VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Klasika. Dzīve pēc nāves?
Aiga Dzalbe
Izstāde "Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija"
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 7. septembra līdz 5. oktobrim

 
Leonīds Āriņš. Saule. 1960. Audekls, eļļa. 54 x 65
 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Balto un Hēges zāli no 7. sep­tembra līdz 5. oktobrim piepildīja ie­spai­dīgs latviešu glezniecības un grafikas šedevru klāsts. Šo izstādi bija vērts aplūkot no vismaz diviem skat­punktiem: kā iespēju novērtēt biolo­ģijas doktora Gunta Belēviča (viņš ir arī viens no cienījamākajiem kolek­cionā­riem vietējā mākslas dzīvē) privāto krā­jumu vai arī nepastarpināti iepazīt un baudīt lieliskus mākslas darbus, kas citkārt plašākai publikai pieejami tik vien kā reprodukciju veidā internetā (www.latvijasmaksla.lv).Paša kolekci­jas ekspozīcijas koncepciju (darbu at­la­si) tās autors Guntis Belēvičs komentē skaidri un racionāli: "Uzaicinājums izstādīt savu kolekciju Latvijas Nacio­nālajā mākslas muzejā nāca kā milzīgs pagodinājums. Tās sakārtošanai pie­ai­cināju mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Nolēmām, ka plašāku sabied­rību vispirms jāiepazīstina ar darbiem, kuru autori vairs nav starp mums. Šā iemesla dēļ izstādes nosaukumā parādījās vārds "klasika".(..) Darbus atlasījām vēl pēc diviem pamatprinci­piem. Pirmais - kvalitātes principa: vai darbs, mūsu skatījumā, ir īsta pērle, un otrais - hronoloģiskā: vai šī kon­krētā pērle ataino savu laikmetu un tā nori­­ses Latvijas mākslā."1 Trīs pamatprin­ci­pu ekspozīciju izstādes dizainers Kristaps Ģelzis risinājis tādā kā šarman­tajā vintage estētikā, muzeja Balto zāli iespēju robežās tiecoties pārvērst franču 17. gs. akadēmisma garā ietu­rētā privātkolekcionāra vidē, kur uz telpas sienām nav vietas tukšumam. Izstādi tās veidotāji interpretēja kā Latvijas mākslas 18.-20. gs. vērtības saturošu panoptikumu, respektējot un savā ziņā pat izspēlējot katra posma mākslas stilistisko daudzveidību.

Vēsi zinātniski sistematizējošais dar­bu izkārtojuma veids, to konsekventais virknējums pēc radīšanas gada atbil­stoši koncepcijas autoru iecerei patie­šām ļāva uztvert sava laika mākslas norises kopumā un vienotā plūdumā iekļaut arī tās parādības, kas citādi mēdz palikt ārpus tematiskajiem no­­šķī­rumiem. Tomēr vienlaikus šāda pie­eja it kā saskaldot un steidzinot ierobežo skatītāja dabisko uztveri, bez tam pri­vātas kolekcijas arsenāls mākslas ainas norišu kopumu atļauj konstruēt, tikai atsaucot prātā hrestomātiskos darbus un to autoru personālijas. Ekspozīcija "atveras", ja skatītājs ir spējīgs iedziļi­nāties, iejusties katrā unikālajā mākslas darbā. Neaizstājams pavadonis šajā ceļā ir izstādes katalogs - grāmata ar Anitas Vanagas tekstiem (poligrāfiski izcils Guntara Sietiņa dizainēts SIA "Blankenfeldes muiža" izdevums 500 eksemplāru tirāžā). Tajā gandrīz visi kolekcijas darbi komentēti ne vien dokumentāli un zinātniski korekti, bet arī aizraujoši un iztēli rosinoši.

222 darbu (kas esot aptuveni piek­tā daļa no Gunta Belēviča mākslas kolekcijas) ekspozīcijas centrālo asi zīmīgi vainagoja 20. gs. vidū tapušas filosofiski cirkulāras apļveida kompo­zīcijas - Georga Šenberga "Mana pasaule" un Sigurda Vīdzirkstes "Bez nosaukuma". Tās šķietami asociēja (patiesībā uzskatāmi demonstrēja) Rīgas un Ņujorkas latviešu mākslas stilistiskās nesavienojamības mentālo saderību. Ekspozīcija kopumā ar to palīdzību ieguva atvara vai centrifūgas darbībai adekvātu piepildījumu.

Starp izstādes darbu autoriem - vairāk nekā 100 latviešu mākslas meis­ta­riem - atrodami gan labi zināmi, gan mazpazīstami vārdi. Ekspozīciju aizsāka divi Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma mākslinieka Frīdriha Hartmaņa Barizjena gleznoti portreti (18. gs. 80. gadu otrā puse), bet noslēdza Au­sekļa Baušķenieka "Pusmadonna" (1997). Daudzi no darbiem šķita pat ļoti intriģējoši. Interesanti atklājumi saistījās, piemēram, ar 20. gs. sākumā mākslās skoloto talantīgo sieviešu fragmentāro daiļradi. Arī pazīstamo mākslinieku veikums brīžam sagādāja pārsteigumus, īpaši skatāms kontekstā ar citiem radnieciskiem vai pavisam atšķirīgiem vienā laikā tapušiem dar­biem, bez tam ar daudzajām paralēlēm muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un krā­­jumā. Negaidot klasiķu mākslas eks­po­zīcija izspēlēja arī visai spokainas sai­tes, piemēram, "Klusās dabas ar karafi" autore revolucionārā Otīlija Leščinska, izrādās, zaudējusi dzīvību Imatras krācēs Somijā, kas, Pētera Kalves glez­notas, bija redzamas turpat pie zāles pretējās sienas. Citādu intrigu vērpa Franciska Varslavāna "Vīrieša portrets", kas kolekcijas skatē zināmā mērā dar­bojās kā ēsma pētniekiem darba auto­rības un tēla atribūcijas patiesības noskaidrošanai.
 

 
Uga Skulme. Klusā daba ar siļķi. Ap 1926. Audekls, eļļa. 58 x 67
 
Bagātā Latvijas glezniecības klasikas parāde aptvēra visus tās raksturīgākos žanrus, no kuriem visplašāk pārstāvēti bija ainava, klusā daba, sadzīves žanrs, akts un, protams, portrets. Bez tam vienlaikus vērojamā stilu daudzveidība ļāva izsekot glezniecības gaitām stilis­­tiskā griezumā: no naturālāk vai roman­tiskāk interpretēta reālisma caur dažā­dajiem klasiskā modernisma virzieniem līdz individuālām abstrakcijām un gro­­tes­kām. Uzmanību piesaistīja nedau­dzie, bet krāšņie sociālistiskā reālisma paraugi, savukārt patiesu gleznu bau­dīšanas prieku atraisīja Frīdriha Hart­maņa Barizjena apgaismības laikmeta ideālus atspoguļojošie t. s. grumbu estētikā2 darinātie portreti, Johana Heinriha Baumaņa neatvairāmie "Kaķi", Oskara Eduarda Daniela Felsko "Klusā daba ar medni", Vilhelma Kārļa Purvīša, Arija Skrides, Pētera Kundziņa ainavas, Hil­das Vīkas portreti (īpaši Viktora Eglīša portretējums mājas atmosfērā), Leo Kokles "Noskaņa. Meitene ar spoguli", kā arī Jaņa Rozentāla, Jāņa Liepiņa, Eduarda Kalniņa, Leonīda Āri­ņa, Kārļa Neiļa, Georga Šenberga, Jura Baklāna un daudzu citu mākslinieku lieliskie darbi. Autoru uzskaitīju­mu gribētos turpināt: Johans Lēberehts Eginks, Ar­temijs Gruzdins, Jūliuss Jo­hans Dērings, Jūlijs Feders, Kārlis Hūns, Oskars Fel­sko, Nikolajs Bogda­novs-Beļskis, Johans Valters-Kūravs, Jēkabs Belzēns, Voldemārs Zeltiņš, Jānis Ro­berts Till­bergs, Jāzeps Gros­valds, Jēkabs Kazaks, Gustavs Klucis, Alfrēds Plīte-Pleita, Ģederts Eliass, Gerhards fon Rozens, Kārlis Padegs, Jānis Tīde­manis, Ādolfs Zārdiņš, Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Uga Skulme, Valdemārs Tone, Niklāvs Strunke, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Augusts Annus, Broņislavs Kondrāts, Jēkabs Strazdiņš, Jānis Pau­ļuks, Boriss Bērziņš, Herberts Siliņš, Oļģerts Jaunarājs, Indulis Zariņš, - tomēr bez cerībām uzskaitījumu no­slēgt citādi kā vien ar daudzpunkti. Jāpiebilst, ka mazliet mulsinošs, kaut gan visādā ziņā atbilstošs iepriekš definētajai  klasiķu piederības koncep­cijai šķita Māra Ārgaļa un Viļņa Zābera darbu iekļāvums.

Gleznu ekspozīcijai varēja pārmest pārlieku raibumu, turpretī klusajā, gai­šajā Hēges zālē aplūkojamais Dr. Belē­ viča kolekcijā krātās grafikas klāsts šķita atklāts pilnībā atbilstoši rīkotāju iecerei - kā īstu pērļu virkne. Kopējā ainā kā konsekventi vienots un izteik­smīgs izcēlās arī plakātam veltītais stends.

Tāds, lūk, ir mans subjektīvais, jāat­zīst, izstādes līdzautores Anitas Vana­gas stāstu iespaidotais LNMM ekspozīcijas "Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija" skatī­jums. Iespējams, muzeja "Svētdienas sarunu" ar mākslas vēsturnieci Edvar­du Šmiti klausītāji guvuši pavisam citādus iespaidus. Nešaubos, ka arī katram no šeit skarto latviešu mākslas periodu un personāliju kompetenta­jiem pētniekiem noteikti būtu ko pie­bilst...

1 Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija: [Katalogs]. Sast. G. Belēvičs, teksta  aut. A.Vanaga. Blankenfeldes muiža, 2008, 5. lpp.
2 Turpat, 10. lpp.


 
Atgriezties