VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Divi ”jaunrades pēc būtības” varianti. Gistavs Kurbē. Kazimirs Maļevičs Irēna Bužinska Gistava Kurbē gleznu retrospekcija Metropolitēna muzejā Ņujorkā no 27. februāra līdz 18. maijam un Kazimira Maļeviča darbu izstāde Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā no 26. janvāra līdz 18. aprīlim | |
 Gistavs Kurbē. Pasaules radīšana. 1866 | |
|
"Jaunrade - tā ir cilvēka kā dabas vainagojuma būtība, un katram ir jāiekļaujas šajā darbībā. Izpratne par daiļrades jēdzienu mainās tāpat kā partijas revolucionaritāte." Kazimirs Maļevičs. (Jautājumā par tēlotāju mākslu.Vitebska, 1919) Te nu nākas dižajam krievu avangarda klasiķim piekrist - izpratne par jaunradi, par kreatīvo strauji mainās laikam līdzi, un tas, kas savulaik likās daiļrades stūrakmens - zināšanas, pieredze, nemitīga pilnveidošanās -, šodien nereti tiek pasludināts par otršķirīgiem radošas personības darbības vērtējuma kritērijiem. No dažādiem skatpunktiem ir rosinoši vismaz lielos vilcienos noskaidrot to, ko par jaunradi uzskatījuši izcilas radošas personības - franču gleznotājs reālists Gistavs Kurbē (1817-1877) un krievu avangarda mākslinieks Kazimirs Maļevičs (1878-1935). Autoru izvēli zināmā mērā noteica aktuālas viņu mākslas izstādes un kultūras projekti. Ņujorkā, Metropolitēna muzejā, aplūkojama Gistava Kurbē gleznu plaša retrospekcija, kurā iekļauti 130 darbi no daudziem pasaules muzejiem un privātkolekcijām. Pirms tam - gadu mijā - šī paša gleznotāja darbu izstāde ar lieliem panākumiem tika sarīkota Parīzē, Grand Palais. Interese par Kurbē daiļradi pēdējos gados īpaši pieaugusi, jo patlaban izstāžu topā ir 19. gadsimta māksla un reālisms. Turpretī bez Kazimira Maļeviča darbu klātbūtnes sev vairs nav iedomājama ne vien krievu avangarda, bet nereti arī daudz plašākā skatījumā veidota 20. gs. mākslas parādībām veltīta skate. Kārtējais pierādījums ir četru vadošo Krievijas mākslas muzeju - Valsts Ermitāžas, Valsts Krievu muzeja, Valsts Tretjakova galerijas un Aleksandra Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzeja - šedevru skate "No Krievijas. Franču un krievu mākslinieku glezniecība (1870-1925) no Maskavas un Pēterburgas", kas iekārtota Londonā, Karaliskās mākslas akadēmijas telpās. Te izstādes ceturtajā sadaļā eksponētas Kazimira Maļeviča supremātiskās kompozīcijas "Baltais aplis", "Baltais krusts" un, protams, hrestomātiskais "Melnais kvadrāts". Abus māksliniekus vieno tas, ka līdzās daiļradei viņus vienmēr ir nodarbinājušas varas, valsts un radošas personības attiecības. Viņi nekad nav bijuši pasīvi malā sēdētāji, bet gan tieši otrādi - izcēlušies ar aktīvu pilsonisku nostāju. Kurbē neatlaidīgi cīnījās par demokrātiskākiem mākslas darbu eksponēšanas noteikumiem, pret valdošās buržuāzijas aprobežotību un tās varas simboliem. Mākslinieks par savu brīvdomību samaksāja ļoti dārgi - pēc Parīzes Komūnas sagrāves 1871. gadā viņu kā nemieru dalībnieku tiesāja un apcietināja. Turklāt viņam vienīgajam tiesa piesprieda atdot valstij 323 091 franku un 68 santīmus par komunāru nojaukto Vandomas kolonnu un tās atkārtotu uzstādīšanu. Tika apķīlātas ne vien visas mākslinieka gleznas, bet arī visi ģimenes īpašumi. Gistavs Kurbē bija spiests nelegāli bēgt uz Šveici, kur izsūtījumā viņš arī pēc dažiem gadiem nomira. Kazimirs Maļevičs 1919. gadā Vitebskas mākslas skolas ietvaros izveidoja savu mākslas studiju un aktīvi iestājās par jaunu apmācību sistēmu, bet 20. gadu vidū - par jaunākās mākslas kolekciju izveidošanu Krievijas provinces muzejos. Vēl ilgi pirms 1937. gada represijām mākslinieks pēc sava vienīgā ārzemju brauciena 1927. gadā tika arestēts un spīdzināts, kas iedragāja viņa veselību dzīves pēdējos gados. Gistava Kurbē jaunrades meklējumi saistās ar realitātes padziļinātu apguvi, ko lieliski raksturojis gleznotājs Pols Sezans, apgalvojot, ka Kurbē spējis savās gleznās radīt lietus pielijušas zemes smaržu, kaļķakmens putekļus un gleznot sniegu tā, ka licies - tas zem kājām gurkst. Kazimira Maļeviča koncepcijā jaunrade ir veltīta abstrahētu zīmju sistēmas radīšanai, atbilstoši kurai māksla tiek aplūkota Visuma dimensijā. Tomēr kā vadošais jaunrades elements tiek proponēta kustība, enerģija, enerģijas plūsma, kas tad arī ietekmē un virza mākslas attīstības procesus. Laikam daudziem varētu likties nepamatota reālisma dibinātāja Gistava Kurbē popularitāte 21. gadsimta sākumā. Tomēr jāatgādina, ka tā īsti viņa popularitāte nekad nav mazinājusies. Ne tikai padomju mākslas vēsturniekiem viņš bija nozīmīgs kā reālisma dibinātājs, kas nekad nebaidījās aizstāvēt savus uzskatus un pārliecību kā dzīvē, tā mākslā. Mākslinieks savā autobiogrāfijā rakstīja, ka jau 1846. Gadā viņš pacēlis "reālisma karogu". Pēc viņa domām, "šai humānajai mākslai jārosina cilvēka spējas, virzot to pret pagānismu, grieķu un romiešu mākslu, renesansi, katolicismu, dieviem un pusdieviem, tas ir, pret nosacīto ideālu." Mākslinieka dumpinieka slavu kaldināja vispirms viņa glezniecība, kurā tiešām nebija veco ideālu un idealizācijas, jo Kurbē nebija ieguvis profesionālu mākslas izglītību. Par viņa pirmo skolu kļuva pagātnes meistaru darbu studēšana Luvrā, pēc tam Holandes apmeklējums un iespaidi turienes muzejos. Kurbē daudzie portreti, pašportreti, ainavas, animālijas, žanriskās ainas ar zemniekiem un medniekiem, daudzfigūru kompozīcijas un akti - piemēram, slavenie audekli "Akmeņkaļi" (1849), "Bēres Ornānā" (1849-1850), "Tikšanās (Labdien, Kurbē kungs!)" (1854), "Meitenes Sēnas krastā" (1856), "Mākslinieka darbnīcā" (1855), kā arī mūsdienās īpašu uzmanību iemantojušais akts "Pasaules radīšana" (1866) - rada iespaidu, ka viņš apzināti un sazvērnieciski jauca kopā atļauto un aizliegto, ignorējot proporcijas un kompozicionālās uzbūves telpisko loģiku, gaišos un tumšos toņus, lai radītu patiesas zemes dzīves izjūtas, parādītu šīs dzīves smagumu un arī gaišās puses. Kurbē kaislība bija tumšie, gandrīz melnie toņi, ar kuru palīdzību mākslinieks spēja atklāt lielas dvēseliskas sāpes un ciešanas. Par šo radošo meklējumu intensitātes apliecinājumu kalpo arī portrets "Izmisušais vīrietis"(1844-1845) - audekls no reti izstādītas privātkolekcijas, kurš kļuvis par viņa darbu jaunākās izstādes vizuālo simbolu un lielā mērā ir kvintesence visam viņa daiļrades ceļam. Savā 1855. gadā sarakstītajā "Deklarācijā" mākslinieks izteicies: "Reālista tituls man bija piešķirts tāpat kā 19. gs. 30. gadu cilvēkiem romantiķu tituls. Nosaukumi nekad nav devuši pareizo priekšstatu par lietām; ja būtu bijis citādi, mākslas darbi būtu bijuši lieki. Neieslīgstot garākos skaidrojumos par lielāku vai mazāku nosaukumu patiesīgumu, kurus, gribētos cerēt, nevienam nav pienākums saprast precīzi, aprobežošos ar pāris vārdiem, lai novērstu pārpratumus, kas skar manu attīstību. Esmu mācījies ārpus kādas sistēmas un ārpus senās mākslas aizspriedumiem un šodienas mākslas. Es vairs negribēju nevienam līdzināties un kopēt citus. Man pat nav iešāvusies prātā doma par šīs "māksla mākslai" lēto mērķi. Nē! Es vienkārši gribēju pamatīgā tradicionālo zināšanu apguvē pasmelties personiskās individualitātes neatkarības jūtas. Zināt, lai spētu, - tāda bija mana doma. Būt spējīgam attēlot tikumus, idejas, mana laikmeta tēlu manā vērtējumā, būt ne tikai māksliniekam, bet arī cilvēkam, vārdu sakot, radīt dzīvu mākslu - tāds bija mans mērķis." Liekas paradoksāli, ka šodien kritiķi, vērtējot pēdējo, pēc vairāk nekā 30 gadiem sarīkoto mākslinieka darbu izstādi, runā par Kurbē glezniecības novatorismu, arī vieliskuma un materialitātes neparastu attēlojumu. Taču šo apgalvojumu var nostiprināt ar paša Kurbē vārdiem, ka "reālisma pamats ir ideālā noliegums". Zeme mākslinieka audeklos šķiet īsta, svinam līdzīga smaguma pielieta. Varenie jūras viļņi viņa ainavās rada kinematogrāfisku nepārtrauktas kustības iespaidu. Arī viņa "Pasaules radīšana" - liekas, vienīgais šādā rakursā gleznotais akts pasaules glezniecības vēsturē - atgādina par kādiem senākiem ar mīlestību un auglību saistītiem rituāliem. Tas atkal ir patiesi dzīvs ķermenis - jaunas sievietes miesa, kas tikko izbaudījusi mīlas priekus, viņas vagīna šķiet kā pasaules vārti - ieeja kādā mītiskā, noslēpumainā pasaulē, bet ķermeņa miklums liek turpat fiziski sajust intīmas tuvības aromātu. Izstādē līdzās šai gleznai atrodas Ogista Belloka (Auguste Belloc) radītās stereoskopiskās aktu fotogrāfijas, kur sieviete iemūžināta tikpat kā identiskā rakursā. Fotogrāfu, šķiet, saistījušas pretējā dzimuma anatomiskās studijas. Turpretī Kurbē parādījis lielisku sievietes aktu bez lētas pornogrāfijas piegaršas. Ar tikpat lielu baudu un aizrautību mākslinieks gleznoja brīvā dabā augļus un puķes - magones, rozes, neļķes, persikus, vīnogas, bumbierus. Vēstulē jaunajiem māksliniekiem 1861. gadā Gistavs Kurbē rakstīja: "(..) pēc manām domām, māksla un mākslinieka talants ir līdzeklis, lai izmantotu savas spējas sava laikmeta lietām un idejām, kurā viņš dzīvo. (..) katru laikmetu var attēlot vienīgi savā laikā dzīvojoši mākslinieki, tātad tie, kas šajā laikā dzīvo. (..) Es tālāk apgalvoju, ka glezniecība - māksla - ir izteikti konkrēta un var sastāvēt vienīgi no reālu, eksistējošu lietu attēlojuma. Tā ir fiziska valoda, kas vārdu vietā sastāv no lietām. (..) Skaistais dabā īstenībā sastopams pašās daudzveidīgākajās formās. No brīža, kad atrasts, tas pieder mākslai, pareizāk sakot, māksliniekam, kas to spējis ieraudzīt. Tiklīdz skaistais kļuvis reāls un redzams, tas jau ietver māksliniecisko izteiksmi." | |
 Kazimirs Maļevičs. Supremātisms. 1915-1916 | |
|
Gistava Kurbē jaunrades meklējumi saistās ar reālā vispusīgu un padziļinātu apguvi, savukārt Kazimira Maļeviča jaunrades pamatā ir interese par Visuma likumiem pakļautu mākslu - supremātismu, jauno glezniecisko reālismu. Lai pamatotu sava daiļrades ceļa izvēli, 1916. gadā sarakstītajā tekstā "No kubisma un futūrisma uz supremātismu" mākslinieks raksta: "Attēlot iemīļotus priekšmetus un dabas stūrīšus ir tas pats, kas zaglim sajūsmināties par savām važās iekaltajām kājām. (..) Mākslā ir vajadzīga patiesība, nevis patiesīgums. (..) Kustas un dzimst jaunas formas, un mēs veicam jaunus un jaunus atklājumus. (..) Atkārtojot vai kalkulējot dabas formas, mēs audzinām savu apziņu ar melīgu mākslas sapratni." 1919. gadā mākslinieks saņem uzaicinājumu kļūt par Vitebskas mākslas skolas pasniedzēju. Te viņš dibina savu studiju. Šeit tiek izdoti vairāki ļoti nozīmīgi teorētiskie sace rējumi. Viens no tiem ir raksts "Jautājumā par tēlotāju mākslu". Tajā Maļevičs raksturo pagātnes mākslas mantojumu un apcer jaunrades būtību, mērķus un uzdevumus. Lielā mērā viņa 20. gs. otrās desmitgades beigās izteiktās domas liekas pravietiskas. Kazimiram Maļevičam ir pilnīgi pretējs uzskats par dabas attēlojumu nekā Gistavam Kurbē, jo "reālisti, pārnesot uz audekla dzīvas lietas, ir atņēmuši dzīvei kustību". Tādēļ, lai kļūtu par īstu gleznotāju - supremātistu, mākslinieks piedāvāja atmest sižetu un priekšmetu atainojumu mākslā. Viņš apgalvoja, ka "nepieciešamība sasniegt gleznieciskās plastikas dinamiku norāda uz glezniecisko masu vēlmi iziet no priekšmetiem pretī krāsas pašmērķim, tīri pašpietiekamu glezniecisku formu kundzībai pār saturu un priekšmetiem, pretī bezpriekšmetiskam supremātismam - jaunam gleznieciskam reālismam, absolūtai daiļradei". Tālāk šajā pašā sacerējumā mākslinieks raksta, ka "mēs dodamies uz tādu pasauli, kurā visi radīs, bet neatkārtos, nemašinizēs idejdevēja izmesto formu. Mums jāpaver ceļš tādai jaunradei tā, lai visas masas piedalītos katras noderīgas domas attīstībā, taču lai tas nepārvērstos par mašinizētu rūpniecību kā štancēšana." Nenoliedzami, ka daudzi no viņa principiem liekas apbrīnojami aktuāli, bet reizē Maļeviča uzskati par mākslas jaunrades mērķi un uzdevumiem skaidri liecina par sava laika utopisko gaisotni. "Ir nepieciešams jaunradi ietvert apziņā kā dzīves mērķi, kā sevis paša pilnveidošanu. Līdz ar to būtu jāmaina līdzšinējie priekšstati par mākslu kā izpriecai, izskaistināšanai, garastāvoklim, pārdzīvojumam, dabas skaistuma attēlojumam piemērotu bildīti. Tādas mākslas vairāk nav gluži tāpat, kā nav joku dzinēju, ielas dejotāju un visāda veida šķībmutes (šīs mērkaķu grimases sen beigušās). Pienākusi klusējošas, dinamiskas jaunrades kārta jaunas mākslas celšanai, skaistam pasaules tēlam. Un tādēļ mums visiem ir jāiet uz šādu mākslu. Mēs ieejam jaunā paradīzē, lai radītu jaunu tēlu, nometot vecai dievībai līdzīgu kūniņu." Lūk, divi "jaunrades pēc būtības" modeļi, kuros, Kazimira Maļeviča vārdiem runājot, "vecās mākslas pasaules nogāšana" bija "uzrakstīta plaukstās". Veco mākslas pasauli pilnīgi sadragāt putekļos viņiem neizdevās, taču jūtami bagātināt gan. | |
| Atgriezties | |
