VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Telpa Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks, Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas direktors, Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesors | |
| Telpas uztvere kā daudzveidīgo uztveres procesu pamats Telpas uztvere ir viena no cilvēka visfundamentālākajām uztveres spējām. Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēks to apgūst pirms citām spējām. Otrkārt, tāpēc, ka citas spējas lielā mērā rodas kā telpas uztveres un telpisko prasmju rezultāts. To, ka telpas apguve ir ļoti agrīna no vecumposmu perspektīvas, jo skaidri apliecinājuši amerikāņu kognitīvzinātnieces Džīnas Mandleres (Jean Mandler) pētījumi, kura vairākus gadu desmitus skrupulozi pētījusi zīdaiņu uztveri un konstatējusi, ka salīdzinoši agri – jau pirms cilvēkam sāk attīstīties valoda un abstraktas zināšanas – ir izveidojušās visai detalizētas un kompleksas telpiskās uztveres matricas, kuras viņa dēvē par tēlshēmām (image schemas). Piemēram, elpojot cilvēks veido tvertnes (container) shēmu, jo ir kā tvertne gaisam, bet, pārvietojoties no vienas telpas otrā, pārvietojas no vienas tvertnes otrā. Brīdī, kad māte satver bērnu, veidojas saistījuma shēma, kas var izpausties vienpusēji vai abpusēji. Šīs un citas telpiskās uztveres shēmas attīstās, pirms cilvēkam ir izveidojusies valodas apstrāde. Pēc Mandleres domām, visas cilvēka zināšanas (arī abstraktās un teorētiskās), kas attīstās viņa dzīves laikā, balstās šajās telpiskajās matricās. Vai Mandleres tēze ir tik tālu vispārināma, par to var diskutēt, un ir autori, kas tai iebilst, taču par to, ka telpiskās zināšanas ir ontoģenētiski primāras, pētniecībā valda salīdzinoši liela vienprātība. Mandleres kolēģu un sekotāju vidū bieži diskutēta ideja, ka tēlshēmas kalpo par valodisko un arī metaforisko zināšanu karkasu. Kāpēc mēs saprotam tādus izteikumus kā „cilvēks ir daļa no sabiedrības” vai „pasniegt roku grūtībās nonākušajam”, vai „izkļūt no problēmām”? Tāpēc, ka to pamatā ir telpiskās tēlshēmas (saistījuma, tvertnes un citas). Laiks Vairāku pētījumu rezultātā kognitīvzinātnieces Dedre Gentnere (Dedre Gentner), Lera Boroditska (Lera Boroditsky) un viņu pētnieku grupas varēja empīriski pamatot, ka Rietumu cilvēks laiku uztver telpiski un par to arī runā izteikti telpiski. Kāds notikums var tuvoties vai arī mēs varam tuvoties kādam notikumam. Pirmajā gadījumā darbojas t. s. kustīgā laika princips, savukārt otrajā – kustīgā ego princips. Abi principi ir telpiski, un abus ikdienas situācijās lietojam pašsaprotami. „Lieldienas tuvojas” un „autobuss tuvojas” ir strukturāli līdzīgi apgalvojumi. Tāpat arī „mēs tuvojamies lekcijas noslēgumam” un „mēs tuvojamies pilsētai” ir strukturāli līdzīgi. Abos piemēru pāros darbojas telpiskā uztvere kā matrica, kurā ievietojam vai nu telpisku vai temporālu (laika) informāciju. | |
 Ilustrācija: Anita Rupeika, sadarbībā ar LMA Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozares studentiem | |
| Cik universāli ir kustīgā ego un kustīgā laika telpiskie principi? Saskaņā ar britu psihologa un antropologa Krisa Sinhas (Chris Sinha) un zviedru kognitīvzinātnieka Pētera Gērdenforsa (Peter Gärdenfors) pētījumu eksistē, piemēram, Dienvidamerikas kultūras kopienas, kurās šie principi nedarbojas. Visticamāk, arī Austrumu kultūrās ar ciklisko vai citu ne-lineāro laika izpratni laik-telpas saistījums nedarbosies tik perfekti (vai vienkārši darbosies pēc citiem principiem). Tomēr, domājot par Rietumu kultūru, laika un telpas vienība ir ļoti spēcīgs princips. Un neatkarīgi no abiem laika uztveres principiem cilvēka pieredze ir sakārtota notikumos, un tie ir laik-telpas vienības. Tajos laiks ir saistīts ar telpiskiem objektiem un to jēgpilnu konfigurāciju: mēs uztveram nevis laiku, bet objektus, saistītus notikumos. Zināšanas ir telpiskas Salīdzinot vairākas kultūras un valodas kopienas, ir pārsteidzoši, ka pastāv vienprātība par to, ka labi ir augstāk, bet slikti – zemāk. „Zemā” un „augstā” kultūra ir tikai viens no piemēriem, kurā šis nošķīrums uzskatāmi izpaužas. Emociju uztvere (kas pati par sevi nav telpiska) tātad ir saistīta ar telpas uztveri. Kāpēc? Visticamāk tāpēc, ka telpiski skaidrojumi ir vienkāršāki un saprotamāki. Emocijas ir tikai viena no jomām, kur telpiskās zināšanas ir skaidrojuma pamatformāts. Arī virkne citu konkrētu un abstraktu zināšanu gan ikdienā, gan zinātnē tiek izteiktas un priekšstatītas telpiski. Neviens fiziķis nav turējis rokā atomus un molekulas, taču ir spējīgs saprast un priekšstatīt atoma un molekulu modeļus. Nesen Deivida Jūtala (David Uttal) pētnieku grupas vadībā tika veikti liela apjoma pētījumi un to metaanalīze, kas ļauj konstatēt, ka cilvēkiem, kas spēj telpiski priekšstatīt abstraktas attiecības, ir lielāka varbūtība veidot veiksmīgu karjeru inženierzinātņu, dabaszinātņu un eksakto zinātņu jomās. Šis nesenais atklājums ir viens no drošākajiem faktoriem, kas apliecina, ka veiksme vizuāli telpiskajās prasmēs un veiksme t. s. STEM priekšmetu apguvē ir savstarpēji saistītas. Telpiskums ir formāts, kuru lietojam pašsaprotami, automātiski. Interesanti ir pētījumi, kuros cilvēkiem liek aprakstīt darbības, ko viņi veic internetā. Pola Maglio (Paul Maglio) un Tīnijas Metlokas (Teenie Matlock) pētnieku grupas rezultāti apliecina to, ka cilvēki globālo tīmekli uztver telpiski: viņi nāk un iet, atver un aizver tā struktūras, kas pašas par sevi nav telpiskas. Interneta lietotāji tātad izmanto telpiskas struktūras, lai sakārtotu zināšanas par tīmekli, kas nav telpisks. Informācijas vide tātad ir telpiska – nevis tajā nozīmē, ka varam tajā fiziski pārvietoties, bet gan tajā, ka uztveram un saprotam to telpiski. No kā sastāv telpiskās zināšanas Mūsdienu zinātnē pastāv diezgan liela vienprātība par to, ka telpiskās zināšanas ietver, pirmkārt, ģeometrijas zināšanas, otrkārt, izpratni par t. s. references ietvariem, un, treškārt, telpiskā lietojuma zināšanas un telpisko pieredzi. Ģeometriskās zināšanas telpas uztverē nozīmē minētās shematiskās zināšanas, kas ir ne tikai ģeometriskas (šī vārda šaurākajā tehniskajā nozīmē), bet arī topoloģiskas. Cilvēks dzīves sākumā ķermeniskās pieredzes rezultātā apgūst vienkāršas topoloģiskās zināšanas par objektu saskaršanos, pārklāšanos, savstarpēju ietveršanu u. tml. Dzīves laikā attīstās izpratne par attālumiem, paralēlām taisnēm, leņķiem – kas savukārt veido t. s. ģeometrisko zināšanu pamatu. Lai gan detalizētākas un precīzākas ģeometrijas zināšanas ir Rietumu kultūras pārstāvjiem (īpaši tiem, kuru izglītība ir saistīta ar ģeometrijas apguvi), tomēr tās attīstās arī citās kultūrās (arī arhaiskās) – kas liecina, ka t. s. Rietumu izglītība tikai nosacīti ietekmē telpiskās pamatzināšanas. Un ir pat viedoklis, ka daļa no telpiskajām zināšanām ir iedzimtas. | |
 Armands Zelčs. Do (C). Koks, metāls, laka, ziloņkauls. 2009 Foto: Armands Zelčs | |
| Otra faktoru grupa, kas ietekmē telpiskās zināšanas, ir references ietvari. Tās ir uztveres struktūras, saskaņā ar kurām mēs uztveram telpu atkarībā no tā, kur tajā brīdī telpā pārvietojamies. Parasti nošķir relatīvos jeb egocentriskos references ietvarus, kas mainās ik brīdi, kad pārvietojamies telpā (piemēram, pa labi / pa kreisi), un piemītošos (alocentriskos) references ietvarus, kas ir atkarīgi no objektiem ārpus mums. Piemēram, sakot „Mākslas muzeja priekšā ir Valdemāra iela”, mēs saprotam aprakstīto situāciju, jo saprotam, kas ir „muzeja priekša”. Dažkārt mēdz nošķirt arī t. s. absolūtos references ietvarus, kurus ikdienā lietojam mazāk un kas izsaka kardinālos virzienus (dienvidi, rietumi, ziemeļi, austrumi). Visbeidzot, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt, cilvēkam ir nepieciešama telpiskā pieredze, kas nav ne gluži ģeometriska vai topoloģiska, ne arī pilnībā skaidrojama ar references ietvariem. Mēs saprotam, ko nozīmē izteikums „Ziedi ir vāzē”, lai gan ļoti reti nācies ikdienas situācijās redzēt ziedus, kuri noslēdzas vāzē (respektīvi, ir ģeometriski ietverti vāzē). Mūsu telpiskās zināšanas ir kontekstuālas, un šos konteksta faktorus mēs dzīves laikā apgūstam, pārveidojam un detalizējam. Tādējādi mūsu telpas uztvere un telpiskās zināšanas ir tikai daļēji ģeometriskas. Tās ir references ietvaru un telpiskās pieredzes līdz-ietekmētas. Runājot par telpiskām attiecībām – piemēram, tādām, ko izsaka norādes „virs”, „pie”, „blakus”, „aiz”, – mēs tajās ātri un lielākoties neapzinoties saplūdinām mūsu ģeometriskās zināšanas ar references ietvariem un mūsu telpisko pieredzi. Liela un maza izmēra telpa Telpas uztveres pētniecībā ir divi lieli virzieni, kuru atšķirības izpaužas arī metožu lietojumā, – maza izmēra telpa, kas iekļaujas redzes laukā (par šāda veida telpu bija runa iepriekš), un telpa, kuru apgūstam, tajā pārvietojoties, un kuru mēdz dēvēt par liela izmēra telpu. Tipiski liela izmēra telpa neiekļaujas redzes laukā un, lai to apgūtu, nepieciešams tajā pārvietoties, veikt t. s. telpiskās navigācijas procesus. Liela izmēra telpas uztveres rezultāts ir t. s. kognitīvās kartes – nosacījums tam, ka spējam šajā telpā atrast lietas un vietas. Kognitīvās kartes ietver informāciju par telpu, taču tās nav precīzas telpisko karšu kopijas, bet atveido attālumus un vietas izmainīti, atkarībā no dažiem telpiskajiem atskaites punktiem – „kognitīvajiem enkuriem” – proti, nozīmīgām vietām vai ceļiem (piemēram, mājām, darbavietas, tuvu cilvēku mājām, iepirkšanās centriem u. tml.). Interesanti, ka telpiskā informācija kognitīvajās kartēs ir cieši saistīta ar estētiskajiem, sociālajiem, politiskajiem un cita veida priekšstatiem, kas paši par sevi nav telpiski. Ļoti bieži ir vietas, kas mums patīk vai nepatīk tāpēc, ka šīs izjūtas pastarpina mums tuvi, patīkami vai netīkami cilvēki. | |
 Armands Zelčs. Bēgšanas mēģinājums jeb Ventilācijas caurule, caur kuru var izlīst grūtniece”. Skārds. 2009 Foto: Armands Zelčs | |
| Liela izmēra telpu mēs apgūstam ilgākā dzīves periodā, un tās apguves process ir dažādu cilvēka maņu (vislielākā mērā – redzes, dzirdes, taustes, smaržas) sniegtās informācijas integrācija. Zaudēt telpu nozīmē zaudēt māju izjūtu un savu telpisko identitāti. Piemēram, bēgļiem liela problēma ir tā, ka viņiem ir zudusi māju izjūta. Cilvēka iekšējās psiholoģiskās harmonijas daļa ir harmonija ar telpu, kurā viņš dzīvo. Ikvienam no mums ir sava patība (the self), kas ietver gan mums būtiskos cilvēkus un mūsu attiecības ar viņiem, gan arī nozīmīgās telpiskās vietas, pirmkārt, mājas. Mājas ir cilvēka pirmā, psiholoģiski tuvākā un viņam nozīmīgākā, stabilākā vieta un telpiskais kognitīvais enkurs. Ja tas tiek izjaukts, tad cilvēkam, protams, nav viegli pārorientēties, jo dzīvot bez mājām kā telpisko zināšanu un izjūtu atskaites punkta ir grūti. Turklāt ne tikai cilvēkam, bet arī citiem dzīvās dabas pārstāvjiem piemīt māju izjūta un telpisko zināšanu sakārtošanas princips atbilstoši mājām. Telpiskā uztvere un telpiskās apstrādes kognitīvie procesi ir mūsdienu kognitīvo zinātņu uzmanības centrā. Lai gan pēdējo divdesmit gadu laikā telpas pētniecībā ir manāms pacēlums, tomēr šķiet, ka tā īpaši aktivizējusies trīs konkrētu izpētes rezultātu kontekstā. Pirmkārt, norvēģu pētniekiem Mejai Britai Mozerei (MayBritt Moser) un Edvardam Mozeram (Edvard Moser) un amerikāņu-britu zinātniekam Džonam O’Kīfam (John O’Keefe) 2014. gadā tika piešķirta Nobela prēmija par to, ka viņu pētījumu rezultāti apstiprina telpiskās reprezentācijas sistēmas esamību neirālā līmenī. Ja tā, tad kognitīvās kartes un telpa mūsu uztverē nav tikai hipotētisks konstrukts. Otrkārt, Deivida Jūtala pētnieku grupas vadībā veiktie pētījumi par to, ka telpiskās prasmes ir kritiska komponente veiksmei izglītībā, būtiski pietuvināja telpas pētījumus pielietojamajai un lietišķajai pētniecībai. Treškārt, mēs zinām, ka telpa ir matrica, kas sakārto laiku un arī cita veida – tostarp abstraktu – informāciju, un, ja tas ir tā, tad telpiskās uztveres izpēte ir visfundamentālāko uztveres struktūru un procesu izpēte. Rakstā minēto pētījumu apkopojumi Mandler, J. M.& Cánovas, C. P. (2014). On defining image schemas. Language and Cognition, 6(04), 510–532. Matlock, T., Castro, S. C., Fleming, M., Gann, T. M., & Maglio, P. P. (2014). Spatial metaphors of web use. Spatial Cognition & Computation, 14(4), 306–320. Gentner, D., Imai, M., & Boroditsky, L. (2002). As time goes by: Evidence for two systems in processing space→ time metaphors. Language and cognitive processes, 17(5), 537–565. Moser, E. (2014). Nobel Lecture: „Grid Cells and the Enthorinal Map of Space”. Nobelprize.org. Nobel Media AB 2014. Web. 11 Mar 2017. <http: 2014="" html="" laureates="" medicine="" nobel_prizes="" org=""> Sinha, C., & Gärdenfors, P. (2014). Time, space, and events in language and cognition: a comparative view. Annals of the New York Academy of Sciences, 1326(1), 72–81. Stieff, M., & Uttal, D. (2015). How much can spatial training improve STEM achievement? Educational Psychology Review, 27(4), 607–615. Uttal, D. H., Meadow, N. G., Tipton, E., Hand, L. L., Alden, A. R., Warren, C., & Newcombe, N. S. (2013). The Malleability of Spatial Skills: A Meta-Analysis of Training Studies. Psychological Bulletin, 139(2), 352–402." target="_blank">http:> | |
| Atgriezties | |
