti nezinu, vai tā tas ir, bet man liekas, ka to lidošanu sapnī esmu apguvis. Vienā sapnī es atcerējos, kā es iepriekšējā aizlidoju, un mēģināju lidot atkal. Katru reizi es sabīstos no tā, kas notiek. Bet tas ir tikai tāds viens mirklis. Nedrīkst baidīties. To skaidri zinu. Visforšāk lidot ir pa pilsētu, tepat pa Rīgu. Epiloga vietā Tu esi visu dienu zīmējis, un tu jau esi noguris. Tu aizver acis, bet nevari aizmigt, un tu atkal sāc zīmēt skices. Tur nāk ārā visādas lietas, un tu tās mēģini fiksēt. Un tādos brīžos ir labi, ja nav jārēķinās ar citiem cilvēkiem, kas to var iztraucēt. | |
| Atgriezties | |
