VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Radošās industrijas – radošums ar ierobežotu atbildību Anda Kļaviņa "Patlaban radošums ir resurss numur viens. Tas ir visjaunākais izgudrojums, tas ienes pārmaiņas sabiedrības ieguvumā, biznesā un garīgajā līdzsvarā. "Pēc neveiksmes vēl ātrāk uz priekšu!" - tagad kļūst par jocīgu darba dzīves daļu un par patiesu inovāciju priekšnoteikumu. Aust jauna un radoša dienaskārtība - pateicoties faktam, ka cilvēki sapratuši - iztēles un inovācijas izcelsmes avots ir viens un tas pats. Radošums ir uz palikšanu." Nils Fuglesangs. (Laikraksta "Diena" pielikums "Kultūras Diena", 2007, 12. janv.) Kad Makss Horkheimers un Teodors Adorno 20. gs. 40. gadu vidū rakstīja kritisku eseju par pieaugošo izklaides nozares ietekmi, mākslas transformēšanos precē un kultūras jēdziena noplicināšanos Amerikas sabiedrībā, viņi savienoja šķietami nesavienojamus vārdus "kultūra" un "industrija" - kultūras industrija.1 "Industrija" - šis "netīrais" vārds stājās līdzās "kultūrai" - ģenialitātes, oriģinalitātes un mākslinieciskās autonomijas simbolam. | |
 | |
|
60 gadus pēc tam šo vārdu savienojumu - tagad tikai daudzskaitlī "kultūras industrijas" (arī - radošās industrijas) - politiķi un ekonomisti viscaur Eiropā (un ne tikai) sludina kā universālu glābiņu. Kultūras ministres Helēnas Demakovas tēmai veltītā publikācija laikrakstā "Diena" nosaukta "Radošās industrijas - Latvijas nākotne"2, dāņu radošo industriju apoloģēts Nils Fuglesangs tai pašā izdevumā pauž pārliecību, ka radošās industrijas "varētu glābt moderno cilvēku, moderno darba dzīvi un modernās ģimenes vērtības"3. Kul tūrā un mākslā izkoptais radošums tiek pasludināts par jaunās ekonomiskās izaugsmes galveno resursu. Radošās industrijas izmanto indivīda radošās prasmes un talantu, lai radītu "produktus ar augstu pievienoto vērtību". Tas ved uz lielāku sabiedrības pašrealizāciju un ekonomisko izaugsmi. Tomēr, par spīti iedvesmojošajiem piemēriem no tagadnes (sākot ar radošuma lomu Nokia globālajā veiksmē un beidzot ar Dānijas filmu industriju, par Holivudu nemaz nerunājot, u. c.) un saulainajām nākotnes vīzijām, gana liela Latvijas sabiedrības daļa, it īpaši no kultūras sfēras, izjūt pretestību šim uzsaukumam. Un to nevar saistīt tikai ar kūtrumu pārvērtēt līdzšinējos domāšanas un darbības modeļus vai nostalģisku kavēšanos romantisma ideālos. Pārslēgšanās uz radošuma režīmu šajos apstākļos ir saistīta ar daudz dziļāku transformāciju, pret kuru postsociālistiskajai Latvijas sabiedrībai, iespējams, pretestība instinkta līmenī ir izteiktāka nekā kapitālismā ilgāk raudzētajiem Rietumiem. Veicot īsu ekskursu vārda "kreativitāte" etimoloģijā, atklājas, ka Eiropas civilizācijas kontekstā šī vārds (no latīņu creatio - radīšana) ir cieši saistīts ar sekularizācijas procesu. Tieši apzinoties sevi kā radītāju cilvēks renesansē emancipējās no dievu un dabas bargās aizbildniecības. 16. gadsimta izpratnē radošums nozīmēja domāšanu, tehniskās spējas un apziņu par radošā procesa nejaušo dabu. 18. gadsimtā radošums tika piedēvēts tieši māksliniekam kā jaunas, autonomas pasaules radītājam. Parasti tas bija vīrietis, kam piemīta unikāls talants un spējas. Kopš šī laika apzīmējumi "radošs talants" un "būt radošam" integrējās Eiropas buržuāzijas leksikā kā vispārējs apzīmējums individuālai spējai būt radošam kultūrā un ekonomikā. Tas nozīmē radīt, pārvarot vai izvairoties no ekonomiskajiem priekšnosacījumiem. Savas brīvās gribas vadīts radošais talants arvien jaunu radošo sasniegumu vārdā riskē būt sabiedrības atkritējs. 21. gadsimta sākumā izskan viedoklis, ka radošums (šoreiz iemiesojies radošajās industrijās) atkal ir klāt, lai emancipētu cilvēku - atbrīvotu mūs no drūmajām industriālā laikmeta paliekām. "Pirms 100 gadiem darbs bija 99 % sviedru un 1 % iedvesmas. Šodien darbs ir 99 % iedvesmas un 1 % sviedru. Mazāk ir vairāk. Industrializācijas laikmets drīz sabruks, tā vietā nāks cilvēka radošuma laikmets - arī Latvijā."4 Saskaņā ar šo scenāriju mēs katrs varam sevī atbrīvot radošo talantu, sasniegt jaunus radošos augstumus un atšķirībā no agrāko laikmetu radošajiem talantiem plūkt sava radošuma augļus šeit un tagad. Atšķirībā no industriālā laikmeta, kas balstījās uz nomācošu fizisko darbu un pavisam nelielu inovāciju devu, radošo industriju laikmets novērtē cilvēka individuālo iniciatīvu un radošo pienesumu. Kreativitāte vairs nav tikai pāris indivīdu raksturlielums, tā raksturo katru no mums, ar kreativitāti tiek saistīta valstu sabiedrības un ekonomikas attīstība un dzīvotspēja. Kopš 1997. gada, kad Tonija Blēra valdība nāca klajā ar radošo industriju koncepciju, šim ekonomikas modelim sekojušas lielākā daļa ES valstu, arī Latvija. Tas, ka tiek novērtēts tavs radošais potenciāls no līdzcilvēku, darbavietas līdz valsts līmenim, protams, ir ļoti glaimojoši un motivējoši. Tādēļ daudzi kreatīvi predisponēti indivīdi radošo industriju atnākšanu sākotnēji nudien uztvēra kā glābiņu - kas var būt vēl labāks: tu mētājies ar idejām, daļu no tām realizē un vēl par to saņem naudu, bieži vari strādāt mājās vai apvienot vairākus projektus, dzīve ir pilna interesantu apmācību, izbraucienu un tikšanos. Bet... Kad jūties garīgi un emocionāli pārguris un kārtējais komandējums vai kreativitātes celšanas kurss nelīdz pret šo tukšumu un kad radošā krīze draud arī ar drīzu tukšumu kabatā, skaidrāka top šī modernā darba modeļa ēnas puse. Radošo industriju ekonomika paredz nevis, ka tu drīksti būt mākslinieks, bet to, ka tev ir jābūt māksliniekam. Vienalga - esi tu reklāmas dizainers vai teātra galvenais režisors, tev ir jābūt pilnam ar "ģeniālām idejām. Te vairs nav runas par radošumu kā privātu iniciatīvu, kas realizēta pēc brīvas gribas: ja par visas ekonomikas un sabiedrības nākotnes pamatu pasludināts radošums, tas kļūst par sociālu normu. Tev ir jābūt radošam - ES birokrāti kultūras industrijas dokumentos nav kautrējušies runāt par radošuma imperatīvu.5 Ir visai neomulīgi ES, Latvijas Kultūras ministrijas vai, piemēram, nesen notikušā radošās izcilības festivāla ADwards dokumentos lasīt par radošumu kā nezūdošu resursu. Radošums, inteliģence, kompetence figurē kā abstrakti jēdzieni, kvalitātes, ko var nemitīgi ģenerēt no jauna, izmantojot dažādus kursus un treniņus, atkal un atkal apgādājot ekonomiku ar nepieciešamajām izejvielām. Kļūst saprotama to manu draugu un paziņu no reklāmas u. tml. aģentūrām sūkstīšanās par kārtējiem kreativitātes celšanas semināriem, kur kārtējais "guru" māca, kā izmēzt no sevis pēdējo izdomas kripatu par labu uzņēmumam. Šajās radošajās darbnīcās un semināros cilvēki nereti tiek ieeļļoti kā mašīnas fabrikās. Lai iekļautos radošo industriju darba/dzīves modelī - izpildītu arvien pieaugošo radošuma kvotu, cilvēkam jāekspluatē katrs sava radošuma un dzīves aspekts. Te vairs nav runas par kolektīvo kultūras aspektu, par kādu runāja Adorno un Horkheimers, kultūras industrijas apelē pie katra individuālās kreativitātes. Visa tava dzīve kļūst par radošuma ģeneratoru. Līdz pat tam, ka darbs un vienkārši dzīve vairs nav nošķirami. Kā raksta filozofs un ES kultūrpolitikas eksperts Džeralds Raunings: "Fleksibilitāte kļūst par despotisku normu, darba nepastāvība - par likumu, robeža starp darbu un brīvo laiku izplūst gluži kā līnija, kas atdala nodarbinātību un bezdarbu, nepastāvība un neskaidrība kļūst par dzīves un darba neatņemamu sastāvdaļu."6 Mehanizējot radošumu - atņemot tam brīvās gribas elementu - radošās industrijas patiesībā ir nevis industriālās iekārtas pārvarēšana, bet gan kultūras pakļaušana industrializācijai. Radošums - pēdējais privātais impulss tiek pakļauts sociālai kontrolei. Runājot Adorno un Horkheimera vārdiem, to var pateikt vēl daiļrunīgāk: kultūras industrijas okupē pēdējo autonomijas bastionu - cilvēka subjektivitāti. Te arī, šķiet, izpaužas Latvijas kultūrvides (un ne tikai) neapzinātā pretestība radošo industriju apsolījumam. Rietumu sabiedrībās, kur māksla jau sen bijusi arī prece, radošo industriju ideja par mākslas/kultūras instrumentalizāciju ekonomisku mērķu sasniegšanai ir mazāk pretdabiska, kamēr postsociālistiskajā telpā apziņa, ka kultūra ir vērtējama arī naudas izteiksmē, joprojām ir kaut kas samērā jauns. To ilustrē, piemēram, mazais mākslas tirgus, nevēlēšanās maksāt augstu cenu par ieeju kultūras pasākumos, nelielais prasmīgu kultūras menedžeru skaits u. tml. Radošās industrijas mākslinieciskās autonomijas koncepciju, kāda dziļi sirdī mīt visiem padomju periodā augušajiem, tagad pasludina par anahronismu, kapitālisma un kultūras savienošanās faktā vairs nesaskatot neko problemātisku. Kultūra var turpināt pildīt savu uzdevumu - būt radošai kā līdz šim. Tas ir pat pārsteidzoši, kā vairākos radošo industriju dokumentos iespējama izvairīšanās no kritikas elementa, kas mīt radošumā. Radošums tiek definēts kā sabiedrību saliedējošs, esošos apstākļus uzlabojošs, bet ne būtiski transformējošs. Tiek aizmirsts, ka visi patiesi radošie prāti savā darbībā ir balansējuši uz sava laika sabiedrībā saprotamā/nesaprotamā un pieņemamā/nepieņemamā robežas, biežāk nosveroties par labu pēdējam nekā pirmajam. Patiesa, izcila kreativitāte allaž ir ar vienu kāju (ja ne abām) ārā no esošajām sociālajām vērtībām un normām. Vai radošās industrijas atbalsta šādu kreativitāti? Maz ticams. Jo var izrādīties, ka radošajos prātos dzimst idejas par labāku sociālekonomisko iekārtu nekā kapitālisms. Tādēļ radošās industrijas no cilvēka sagaida vien nelielus uzlabojumus jau esošajā sistēmā. Tieši šī mazā smalkā līnija, kas atdala to kreativitāti, kāda nepieciešama radošo/kultūras industriju ekonomikai, no tās, kas ir patiesa un neierobežota kreativitāte, atklāj liekulības momentu radošo industriju diskursā. Tas darbojas gluži kā jebkura ideoloģija, kas slēpj savu patieso dabu. Tādēļ radošās izcilības ideju, par ko radošo industriju kontekstā tik ļoti iestājas mūsu kultūras ministre, es saskatu kā ļoti problemātisku patiesas kreativitātes attīstīšanā. Izcils - tas ir kaut kas izveidots, pabeigts un savā ziņā jau noslēgts, izcilo var likt priekšā plašai publikai kā labu produktu un prasīt par to bargu naudu, un tādējādi tas lieliski saskan ar radošo industriju mērķi. Bet ne visām kultūras aktivitātēm izcilība ir augstākais mērķis. Progresīvās kultūras iniciatīvas mūsdienās interesē pētniecības un līdzdalības aspekti. Vai šāda veida radošumam ir vieta radošo industriju ietvarā? Un, pat ja pieņemam izcilību kā augstāko mērķi, aktuāls kļūst izcilības ceļa jautājums. Ja valsts paziņo, ka primāri atbalstīs tos, kuri jau sasnieguši izcilību, - kas atbalstīs tālo un grūto zināšanu akumulēšanas un eksperimentu ceļu? Kā norāda itāļu filosofs Paolo Virno, šiem apstākļiem ir liela nozīme radošajā procesā: "Lai cik arī tas būtu paradoksāli, izņēmuma kārtas oriģinalitāte slēpjas tajā, ko Vitgenšteins apzīmēja kā sekošanu noteikumiem. Katra noteikumu lietošana ietver izņēmuma stāvokļa fragmentu. Šis izņēmuma stāvoklis parasti manifestējas kā kļūda. Visinteresantākais moments ir tas, kurā kļūda pārstāj būt kļūda un kļūst par izdošanos. (..) Tikai striktos noteikumu lietošanas apstākļos kļūda var kļūt par inovācijas avotu."7 Vai valsts ir gatava maksāt par kļūdīšanās procesu? Vairākas no valstīm, kas uzsākušas kreatīvo industriju ekonomiku, piemēram, Lielbritānija, Nīderlande, Austrija u. c., arvien mēģina samazināt ieguldījumu radošo prātu attīstīšanā. Kultūras un sociālais finansējums tiek atstāts pašu "talantu" ziņā, valsts atbalstu novirzot komerciālu kultūras pasākumu veicināšanā. Dažādu kultūras megaceltņu (piemēram, Museum Quarter Vīnē vai Forum Barselonā) ēnā diemžēl cieš kritiskās, izcilības normām neatbilstošās iniciatīvas8, tādējādi mazinot jau tā nedaudzās domāšanas alternatīvas patēriņa sabiedrībai. Pat ja pieņemam, ka kapitālisms vēl ilgi būs labākā (lasi: efektīvāk funkcionējošā) sociālekonomiskā iekārta, pat ja pieņemam, ka sociālā iztēle vēl tik drīz neģenerēs alternatīvus dzīves modeļus, patiesi atbildīgai valsts kultūrpolitikai ir jāatbalsta arī radošajām industrijām alternatīva radošuma iespējamība. Jā, lai attīstās dizains un reklāma, ja pēc tā ir pieprasījums, bet vajag novērst situāciju, ka visu kultūras iniciatīvu nozīme tiek vērtēta pēc to "izcilības" koeficienta vai apmeklētāju skaita. Šāda situācija vēl nav pilnībā iestājusies, līdzīgi kā kultūras industrijas ir tikai ceļā uz Latviju, tādēļ vēl ir visas iespējas sakārtot kultūrpolitiku, ņemot vērā citu valstu kļūdas un Latvijas unikālās vajadzības. Protams, patiesi radoši prāti arī radošo industriju situācijā var saskatīt izaicinājumu: kā pārvarēt radošuma dogmu un rast jaunu autonomiju. Neierobežotā kreativitātē - tur slēpjas mūsu nākotnes labākie scenāriji. | |
| Atgriezties | |
