VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atkārtoti laupītā nākotne Ieva Auziņa Izstāde "Šengenas sievietes" Ļubļanā, galerijā Škuc, februārī | |
 Šejla Kameriča. Bosniešu meitene | |
|
Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienības paplašināšanas kontekstā un īpaši kopš šīgada janvāra, kad Šengenas līgumam pievienojās vairākas jaunās ES dalībvalstis, visi esam pieraduši dzirdēt par robežām, kas tiek nojauktas. Pa autostrādēm priecīgi braucam garām monstrozajiem betona rēgiem - kādreizējiem robežposteņiem, uz mirkli aizmirstot, ka Eiropas kontūrkartē līdz ar to tālāk pabīdītās ārējās robežas kļuvušas tikai vēl biezākas un aizvainojošākas tiem, kas palikuši aiz tām. Kā tāda neizdzēšama, nodevīga rēta sūrst arī "pārbīdītā" Šengenas robeža bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, aiz kuras tagad palikušas Balkānu valstis Horvātija, Serbija, Bosnija un Maķedonija. Jau kādu laiku runa vairs nav par bijušo Austrumeiropu un Rietumeiropu, bet par to, kurš ir eiropietis un kurš nav. "Kolektīvajā zemapziņā eiropeiskā identitāte mums vispirms jau saistās ar Rietumu kultūru un vīriešu dominanti tajā. Par māksliniecēm sievietēm mūsdienu Eiropā mēs faktiski vēl aizvien zinām daudz mazāk nekā par māksliniekiem vīriešiem, un uz māksliniecēm no bijušā Austrumu bloka valstīm tas attiecas vēl vairāk," ir pārliecināta Zdenka Badovinaca (Zdenka Badovinac), Slovēnijas Moderna galerija direktore un izstādes The Schengen Woman ("Šengenas sievietes") kuratore. Galerijas Škuc telpās Ļubļanā pieticīgi iekārtoto ekspozīciju (galvenokārt plakāti un fotogrāfijas - projektu dokumentācijas) gribas salīdzināt ar kautri puspavērtu mazpazīstamu jaunlaiku vēstures grāmatu, kuras lappusēs atrodam nebūt ne tik kautrus komentārus par stereotipiem priekšstatiem, kāda ir sieviete no Austrumeiropas. Mūsdienu Balkānu mākslinieces nemulst sociālpolitiskas tematikas priekšā, nebaidās sava kailuma un provokatīvi asprātīgā tonī kritizē eiropeiski mačoisko cinismu. To labi ilustrē serbu mākslinieces Taņas Ostojičas (Tanja Ostojič) projekts Looking for a husband with a EU passport. Māksliniece uz plakāta redzama kaila, ar noskūtu galvu un kājstarpi. Plakātu papildina teksts "Meklēju vīru, kam ir ES pase" kā arī kontaktinformācija interesentiem. Šis savā ziņā anonīmais kailums uzreiz asociējas ar dokumentālajiem fotoattēliem, kuros redzami, piemēram, Otrā pasaules kara laika koncentrācijas nometnēs ieslodzītie upuri. Projekts problematizē tēmu "Integrācija un migrācija mūsdienu "bezrobežu" Eiropā". Uz jautājumu, ko "Šengenas siena" nozīmē sievietēm, kas palikušas aiz tās, māksliniece atbild: "Politiski un ekonomiski tagad esam izslēgtas no teritorijas, pie kuras nenoliedzami piederam ģeogrāfiski un kultūras ziņā. Jūtamies nevēlamas un noraidītas. Eiropa pret tiem, kas tai "nepieder", izturas diskriminējoši un elitāri. Savā ziņā manas paaudzes sievietes (es pati ne) ir mazāk emancipētas nekā mūsu mātes, kas dzimušas 20. gadsimta 50. gados, jo šo atkarību divkāršoja kapitālisma atnākšana." Māksliniece caur šo projektu patiešām reāli atrisināja (atrodot vīru, ar kuru noslēdza fiktīvas laulības) personisko problēmu - nebūdama ES pilsone, šķērsoja ES robežu un šobrīd dzīvo Berlīnē. Savā ziņā vēl "kailāks" ir Sarajevas mākslinieces Šejlas Kameričas (Šejla Kamerič) kliedzošais plakāts Bosnian Girl ("Bosniešu meitene"). Tiem, kuriem zināmi fakti par vienu no satriecošākajiem genocīdiem pret cilvēci, kas visas pasaules acu priekšā ar ANO karaspēka "gādību" norisinājās Balkānu kara laikā 1995. gada jūnijā, kad Srebrenicā Bosnijas serbu armija masveidā nogalināja 7500 bosniešus (galvenokārt vīriešus un zēnus, kas vecāki par 11 gadiem) un pārējie 30 000 iedzīvotāji (sievietes un bērni) bija spiesti atstāt savas mājas, varbūt būs pazīstams plakātā izmantotais grafiti. Tas ir teksts angļu valodā "Bez zobiem...? Ūsaina...? Ož pēc sūdiem...? Bosniešu meitene!", ko uz kādas no ANO "drošības zonas" nometnes baraku sienām līdzās seksuāla rakstura rupjiem "komiksiem" bija atstājuši ANO Nīderlandes miera uzturēšanas misijas kareivji. Bosniešu māksliniece Srebrenicā atrasto grafiti pārrakstīja uz sava portreta un pavairoja plakāta formā. Ja zinām, ka Serbija vēl aizvien piesedz savus Balkānu kara noziedzniekus un tajā pašā laikā apņēmīgi stāv rindā uz iestāšanos ES, ja zinām, ka šis grafiti joprojām spocīgi rēgojas Srebrenicā, kuras drupās šobrīd bezbēdīgi dzīvo serbu ģimenes, un ja zinām, ka "Srebrenicas jautājums" vēl aizvien ir tabu tēma un neviena no toreiz masu slaktiņā iesaistītajām pusēm (ne amerikāņi, ne nīderlandieši, ne serbi) nav gatava par to uzņemties atbildību, bet retie dzīvi palikušie izmisuši meklē atbildes Hāgas tiesu prāvās un fragmentārajās mirstīgajās paliekās (pēc masveida apbedījumu atklāšanas jau vairākus gadus tās tiek identificētas morgu pagrabos un saldētavās), - tad varam iztēloties, ka bosniešu meitenes caururbjošais acu skats dažam labam, iespējams, ir spējis laupīt naktsmieru. Izstāde "Šengenas sievietes", kurā piedalījās 11 mākslinieces no Slovēnijas, Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas un Horvātijas, notika programmas Hosting Moderna galerija! ietvaros, ko Ļubļanā kopīgi organizē vairākas mākslas galerijas laikā, kad Moderna galerija vēsturiskajā ēkā notiek kapitālais remonts un tā ir slēgta apmeklētājiem. Divi no izstādē redzamajiem darbiem bija iekļauti projektā Arteast Collection 2000+. Pārējos darbus Moderna galerija ar potenciālo atbalstītāju palīdzību cer iegādāties savā īpašumā. | |
| Atgriezties | |
