VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uzbaro mani! Mārtiņš Slišāns Tik viegli sadarboties, ka tu nedomā - kāpēc!* Tas ir ideālais sauklis ideālam patērētājam - tādam, kura smadzenes atslēgtas no jebkura mēģinājuma aptvert savas dzīves apkārtējos, vēl jo vairāk - iekšējos procesus. Arī kino izmanto šo saukli un ne tikai Holivudā. Pēdējās desmitgades laikā arī Eiropa plaši jo plaši atvērusi durvis patērētājsabiedrībai draudzīgam, ērtam un tīkamam kino, kas šīs vajadzības cenšas apmierināt. | |
What Would Jesus Buy?2 Tā savu dokumentālo filmu asprātīgi nodēvēja kāds režisors no ASV, kurš Ziemassvētku laikā ar kori apbraukāja Ameriku, lai atklātu patērētājsabiedrības grotesko seju. Šis darbs ir tikai viena no dokumentālistu balsīm, kas arvien biežāk paceļas pret globālo patērētājsabiedrības kultu. Dokumentālisti spēj ielūkoties aizkulisēs, bet iespēja novērtēt viņu darbu tradicionālajā kino vai pat TV formātā kļūst arvien mazāka. Šo balsu nav daudz, bet tās ir iespaidīgas. Vai mēs zinām to tomātu izcelsmi, kurus ziemā iepērkam lielveikalā? Vai mēs zinām, kā tiek audzētas nokaušanai paredzētās vistas? Bet varbūt tas skan pārāk abstrakti, ka Šveici, otro bagātāko valsti pasaulē, par 4/5 baro eksports no Indijas, kurā no bada cieš 200 miljoni ļaužu? Par to visu vēstī starptautiskā apritē mazpazīstamā un precīzā austriešu filma "Mēs barojam pasauli" (We Feed the World, 2005). Iespējams, ka vēl baisāku piemēru rāda cita Austrijā tapusi dokumentālā filma "Darvina murgs" (Darwin's Nightmare, 2004; nominācija "Oskaram", Eiropas kino balvas ieguvēja kā "Labākā dokumentālā filma" utt.). Stāsts par Viktorijas ezeru Āfrikā, kur rūpnieciskos apmēros tiek audzēts Nīlas asaris - plēsoņa, kurš "izēdis" bagāto grandiozā ezera ekosistēmu. Zivs fileja ar padomju armijas supersmagsvara lidaparātiem tiek transportēta izplatīšanai Eiropas lielveikalos, vietējiem atliek zivju ķeskas un asakas ar pārpalikumiem, bet atpakaļ šķietami tukšā lidmašīna piegādā... ieročus. Šī ir stāsta daļa par sociāli aktīvās pozīcijas kino ļaudīm, kuri veido filmas, balstoties uz dotācijām, un atrod savu spraugu kino patērētājam ērti noklātā masu mārketinga asfaltā, ko Holivuda sviedriem vaigā mācījusies likt tikai pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā. Savus mazākos ceļus un celiņus uz skatītāju simpātijām, pārņemot amerikāņu "rullēšanas" pieredzi un cenšoties stāties pretī, veido arī ES valstis ar kino flagmaņiem Franciju un Vāciju priekšgalā, kurām seko mazāk konsekventie dienvidnieki Itālija un Spānija, visām kopā ar skaudību lūkojoties uz Lielbritāniju, kam pieejams globālais tirgus, pateicoties angļu valodas izmantojumam ikdienā. Tieši tāpēc vērts palūkoties, kurā brīdi skatītājs labprātīgi sāka teikt: Super Size Me!3 Līdz 60. gadu vidum kino tika ražots, paturot prātā, ka bāzes skatītājs būs pieaudzis cilvēks. Uz šādu aprēķinu balstījās arī lielbudžeta filmu panākumi. Nereti popularitāti iekaroja arī ģimenes auditorijai paredzēts kino. Arī art-house kino, jo īpaši Eiropā, piedzīvoja savus ziedu laikus - nereti tas kļuva par populāro kino. Zinātniskā fantastika un drebuļkino tika nicīgi dēvēts par B klases kino, ko skatījās un iemīlēja tikai pēckara pusaudži, t. sk. Stīvens Spīlbergs un Džordžs Lūkass. Tomēr pārāk vienkārši būtu mest akmeni šo divu režisoru dārziņā, uzveļot vainu par jaunās, uz megakases panākumiem orientētās ēras sākumu kino pasaulē 70. gadu laikā ASV, kuras smadzeņu skalojošās sekas varam skatīt jebkurā tuvākajā daudzzāļu kinoteātrī. Viņi sēja jau sagatavotā augsnē. Iespējams, ka no praktiskā viedokļa viss sākās ar revolūciju, kuras rezultātā jauniešu domāšana un dzīvesveids 1968. gadā no troņa gāza patriarhālo dzīves modeli. Radās pieprasījums pēc jauna veida kino. Par galveno patērētāju sāka izvirzīties pusaudži un jaunieši ar alkām pēc neparastā, kāpināti romantiskā un baisā - visa, kas liek asinīm straujāk riņķot dzīslās. Šī pārejas perioda īso, meteorisko spožumu un ilgstošo postu ar savu dzīvi ilustrē mūsu platuma grādos mazpazīstamais producents Roberts Evanss. Jaunais, uzņēmīgais un ambiciozais Evanss, kuram bija minimāla pieredze šai jomā, ticis pie producenta darba Paramount Pictures lielstudijā, kas atradās uz bankrota sliekšņa, dažu gadu laikā nepārtrauktās cīņās ar iesīkstējušo direktoru padomi to pacēla stratosfēriskos augstumos, pārveidojot par Holivudas pelnošāko uzņēmumu. Lai atļauts piebilst, ka tieši viņš deva Romanam Polaņskim iespēju veidot kino vēstures šausmu kino kvintesenci un reizē revolūciju filmā "Rozmarijas bērns" (1968) par meiteni, kas dzemdē bērnu no sātana, bet karjeras virsotnē uzticēja režisēt izcilo filmu "Ķīniešu kvartāls" (Chinatown, 1974) ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā, kura no 11 "Oskara" nominācijām ieguva tikai vienu balvu. Evansa kontā ir arī mūsdienu politisko trilleru priekšteči, t. sk. "Maratona cilvēks" (Marathon Man, 1976) ar Dastinu Hofmanu galvenajā lomā. Tomēr precīzākais Evansa trāpījums bija salīdzinoši neliela budžeta filma, kas iezīmēja jaunā laikmeta sākumu Holivudā. "Mīlas stāsts" (The Love Story, 1971) vēstīja par divu jauniešu sentimentālajām attiecībām uz universitātes mācību un lielpilsētas dzīves fona, kur meitenei jāmirst sirdi plosošā nāvē no vēža. Zīmīgi, ka "Mīlas stāsts" aizķēra to pašu auditorijas stīgu, ko Džordža Lūkasa pirmie grandiozie kases panākumi ar mazbudžeta filmu par Amerikas mazpilsētas jauniešu dzīvi "Amerikāņu skices" (American Graffiti, 1973). Šo filmu panākumi salīdzinājumā ar citu studiju repertuāru, kas nespēja tvert jaunā pieprasījuma vilni, bija grandiozi. Atliek vien pateikt, ka Evanss izauklēja un deva zaļo gaismu arī jaunlaiku kino vēstures stūrakmenim Frensisa Forda Kopolas režijā - mafijas sāgai "Krusttēvs" (1972) un "Krusttēvs II" (1974). Šķiet, ka vienam cilvēkam tik īsā laikā šādu panākumu vilnis bija pārāk smagi nesams. Jau 1975. gadā Evansam palūdza aiziet no Paramount, kur viņš bija kļuvis par nekronētu karali, jo citādi visi pārējie producenti, nespēdami "turēt kanti", draudēja ar studijas pamešanu. Evanss aizgāja paceltu galvu, lai arvien dziļāk ieslīgtu sieviešu, narkotiku un alhokola skavās un ar gadiem pilnībā zaudētu savu reputāciju. Vienīgais nozīmīgais lauciņš (atskaitot arī "banāna mizas" un "vēdera gāzu izlaišanas" komēdijas), kurš būtisks mūsdienu skatītājam un kurā Evanss neguva panākumus, atstājot šo vietu Lūkasam un Spīlbergam, bija zinātniskā fantastika. Šajā laikā tapis arī viens no zīmīgiem stāstiem par patērētājsabiedrības iespaidu uz piedāvājumu - ar četriem "Oskariem"apbalvotā dzēlīgā satīra par televīziju "Tīkls" (Network, 1976). Filma vēstī par novecojošu vakara ziņu pieteicēju, kas tiešajā ēterā sajūk prātā un apsola izdarīt pašnāvību, jo viņu grasās atlaist no darba katastrofālā reitinga krituma dēļ. Jauna un ambicioza producente piedāvā ziņas pārvērst par šovu, kurā trakais ziņu lasītājs gānīs visas nekārtības valstī... Jaunie laiki Stāsts par Robertu Evansu savā ziņā ir līdzība par jaunā pieprasījuma psiholoģiskās paradigmas parādīšanos uz kino vēstures skatuves. Jau izvērstā un daudzslāņainā formā - gan ar Holivudas, gan Āzijas kino, gan video buma pieredzi bagātināts - šis vilnis pletās plašumā. 80. gados kino apritē ASV sāk izstrādāties jēdziens "4. jūlija filma", kas tiek aprobēts 90. gadu vidū. Amerikas Neatkarības dienas brīvdienas kļūst par potenciālo megagrāvēju labāko pirmizrādes laiku. Izmisumā lūkojoties uz kinozvaigžņu apetīti un pieaugošajām kino izmaksām, Holivudas producenti arvien biežāk izvēlas "jo lielāks, jo labāks" taktiku ar aprēķinu, ka viena "Zirnekļcilvēka" peļņa var izvilkt no mīnusu bedres pēc desmit citu filmu neveiksmēm. Arvien mazāks skaits filmu ģeometriskā progresijā saņem lielāko lauvas tiesu no pieejamiem ekrāniem un visa kino ienākumiem. Arvien lielāks filmu skaits tiek izspiests auditorijas uzmanības perifērijā. Šis vilnis pamazām sasniedz arī Eiropu. Kāds no agrīniem Kannu filmu festivālu tirgus apmeklētājiem atminas, ka 80. gadu beigās viss tirgus atradies vienā pagrabā un blakus turku grāvējiem varēja iepirkt porno. Tirgus mūsdienu izpratnē neeksistēja. Tikšanās starp pircējiem un pārdevējiem Kannu filmu festivāla ietvaros sākās 1959. gadā, tomēr līdz nesenai pagātnei tas bija salīdzinoši ierobežots skaits ļaužu, filmu un kompāniju. Līdz ar mājas video parādīšanos 80. gados tas sāka vērsties plašumā, bet patiesu uzplaukumu piedzīvojis pēdējo padsmit gadu laikā līdz ar informācijas laikmeta revolūciju. Kopš 1994. gada Kannu filmu festivālam, ieskaitot tirgu, pieteikto filmu skaits ir dubultojies no aptuveni 500 līdz 1000 filmu gadā. Vēl straujākā progresijā audzis festivāla un tirgus apmeklētāju skaits, kas šobrīd jau krietni pārsniedz desmit tūkstošus kino darboņu. Kopš 2004. gada izveidota pirmā sekcija, kas veltīta tikai producentu interesēm, - Producer's Network. Vairākums vēlas piegādāt arvien jaunu produktu piesātinātajam tirgum. Tieši tā - kino no mākslas objekta pat Eiropā šo gadu laikā lielā mērā kļuvis par PRODUKTU, kas attiecīgi jāpārdod plašākam vai šaurākam skatītāju lokam. Kad amerikāniskais lietu redzējums nonāca līdz Eiropas krastiem, tas sakrita ar jauno digitālo iespēju parādīšanos uz skatuves. Kino simtgade 1995. gadā bija labs laiks, lai kārtējo reizi uzsauktu (kā to darīja arī, parādoties TV 50. gadu sākumā): "Kino ir miris, lai dzīvo kino!" Šajā gadījumā saucējiem ir arī sava taisnība. Tā paša gada dāņu Dogma veidotāji kārtējo reizi kino vēsturē pasludināja atgriešanos pie tiešā, nepastarpinātā kino jeb cinema verite principiem. Tomēr zīmīgi, ka šī kļuva par vienu no visu laiku komerciāli ienesīgākajām "revolūcijām". Lielie A klases Eiropas filmu festivāli tagad kļuvuši ne tikai par filmu festivāliem, bet lieliem ikgadējiem kino "bazāriem" ar paralēlo tirgus programmu un dzīvi. Tirgus apmeklētāju tūkstoši nereti pat nenokļūst līdz festivāla filmu skatēm, jo iespēja nokārtot darījumus un vienuviet satikt iespējami lielāko partneru skaitu aizņem visu apmeklējuma laiku. Šaurajā konkurences lokā par iespaidīgāko programmu, viesiem un apmeklētāju skaitu Berlīnes filmu festivāls, kas ik gadu risinās februāri, vienmēr juties tādā kā iedzinēja lomā, arvien cenšoties mīt uz pēdām Kannām. Tomēr nekad to nepanāks vismaz divu iemeslu dēļ - tas notiek februāri, un patīkamo Vidusjūras maija klimatu un franču tirkīza krasta atmosfēru uz Berlīnes mūsdienu modernās arhitektūras paraugu, aseksuāli augstprātīgo Potsdam Platz, kur starp debesskrāpjiem zēģelē slapjdraņķis, pārnest nav iespējams. Tomēr pēc aptuveni desmit gadiem cītīga darba un tirgus sekcijas iedibināšanas Berlīne var lepoties ar kāda amerikāņu producenta izteicienu, kas izskanēja šīgada sākuma: "Agrāk es braucu uz Berlīni tāpēc, ka visi brauca, tagad šeit var kārtot īstas darīšanas." Savukārt Roterdamas festivāls Nīderlandē, uz kura mākslinieciskajiem panākumiem, nespēdama līdz galam izšķirties par savu identitāti, lūkojas Berlīne, radījis filmu tirgus alternatīvu Cinemart, kas kļuvusi par vienu no veiksmīgākajām starpkontinentālajām art-house kino veidošanas platformām. Šim "tirgus" vilnim, uzrīkojot vairāk vai mazāk veiksmīgu pasākumu, tiecas sekot katrs festivāls vai reģions, kas sevi cenšas pievienot laikmetīgā kino kopēju skaitam. Viva Roma!4 Viens no pagājušā - 20. gadsimta inteliģentiem, ar bažām lūkojoties nākotnē, paredzējis, ka jaunais gadsimts sola jaunu viduslaiku iestāšanos. Cilvēki atkal būs analfabēti, tādēļ ka rakstīt ar roku, bet tālākā pakāpē pat lasīt vairs nebūs jāprot, jo visas dzīves vajadzības apmierinošās mašīnas varēs komandēt ar balsi. Sabiedrība būs pārvērtusies par audiovizuāli atkarīgu masu, kuras jaunais analfabētisms balstīsies faktā, ka visa informācija būs iegūstama tikai ar acu un ausu palīdzību. Jau šobrīd interneta paaudzes un mazliet vecāki jaunieši katastrofāli zemā līmenī spēj uztver loģiski rakstītu garāku tekstu. Uztveres vienotību lielā mērā palīdzējis plosīt informācijas cunami, tā pārvērtusies par mazu, saskaldītu, sasmalstītu fragmentu jūkli, kurā dominē audiovizuālie priekšstati. Šajā ziņā drīzāk tuvojamies nevis viduslaikiem (kam tiek piedēvēta aprobežotība un tumsonība tikai tāpēc, ka cilvēks uz ģeogrāfiskās kartes attēloja arī Ēdenes dārzu un laika retrospekcijā meklējamas vietas un notikumus), bet gan lieliskajiem Romas impērijas uzplaukuma laikiem, kad ceļi centralizētajā un civilizētajā Eiropā bija tik taisni un pamatīgi izbruģēti kā vēl nekad tās vēsturē un grandiozajā Kolizejā gan patricieši, gan plebeji vienlīdz emocionāli izklaidējās ar īkšķa pagriešanu uz augšu vai leju, lemjot par gladiatora dzīvību vai nāvi. Nākotne Tomēr līdzīgi kā dabā, kur cilvēka postījumiem ekosistēma, planēta liek pretī viesuļvētras un klimata destabilizāciju, arī postījumiem cilvēku mentālajā sistēmā tiek dota iespējamā līdzsvara reakcija. Līdz ar platjoslas interneta izveidi un pirmajiem eksperimentiem kino kopiju aizstāšanā ar digitālajiem nesējiem pastāv cerība, ka visu kino veidotāju potenciālā auditorija tiks arvien lielākā mērā vienādota un to sauks par globālā ciema auditoriju. Jebkuram jaunam autoram būs iespēja veidot kino un gadījumā, ja viņš tiktu izspiests no tradicionālā izplatīšanas loka, kā tas notiek jau šodien, piedāvāt to pasaules tīklā. Pēc kino ražošanas apjoma Eiropas kino lielvalstī Vācijā līdz kinoekrāniem nenonāk puse (!) no izveidotājām spēlfilmām. Francija uzrāda labākus ciparus, tomēr arī tur situācija ir līdzīga. Bet iespēja pasūtīt filmu internetā attīstītākajās rietumvalstīs ir realitāte jau šodien. Līdz ar to jebkurš jaunā kino veidotājs var to piedāvāt jebkuram lietotājam uz jebkuriem noteikumiem - kaut vai par brīvu. Pirmie eksperimenti tā sauktajā pašizplatīšanā jeb self-distribution jau notiek. Nepieciešams vien būs redzēt un zināt gribošs skatītājs, kas prot izdarīt pārdomātu izvēli. 1 Viens no skanīgākajiem Swedbank šīgada reklāmas saukļiem. 2 "Ko nopirktu Jēzus?". 3 "Uzbaro mani!" (ASV, 2004). Dokumentāls stāsts par to, kādu efektu uz cilvēku organismu atstāj pārtikšana tikai no McDonald's ēdienu piedāvājuma. Filmas autors izvēlas sevi par eksperimentālo "jūrascūciņu" un vienu mēnesi pārtiek no minētās ēdienkartes ar graujošu rezultātu savai veselībai. 4 Lai dzīvo Roma! | |
| Atgriezties | |
