VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kolekcija kā atbildība un izaicinājums Marita Batņa Mākslas tirgus apskats pasaulē un Latvijā Starp Latvijas kultūras ainā valdības iezīmētajiem "21. gadsimta projektiem" divi saistīti ar vizuālo mākslu. Projektu izaicinājumu un atbildības aspektu virknē principiālu vietu ieņem mākslas darbu kolekcija. Patlaban Latvijā ir vienlaikus aktuāla vairāku nozīmīgu mākslas krājumu attīstība. | |
Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma tapšana: starp pienākumu un vīziju Pirms gada, runājot par kolekciju topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam, tika lietota vēlamības un jautājumu forma (konference "Kādam jābūt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam?" 12.10.2007.). Tomēr, laikam ritot, bez lietišķi aprakstītas pieejas neiztikt. Muzeja krājuma koncepcija, kas formulēta Valsts aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma izveidošanas nodaļas darba gaitā, pēc vadītājas Astrīdas Rogules atzinuma, veicina projektā iesaistīto publisko un privāto interešu saskaņošanu un palīdz piesaistīt finansējumu. Kā izejas punkts krājuma koncepcijā iezīmēta atteikšanās no "muzeju domāšanas", ar to saprotot hronoloģisku pieeju krājuma izveidei. Tās vietā tiek piedāvāts veidot krājumu kā kolekciju, balstoties uz darbu autonomo vērtīgumu. Laikmetīguma atklāsme panākama ar atlasīto darbu nozīmi mākslas procesu (īpaši - pārmaiņu) kontekstā un mākslas ainā spilgtu autoru kvalitatīvāko sniegumu. Atsaucoties uz konceptuāli tuviem laikmetīgās mākslas darbu kopumiem, koncepcijā minēta Fransuā Pino kolekcija Venēcijā un Ēriha Marksa (Erich Marx) kolekcija Berlīnē. Īpaši izceļams laikmetīgās mākslas kolekcijas princips - mākslas procesa atspoguļojums tā daudzveidīgumā: te kā piemērs tiek uzlūkota Jūlijas Stošekas (Julia Stoschek) "mozaīkveidīgi" būvētā kolekcija Diseldorfā, kas parāda visdažādākās laikmeta noskaņas, paplašinot mākslas mediju iespējas, saplūdinot vai nojaucot robežas starp tām. Nepieciešams piebilst, ka muzeja kolekcijas mēroga uzstādījums saistīts ar Baltijas reģionu: krājums ietvers Latvijas un Baltijas mākslu, kā arī ārzemju mākslas daļu. Nevar apšaubīt to, ka Kultūras ministrijas izveidotā starptautiskā ekspertu komisija sastādītu pārdomātu reģiona laikmetīgās mākslas izlasi, motivāciju gūstot būtiskajos principos: kvalitāte, nozīmīgums un daudzveidība. No divpadsmit komisijas locekļiem septiņi ir vietējie eksperti, bet pieci - tuvējo valstu autoritātes. Tomēr Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma izveide diezin vai pakļaujama pilnīgi brīvai radošai pieejai, kas ir privātkolekciju privilēģija. Muzeja krājuma "sabiedriskais" uzdevums jau sākotnēji bijis aptvert to padomju un postpadomju laika avangarda mākslas mantojumu, kas tika ignorēts muzeju iepirkumos. Šodien no laika distances aptveramais konteksts rada apstākļus tam, lai varētu aizpildīt "baltos laukumus". Par atbilstoši radušos iespēju papildināt valsts krājumu ar tajā trūkstošo mākslas daļu, koncepcijā pausts: "Vēlreiz no tās atteikties būtu nepiedodami," - tādējādi pamatojot, kādēļ kolekcijas veidošana uzsākta pirms tās īstenās mājvietas tapšanas. Muzeja acīmredzamā sūtība lielā mērā arī nosaka krājuma grupēšanu trijos saturiskos virzienos. Divi no tiem ietilpst avangarda mantojuma lokā: viens ietver 20. gs. otrās puses konceptuālos darbus, kuri iezīmē izteiksmes līdzekļu lietojuma maiņu, otrs - t. s. nonkonformistu mākslu, kas tapusi 20. gs. 60.-90. gados un spēcīgāko izpausmi radusi 80. gadu "robežpārkāpēju" aktivitātēs. Trešais kolekcijas virziens izriet no aktuālo šī laika mākslas procesu atspoguļojuma. Līdzšinējā krājuma veidošanas pieredze pārliecina, ka laikmetīgās mākslas kolekcija ir izaicinājums: virzienu definējumi iezīmē vadlīnijas, taču ne vienmēr nodrošina praktisko risinājumu. Šobrīd krājumā esošo 62 darbu iepirkumi veikti par atbalstītāja - AS "Aizkraukles banka" līdzekļiem tās noteiktajā iepirkumu kārtībā. Sadarbības gaitā arī noskaidrojies, kādos medijos veidotu darbu iegādi banka var akceptēt: tradicionālos - jā, bet, piemēram, instalācijas un jaunos medijus - ne. Darbu atrašanās bankas īpašumā un glabāšanā tikai uz laiku līdz muzeja uzcelšanai neatceļ tās vēlmi pēc savas pārliecības būt apmierinātiem ar ieguvumu. Šī nostāja, lai arī izraisa zināmu nožēlu, tomēr nav nosodāma, jo liecina par privātā partnera atbildīgumu. No bankas apsolītā resursu apjoma - miljons latiem - līdz šim izlietots nedaudz vairāk nekā desmitā daļa (aptuveni 120 tūkstoši latu): ar to finansēta darbu iegāde un atbalstīts ekspertu komisijas darbs. Aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"" gājusi soli tālāk, lai realizētu sistemātisku un patstāvīgu pieeju kolekcijas veidošanā un dažādotu finanšu avotus. Krājuma izveides nodaļa izstrādājusi projektu, kas paredz apgūt "nonkonformistu virzienu", un uz tā pamata pavisam nesen piesaistīts finansējums - 630 539 eiro (80% no tā ir starptautiskie resursi, ko piešķīris Eiropas Ekonomiskās zonas Norvēģijas finanšu mehānisms, bet atlikušie 20% - valsts līdzekļi). Naudu plānots izmantot kompleksi: darbu iegādei, restaurācijai (t. sk. restauratoru apmācībai), digitalizēšanai, izpētei, dokumentēšanai un citām darbībām. Mākslas darbus - tāpat kā līdz šim - paredzēts iepirkt no privātkolekcijām un māksliniekiem. Darbu atlasei fundamentāli nozīmīgā mākslas darbu un autoru apzināšana ir aģentūras nodaļas uzdevums, kam, pēc vadītājas teiktā, ir veltīts un vēl tiks veltīts daudz spēka. Jau agrāk kolekcijas tapšanā iesaistītie atzīmējuši, ka laikmetīgās mākslas mantojuma apguvi steidzina laikazoba postošā darbība, taču ne tikai - arī privāto tirgus interešu aktivizēšanās. Tas gan neatspēko cerību, ka muzeja darbība rosinās privātkolekcionārus un izveidos atskaites sistēmu, kas būtiska tirgus veicināšanai laikmetīgās mākslas mantojuma segmentā. Kamēr krājumu izveides prioritātes saistītas ar "iekavētā apguvi", turklāt pastāv ierobežojumi pieejā finanšu līdzekļiem, īpaši pievilcīgais interešu lauks - aktuālie mākslas procesi - galvenokārt izpaužas kā daļa no muzeja vīzijas. Šāda secinājuma rūgtumu var mazināt ar optimistisku skatījumu uz projekta attīstību, jo tad, kad muzejs darbosies, mākslas dzīvei tajā vajadzētu kūsāt ar lielu vērienu. Ceļā uz to arī pašlaik īstenojas nozīmīgi pasākumi: izvēlētā konsultāciju firma Lordeurop (Francija) izstrādā muzeja darbības modeli, un pirmie priekšlikumi gaidāmi rudenī. Par muzeja funkcionēšanu pirms ēkas uzcelšanas, sevišķi akcentējot sasaisti ar aktuālo mākslas dzīvi, jārūpējas arī nesen dibinātajai biedrībai "Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs". Biedrības darbībai atvēlētas projekta attīstītāja "Jaunrīgas attīstības uzņēmuma" telpas Andrejsalā, kur iespējams rīkot izstādes, iekārtot mākslinieku darbnīcas un darbu glabātavas. Kopumā nākas atzīt, ka ne jau pasaulē labi pazīstamā arhitekta Rema Kolhāsa vadībā izstrādātais muzeja ēkas projekts būs galvenais priekšnoteikums, lai tas taptu par Baltijas laikmetīgās mākslas centru. Ja sekmīgas notikumu attīstības gadījumā muzejs tiks atvērts 2012. gadā, jau nākamajā - 2013. gadā attiecībā uz tūristu piesaisti tam, iespējams, būs radies cienījams konkurents: Viļņā iecerētais Zahas Hadidas projektētais mākslas muzejs. Astrīda Rogule vērtē, ka viens no Gugenheima muzeju ķēdes posmiem kaimiņu galvaspilsētā sagādās starptautisko kultūras produktu, savukārt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs sniegs reģionālo mākslas piedāvājumu. Tā būtiskas sastāvdaļas ir īpaša mākslas kolekcija un šī reģiona mākslas procesu reprezentācija, ko muzejs var izcelt starptautiskā arēnā. Daugavpils projekts - Marka Rotko mākslas centrs Daugavpils pašvaldība ir apņēmības pilna pilsētas cietokšņa ēkā "Arsenāls" izveidot Marka Rotko mākslas centru - pat ja nākamgad neizdotos piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu ēkas rekonstrukcijai. Pārliecību par veiksmi stiprina panāktais: tehniskā un arhitektoniskā izpēte, skiču projekts, centra izveides koncepcija; gada beigās gaidāms tehniskais projekts. Plānos iezīmēts mērķis - 2011. gada nogale, kad centrs tiks atvērts atjaunotā "Arsenāla" telpās. Patiesībā ideja par centru attīstīta kopā ar Rotko meitu Keitu (Kate Rothko Prizel) un dēlu Kristoferu (Christopher Rothko): sākotnējais kontakts ar viņiem nodibināts pirms mākslinieka simtgades pasākumiem 2003. gada septembrī. Rotko "atgriešanās" Latvijā un Daugavpilī ir daugavpiliešu Faridas Zaletilo un viņas kolēģu pilsētas Kultūras pārvaldē neatlaidīgā darba rezultāts. Par tālāko projekta izaugsmi jādomā šādi: vai centrs būs vairāk nekā kultūrvides un tūrisma objekts, proti - vai Rotko vārds kļūs par pamatu tā atzīmēšanai pasaules mākslas dzīves kartē? Daži būtiski faktori pieļauj arī augstu mērķu uzstādīšanu. Vieta, kur dzimis Rotko, sniedz milzīgu priekšrocību, ņemot vērā mākslinieka daiļrades kulta statusu Rietumu pasaulē. Ambīcijām piešķir jēgu ģimenes (bērnu) atbalsts - viņu dotā garantija pilsētas domei par to, ka centram, ja vien apstākļi būs atbilstoši, ilgtermiņa nomā tiks piešķirti 4-6 mākslinieka darbi. Vēl vairāk - "Arsenāla" velvētās galerijas Rotko atvases ir savaldzinājušas. Tas ir motivējošs faktors saistībā ar Rotko mākslas izstādīšanu. Tā kā "Arsenāls" ir lieliski piemērots Rotko darbu raksturam, to var iztēloties kā vienu no tām īpašajām vietām, kas tiecas iemiesot ideālu saskari ar viņa mākslas transcendentālo pasauli. Rotko darbu reprezentēšanas forma - norobežota meditatīvas noskaņas telpa ar zemu novietotiem lielformāta darbiem - guvusi ievērību. Slavenākā ir Hjūstonas kapela ASV. Tiesa, var izrādīties, ka šādu modeli nav tik vienkārši materializēt, jo nojaušams, ka Rotko bērnu īpašumā ir galvenokārt daiļrades sākum-posma - figurālie un t. s. sirreālisma un pārejas perioda darbi, bet abstraktā ekspresionisma mantojums atrodas muzejos un privātkolekcijās. "Studija" Daugavpils Kultūras pārvaldē skaidroja, kāda ir "Arsenāla" izmantošanas kopējā vīzija. Loģisku centra saturisko daļu veido Rotko daiļrades un 20. gs. 40.-60. gadu Ņujorkas mākslas vides atspoguļojums - ekspozīcijas un plaši izziņas resursi. Pievilcīga ir vēlme atklāt Rotko mākslai radniecīgu autoru, piemēram, Bārneta Ņūmena un Kliforda Stilla darbus. Bez tam tiek domāts par citiem ievērojamiem māksliniekiem, kas saistīti ar Daugavpili un reģionu kopā ar robežai tuvo Krievijas un Baltkrievijas teritoriju. Līdztekus kā nepieciešama tiek uzlūkota darbība, kas vērsta uz aktuālo mākslas dzīvi. Par to liecina mērķtiecīga plenēru "Marks Rotko" rīkošana - 25. septembrī noslēdzies jau ceturtais, un kopumā kolekcijā uzkrāti aptuveni 50 darbi. Tradīcijas turpināšanai "Arsenālā" paredzētas 10-12 mākslinieku rezidences, un nākotnē ir cerības aicināt arvien augstākas klases starptautiskos māksliniekus. Visbeidzot, Faridas Zaletilo skatījumā centrā jānotiek rosīgai ikdienas dzīvei - lekcijām, radošām darbnīcām, kursiem, iesaistot plašu vietējo sabiedrību. Akadēmisku sastingumu kā nevēlamu atzinuši arī Rotko bērni. Jautājums par centra nokļūšanu starptautiski ievērojamu institūciju lokā tomēr saistāms ar varēšanu izrādīt pasaules nozīmes oriģināldarbus: Rotko, viņa laikabiedru un šodienas autoru veikumu. Vai centrs rīkos šādas izstādes, un vai veidosies sava - miljonos vērtējama kolekcija? Nesen dibinātā biedrība "Marka Rotko mākslas centrs" atrodas šī ceļa sākumā - uzturot saiti ar Rotko atvasēm, kam ir liela loma mākslas aprindās, sadarbojoties ar atbalsta grupām (patlaban tās izveidotas ASV un Lielbritānijā), radot pamatu ziedojumu piesaistei. Plānota arī spēku apvienošana ar Šagāla muzeju Vitebskā. Iespējams, šī aktivitāte veicinās iekļaušanos "lielās mākslas" apritē. Vienota pārliecība un entuziasms allaž ir labs virzītājspēks, kas var radīt reālu efektu caur augsta līmeņa sakariem, lobiju pasaules mākslas aprindās un kapitāla īpašnieku vidū. Nozīmīgu ietekmi šī procesa virzībā jānovēl nesen Kultūras ministrijas vadībā darbu sākušajai centra saturiskās koncepcijas izstrādes padomei. Organizatoriskā ziņā projekta vadītāja Sarmīte Teivāne tālāko notikumu gaitu saista ar trīspusēju vienošanos starp biedrību, ministriju un pašvaldību. Kā savveida centra iespēju simbolu var uzlūkot Rotko darbu kopiju tapšanu. Projekta kuratore Zaletilo kopā ar Rotko dēlu Kristoferu un ar ASV vēstniecības atbalstu necerēti veiksmīgi panāca prestižu muzeju iesaisti: starp tiem - Nacionālā mākslas galerija (National Gallery of Art) un Hiršhorna muzejs (Hirshhorn Museum) Vašingtonā, Modernās mākslas muzejs (MoMA, Museum of Modern Art) Ņujorkā, Beilera fonds (Beyeler Fondation) Bāzelē. Rezultātā Vīnē tehnoloģiski darinātas 40 darbu kopijas, ko atzinīgi novērtējuši arī eksperti. "Rotko istabā" var pabūt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā. Rotko darbu mantotāji Marks Rotko bija ievērojama mākslas personība, kad 66 gadu vecumā - 1970. gadā - viņš labprātīgi aizgāja no dzīves. Apjomīgā radošā mantojuma sadale izvērtās par dramatisku stāstu, par ko rakstītas grāmatas un uzņemtas filmas. Tā centrālais fakts: Rotko meitas Keitas (dz. 1950) spoža uzvara tiesas prāvā, kurā tika atzīta Rotko testamenta izpildītāju iesaiste afērā ar mākslinieka darbu uzpircēju - galeriju Marlborough. Galerijai tika ļauts iegādāt 100 darbus par tikai 1,8 miljoniem ASV dolāru un pārņemt vēl 698 darbus ar 50% komisijas tiesībām, tādējādi nodrošinot Rotko bērnu naudas fondā neadekvāti mazu ieguldījumu. Vainas smagumu palielināja atklājums, ka nopirktie darbi patiesībā tika "pieturēti" un visai drīz realizēti ar iespaidīgu cenas pieaugumu; konstatēti arī fakti par finanšu operācijām mākslīgi zemas vērtības uzrādīšanai vēl mākslinieka dzīves laikā. Rezultātā Marlborough 70. gadu beigās nācās atdot Keitas pārziņā 698 darbus un vēl iemaksāt mantojuma fondā 9 miljonus dolāru. Vēlāk viss darbu apjoms sadalīts starp Keitu, Rotko dēlu Kristoferu (dz. 1963), un Marka Rotko fondu, kas tika nodibināts kā lielas radošā mantojuma daļas īpašnieks. 1986. gadā fonds nolēma aptuveni tūkstoti darbu dāvāt 19 ASV un Eiropas publiskiem un privātiem muzejiem. Iespaidīgs guvums tika Nacionālajai mākslas galerijai Vašingtonā: 296 gleznas (uz audekla un papīra) un vairāk nekā 600 skices. Galerija, kļūstot par lielākās Rotko darbu kolekcijas īpašnieci, ieņēma vadošo lomu mākslinieka daiļrades izpētē un popularizēšanā, tostarp aizdodot darbus izstādēm. 2003. gadā Rotko simtgadei veltīto ceļojošo izstādi galerija izveidoja no 21 darba, un togad Rīga - Latvijas Nacionālais mākslas muzejs - kļuva par izstādes pirmās prezentācijas vietu. Rotko meita un dēls aktīvi iesaistās tēva retrospektīvo izstāžu veidošanā. Jaunākās Rotko darbu izstādes Eiropā (līdz septembrim tā bija skatāma Hamburgā) rīkotājinstitūcija Hamburger Kunsthalle atzinusi viņu lielo palīdzību, organizējot darbu izstādīšanu no dažādām kolekcijām pasaulē. LMS kolekcijas apsaimniekošana, ne izsaimniekošana Latvijas Mākslinieku savienībai (LMS) piederošo mākslas kolekciju raksturo konkrētas iezīmes. Darbu kopums, kas iepirkts 34 gados (1957-1991), plaši pārstāv Latvijas pēckara padomju laika mākslu no 1945. līdz 1991. gadam. Krājuma saturs: 2713 gleznas, aptuveni 7000 grafikas darbi, 1150 akvareļi, 286 oriģinālplakāti, 243 scenogrāfijas meti, 900 tēlniecības darbi, 1435 lietišķās mākslas priekšmeti, aptuveni 1500 keramikas darbi. Kopumā - vairāk nekā 15 tūkstoši vienības. Būtiska piebilde pie šiem vispārzināmajiem datiem: LMS patstāvīgums ļāva veikt darbu atlasi pēc kvalitātes kritērija, ko īstenoja mākslinieki, darbojoties iepirkumu komisiju sastāvā. Būdama vērtība, ko raksturo minētās iezīmes, kolekcija neatkarības laikos magnētiski pievilkusi intrigas, kuras raisās ap tās teorētisku izpārdošanu, "par" un "pret" ietveršanu nacionālajā muzeju krājumā un varbūtēju pāriešanu valsts īpašumā. LMS kongresā jūnijā no jauna ievēlētajam prezidentam Mārtiņam Heimrātam pierasta kļuvusi draudīgu paredzējumu par šīs kolekcijas likteni atvairīšana. Dabisks izskaidrojums intrigām ir fakts, ka LMS kā daudzu biedru organizācijā pretrunīgi uzskati ir neiztrūkstoši. LMS kongresa laikā atkal uzvirmoja jautājumi par kolekcijas nākotni, ko sīki aprakstīja žurnāls "Nedēļa" (16.06.2008.). Realitātē situāciju stabilizē apstāklis, ka saskaņā ar LMS statūtiem kolekcija ir nedalāms veselums un par tās izmantošanu var lemt vienīgi kongress. Tas nozīmē, ka neviens darbs no kolekcijas nevar tikt nedz pārdots, nedz dāvināts bez kopēja lēmuma, un arī pēdējais kongress šai sakarā izmaiņas nav ieviesis. Praktiskie notikumi ar kolekciju pakļaujas rimtai attīstības gaitai. Darba priekšplānā ir inventarizācija, restaurācija, kartotēkas pilnveidošana, elektroniskās datu bāzes un virtuālā muzeja veidošana, par ko rūpējas 2001. gadā dibinātais LMS muzejs. Līdztekus turpinās darbu izvērtēšana un iekļaušana nacionālajā muzeju krājumā. Grūti apšaubīt šī pasākuma atbilstību LMS kolekcijai, radot mehānismu, kurā tiek definēti muzeja kvalitātes darbi un piesaistīts finansējums tā uzturēšanai. Ik gadus ar pamatojumu pieprasītais finansējums no valsts veido aptuveni 16 tūkstošus latu. Ņemot vērā, ka pabeigta glezniecības, tēlniecības un plakātu darbu atlasīšana, bet grafiku un akvareļu atlase veikta daļēji, nacionālajā krājumā iekļautie darbi veido 28% no visas kolekcijas. Process tiks noslēgts ar lietišķās mākslas un scenogrāfijas darbu izvērtēšanu. Otrs pārskatāmā nākotnē LMS valdes risināmais jautājums ir kolekcijas uzglabāšanas apstākļu uzlabošana. Mārtiņš Heimrāts ir pārliecināts, ka jāsagādā alternatīvas telpas Mākslinieku namam, kura pagrabtelpā darbi tiek uzturēti līdz šim, kā arī iekārtots atklātais krājums (atsevišķi - Gaujas ielā - tiek glabātas tēlniecības un keramikas kolekcijas). LMS kolekcijas apsaimniekošanas aktivitātes ir būtisks sākums ceļā uz ilgtermiņa īpašnieka - kolekcionāra stratēģiju. Uz tādu izvēli jo īpaši norāda muzeja uzdevumos ierakstītais un Mārtiņa Heimrāta apliecinātais nodoms nākotnē atsākt kolekcijas papildināšanu. Vadītājs saskata lielas iespējas kolekcijas pētnieciskai apguvei. Visādā ziņā apziņu par kolekcijas ekonomisko potenciālu nostiprinās LMS uzsāktā kolekcijas novērtēšana naudas izteiksmē. Līdzšinējā darbā LMS godam veikusi sabiedrisko misiju - krājuma pieejamības nodrošināšanu, kas ietver lielu tiesu labdarības, jo izstādēm darbi tiek deponēti bez atlīdzības. Ienākumi veidojas no valsts dotācijas un darbu izīrēšanas privātfirmām. Kamēr prioritāra ir kolekcijas apzināšanas un uzturēšanas uzdevumu izpilde, loģiski ir esošo situāciju saglabāt, nevis pieņemt ātrus un neatgriezeniskus lēmumus. Raugoties uz tālāku nākotni, tīkams būtu tāds attīstības ceļš, kurā efektīvi noritētu kolekcijas papildināšana, aprite un peļņas iespēju izmantošana. Atzinību pelna tas, ka valde domā par ekonomiski lietderīgiem nākotnes risinājumiem; kā viena no iespējām līdz šim apskatīta sadarbība ar ieinteresētām pašvaldībām kolekcijas daļu eksponēšanā. Jācer, ka valde kongresam priekšā liks rūpīgi izvērtētus un sagatavotus darbības modeļus. LMS 60.-90. gadu mākslas krājums noteikti ieņem paralēlu vietu līdzās Laikmetīgās mākslas muzeja topošajai kolekcijai. Muzeja krājuma veidošanas vadītāja Astrīda Rogule ir paudusi, ka neatbalsta LMS kolekcijas ieguvi, bet darbu aizņemšanos uz izstādēm - labprāt. Tādējādi sagaidāms, ka Laikmetīgās mākslas muzejs un LMS kļūs sabiedrotie un abas kolekcijas būs veselīgi konkurējošas un viena otru papildinošas. | |
| Atgriezties | |
