VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Private Irēna Bužinska Latvijas mūsdienu fotogrāfijas izstāde laikmetīgās mākslas centrā Vinzavod Maskavā no 19. februāra līdz 15. martam | |
 Kopskats Latvijas mūsdienu fotogrāfijas izstādē Private laikmetīgās mākslas centrā Vinzavod Maskavā. Pa kreisi - Viļņa Vītoliņa fotogrāfijas no sērijas "100 istabas" (2006 - 2007), pa labi - Aļņa Stakles darbi no cikla "Mājas, mīļās mājas" (2006 - 2007) | |
|
Privātais, personiskais, intīmais. Laikam nekad vēl šie vārdi nav lietoti tik intensīvi kā šodien. Latvijas plakāta izstādes nosaukumā "Publiskie spoguļi" bija izcelta atvērtība, pareizāk sakot, sabiedrībai dotā iespēja palūkoties pašiem uz sevi visiem pieejamā publiskā spogulī, savukārt otras izstādes uzdevums bija atklāt kaut ko vairāk personisku. Par personisko raksturojošām īpašībām izstādes Private kuratore Alise Tīfentāle tika izmantojusi fragmentu no Antuāna de Sent-Ekziperī Mazā prinča sarunas ar ģeogrāfu, kam puķu ziedēšanas īslaicīgums likās būtiskāks par to ziedēšanas skaistumu. Man gan radies iespaids, ka privātais šodien nevis uzrāda dižciltīgām puķēm raksturīgo īslaicīgumu un vārīgumu, bet gan ar nezālēm piemītošu spēku un sīkstumu ieaudzis mūsu kultūrā, jo bez privātas pasaules demonstrējuma - gluži kā bez realitātes pārbaudes - nevar iztikt gandrīz neviens laikmetīgās mākslas projekts un izstāde. Tomēr Alises Tīfentāles veidotajā izstādē viss bija kārtībā. Neraugoties uz manu personisko piesardzīgo attieksmi pret šī vārda tik biežu ekspluatēšanu laikmetīgās mākslas kontekstā, "privātais" saistībā ar šo izstādi acīmredzot bija izvēlēts par atslēgas vārdu kādu Latvijas fotomākslā notiekošu būtisku procesu raksturojumam, reizē kalpojot par pievilcīgu magnētu Maskavas skatītājiem: ja kādam varētu būt aizmirsusies "Latvija kā tāda", tad private tomēr piesaista katru, kas seko novitātēm un aktuālajam laikmetīgās mākslas lauciņā. Privātais, personiskais, intīmais. Alises Tīfentāles veidotā izstāde deva iespēju mēģināt apcerēt atšķirīgo starp šiem trim jēdzieniem. Man personiski liekas, ka "privātais" raksturo cilvēku "no ārpuses", saglabājot distanci, pašcieņu un neieslīgstot pārlieku lielās vēstījuma detaļās. Savukārt personiskā jēdziens tīri psiholoģiski saistās ar norišu un situācijas raksturojumu no "iekšpuses". Visbeidzot, "intīmais" varētu būt arī tāds pats sīku detaļu sablīvējums, kad autors apzināti vai neapzināti pēkšņi apvelta ar kaut ko negaidītu, tiešu, - nereti intīmais tiek "uzmests virsū", nerespektējot auditorijas tiesības un vēlmi distancēties no pārmērīgas intimitātes. Jā, tas ir ētikas jautājums - vai, liekot iepazīties ar kāda ļoti personisku pasauli, netiek pārkāptas manas privātuma robežas? Man sagādāja patiesu gandarījumu tas, ka Alises Tīfentāles uzaicinātie autori Arnis Balčus (dz. 1978), Gunārs Binde (dz. 1933), Zenta Dzividzinska (dz. 1944), Romāns Korovins (dz. 1973), Inta Ruka (dz. 1958), Alnis Stakle (dz. 1975) un Vilnis Vītoliņš (dz. 1955) savās fotogrāfijās privātā robežas uzbūvējuši un uzturējuši ar patiesu cieņu izraisošu meistarību. Kas tad ir "privātais" Latvijas fotogrāfu skatījumā? Būtībā tas ir stāsts par pilsētu, latviešiem tik tuvo māju - mājokli, mājas apkārtni un tās iemītniekiem - zināmiem un ne tik zināmiem laikabiedriem, kuru parastas, ikdienišķas dzīves norises ieceltas mākslas darba statusā. Mazā prinča vārdiem - tas varētu būt stāsts par vulkāniem, kas ir dzīvi, bet neapdraud pārējos ar iznīcinošu izvirdumu. Ekspozīcija - pateicoties māksliniecei Zentai Dzividzinskai - bija būvēta kā scenogrāfisks uzvedums ar precīzu motīvu un pretmetu izkārtojumu. Ienākot zālē, pa kreisi atradās Romāna Korovina fotogrāfiju sērija "Dārzs pie jūras" (2005-2007) - mazi, ironijas pilni, brīžiem traģikomiski, rāma miera apņemti fotostāstiņi, kas dokumentē pilsētnieku dzīvi it kā bezpersoniskā, ārpus konkrētam laikam eksistējošā vidē, kurā nav skaidri nolasāma globalizācijas un citu šodienas civilizācijas "sasniegumu" klātbūtne. Pretējā zāles galā - savrupās, nelielās nodalītās telpās - bija skatāma Arņa Balčus fotogrāfiju sērija "Mūsdienu latvieši" (2007) un Gunāra Bindes 1966. gadā radītā melnbaltā fotofilma "Hallo, Maskava!": vēstījumi par pilsētu ar ļoti precīzi iezīmētu konkrētas vides un sava laika raksturojumu. Gunārs Binde stāstu par Maskavu veidoja laikā, kad mums bija liegti privāti, individuāli ārzemju braucieni, bet PSRS galvaspilsētā Maskavā ieradās viesi no visas pasaules. Fotofilma ar vairākām sižetiskām līnijām liekas apbrīnojami svaiga un mūsdienīga. Neierastā kadra kompozīcija un izteiktie rakursi tagad mums liekas pazīstami, pateicoties mūsu zināšanām par 20. gs. 20.-30. gadu fotomākslas korifeju Aleksandra Rodčenko un Borisa Ignatoviča radošo darbību. Tieši šis salīdzinājums dod iespēju novērtēt Gunāra Bindes perfekto vizuālo valodu un tehnisko risinājumu kvalitāti. Arņa Balčus inscenēto krāsaino fotogrāfiju sērija vēsta par pavisam citu situāciju - daudzi latvieši (arī pats autors) dzīvo ārzemēs, un viņiem ir savs skats uz dzimteni "no ārpuses", tādējādi neviļus rodas vērtējums par to, kas ir "te un tur" un kas bija "toreiz un tagad". Atkal varēju saskatīt interesantas un zīmīgas paralēles. Mākslinieks Arnis Balčus veidojis videofilmu par savu braucienu uz mājām no lidostas, ierodoties no ārzemēm; filmas fonā skan Latvijas himna, bet kadrā redzams slikti apgaismots ceļš un tumšas ielas, kas liekas vēl tumšākas, jo ir vēls vakars un mašīnas logi stipri aizsvīduši lietus dēļ... Gunāra Bindes fotofilmā darbība notiek spilgtā gaismā, ar izteiktiem, efektīgiem, vērienīgi orķestrētiem gaismēnu kontrastiem - pozitīvais noskaņojums padomju dzīves apstākļos tomēr neliekas mākslots un uzspēlēts, lai gan arī privātā dzīves telpa tolaik tika pakļauta varas kontrolei. Turpretī Arņa Balčus fotogrāfiju sērija un videofilma fiksē zīmīgas pārmaiņas mūsdienu cilvēku izpratnē par publisko un privāto. Zāles vidū atradās četru autoru dažādi stāsti par privāto un māju kā privātuma simbolu. Intas Rukas melnbaltās fotogrāfijas no cikla "Amālijas iela 5" (2004-2007) - stāsts par vienas mājas dažādu paaudžu iedzīvotājiem - sasaucās ar Aļņa Stakles lielformāta krāsainām fotogrāfijām no cikla "Mājas, mīļās mājas" (2006-2007). Intai Rukai izdevās ar mājas iemītniekiem iepazīties un radīt emocionāli ļoti jūtīgu, fascinējošu portretu sēriju, kur privātuma robežas ir gan pārkāptas, taču vienlaikus tās tiek arī respektētas: modelis pats varēja izvēlēties fotografēšanas vietu un to, cik lielā mērā viņš vēlas atklāt savu iekšējo pasauli. Alņa Stakles fotogrāfijās cilvēki nav redzami. To klātbūtni pauž gaisma māju logos. Gaisma un tās kontrasts ar mijkrēslī slīgstošajām mājām rada spriedzi, dramatiskas un pat trauksmainas izjūtas. Tālākā "sazobe" veidojās starp Alņa Stakles un Viļņa Vītoliņa lielformāta krāsainām fotogrāfijām no sērijas "100 istabas" (2006-2007), kurās ar barokālu vērienīgumu un detaļu pārbagātību parādīti cilvēki viņiem tuvā vidē un apstākļos. Dabisko vidi - fotogrāfijas - autors parasti apstrādā ar datoru, tādējādi kadru papildinot ar kluso dabu tuvplāniem, kas interjeram piešķir mistisku noskaņu un rada asociācijas ar inscenētu fotogrāfiju pēc labākajiem fantasy un nevainīgu šausmu filmiņu paraugiem. Viļņa Vītoliņa istabas - mājas, kurās iekļūst gan fotogrāfs, gan skatītājs, veidoja dialogu ar Zentas Dzividzinskas melnbalto fotogrāfiju sēriju "Servitūts" (2002-2007), kurā fotogrāfe vairāku gadu laikā iemūžinājusi mazdārziņiem tik raksturīgas būdiņas celtniecību, dārza iekopšanu un celiņa ierīkošanu. Salīdzinājumā ar pārējiem izstādes dalībnieku darbiem Zentas Dzividzinskas fotogrāfijas likās visbezkaislīgākās, distancētākās - autore ļoti respektē kā savas, tā citu cilvēku noteiktās personiskā robežas un privātumu. Un tomēr viņas fotogrāfijās ir kaut kas valdzinošs, varbūt tāpēc, ka mums tiek dota iespēja izbaudīt, gribas pat teikt - izgaršot ikdienišķu nodarbju burvību. Te nu laikam atkal ir jāatceras par Mazo princi - māksliniece radījusi stāstu par dārziņu, kas gan nav mūžīgs. Privātais Alises Tīfentāles veidotajā izstādē tika demonstrēts tīri latviskā gaumē - bez meksikāņu seriāliem raksturīgām attiecības saārdošām kaislībām, "dvēseles kratīšanas" un jūtu izvirdumiem sabiedrības acu priekšā. Jā, tas bija par personisko - ar mums piemītošu atturību un savaldīgumu. Taču reizē izstādē bija skaidras, mākslinieciski kvalitatīvas un pārliecinošas norādes par to, ka mūsu mākslinieku rīcībā ir spēcīgi vulkāni, kas turpina aktīvi darboties. | |
| Atgriezties | |
