VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kultūras kari pret klusumu Māra Traumane "Homoseksuāļu "kopiena", feministes, pilsoņi brīvdomātāji, abortu piekritēji, karogu dedzinātāji un daudzas citas malējās politiskās grupas ir aktīvākas nekā jebkad, popularizējot savus bīstamos antiģimeniskos un antiamerikāniskos plānus. Viņi cīnās ar mums visās frontēs! (..) Džerij, Amerikai nepieciešama Jūsu palīdzība - atkal.1 Tā noslēdzas ASV republikāņu senatora (Ziemeļkarolīnas pārstāvja) Džeses Helmsa (Jesse Helms) 1991. gadā rakstīta vēstule sludinātājam Džerijam Falvelam (Jerry Falwell). Ar centieniem iegrožot, viņaprāt, "neķītras un nepiedienīgas" mākslas parādīšanos ASV sabiedrības redzeslokā Džese Helmss 1991. gadā jau bija kļuvis par pazīstamāko un ietekmīgāko konservatīvi reliģiskās nometnes pārstāvi t. s. kultūras karos. Helmsa konservatīvisms tobrīd vērsās ne vien pret mākslas brīvību un tās atbalstu no valsts puses, viņam bija izšķiroša loma arī AIDS politikas veidošanā ASV. Viņa nopelns cita starpā ir ar AIDS slimo cilvēku ieceļošanas ierobežošana (kopš 1987. gada), kā arī "rūgts AIDS izpētes un ārstēšanas noliegums"2. | |
 Guerilla Girls. Izģērbies. 1989. Plakāts | |
Savukārt bitņiku dzejas klasiķis Alens Ginsbergs, indīgi norādot Helmsa saikni ar tabakas koncerniem (citu starpā ar Philip Morris), 1989. gada vēstulē ASV senātam raksta: "Karogā tinušies legālo narkotiku bīdītāji draud sašpricēt katru politiķi, kurš pretotos viņu kontrolei pār brīvo Amerikas kultūras augsni. Pēc trīsdesmitgadīgas raidīšanas brīvības mans dzejolis "Kauciens" tika izmests no ētera saskaņā ar Mantojuma fonda (..) 24 stundu mistificēto "neķītrību" aizliegumu."3 20. gs. 80. gadu beigās ASV "kultūras karu" diskusijas, argumentu cīņas, demonstrācijas un nereti tiesu procesi iesaistīja plašas sabiedrības un mākslas aprindas. Jēdziens apritē ieviesās pēc konservatīvā politiķa un publicista Patrika Bjūkenana (Patrick Buchanan) raksta "Vai zaudēsim karu par amerikāņu kultūru?" (1989), kurā viņš pasludināja, ka konservatīvajai vidusšķirai un reliģiskajām kopienām būtu tiesības kontrolēt mākslas saturu, atbalstot mākslu, kas atspoguļo viņu "vērtības un idejas", un atsakoties finansēt nicināmo modernisma kultūru, kuras "samaitātā māksla, filmas, lugas un grāmatas" ir cēlonis "samaitātai uzvedībai". Karojot pret komunismu Āzijas valstīs, pilsoņi esot aizmirsuši par vērtību un dzīvesveida "karu" savas valsts iekšienē. Cīņa pret konservatoru gaumei neatbilstošām kultūras parādībām tika pieteikta tāpat kā valdības atbalstītie "kari" pret vēzi, narkotikām, Irāku. Pēc 60. gadu politiskajiem protestiem pret Vjetnamas karu un 70. gadu rasu vienlīdzības un feminisma cīņu pieredzes 80. gadu "kultūras karu" centrā bija jautājums par indivīda brīvībām - ticības, seksualitātes un dzīvesveida brīvību un brīvību to izpaust mākslā. Diskusijas raisījās par tiesībām uz atšķirību un atšķirīgo tiesībām, turklāt ne vairs 70. gadu kādas fiksētas sociālas "grupas piederības", bet gan daudz plūstošākā un diferencētākā pašnoteikšanās izpratnē. Intelektuāli šo individualizāciju, protams, sagatavoja gan 70. gadu kontrkultūru ("baltā feminisma" vai militāro etnisko grupu) noslēgtības un agresivitātes kritika un to iekšējā šķelšanās, gan poststrukturālisma raksti - dekonstrukcijas teorija, kas ļāva uzdot jautājumus, piemēram, par sociālās noslāņošanās sekām dažādās pilsētas teritorijās un etniskajās kopienās un ādas krāsas, sociālā stāvokļa vai dzīvesvietas nozīmi feminismā vai geju kultūrā. "Kultūras karus" ievadīja aktīvistu un "politisko" mākslinieku iebildumi pret vadošo mākslas institūciju un komercgaleriju darbību, jo "augstās mākslas" vide norobežojās no sabiedrisku tēmu risināšanas un izrādījās hroniski kūtra izvērtēt un mainīt savas darbības veidu - piemēram, līdzsvarot izstādēm aicināto mākslinieku un mākslinieču skaita proporcijas vai pārskatīt, kā tiek atspoguļota ne-Eiropas kultūru māksla. Aktīvistu attiecības ar meinstrīmu saasinājās pēc Ronalda Reigana prezidentūras sākuma, pastiprinoties konservatīvi reliģisko spēku ietekmei uz mākslas un naudasdevēju institūcijām. Tādēļ "redzamības" un "pārstāvniecības" tēmas kļuva par mākslas aktīvisma stūrakmeņiem - aktuāls bija jautājums par alternatīviem medijiem, kuri ļautu pievērst sabiedrības uzmanību politiski noklusētām tēmām, kā arī par valodu, kas dotu tiesības māksliniekiem kādu pārstāvēt un "nosaukt". Tādā veidā politiskie mākslinieki kļuva par 60. gadu konceptuālisma un performanču mākslas stratēģiju mantiniekiem. Grāmatā Conceptual Art and Politics of Publicity4 Aleksandrs Alberro apraksta, kā galerists Sets Zīglaubs (Seth Sieglaub) un konceptuālisti Lorenss Veiners (Lawrence Weiner), Dens Greiems (Dan Graham), Džozefs Košuts u. c. apvērsa mākslas tirgu un paplašināja mākslas distribūcijas telpu 60. gados, kad projektu dokumentācija, konceptuālas mākslinieku publikācijas presē, autorizdevumi, "ideju" rakstiska materializācija, t. i., darba "informācija", un publicitātes stratēģija pielīdzinājās mākslas objekta vērtībai. Savukārt no performanču vides tika pārņemts akcionisms pilsētvidē un darbība neatkarīgās pagaidu telpās. Labi zināmi ir Barbaras Krugeres 80. gadu sākuma darbi, kad, atrodot savu stilu, "aizgūtas" fotogrāfijas un komentāra kolāžās māksliniece vērsās pret seksismu un rasismu. Mākslas aktīvisma klasiķes - 1985. gadā radusies apvienība Guerilla Girls, "mākslinieču grupa, kas cīnījās pret diskrimināciju ar faktiem, humoru un mākslīgiem kažokiem", - darbojās, izplatot zobgalīgus, kritiskus, pret mākslas institūcijām un tirgu vērstus plakātus un anonīmi gorillu maskās noturot publiskas manifestācijas. Viens no slavenākajiem grupas plakātiem taujāja: "Vai sievietēm jābūt kailām, lai tiktu Metropolitēna muzejā?" - un komentēja: "Muzeja modernās mākslas nodaļā mazāk nekā 5% mākslinieku ir mākslinieces, taču 85% aktu ir redzamas sievietes."5 Ietekmīgā grupa Group Material izveidojās 1979. gadā un pēc īslaicīgas darbības savā galerijā drīz pārgāja uz skvotošanas taktiku, pieaicinot izstāžu sagatavošanai vietējos iedzīvotājus. Gluži kā antropologi kombinējot atrastos lielveikalu produktus, artefaktus un mākslas darbus, demokrātiska foruma veidā izdiskutējot katra priekšmeta vietu un nepieciešamību ekspozīcijā, Group Material kūrēja izstādes-instalācijas par tēmām "Atsvešinātība", "Patēriņš: metafora, izklaide, nepieciešamība" un "Cilvēku izvēle" - kvartāla iedzīvotāju atnesto priekšmetu izstādi. 80. gadu beigās šī metode viņiem noderēja aktuālās vēstures interpretācijai instalācijās "AIDS laika līnija" un "Demokrātija". Desmitgades beigās ASV valdības un mākslinieku "kultūras karš" sākās divos līmeņos - "augstās mākslas" galā (kā senatoru vēršanās pret provokatīviem mākslas darbiem valsts dotētajās galerijās) un aktīvistu vidū, kad sabiedrības sašutumu izraisīja ASV valdības ieturētā noklusēšanas taktika AIDS epidēmijas sakarā, kuras sekas bija neziņa un nāves gadījumu eskalācija, kas īpaši skāra geju kopienu. Kā rakstīja "kultūras karotāja" mākslas kritiķe Lūsija Liparda, "agrāk klusēšana nozīmēja represiju, tagad tā nozīmē nāvi"6. Abas norises - cenzūra "no augšas" un aktīvistu pašorganizēšanās AIDS krīzes laikā - bieži vien apskatītas atšķirīgās publikācijās un pētījumos, taču tām ir daudz kopsaucēju. Ieilgušais arguments, ka AIDS ir "geju mēris", ko var vērtēt kā noteikta dzīvesveida paredzamās sekas vai pat - dažu reliģisko kopienu un "Amerikāņu ģimenes asociācijas" biedru skatījumā - sodu par to, kalpoja kā ievads skandālam ap Roberta Mepltorpa 1989. gada personālizstādi. Saskaņā ar politiķa Patrika Bjūkenana spriedumu nelaiķis (AIDS upuris) Mepltorps nav pelnījis atzinību, jo X Portfolio homoerotiskajās un sadomazohistiskajās fotogrāfijās ir attēlojis "pazemojošus aktus, ar kuriem viņš pats sevi nogalināja".7 Alena Ginsberga vēstule jau apliecināja, ka vizuālā māksla nav vienīgais "zaimošanas" avots, valstsvīri bija sašutuši arī par Madonnas klipu Like a Prayer un vēlāk mēģināja panākt Mārtina Skorsēzes filmas "Pēdējā Kristus kārdināšana" - "vāja, nedroša, mentāli nenosvērta Jēzus"8 attēlojuma - aizliegumu. Homofobija 1987. gadā skāra arī sabiedrības veselības sfēru, kad, noliedzot geju veselības organizācijas "Drošā seksa komiksu", Džese Helmss panāca izmaiņas likumā, kas aizliedza pret-HIV-izglītības materiālus, "kuri popularizē, veicina vai attaisno homoseksuāļu seksuālo uzvedību". "Kultūras karu" publiskās diskusijas sasniedza kulmināciju pēc Andreasa Serrano darba Piss Christ un Roberta Mepltorpa X Portfolio fotogrāfiju sērijas parādīšanās ASV izstāžu telpās, kad izrādījās, ka Mepltorpa izstāde un Serrano darbs ir atbalstīts par nodokļu maksātāju naudu - ar Nacionālā mākslas atbalsta fonda (National Endowment for the Art) starpniecību. Sašutuši par reliģijas zaimošanu, sabiedrības morāles degradēšanu, un pretģimenisku vērtību popularizēšanu, konservatori aicināja pastiprināt kontroli pār valsts atbalstītās mākslas saturu. Taču problēma slēpās iespējās definēt pieļaujamā kritērijus. Ja tiktu akceptēts Helmsa priekšlikums neatbalstīt mākslu, kas izplata "neķītrus un nepiedienīgus materiālus (..) sadomazohisma, homoerotikas, bērnu izmantošanas, personu seksuālā akta attēlus" vai "nomelno noteiktas reliģijas vai ne-reliģijas piekritējus", vai "materiālus, kas nomelno (..) personu uz rases, dzimuma, ticības, fizisku trūkumu, vecuma (..) pamata", tad būtu nopietni jārevidē ne vien laikmetīgās , bet arī klasiskās mākslas kolekcijas un ekspozīcijas. Vēl jo vairāk - jebkura sabiedriskā grupa varētu viegli atrast iemeslu cenzēt kādus publiski skatāmus darbus. Likumdošanas izmaiņas un runas brīvības ierobežošana izpalika, taču kontrole pār valsts līdzekļiem pastiprinājās, to īpaši izjuta ar sabiedriskajām tēmām nodarbinātie - nekomerciālie mākslinieki un aktīvisti. Piemēram, tika atņemts finansējums Nenas Goldinas kūrētās izstādes "Liecinieki: Pret mūsu izzušanu" katalogam (sākotnēji arī izstādei), jo mākslinieks Deivids Vojnarovičs (David Wojnarowicz) autobiogrāfiskā esejā apsūdzēja konkrētas amatpersonas AIDS krīzes veicināšanā. Viņš rakstīja: "Manas dusmas ir par sabiedrības atteikšanos konfrontēties ar nāvi. Manas dusmas ir par to, ka, KAD MAN PATEICA, KA ES ESMU DABŪJIS ŠO VĪRUSU, ES VISAI DRĪZ SAPRATU, KA ES ESMU INFICĒJIES ARĪ AR SLIMU SABIEDRĪBU."9 90. gados "kultūras kari" noplaka - mākslinieki uzvarēja tiesu procesos par izteiksmes brīvību, pret nepamatotajām apsūdzībām, manipulācijām ar viņu darbiem un tendenciozu mākslas finansējuma sadali, "normalizējās" arī konfliktu dzinējs - AIDS tēma. Taču "kultūras karu" norises norūdīja liberālo un kreiso mākslas vidi un paliekoši mainīja tās statusu. Tie joprojām ir paraugs diskusijām un debatēm par sabiedrības vīziju un morāles izpratni, par fundamentālistu, politiskās varas mērķu un konstitucionālo tiesību pretrunām. Zīmīgi, ka šie "kari" konsolidēja brīvdomājošo kultūras vidi, to laikā pastāvīgi tika apgalvots, ka "ar mākslu nepietiek", un, atzīmējot mākslas institūciju pasivitāti, AIDS krīzes laikā tika organizēta "Diena bez mākslas". Kopējās cīņas pret noklusēšanu un cenzūru satuvināja mākslas, aktīvisma un mediju aprindas. Daudzas šobrīd pazīstamās un kanonizētās mākslas figūras sāka savu darbību pašorganizētās aktīvistu grupās. Felikss Gonsaless-Torress darbojās Group Material, viens no dekādes spēcīgākajiem atklāti homoseksuālajiem māksliniekiem un rakstniekiem Deivids Vojnarovičs bija AIDS aktīvisma viļņa daļa. Mākslinieki, kas organizācijā Act Up dizainēja programmatisko plakātu "Klusums = Nāve" (1987), izveidojās par aktīvisma un mākslas grupu Gran Fury, kura, izplatot plakātus publiskajā telpā, vienlaicīgi izmantoja mākslas vidi tēmas uzturēšanai. Viņu darbs ir plakāts-autobusa reklāma "Skūpstīšanās nenogalina, bet alkatība un vienaldzība gan", kas ataino heteroseksuālus un homoseksuālus pārus, tādējādi savulaik šausminot konservatīvo vērtību sargātājus. Gonsalesa-Torresa māksla un ietekme ir varbūt spilgtākā liecība, cik ļoti aktīvistu valoda, viņu vēstījumu ekspansīvums un trāpīgums ir iespaidojis mūsdienu mākslas valodu. Tiesa, politisko mākslinieku atradumi un darbība bieži vien palika ārpus "augstās mākslas" vēstures hronikām. "Kultūras karos" tika izkopta valoda, ko varēja pretstatīt vispārīgiem, nekonkrētiem moralizējošiem un vērtējošiem varas spriedumiem - traģiskais paaudzes biogrāfiskums, ironija un reducētā precīzā nāves un slimības skaitļu valoda izrādījās spēcīgs arguments. 1 Džeses Helmsa vēstule Džerijam Falvelam. Cit. pēc: Culture Wars. Ed. by Richard Bolton. New York, 1992, p. 306. 2 Holmes, Steven A. Jesse Helms Dies at 86; Conservative Force in the Senate. The New York Times, 2002, July 5. 3 Cit. pēc: Džeses Helmsa vēstule Džerijam Falvelam, 306. lpp. 4 Alberro, Alexander. Conceptual Art and Politics of Publicity. MIT Cambridge, USA, 2003. 5 Sk.: www.guerrillagirls.com. 6 Lippard. Lucy R. Too Political? Forget It. In: Art Matters: How the Culture Wars Changed America. New York, 1999. 7 Buchanan, Patrick. Pursued by buying yahoos. In: Culture Wars, p. 9. 8 Sludinātāja Donalda Vildmona vārdi. Cit. pēc: Culture Wars, p. 9. 9 Wojnarowicz, David. Postcards from America: X-Rays from Hell. In: Art Matters: How the Culture Wars Changed America. | |
| Atgriezties | |
