VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atmiņu konteksts Krievijas laikmetīgajā mākslā Jana Kukaine, Līga Marcinkeviča Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde A(rt)R(ussia)T(oday) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 19. septembra līdz 23. novembrim Saruna ar izstādes kuratoru un Valsts laikmetīgā mākslas centra māksliniecisko direktoru Leonīdu Bažanovu | |
 Leonīds Tiškovs. Solveiga. 2005 | |
"Studija": Laikam jūtaties noguris pēc tik piesātinātas programmas triju dienu garumā... Leonīds Bažanovs: Nē, jūtos priecīgs - māksliniekiem ir izdevies nodibināt jaunus kontaktus, ir radušās ieceres jauniem projektiem. "Studija": Vai pēdējā laikā Valsts laikmetīgās mākslas centrs ir rīkojis līdzīgas izstādes kaut kur citur? L.B.: Pirms pieciem gadiem notika izstāde Viļņā, apjoma ziņā tā bija pat lielāka nekā šeit. Tikko esam atgriezušies no pasaules izstādes EXPO Saragosā, Spānijā. Tās vadmotīvs bija ūdens, un mēs izstādījām vairākus nopietnus darbus par šo tēmu. Regulāri notiek izstādes Francijā, Polijā... Vispār daudz rīkojam izstādes gan Krievijā, gan ārzemēs. "Studija": Rietumos Krieviju uztver kā kaut ko eksotisku, par to ir liela interese. Vai jūs to jūtat? L.B.: Tiešām, Krievija ir savdabīga valsts, un tajā ne viss var šķist normāli. Taču Rietumiem Krievija tiek parādīta atšķirīgos veidos. Ir cilvēki, kas joprojām domā, ka šeit pa ielām klīst lāči, bet daudzi uztur visai ciešu saikni ar mūsu inteliģenci, turklāt daļa no tās dzīvo Anglijā, Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. "Studija": Kad organizējat izstādes, jūs izmantojat Valsts laikmetīgā mākslas centra kolekciju? L.B.: Jā, lielākā daļa no tā, ko var redzēt Rīgā, ir mūsu kolekcija. "Studija": Pēc kādiem principiem jūs veidojat kolekciju, zinot, ka Krievijā nav laikmetīgās mākslas muzeja? L.B.: Mēs tomēr ceram, ka šis muzejs būs! Jāatceras, ka mākslas centra un muzeja funkcijas ir nedaudz atšķirīgas. Mēs vadāmies pēc Pompidū centra modeļa, kur vienlaikus strādā gan ar aktuālo mākslu, gan veido mākslas darbu kolekciju. Atšķirībā no topošā laikmetīgās mākslas muzeja Latvijā mēs esam krietni piekāpīgāki, jo strādājam citos apstākļos. Manuprāt, stāvoklis Latvijā ir labāks, jo jums uzreiz izdevās atrast sponsorus un palīgus. Mūsu Kultūras ministrija diemžēl nevar mūs pietiekami atbalstīt, tāpēc vairums kolekcijas darbu ir galeriju īpašnieku vai pašu mākslinieku dāvināti. "Studija": No sērijas, kad mākslinieks jūt, ka viņš grib atstāt kaut ko vēsturei? L.B.: Tieši tā. Mēs neesam tik stingri, mūsu mērķis nav savākt tikai šedevrus, bet gan nodrošināt kontekstu, kas parādītu laikmetīgās mākslas attīstību. Saprotams, situācija ar Rietumu māksliniekiem ir vēl smagāka. "Studija": Vai ir izstrādāts laikmetīgās mākslas muzeja projekts? L.B.: Nē, tikai koncepcija. Toties patlaban notiek mūsu filiāļu rekonstrukcijas darbi citās Krievijas pilsētās, risinām pārrunas par jaunu filiāļu izveidošanu. Drīz pa filiālei tiks atvērts arī Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Šo tīkla modeli esam pārņēmuši no Francijas. Pašlaik situācija Maskavā ir ļoti dinamiska, piemēram, tikko atvēra Abramoviča sponsorēto "Garāžu" - lieliska laikmetīgās mākslas platforma, lai arī tur plāno veidot Ebreju kultūras muzeju. Vēl viena iespaidīga izstāžu telpa ir "Sarkanais oktobris". Mēs neko daudz neplānojam, iespējams, tiks izsludināts starptautisks laikmetīgās mākslas muzeja projektu konkurss. Katrā ziņā jaunais kultūras ministrs ir paziņojis, ka Krievija šādu muzeju ir pelnījusi. "Studija": Vai privātās izstāžu telpas jums palīdz strādāt? L.B.: Kopumā palīdz, jo piedāvā skatītājiem laikmetīgo mākslu. Piemēram, patlaban "Garāžā" ir izstādīta iespaidīga Iļjas Kabakova instalācija. No otras puses, uz privātām iniciatīvām diez vai iespējams paļauties, jo nekad nevari būt drošs, ka rītdien Abramovičs nepārdomās vai nešķirsies no savas draudzenes. "Studija": Jūs minējāt, ka Krievijā trūkst laikmetīgās mākslas izglītības. Kā tas iespaido mākslas uztveri? L.B.: Par laimi, mēs sevi uzskatām par demokrātisku sabiedrību, kurā novērojamas demokrātiskas valdības ievēlēšanas procedūras. Sanāk, ka nedz sabiedrība, nedz tās pārstāvētā valdība nav izkopusi prasmes uztvert laikmetīgo mākslu. Manuprāt, Krievijas politika nav gana kulturāla, lai arī pēdējā laikā ir novērojamas zināmas pārmaiņas - Kultūras ministrija atbalsta gan Maskavas biennāli, gan Jauno mākslinieku biennāli. Pamazām tiek apzināta laikmetīgās mākslas klātbūtnes nepieciešamība Krievijas kultūras telpā. | |
 Oļegs Kuļiks. Suņu viesnīca. 1998 | |
|
"Studija": Latvijā pastāv uzskats, ka ar mākslinieku, kurš strādā laikmetīgās mākslas sfērā, ir cauri, kad viņam paliek četrdesmit, jo tad viņš zaudē ilūzijas un atmet mākslai ar roku. Krievijā mākslinieki ir radošidaudz ilgāk - viņi strādā līdz mūža galam. Vai izskaidrojums rodams citos dzīves apstākļos? L.B.: Krievijā valda lielas jukas, jo kā laikmetīgā māksla tiek uztverta gan modern art, gan contemporary art. Tomēr Kabakovam ir septiņdesmit pieci gadi un viņš ir laikmetīgās mākslas klasiķis! Turklāt Krievijā mākslas tirgus attīstās ļoti strauji, kultūras izglītība tam netiek līdzi. Mākslinieki, kas ir ieguvuši atpazīstamību, var atļauties pelnīt naudu ar savu profesiju. "Studija": Runā, ka maskavieši Rīgā izpērk dzīvokļus, bet vēl nav dzirdēts, ka viņi izpirktu arī latviešu mākslu. L.B.: Žēl gan. Tagad Krievijā pērk nevis labu mākslu, bet to, kas ir modē. Tirgū trūkst izpratnes par īstām vērtībām. Tas nevis demonstrē interesi par mākslu, bet aizraujas ar pazīstamiem māksliniekiem. "Studija": Kādas sociālās problēmas ir aktuālas šodien Krievijas mākslā? L.B.: Grūti atrast vispārējas tendences, taču nelieli grupējumi ir. Viena jaunu mākslinieku grupa centrējas ap avīzi "Ko darīt?", kuras metiens nesen tika arestēts tipogrāfijā. Vēl jāmin grupējums "Karš", kas ir noskaņots ļoti radikāli. Tā mākslinieciskās pretenzijas pagaidām vēl netiek atzītas, jo grupas darbība vairāk atgādina nevis mākslinieku reakciju uz sabiedrības problēmām, bet gan tīri cilvēcisku žestu, kas robežojas ar huligānismu. Paskatīsimies, kas no tā visa sanāks, ja vien, protams, viņus nearestēs. "Studija": Tas, ka Krievijā tiesā māksliniekus, ir pārsteidzoši. Par ko viņi tiek tiesāti? L.B.: Krievijā tie ir samērā reti gadījumi, un līdzīgi kuriozi notiek visur pasaulē. Kad mani aicina piedalīties tiesas prāvās, es necenšos mākslinieku vienmēr attaisnot. Tagad Maskavā piedalīšos vienā prāvā, kur man būs jāaizstāv mākslinieks Andrejs Jerofejevs un Saharova centra direktors Jurijs Samodurovs. Viņus soda par izstādes "Aizliegtā māksla" organizēšanu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi: tā nav krimināllieta, šo gadījumu nevajadzētu izskatīt tiesā, bet gan diskusijās, kurās piedalās mākslas kritiķi un sabiedrība. "Studija": Kas ir "aizliegtā māksla"? L.B.: Katrā sabiedrībā ir savi tabu. Dažās valstīs tie var būt aizliegumi, kas saistīti ar reliģiju, citur - ar agresijas un karadarbības propagandu, ar pornogrāfiju. Cilvēcei nav vienotas nostājas šajos jautājumos. Pie mums diemžēl mākslinieks nonāk tiesas priekšā it kā pēc reliģiozo cilvēku pieprasījuma, taču visbiežāk šādus konfliktus inspirē noteikti sabiedrības slāņi un pie vainas ir fanātiski noskaņoti fundamentālisti. Domāju, patiesi ticīgiem cilvēkiem ar to ir maz sakara. "Studija": Kad mākslas darbs ir gatavs, tas sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi. Piemēram, izstādē apskatāmā grupas "Zilie deguni" instalācija Rīgas kontekstā atstāj nomācošu iespaidu, lai arī Rietumos tā darbojas ļoti ironiski. Vai mākslas darbu labāk izstādīt vietā, kur tas ir radīts? L.B.: Mākslinieks nestrādā noteiktas valsts iezīmēto robežu ietvaros. Viņš strādā sev un cilvēcei vispār. Skaidrs, ja mēs parādīsim kādu mākslas darbu Centrālās Āfrikas ciltīm, diez vai viņi kaut ko sapratīs. "Studija": Lokālais konteksts ļauj mākslas darbā saskatīt kaut ko būtisku, ja mums ir līdzīgas problēmas. L.B.: Jā, Rīgas skatītājiem ir tuvs tas pieredzes slānis, ko apspēlē "Zilie deguni", t. sk. arī Ļeņins, kurš grozās kapā. Krieviem ir tāds teiciens: "Mironis kapā apgrieztos otrādi" - ja kaut kas tiek darīts pretēji aizgājēja uzskatiem. Tā "Zilie deguni" šo izteicienu pārvērš vizuālā zīmē, ko novieto aktuālā politiskā un sociālā situācijā. Starp citu, tas nav nekas jauns - viņu stratēģija balstās popārta tradīcijā, kad tika veidoti tā sauktie object-images, tikai šajā gadījumā šī zīme parādās asākā formā. Iespējams, šī māksla drīz izies no modes, jo aktuālais ātri noveco. "Studija": Kā mākslas darbam, kad tas risina aktuālas problēmas vai reaģē uz konkrētiem sabiedrības procesiem, saglabāt mūžības dimensiju? L.B.: Katram mākslas darbam - un reizēm precīzāk to būtu saukt par vizuālās kultūras produktu - ir savs tapšanas konteksts. Piemēram, neolīta laikmetā tapušie gleznojumi tagad mums liekas mākslinieciski interesanti, jo mums ir noteikti estētiski priekšstati, taču patiesībā šie rituālie gleznojumi tapuši tikai tādēļ, lai pēc nedēļas nomedītu mamutu. Tas pats sakāms par ikonām. Hronoloģiski vēlākas kultūras ir tiesīgas uztvert šos produktus, kā tām tīk, tomēr būtu vēlams zināt katra darba sākotnējo izmantojumu un tā tapšanas apstākļus. Un tālā nākotnē cilvēce zinās, ka reiz pastāvēja grupa "Zilie deguni" un ka tās darbība bija saistīta ar padomju varu. Universālu kritēriju, lai definētu estētiski patīkamo, nav. Māksla, kā mēs to tagad saprotam, pastāv vien trīs četrus gadsimtus. "Studija": Vai māksla ir mākslinieka privāta lieta? L.B.: Domāju, ka jā. Katrā ziņā tā mēs šodien uzskatām, jo dzīvojam sabiedrībā, kur personiskā brīvība un individualitāte tiek vērtētas visaugstāk. Māksliniekam ir tiesības darīt to, ko viņš vēlas. Tomēr jāatceras, ka mākslinieks nedzīvo mežā, viņš pat pārstāv sabiedrību, no kuras ir cēlies, un šī sabiedrība viņa darbam rada noteiktus nosacījumus. | |
 Sergejs Deņisovs, Vladislavs Jefimovs. Saistošā fizika. 2005 | |
|
"Studija": Vai Latvijas laikmetīgā māksla jums šķiet interesanta? L.B.: Jā, protams. Jūs rīkojat ļoti labas izstādes. Es regulāri apmeklēju jūsu ekspozīcijas Venēcijā. Tās vienmēr izskatās ļoti labi. Tas nav kompliments, tā ir patiesība. Ciktāl atceros, mākslas procesi Latvijā mani vienmēr ir saistījuši. Es mēdzu braukt uz Baltijas valstīm, lai mācītos. Lai arī jūsu izstādes Rietumos ir patiešām labas, sabiedrība - un it īpaši Rietumu sabiedrība, par kuru mēs sen esam zaudējuši jebkādas ilūzijas, - ir tā iekārtota, ka patlaban pret Krievijas mākslu izturas labāk nekā pret Latvijas mākslu. Rietumu sabiedrība nebūt nav patiesa un gudra, tā ir ciniska, un to interesē nevis māksla, bet tās politiskais un ekonomiskais fons. Tāpēc tagad viņu skati ir vērsti Krievijas, Ķīnas un Indijas virzienā. Diemžēl profesionāļu, kas patiešām domā tikai par mākslu, ir ļoti maz. "Studija": Jaunajai latviešu mākslinieku paaudzei Latvijā trūkst gan skatītāju, gan telpu, kur izstādīt savus darbus. L.B.: Tāpēc ir vērtīgi rīkot izstādes kopīgi, jo tad mākslinieciskās dzīves dalībnieki cits citu var atrast. Nav svarīgi, vai viņi tiekas Londonā, Maskavā vai Pekinā. Galvenais, lai viņiem ir iespējas sadarboties. "Studija": Gan latviešu, gan krievu mākslinieki salīdzinājumā ar rietumniekiem šķiet izturīgāki - mēs varam izdzīvot un izdarīt visu! L.B.: Šī ir tā eksistenciālā pieredze, ko mēs ieguvām, pateicoties vai arī par spīti padomju varai. "Studija": Tāpēc Rietumi no mums baidās. L.B.: Jā, mēs viņiem esam nopietni konkurenti. "Studija": Kādi jums šķita latviešu skatītāji, kas bija atnākuši uz izstādes atklāšanu? L.B.: Ļoti dažādi - tāpat kā Maskavā. Galerijās (kā Vinzovod) parasti apgrozās noteikts cilvēku slānis. Šādi mākslinieku burziņi skaitās mūsdienīgi un prestiži. Protams, ir labi, ka pamazām veidojas mākslinieciskās aprindas. No otras puses, šo aprindu saliedētība nav dabiska. Mūsu centrā mēs cenšamies nodrošināt brīvas komunikācijas iespējas. Pie mums nāk večuki no kaimiņmājām, kuri laikmetīgajā mākslā neko nesaprot, bet viņiem ir interesanti. Pie mums nāk arī stilīgie jaunieši, kas brauc ar limuzīniem. Kādam varbūt var rasties iespaids, ka laikmetīgā māksla ir hermētiska un ka tā uzrunā tikai pieredzējušu skatītāju. Patiesībā tā ir ļoti demokrātiska. "Studija": Kādam jābūt laikmetīgās mākslas skatītājam? L.B.: Skatītājam nevajag sekot kaut kādām normām: tas, lūk, ir labi, un tas - slikti, tā ir māksla, bet tā nav. Viņam ir jāatbrīvo sava uztvere, jābūt godīgam un jācenšas kaut ko saprast. Viņam nevajag domāt, ka mākslinieks grib viņu izāzēt vai ka par viņu ņirgājas. Īsti mākslinieki dara kaut ko sevis dēļ, nevis skatītāja dēļ. Ja viņi iesaistās konfliktā ar sabiedrību, tad tas ir patiesi. "Studija": Vai mākslinieks nemaz nedomā par savu skatītāju? L.B.: Pirmām kārtām viņš domā par sevi un savām mākslinieciskajām, politiskajām un sociālajām interesēm. Viņš nedara kaut ko tikai tāpēc, lai izdabātu skatītājam, pretējā gadījumā viņš kļūst par cita veida mākslinieku - tādu, kas gatavo suvenīrus vai interjeru dekorējumus. "Studija": Bet jūs kā šīs izstādes kurators un kā Laikmetīgā mākslas centra mākslinieciskais vadītājs tomēr paturat prātā savu auditoriju? L.B.: Protams. Un skatītājs nav vainīgs, ka viņš nesaprot laikmetīgo mākslu. Vainīgi esam mēs. Tāpēc mēs rīkojam izglītojošas programmas, lasām lekcijas, organizējam diskusijas, cenšamies to, kas ir izstādīts, paskaidrot ar katalogu, publikāciju un ekskursiju palīdzību. "Studija": Ko jums patīk darīt vairāk par visu? L.B.: To, ko es daru. Pretējā gadījumā es to nedarītu. Mana profesija ir saistīta ar manām personiskajām interesēm. Tajā pašā laikā tas ir ļoti apgrūtinoši un darbu ir tik daudz, ka reizēm es domāju - vai nav labāk visam atmest ar roku, gulēt vannā, lasīt grāmatas, klausīties labu mūziku, kaut ko rakstīt. Ikdienā tam neatliek laika. Tomēr pēdējā laikā strādāt ir kļuvis vieglāk, jo mūsu centrā darbojas laba profesionāļu komanda, uz kuru var paļauties. Šī laikam ir pirmā reize, kad es ierodos izstādes atklāšanas priekšvakarā, lai arī esmu tās kurators. Vispār kuratoram tā neklātos darīt, bet līdzkuratore Irina Gorlova strādā ļoti labi, un es zinu, ka varu būt mierīgs. "Studija": Kur jums patīk skatīties jauno mākslu? L.B.: Savulaik, kad ierados Londonā, es mēdzu izmest līkumu pa vistālākajām, vismazākajām galerijām, katru reizi cerēdams atklāt kaut ko jaunu. Tā es labi iepazinu Londonu. Esmu bijis galerijās, kas pastāvējušas tikai vienu nedēļu. Tagad esmu kļuvis slinkāks un es jau zinu, ka jāaiziet uz Whitechapel, Serpentine un Tate. "Studija": Vairs nemeklējat atklājumus? L.B.: Es paļaujos uz savām zināšanām un labu draugu ieteikumiem. "Studija": Katram māksliniekam jātiek galā ar dilemmu - vai piedalīties kuratora veidotā izstādē vai arī rīkot personālizstādi. Kā jūs izturaties pret kuratoru izstādēm? L.B.: Saprotu, ka daži mākslinieki kuratoru uztver visai naidīgi tāpat kā mākslas kritiķi. Tomēr kuratoru projekti ir interesanti, jo tiem piemīt intelektuāla komponente, kas nekonfliktē ar mākslinieka koncepciju, bet gan to pasvītro. Taču labu kuratoru ir ļoti maz, tāpat kā ir maz labu mākslinieku. Slikta kuratora darbs pārvēršas par ne pārāk gudra cilvēka diktatūru. Viņš rada putru, kas mulsina skatītāju. Kad veidojām šo izstādi Rīgā, mēs apzinājāmies tās trūkumus. Ja tā nebūtu pirmā nopietnā Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde Rīgā pēdējo piecpadsmit gadu laikā, tad mēs to būtu veidojuši citādāku - konceptuāli izturētāku, veselāku. Mēs nebūtu pieļāvuši tik dažādu mākslinieku "sadursmi" kā, piemēram, "Zilie deguni", Olga Černiševa un Viktors Alimpijevs. Bet sākumā skatītājiem tomēr būtu jāiepazīstas ar dažādiem māksliniekiem. Gluži kā vispirms izlasa antoloģiju un tad iepazīstas tuvāk ar atsevišķiem autoriem. Tāpēc šoreiz izstāde ir saistīta ar mūsu kopīgo pagātni, atmiņu konteksts šeit ir neizbēgams. Nākamreiz mēs akcentēsim tagadni un nākotni. Kad jūs satiekat sen neredzētu paziņu, vispirms atceraties reiz pieredzēto, bet otrajā tikšanās reizē jau sākat apspriest nākotnes plānus. "Studija": Ko jūs sagaidāt no šīs izstādes? L.B.: Es gaidu visdažādāko reakciju: māksliniecisku, estētisku, arī politisku. Ceru, ka, pateicoties izstādei, veidosies jauni kontakti un radīsies lielāka uzticība Krievijai, it īpaši tās kultūrai. Mēs nevēlamies formāli piedalīties oficiālās kultūras dienās, bet atklāti sarunāties ar kolēģiem un skatītājiem par mūsu problēmām, sāpēm un sasniegumiem. | |
| Atgriezties | |
