VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Buķete Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde Buket Valsts Laikmetīgās mākslas centrā Maskavā no 8. aprīļa līdz 11. maijam | |
 Kristaps Ģelzis. Nedēļas nogales zīmējumi. 2008 | |
| Rakstīt par pirmo mūsu laikmetīgās mākslas skati Krievijā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nav vienkārši. Ne jau tāpēc, ka tas ir svarīgs notikums, - savu nozīmīgumu tas nezaudēs neatkarīgi no tā, vai šis rakstudarbs to pels vai slavēs.
"Buķetes" lielums, kārtošanas laiks un vāze, kurā tā ielikta, pretendē uz zināmu vietu vietējā mākslas vēsturē, bet vēsture "ir histēriska: tā konstituējas, ja uz to skatās. Un, lai uz to skatītos, jābūt no tās izslēgtam." (R. Barts) Vai maz ir pieklājīgi mēģināt rakstīt par izstādi, kurā pats piedalies? "Raksti, kā bija, - nu, aizbraucām, ieraudzījām, piedzērāmies. Kā jau tas Maskavā notiek," kāds man ieteica. "Uzraksti, kā viss notika, un dabūsi zilu aci," mani brīdināja cits. Eh, pavisam citas likmes, nekā vienkāršu sacerējumu rakstot! Pāris dienu pirms atklāšanas Krievijas galvaspilsētā bija ieradušies gandrīz visi izstādes dalībnieki. Cits agrāk, lai iekārtotu ekspozīciju, cits tikai tā, lai paspētu uzmest aci savam darbam un apskatītu pilsētu. Ar īpašu oriģinalitāti šai pilsētai veltītajos epitetos neviens neizcēlās. Vārdi "liela", "robusta" un "miskaste" droši vien nepārsteigtu arī tos, kas Maskavā nav bijuši. Šajā gadījumā iespaidīgāk ir tas, cik liela, robusta utt. tā izrādījās. Jau pirmajā vakarā, braucot no lidostas, Maskava sevi pieteica kā īpatnēja pēcpadomju lielpilsēta, žilbinot ar monstrozām neona reklāmām, kam blakus reizi pa reizei pavīdēja neapzīmoloti plakāti ar vienkāršiem, draudzīgiem mudinājumiem pilsoņiem, piemēram, būt veselīgiem un nodarboties ar sportu. Jauki. Pēcpadomju joku netrūka arī turpmāk, sākot ar Sarkano laukumu, kas bija norobežots uz veselu dienu, lai ļautu strādniekiem izkasīt netīrumus un zāli starp bruģakmeņiem, kamēr uzraugošais milicis turpat lobīja saulespuķu sēkliņas, birdinādams miziņas iztīrītajās gropēs, un beidzot ar izstāžu zāles palīgstrādniekiem. To iecienītākie darbarīki joprojām ir lomiks un kuvalda, kuru lietojums mūsu izstādes būvētājiem nereti izvilinājis aukstus sviedrus. | |
 Armands Zelčs. Piezīmes par pašsaprotamām lietām. 2008 | |
|
Par spīti tam, zāles iekārtojums rada elpojošu un nesamocītu iespaidu, kas lieliski atbilst Valsts Laikmetīgās mākslas centra kopējai noskaņai. Ienākot plašajā, neitrālajā telpā, skatienu uzreiz sagūsta spoži sarkans divritenis, kas, veicot vairākus taisnleņķa locījumus, centies kļūt par kubu. Mākslinieks Armands Zelčs katalogā nopūšas: "Līdz atziņai, ka kubs sastāv no sešiem kvadrātiem, nokļūt nevar, jo šis divritenis jau ir izgudrots." Šai loģikai pakļaujoties, vairs neizbrīna fakts, ka izstādes apskate sākusies ar tās kulmināciju. Darba lakonisms un perfektais izpildījums izraisīja gan žurnālistu, gan pārējo izstādes atklāšanas viesu apbrīnu. Tas rezonēja arī ar zāles dziļumā gulošo Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna objektu "Vienīgais" - latīņu krusta formā veidotu, samtā iztapsētu, melnu, spoguļgludu kasti. Tajā - velosipēdsarkana viela. Arteriālās asinis, padomju karogs, altāra pakāpieni? Nedaudz biedējošs un tikpat mulsinošs ir arī mākslinieku grupas F5 objekts "Spēka starojums". Pie tumšas sienas dabiska lieluma, melna, šķautņaina plauksta cenšas paglābt skatītāja acis no aklumu izraisoša starojuma. "Par daudz gaismas, par daudz skaistā, par daudz neaptveramā!" Lai cik vilinoši tas izklausītos, varbūt labi vien ir, ka neredzam zeltīto staru avotu. Galu galā jau Bernīni, attēlojot Svētās Terēzas ekstāzi, apslēpj pār viņu līstošās gaismas izstarotāju. "Starojumu iztur tikai trenētie," - tā Līga Marcinkēviča, Mārtiņš Ratniks un Ieva Rubeze. Otru F5 darbu, gandrīz pusstundu garo raudošās sievietes video diptihu "Es neskatos", iepriekšējā "Studijas" numurā jau atzinīgi novērtējis Norberts Vēbers izstādes Time Will Show apskatā. Šis nebija vienīgais darbs, kas vienlaikus redzams gan Flēnsburgas, gan Maskavas izstādē. Arī Mika Mitrēvica trauslā instalācija "Aizmirstie mirkļi" - pabalējušu fotogrāfiju siena, ko sakustina lēna ventilatora vēsma, Kaspara Podnieka melnbaltās beznosaukuma lielformāta fotogrāfijas, kurās fiksēts autors, levitējam vairāku metru augstumā uz ziemīgu lauku skatu fona, un Kriša Salmaņa uz dušas telpas sienām, grīdas un santehnikas gleznotā animācijas cilpa. Virs verdoša katliņa nebeidzami rotējošais kolrābis (Salmaņa animācija "Kāpēc neesmu veģetārietis") arī ir bijis izstādīts jau agrāk. Tomēr izmisīgi spiedzošais dārzenis bija labākā formā kā jebkad, jo šoreiz tā izrādīšanai bija uzbūvēta īpaša siena, no kuras padziļinājuma tas klusi, bet uzstājīgi piebrēca gan izstāžu telpu, gan virs tās esošo konferenču zāli. No grūtsirdības, kas neizbēgami pielavās, ilgāk klausoties dārzenī, pasargāja Maijas Kurševas darba "Mana piektdiena" skaņu lauks - dzidra pudeļu šķindēšana. Darba varonis Žanis saguruša priestera pozā balstījās pret koka galda virsmu, kurā dažādos leņķos slīka vairākas pudeļu grupas. Ieskatoties katras grupas vidējās pudeles kakliņā, pavērās skats uz zaļā varoņa vakarnakts piedzīvojumiem. Žanis bradā pa stikliem, grīļojas, krīt. No malējām pudelēm nāk bildei atbilstoša skaņa, tieši lūrētājam ausīs un tālāk pa visu zāli. Labs darbs paliek labs arī pēc gada vai desmit. Bija patīkami Maskavā atkal skatīt, piemēram, "Mobilā muzeja" ietvaros Andrejsalā pirmoreiz redzēto Evelīnas Deičmanes darbu "Pasakas par cilvēkiem". Medību trofeju vairodziņi demonstrē savu guvumu: nodegušu sērkociņu, matu šķipsnu, sakrustotas truša ķepiņas, un katrā no tām iestrādāta arī fotogrāfija. Galvai pārvilktas zeķbikses pārvērš cilvēku banku laupītājā, bet, ja to staras piebāž pilnas, tad var uzdoties arī par zaķi; meitene, kam kāju vietā koka bluķis un rokā cirvis, lūkojas uz laiviņu pāri... Un vēl citas sirreālas ainas dzīvoklī-mežā. | |
 Andris Breže. Struktūras I-IV. 1999 | |
| Ar mazajām sadzīves trofejām spēlējies arī Andris Breže darbā "Struktūras I-IV". Virs Belomor paciņas drāts galā lido cigaretes nodegulim līdzīgs divplāksnis, grāmatu par Pikaso nelasāmu padarījusi pulējamā ripa, divdesmit divas kopā sastiprinātas sērkociņu kastītes veido miniatūru atvilktnīšu sistēmu "Niķ skrūvītes kokam", "Mazās tievās skrūvītes kokam" utt. Sērkociņu etiķešu noformējums ir mīklaina mākslas joma (kāds sakars sērkociņiem, piemēram, ar jāšanas sportu?), tās absurdumu Breže jauki izspēlē vienā no struktūrām. Apdegušu kārbiņu ar melnas lidmašīnas attēlu un uzrakstu Made in AVION® Latvia gaisā notur resna stieple, bet atpakaļ pie zemes velk divas melnas lentes. | |
 Andris Breže. Struktūras I-IV. 1999 | |
| No "pieaugušajiem" māksliniekiem vēl jāmin Leonards Laganovskis un Kristaps Ģelzis. Pirmā darbi no sērijas "Vodka" iepriecinātu tos, kas ciena šī autora konsekvento darbu ar vārda iespējām vizuālajā mākslā. Šoreiz apskatāmi bija palieli melnbalti audekli, kas grafiski interpretēja latīņu burtiem rakstītus iespējamus krievu degvīna nosaukumus. Neskaitāmi uzraksti Perspektivnaya veidoja tuneli, kam galā mazs, gaišs taisnstūrveida laukumiņš, savukārt Parketnaya kārtojās atbilstošā skujiņrakstā. Arī Ģelzi var uzskatīt par konsekventu viņa interesē par masu kultūrai raksturīgu materiālu un tradicionālu mākslas tehniku apvienojumu. Šoreiz viņš uz baltiem, hēlija pildītiem baloniem veidojis melnbaltus zīmējumus. Acu augstumā rindojas krecelīgas bezsižeta guļamrajonu ainiņas. "Nedēļas nogales zīmējumi" varētu būt skicēti ar melnu flomāsteru, līdzīgu tiem, ar kādiem tajos pašos guļamrajonos savus parakstus atstāj grafiti rakstītāji. Pie baltā postamenta balonu diegus notur tumšas čupiņas. Kā pārbaudīta vērtība atsevišķā aptumšotā telpā maskaviešiem tika piedāvāts arī Katrīnas Neiburgas video Kroxa. Skatiens, ne ātrs, ne lēns, slīd mazliet virs grīdas ne ātra, ne lēna ritma un Semjona Haņina dzejas pavadībā. Krēsla kāja, molberta kāja, kails papēdis, tukšs zābaks, pirkstu gali un segas mala. Durvis vaļā. Durvis ciet. Haņins bija vienīgais Latvijas krievu mākslinieks šajā izstādē. Viņa dzejas bukleti izrādījās pagalam laikmetīgi multifunkcionāli mākslas darbi, jo tikpat daudz atklāšanas viesu, cik tos lasīja, tos arī lietoja kā vēdeklīšus. Šobrīd gandrīz vai jāpiekrīt Vēberam, kurš ir kareivīgs gleznu rāmju un citu labi nostrādātu mākslas darbu noformējuma elementu apoloģēts. Dāvanu saņem tieši tā, kā to pasniedz. Iespējams, Haņina dzejai ir vēl kāds efektīgāks "iesaiņojums", tāpat kā Ģirta Korpa izturētajam kopdarbam ar lietuviešu skaņu meistariem Girnų Giesmės, video "M". Šķiet, šī industriālās skaņas struktūras asociatīvā vizualizācija pagaidām visatbilstošāk demonstrēta Baltijas mediju māklsas izstādē Mit allem rechnen Dortmundē, kur tai bija atvēlēta atsevišķa, lai arī caurstaigājama telpa. Minētās nepilnības kopumā tikai izcēla izstādes iekārtotāju uzsvērto uzmanību pret detaļām un cenšanos pēc perfekcijas katra darba eksponēšanā. Nevaru atturēties arī no salīdzinājuma ar izstādi Flēnsburgā, kuras noformējuma kvalitāte sasniedza biedējošus augstumus. Unificēts, augstvērtīgs darbu noformējums gan palīdz apvienot tematiski ļoti atšķirīgo darbu kopumu, gan arī darbojas kā sava veida kontrastus pastiprinošs tonētais stikls: ja glezna būs pašvaka, tad zelta rāmī tā izskatīsies pēc grīdlupatas. Visilgāk kavējos pie pāris vienkāršiem video. Vienā no tiem divas neidentificējamas būtnes apgāž piena glāzi, kas izplūst krāsainā lāmā, otrā kustīgs aizkadra gaismeklis liek svārstīties ēnai, ko uz sienas met pelēkā džemperī un zeķbiksēs tērpta nekustīga figūra. Tās garie mati pārsukāti uz priekšu, aizklājot seju. Nekāda stāsta, ne joku, nedz arī pasaules smaguma, tikai "..sapņi, kuros izjustais ir būtiskāks par loģisku iznākumu". Tā Kristīne Kursiša par saviem darbiem "Piens" un "Ēna". Izstādes veidotāji "Buķeti" redz kā Latvijas mākslas šķērsgriezumu, kam jāparāda, ka šeit "tiek radīta tikpat augsta līmeņa māksla kā Londonā, Berlīnē un Maskavā". Laimīgā kārtā tas tomēr nebija pilns šķērsgriezums, jo demonstrēja tikai vienu, bet nenoliedzami spēcīgu mūsu mākslas ķermeņa muskuli. To, kas darbojas ap šīs izstādes kuratoru Ojāru Pētersonu. Kaut arī viņa veidotais pušķis sanācis raibs, to caurvij visiem izraudzītajiem autoriem raksturīgā konceptuālā un vienlaikus estetizētā, asprātības ietonētā, tomēr nopietnā attieksme. Iedzīvotāju skaita ziņā nelielā valstī droši vien arī nevar vēlēties vērienīgas tematiskas vietējo mākslinieku darbu izstādes, ja nav ar mieru ieslīgt kompromisos ar kvalitāti. Atliek vienīgi piekrist kultūras ministres paustajai cieņai pret tiem māksliniekiem, kas paralēli radošajam darbam spēj būt arī šādu lielu pasākumu kuratori, koordinatori un iekārtotāji. | |
| Atgriezties | |
