Žēl, ka tikšanās ar Loriju Andersoni iet secen mūsu dižajiem akciju māksliniekiem Hardijam Lediņam un Jurim Boiko, jo abi "Neredzamo sajūtu restaurācijas darbnīcas" (NSRD) dibinātāji pirms vairākiem gadiem aizgājuši mūžībā. Par to, ka viņiem Lorijas Andersones daiļrade bija pazīstama vēl padomju varas gados, nav nekādu šaubu. Viņa bija savveida guru, reāla, taču saprotamu iemeslu dēļ tobrīd mums daudzu gaismas gadu attālumā dzīvojoša radoša personība, no kuras mūsējie mācījās spēlēties ar tekstu, attēlu, mūzikas skaņām, lai ar it kā nejaušas, sākotnēji savstarpēji nesaistītas vizuālas un skaņu informācijas plūsmu spētu emocionāli, jūtīgi raksturot savas privātās un reizē visas sabiedrības dzīves norises. Pirmām kārtām tas bija vēstījums par utopisku laiku - nākotni, kad vēl nekas nav noticis. Radot šādu dīvainu pasauli, tas bija viens no veidiem, kā distancēties no tā absurda un nejēdzībām, divkosīgās morāles, kas valdīja sabiedrībā 20. gs. 80. gadu pirmajā pusē. No Lorijas mūsējie noteikti apguva, Gustava Kluča vārdiem runājot, "tiesības uz eksperimentu", lai ar tā palīdzību pārveidotas ikdienišķas lietas un priekšmeti iegūtu savu neatkārtojamo skaistumu un unikalitāti. Atziņu, ka par daudzām fundamentāli svarīgām lietām ir iespējams pastāstīt viegli un rotaļīgi, - to arī mūsējie iemācījās no Lorijas. Vienīgi pilsoniskā stāja un politika palika pašas Lorijas ziņā, jo tās mūsu performances klasiķu dzīvē jau tāpat bija pārāk daudz. Jāatgādina, ka Lorija Andersone ir viena no aktīvākajām cīnītājām par demokrātijas principiem ASV. Atbildot uz ASV prezidenta Džordža Buša runām un vēlmi runāt visas tautas un pilsoņu vārdā, 2002. gada 14. jūnijā The Guardian pirmoreiz tika publicēts uzsaukums Not In Our Name, kuru parakstījušie intelektuāļi neatbalstīja valdības lēmumus, arī kara uzsākšanu Irākā. No šī uzsaukuma atbalstītājiem ir izveidojusies vesela amerikāņu sabiedrības kustība, un tās aktīvo cīnītāju rindās atrodas arī Lorija Andersone. 2008. gada 18. martā - piecus gadus pēc kara sākuma Irākā - Ņujorkā kara veterānu un invalīdu atbalstam tika sarīkots labdarības koncerts "Mieru Irākā un taisnību savā zemē", kurā piedalījās arī viņa.
Kaut gan māksliniece lieliski pārzina jaunāko tehnoloģiju piedāvātās iespējas, apgūt pašus pēdējos atklājumus daudzās zinātnes jomās viņa nekad nav izvirzījusi par pašmērķi. Tehnisko līdzekļu profesionāla pārzināšana devusi Lorijai Andersonei iespēju iegūt vēl lielāku radošo brīvību, lai īstenotu sev pašu būtiskāko - paustu aktīvu pilsonisko nostāju un raksturotu demokrātiskos procesus savā zemē.
|
