VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miro un… Jānis Nīgals Izstāde "Ainavas" KUMU muzejā Tallinā no 2007. gada 14. decembra līdz 2008. gada 9. martam | |
 Skats no Hoana Miro darbu izstādes "Ainavas" | |
|
...Tallina Ar kaimiņvalsts galvaspilsētu Miro dzīves laikā nav bijis nekāda nojaušama vai biogrāfijā atrodama sakara, toties man kopš 2008. gada ar Miro saistīsies tieši Tallina, jo KUMU muzejā bija skatāma viņa gleznu, zīmējumu un skulptūru izstāde "Ainavas" ar tiešu Miro piedalīšanos sešās fotogrāfijās un netiešu - divās. Brauciens uz Tallinu pārvērtās par izbraucienu kaut kur tālāk uz dienvidiem un tuvāk pie sevis, jo, pateicoties fotogrāfijām, iegūta sajūta, ka esmu tuvāk iepazinis mākslinieku. ...Katalonija Bērnībā Miro esot bijis neizturami zinātkārs pētnieks un novērotājs (pierādījums ir viņa astoņu gadu vecumā zīmētā ģimenes ikdienas aina - pedikīrs) kā jau jebkurš bērns, tikai Miro to nekad nav aizmirsis! Hoans Miro dzimis Montroigā, Katalonijā. Tiem, kas nav bijuši mazajos zvejnieku miestos vai Spānijas laukos pie Vidusjūras, šī vieta paliek tikai nosaukums. Tiem, kuri bijuši vismaz Barselonas nomalē vai tirgū, ir zināms kataloņu lepnums, patriotisms un kareivīgi stingrā pārliecība, ka viņi nav spāņi, pazīstamas spožās debesis un spilgtās krāsas, jo īpaši gaiši zilā. Dzimtās vietas radīto iespaidu Miro dēvēja par galveno domu un jūtu uzbudinātāju, kairinātāju un iedvesmotāju. Intelektuālo bāzi viņš ieguva Gali akadēmijā Barselonā un Parīzē, kas 20. gs. 20. gados bija mākslas paradīze: lēta dzīve, brokastīs - Luvra, pusdienās - audekls, vakariņās - mūžīgas sarunas par mākslu ar draugiem, toreiz modernistiem, bet mūsdienās jau atzītiem klasiķiem (piemēram, Pablo Pikaso, Andrē Bretons, Salvadors Dalī, Andrē Masons, Mišels Lerī, Robērs Deno u. c.), kuri minējuši tādas Miro patriotisma pazīmes kā olīvkoka zars viņa žaketes kabatā un pēc formas Latvijas cūkpupām līdzīgo ceratonijas pupiņu (praktiski izmantojamas tikai ēzeļu barībai) klātbūtne. Šis herbārijs un Montroigas zeme, ko ceļasomā no mājām uz Parīzi Miro veda sev līdzi, ir tie Katalonijas simboli, kas katru dienu atgādināja par bērnību. No 90. gadiem gan process ir apgriezies - gandrīz katra Katalonijas banka, tūrisma vai apdrošināšanas firma (pat Barselonas Olimpisko spēļu logo) savā grafiskajā identitātē izmanto Miro, kā arī tikpat slavenā kataloņu arhitekta Gaudi krāsas un stilu, atzīstot, ka tā ir tautas tāpatība. ...poēzija Lielākā daļa "Ainavās" iekļauto darbu tapuši laikā, kad jautājumi par Miro ģenialitāti vairs nebija aktuāli. Piemēram, vēl 1943. gadā, būvējot Hilton viesnīcu Sinsinati, nekustamo īpašumu biznesmenis, filantrops un atbildīgais par šo objektu Džons Džosia Emerijs, vērojot Miro skices lielformāta gleznai restorāna terases noformējumam, esot smaidījis un teicis: "Tas ir ļoti interesanti. Sakiet - kā jūs atšķirat labu Miro no slikta?" Miro darbos redzamo nevar izstāstīt, to var tikai interpretēt atbilstoši uzkrātajiem piedzīvojumiem un zināšanām mākslā, par ko autors nepārtraukti reflektē. Liela daļa darbu nosaukti vienkārši - "Glezna", nekautrējoties sevi tādējādi dēvēt par mākslinieku un skatītājam rādīt mākslas darbu, kurā nav konkrētu priekšmetu, tikai detaļas vai fragmenti, kas veido koptēlu vērotāja galvā, tam pietiekami ilgi iedziļinoties. Miro par to teicis: "Glezna veidojas no otas triepieniem kā dzeja no vārdiem. Jēga rodas vēlāk." Trūkstot konkrētiem objektiem, šķiet, ka attēlotas idejas un domas, kas ik pa laikam noķeramas un gudrojamas. Pēc šādiem saskaņas brīžiem man ir līksmes pilns prāts un apjausma par klusu noslēpumu, kuru atklājot - jau zinu iepriekš - zaudētu kņudošo sajūtu pakausī un iegūtu morālas paģiras, jo mans atstāsts būtu neizkopts un pārāk konkrēts. Bet ir arī konkrēti un amizanti gadījumi, piemēram, mani saistīja stāsts par mākslinieka darba radīšanas procesu: uzsākot darbu, viņš neizbēgami nostājies pie tīra audekla un gaidījis sākumu - ko darīt, kādu krāsu lietot. Gleznā, pie kuras stāvu, melnais triepiens ir darba sākums, spēcīgs un lekns. Tālāk seko jau uztrenēta acs, jušana un zināšanas, kā darbu papildināt un attīstīt, - viss tumšos toņos. Baltais triepiens ir darba finišs, beigas - pēc tā vairs nekas nav vilkts, gaišās, mazās pilītes, kas atlēkušas otas trieciena rezultātā, redzamas izsijātas pa visu darbu. Domas uz citu pusi pārbīda kāda meitenīte ar cukurgailīti vienā rokā un tēti pie otras rokas. Viņa ir bērns, kas kaunu nepazīst un skaļā krievu balsī stāsta savu vērojumu par melno nezvēru, kurš uzbrūk zemei, un balto zīmi, kas noteikti visus izglābs, jo pilītes jau redzami saēdot šausmoni. Zinātnisku Miro darbu analīzes mēģinājumu neuzņemos veikt, jo tad mani, manuprāt, piemeklētu "Simpsonu" seriāla varoņa Homēra liktenis: sērijā "Tas deviņdesmito šovs" viņš, ieraudzījis Mēnessputna skulptūru Springfīldas parkā, skaļi izlasīja: "Mārdž, vai tu stāvi aiz tās Žuan Mairo statujas?" - un nekavējoties tika atmaskots. Snobisku zinātāju bariņš viņu nodēvēja par townie, personu, kas dzīvo studentu pilsētiņā, bet nav pie tās akadēmiski piederīgs. Pats Miro runāt māk, tāpēc viņa citātus izstādes kuratori rakstījuši uz sienām. Viņš ir atklāts un saka, ko jūt, bet par darbiem neko konkrētu nepavēsta un slidinās pa dažādām tēmām vienlaikus, arī izteikumos atstājot vietu iztēlei. "Debesu skats mani saviļņo. Jūtos aizkustināts, kad redzu pusmēnesi vai sauli bezgalīgajās debesīs. No otras puses, manos plaši tukšajos gleznu fonos ir ļoti mazi objekti, viss kailais mani vienmēr dziļi vilinājis." ...Miro Pretēji parastajam ekspozīciju paņēmienam, kad dokumenti, kas raksturo izstādīto darbu autoru, ir sīki aprakstīti, fotogrāfijām, kurās tverta Miro dzīve, nebija paskaidrojuma - šajā izstādē skatītājam viss bija jāizgudro pašam. Bija vienīgi attēli, kas, reproducēti lielā formātā, atgādināja gleznas. Nebija minēti pat fotogrāfiju autori, galvenajā lomā - tikai Miro. Septiņiem attēliem no astoņiem autors noteikti ir spāņu reālisma fotogrāfijas aizsācējs Fransesks Katala-Roka (Francesc Catalá-Roca), kas pazīstams ar nesamocītu un vieglu dzīves attēlošanu perfektā kompozīcijā. Miro darbu viņš dokumentējis vairākus gadus, bet fotogrāfijas izstādei atlasītas no perioda, kad Miro bija slavens un bagāts. Simbols tam ir trijos attēlos skatāmā Miro māja un darbnīca, kas no ārpuses atgādina kruīza kuģi: liela, balta un iekārojama. Raugoties no mājas iekšpuses, šo iespaidu vēl paspilgtina pa logu redzamais Vidusjūras skats. Man vienmēr paticis novērot mākslinieku darbnīcā strādājam - kā top glezna, kā tā mainās un cik kļūdaini es darba procesā iztēlojos to gatavu, kad, piemēram, puķes pēc mirkļa ir gaiļa spalvas un tas viss beigās - portrets. Fotogrāfi parasti cenšas iemūžināt tieši mākslas darba beigu stadiju, jo iespēja fotogrāfijā identificēt šedevru it kā piešķir attēlam lielāku nozīmi. Taču mani interesē nevis gatavā glezna, bet tieši norise, piemēram, kur Miro redzams, cieši spiežot otu audeklā, tai gandrīz vai saplūstot ar virsmu. Un interesanta ir klātbūtnes sajūta, kas panākta dabiski, jo Miro ir ļoti koncentrējies savam darbam. Viņš izteicies: "Es strādāju kā strādnieks fermā vai vīnogu laukā. Materiāls pie manis nāk lēni. Piemēram, mana formu leksika nav atklāta vienā dienā, tā atrada veidu, par spīti man." Fotogrāfijas ir lielisks vizuālais pretinieks gleznām, un izstādē konkrētais pret abstrakto darbojas kā bezrūpīgi atrisināmā vienādojumā, kur vienmēr personība ved pie savas mākslas un māksla - pie personības izzināšanas. | |
| Atgriezties | |
