VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tirgus jaunā realitāte Marita Batņa | |
 Brāļu Čepmenu darbu kolekcijas fragments galerijā White Cube | |
|
2008. gada otrajā pusē mākslas tirgū notiekošais spilgti atklāja sakarības ar finanšu un ekonomikas sektoru. Tirgus varenības demonstrējumiem vasaras izsolēs vēl sekoja triumfa mirklis - Demjena Hērsta mākslas izsole septembrī. Pēc tam progresa ass tika spēji pārtraukta. Finanšu krīzei sasniedzot zemāko punktu, mākslas tirgus reaģēja ar enerģijas izsīkuma pazīmēm oktobra izsolēs un respektablajā gadatirgū Frieze Art Fair Londonā. Ekonomikas problēmu atbalss redzama arī Latvijas tirgus ainā. Cenas zem finanšu krīzes spiediena Sotheby's un Christie's laikmetīgās mākslas izsoles maija vidū (Ņujorkā) un jūnija beigās (Londonā) bija patiesi spožas. Vēsturē tika ierakstīti trīs darbu novērtējumi: Frānsisa Bēkona 1976. gada triptihs par 86,3 miljoniem ASV dolāru (Sotheby's 14.05.2008., Ņujorka), Luciana Freida 1995. gada darbs Benefits Supervisor Sleeping par 33,6 miljoniem dolāru (Christies 13.05.2008., Ņujorka) un Džefa Kūnsa "Balonpuķe/ Magenta" (1995-2000) par 12,9 miljoniem britu mārciņu (Christie's 30.06.2008., Londona). Bēkona darbs kļuva par dārgāko izsolē fiksēto pēckara laikmetīgās mākslas pirkumu, Freida darbs - par dārgāko dzīvojoša autora darbu (Freids dzimis 1922. gadā), savukārt Kūnsa darbs uzstādīja izsoles cenas rekordu jaunākās laikmetīgās mākslas darbu kategorijā (Kūnss dzimis 1955. gadā). Pārdoto darbu īpatsvars bija augsts (maijā - 91%, jūnijā - 89%), virknei autoru uzstādīti personiskie cenu rekordi. Tomēr par veiksmīgām dēvējamās izsoles diezin vai atcēla sasprindzinājumu. Tieši otrādi - aizvien asāks kļuva jautājums: kad parādīsies ar laika nobīdi prognozētās finanšu krīzes sekas mākslas tirgū? Patiesībā tas jau bija noticis. Vēlāk bieži tika citēti Londonas Karaliskās īpašumu vērtētāju apvienības (Royal Institution of Chartered Surveyors, RICS) aptaujas rezultāti, kas 2. un 3. ceturkšņa laikā mākslas un antikvāro priekšmetu tirgū uzrādīja pārēju no stabilitātes uz negatīvu tendenci. Aptaujā secināta tirgus sašķelšanās augšupejošajā un lejupslīdošajā daļā: RICS pavēstīja, ka 50 tūkstoši mārciņu ir robeža, kur dārgākiem darbiem cenas aug, bet lētākiem - turas tai pašā līmenī vai tiek koriģētas uz leju. Var izdarīt secinājumu, ka mākslas tirgu pārņēmusi finanšu sistēmas kaite - uzticības deficīts, jo pieprasīti ir droši (ar to tiek saprasti augstvērtīgi) ieguldījumi, savukārt riskantie un zemāk vērtētie - ne. Tiktāl krīze skar vispirms zemāko tirgus daļu un jāsaka - diemžēl, jo aptaujas secinājumi, sasaucoties ar elitāro izsoļu grandiozajiem rezultātiem, atspoguļo lielu vēlmi un finanšu iespējas veikt ieguldījumus mākslā, īpaši laikmetīgajā, kas sola potenciāli lielu peļņu. Dinamiskās intereses virzītāji ir jauni mākslas kolekcionāri, kuru kapitāls plūst no naftas reģioniem un straujas attīstības valstīm. Demjena Hērsta mākslas izsole 15. un 16. septembrī Londonā lieliski apliecināja dedzīgās intereses klātesamību, kas reizē ar priekšstatu par Hērsta mākslu kā sinonīmu drošam un perspektīvam ieguldījumam bija laikam labi piemērota panākumu formula. Mārketinga trumpji tirgus uzkarsēšanai - pasākuma unikālais raksturs un mākslinieka atpazīstamība - tika savienoti ar šķietami paradoksālu pieeju: viena autoru darbu pārdošanu milzīgā apjomā. To Hērsts pamatoja ar vēlmi panākt savas mākslas "demokratizēšanu". Izsoles skatei bija sagādāti pavisam jauni Hērsta studijā tapušie darbi, kas pārstāvēja viņa slavenās tēmas: dzīvnieki formaldehīda akvārijos, medikamentu skapīši un grafiskie darbi - punktu, ekspresīvo krāsu, mozaīku, taureņu un citu motīvu kompozīcijas. Apvienojošā ideja - kolektīvais sapnis par skaistumu, kas tika izteikts izsoles poētiskajā nosaukumā (Beautiful Inside My Head Forever). Sotheby's pircēju raksturojums ļauj spriest, ka Hērsts ieguva visas klientu grupas, no kurām izceļamas divas. Liela daļa (22%) bija pavisam jauni izsoļu dalībnieki, kas vēlējās iegūt kaut vienu no Hērsta darbiem; šim nolūkam bija vajadzīgi vismaz 30 tūkstoši mārciņu. 16% pircēju mākslinieks bija devis iemeslu pirmo reizi pievērsties laikmetīgās mākslas segmentam - un tie nopirka augstākas vērtības darbus. Vairumam darbu cenas bija mērītas desmitos un simtos tūkstošu mārciņu, bet 22 darbi pārsniedza miljona robežu. Divu dienu izsoļu rezultāti ir daiļrunīgi - no 223 darbiem pārdoti 218 par vērtību 111,5 britu mārciņas. Vadošie piedāvājumi - formaldehīda darbi. Virsotnē izceltais "Zelta teļš" (The Golden Calf) tika pārdots par 10,3 miljoniem mārciņu. Ja kurss mārciņai nebūtu zems, pirkums uzstādītu Hērsta rekordu, kas pieder instalācijai par medikamentu tēmu - Lullaby Spring (2002). Otrs dārgākais darbs - "Karaliste" (The Kindgom) bija prototips slavenajam tīģerhaizivs darbam, kas tika radīts 2002. gadā. Pārdots par 9,6 miljoniem mārciņu. Visai ironiski tieši izsoles dienā (15. septembrī) pasauli pāršalca ziņa, ka bankrota priekšā ir nonākusi ASV investīciju banka Lehman Brothers. Nākamo mēnešu laikā valdības un centrālās bankas ASV, Lielbritānijā un virknē Eiropas valstu uzsāka ārkārtējas finanšu glābšanas programmas, dodot bankām pieeju naudas resursiem un izsniedzot garantijas. Pietiekami drūmā kontekstā skatieni tika vērsti uz Londonu - oktobra otrajā pusē notiekošo gadatirgu Frieze Art Fair un tā laikā paredzētajām laikmetīgās mākslas izsolēm. Bažas tika apstiprinātas. Apgrozījums lielākajos izsoļu namos bija krietni mazāks, nekā plānots, jo liela tiesa darbu pircējus neieguva. Sotheby's 17. oktobra sesijā vadošie Endija Vorhola un Gerharda Rihtera darbi pat nesasniedza zemākās cenu aplēses. Neveicās arī tirgus līdera Freida darbam: Christie's 19. oktobra izsolē piedāvāja Frānsisa Bēkona portretu, ko cerēja pārdot par 7 miljoniem britu mārciņu, bet vājā pieprasījuma dēļ tika panākta vien minimālā cena - 5,4 miljoni. Rosība Frieze gadatirgus laikā netika saistīta ar konkurenci pieprasījuma pusē. Pircēji nebija noskaņoti tērēšanai. Tirgu gaidīja vēl viens pārbaudījums - Sotheby's impresionisma un modernisma mākslas izsole Ņujorkā 3. novembrī. Finanšu spēks tajā tika parādīts ar uzskatāmu mājienu uz "jauno apstākļu" iestāšanos. Pārdoti centrālie darbi: Edgara Degā baletdejotājas gleznojums Danseuse au Repos (ap 1879) par 37 miljoniem ASV dolāru, Edvarda Munka slavenais "Vampīrs" (1894) par 38,2 miljoniem dolāru. Centrālais piedāvājums - Kazimira Maļeviča "Supremātiskā kompozīcija" (1916) - tika pārdots atbilstoši minimālām cenas aplēsēm, proti, par 60 miljoniem ASV dolāru. Tās kļuva par augstākajām izsoles cenām šo mākslinieku darbiem. Taču panākumiem līdzās nostājās fakts - izsoļu nama rokās palika 35% piedāvājuma. Novembra sākumā informācijas aģentūra Artprice, kuras rīcībā ir dati no 2900 izsoļu namiem visā pasaulē, savā portālā publicēja skarbu brīdinājumu. Tuvākā nākotne izsoļu darbībā sola straujas cenu korekcijas un nenopirkto darbu rādītāja "eksploziju", cietīs visi mākslas segmenti un vērtību līmeņi. Lejupslīdi jau uzrādījuši dati no augusta, kaut arī dārgo darbu (virs 100 tūkstošiem eiro) cenas turējās relatīvi stabili. Visizteiksmīgākais ir neizsolīto darbu rādītājs - oktobrī 54% piedāvājuma pasaules izsoļu namos nav atraduši pircējus (pirms gada šis rādītājs bija 25%). Artprice prognozē, ka cenu pielāgošana jaunajiem apstākļiem turpināsies, atgādinot periodu no 1990. līdz 1992. gadam, kad cenas mākslas darbiem samazinājās par 44% (laikmetīgajai mākslai par apmēram 60%). Jāatceras, ka nesaudzīgās prognozes attiecas uz atklāto pārdošanas vietu - izsolēm, kas veido nelielu mākslas tirgus daļu. Arguments, ka mākslas darbu cenas nespēj augt, ja kapitāla tirgus ir krītošs, šķiet loģisks, tomēr nav gluži precīzs. Akciju tirgu liela šūpošanās, kā arī augsta inflācija padara pievilcīgu alternatīvo ieguldījumu klasi, kurā iekļauta māksla. Šis faktors runā par labu prognozei, ka plašo mākslas tirgu izmaiņas skars mazāk, ja vien sekojošā reālās ekonomikas stagnācija neizsmels brīvos līdzekļus. Par satricinājumiem var priecāties tirgus kritiķi, kas ilgojas pēc veselīgas gaisotnes atjaunošanas mākslas dzīvē. Laikmetīgās mākslas tirgus 2008: rezultāti un personības Lēnākas aktivitātes iestāšanās mākslas tirgū sakritusi ar attīstības rezumējumu un gada nozīmīgāko personību nosaukšanu. Par godu tirgum FIAC aģentūra Artprice analizējusi visriskantāko laikmetīgās mākslas kategoriju - to, kura vēl tiks pakļauta laika pārbaudei; kritērijs: autori, kas dzimuši pēc 1945. gada. Atkarībā no atsevišķu mākslinieku darbu rekorda cenām izsolēs noteikti desmit "visdārgākie vārdi". 1.vietā: Džefs Kūnss ar darbu "Balloon Flower/Magenta" (1995-2000) - 14,5 miljoni eiro (pārdots 30.06.2008. Christie's izsolē Londonā). 2.vietā: Demjens Hērsts ar Lullaby Spring (2002) - 12,7 miljoni eiro (pārdots 21.06.2007. Sotheby's izsolē Londonā). 3.vietā: Žans Mišels Baskjā ar darbu "Bez nosaukuma" (1981) - 9,6 miljoni eiro (pārdots 15.05.2007. Sotheby's izsolē Ņujorkā). 4.vietā: Takasi Murakami ar My Lonesome Cowboy (1998) - 8,7 miljoni eiro (pārdots 14.05.2008. Sotheby's izsolē Ņujorkā). 5.vietā: Pīters Doigs ar White Canoe (1990-1991) - 7,7 miljoni eiro (pārdots 07.02.2007. Sotheby's izsolē Londonā). Starp nākamajiem pieciem ir četri ķīniešu mākslinieki: Cajs Guocjuans (Cai Guo-Quang; 6. vieta), Dzens Faņdži (Zeng Fanzhi; 7. vieta), Liu Sjaoduns (Liu Xiaodong; 9. vieta), Jue Miņdzjuņs(Yue Minjun; 10. vieta) un viens amerikānis - Ričards Prinss (8. vieta). Artprice izveidotais indekss rāda, ka cenu līmenis jaunākās laikmetīgās mākslas kategorijā no zemās pozīcijas 1991. gada vidū līdz stāvoklim 2008. gada vidū audzis izcili - par 132 %. Līdzīgi klājies arī pēckara mākslai, bet visumā šī izaugsme ir piecas reizes lielāka nekā pārējos mākslas segmentos. Ievērību pelna fakts, ka īpašs temps cenu pieaugumā panākts pēdējā laikā uz finanšu krīzes fona. Atsevišķi skatāma jaunatklātā ķīniešu un indiešu laikmetīgā māksla, kas izraisījusi globālā tirgus ekspansiju. Lūk, salīdzinājums: 2003.-2004. gadā simt ķīniešu mākslinieku darbu izsoļu apgrozījums veidoja miljonu eiro, bet 2007.-2008. gadā (no gada vidus līdz gada vidum) šie simt mākslinieki nodrošināja izsoļu namiem jau 315 miljonus. Pateicoties spekulatīviem spēkiem, arī indiešu laikmetīgās māksla ir uz augsta viļņa. Lielākās zvaigznes ir skulptors Anišs Kapūrs un Sudodhs Gupta - viņu darbu cenas piecos gados pieaugušas simtkārt. Galvenās darbojošās personas laikmetīgās mākslas pasaulē ik gadu tiek nosauktas žurnāla Art Review ietekmīguma reitinga tabulā, kas iekļauj 100 vietas. Atjaunotais saraksts publicēts novembra izdevumā. 1. vietā: Demjens Hērsts/Science Ltd. Kas ir Hērsts mākslas pasaulē? Atbildes ir vairākas. Spilgts grupas "Jaunie britu mākslinieki" (Young British Artists) pārstāvis. Uzņēmējs, kas mākslas darbus īsteno studijā - uzņēmumā Science Ltd. Investors un - iespējams - tirgus manipulators (piemēram, pieejamas ziņas par viņa līdzdalību ieguldījumā, pērkot briljantu galvaskausu, kura publiskotā cena ir 50 miljoni britu mārciņu). Hērsta nopelns ir laikmetīgās mākslas vienādošana ar populāro kultūru, pašam kļūstot par tās simbolu. Viņa darbībā radies vesels tirgus slānis, ko pierādīja projekts ar Sotheby's - lielapjoma solo izsole. Notikums provocējis tirgus darbības tradīciju izjaukšanu, jo mākslinieka un izsoļu nama tandēms norāda uz to, ka galerijas tirgus spēlē kļuvušas liekas. Jāpiebilst, ka jau pērn Hērsts bija augstajā 6. vietā. 2. vietā: Lerijs Gagozians Atkārtota otrās vietas piešķiršana galeristam Lerijam Gagozianam Art Review skatījumā ir zīme, ka mākslas zvaigžņu tiešā sadarbība ar izsolēm dīleru lomu neizdzēsīs. It īpaši tad, ja runa ir par ietekmi, kāda atrodas šī armēņu izcelsmes amerikāņa rokās. Gagoziana vārds nereti stāv aiz lielākajiem izsoļu darījumiem, bet viņa ietekmīguma galvenais balsts ir plašākā un spēcīgākā mākslas komercdarbība pasaulē. Gagoziana tīklā ietilpst vairākas galerijas Ņujorkā, viena Losandželosā, divas Londonā un kopš 2007. gada decembra - viena Romā. Bez tam regulāra kļuvusi viņa viesošanās Maskavā ar izstādēm bagātajiem krievu un ukraiņu klientiem. 3. vietā: Ketija Halbreiha Kuratores Ketijas Halbreihas (Kathy Halbreich) iecelšana prestižā Ņujorkas Modernās mākslas muzeja otrās direktores amatā nodrošinājusi viņai vietu ietekmīgāko personu saraksta augšgalā. Halbreiha nomainījusi MoMA direktoru Glenu D. Lauriju (Glenn D. Lowry), kas pērn ieņēma 4. vietu. Jaunā direktore tiek dēvēta par muzeja "pārmaiņu aģenti", no kuras gaida muzeja piemērošanu 21. gadsimta vajadzībām. Halbreihas atbildības sfērā ir muzeja darbības koncentrēšana uz laikmetīgo mākslu: kolekcijas izveide, izstāžu un programmu vadība. Tas nozīmē, ka viņas lēmumi iespaidos to, kādi autori un darbi nokļūs uz laikmetīgās mākslas dzīves skatuves nākotnē. Augstajās vietās Art Review ietekmīguma reitinga tabulā ir redzami vēl šādi vārdi: 4. vietā - Teita galerijas direktors Nikolass Serota (Lielbritānija), 5. vietā - galerists Aivens Virts (Iwan Wirth; Šveice), 6. vietā - galerists, The White Cube īpašnieks Džejs Džoplings (Lielbritānija), 7. vietā - galerists Dāvids Cvirners (Vācija), 8. vietā - kolekcionārs Fransuā Pino (Francija), 9. vietā - mākslinieks Džespers Džons (ASV), 10. vietā - kolekcionārs Eli Brods (Eli Broad; ASV). Nākamajā "Studijas" numurā Diskutēsim par laikmetīgās mākslas tirgus aktuāliem jautājumiem, iezīmējot pasaules tirgus kontekstā Latvijas tirgus pieredzi un perspektīvas. Sarunā piedalīsies Latvijas tirgus dalībnieki un Donalds Tomsons (Donald Thompson) - populārās grāmatas "12 miljonu dolāru haizivs izbāzenis. Laikmetīgās mākslas un izsoļu namu aizraujošā ekonomika" (The $12 Million Stuffed Shark. The Curious Economics of Contemporary Art and Auction Houses, 2008) autors. Artprice pēckara un laikmetīgās mākslas cenu indeksu dinamika no 1990. gada jūlija līdz 2008. gada jūlijam. Dati © Artprice Frieze Art Fair ( 2008. gada 16.-19. oktobris, Londona) Frieze Art Fair tradīcija nav ilga - 2008. gada oktobrī gadatirgus notika sesto reizi. Bez tā, ka Londona ir laikmetīgās mākslas dzīves centrs ar pasaules nozīmi, izvērstā kultūras programma izceļ Frieze starp pārējiem gadatirgiem. Mākslas piedāvājums, ko sagādā projekti un galerijas, pievelk mākslas baudītāju pūļus, kolekcionārus un, protams, profesionāļus - kuratorus, muzeju pārstāvjus un galeristus neatkarīgi no iekarotā statusa. Aizvadītais gadatirgus ietvēra skulptūru parku ar 16 mākslinieku vides objektiem, 13 publiskās mākslas projektus, videomākslas kopprojektu, diskusijas un lekcijas. Katrā ziņā no Frieze var pamācīties, kā sinerģiski apvienot sabiedrisko un komerciālo mākslas darbību, jo Frieze projektu nodrošinātājs ir bezpeļņas fonds, kura galvenais finansējums nāk no Eiropas Komisijas un Anglijas Mākslu nozares padomes (Arts Council England). Rīdžentparka kompleksā telpas salonu ierīkošanai tika izīrētas 151 pasaules prestižākajai galerijai, 13 no tām - pirmo gadu. Starp 27 valstu pārstāvēm visnesenāk pievienojušās galerijas no Brazīlijas, Indijas, Ķīnas un Krievijas. Var noprast, ka gadatirgus sākums galeristiem bija diezgan nervozs, jo tobrīd noskaņojumu diktēja globālās finanšu sistēmas nedienas. Kāda no The Art Newspaper aptaujātajām galeristēm izteicās, ka prognozes ir līdzvērtīgas nullei, tamdēļ jebkurš ienākums virs tās tiks uztverts kā prēmija. Tirgus atvēršana VIP viesiem, kā vienmēr, lika satraukumā gaidošajiem kolekcionāriem veidot rindas, taču, nokļūstot salonos, tie ar pirkšanu nesteidzās. Vairāki atzinās, ka neizjūt iepriekšējo gadu drudzi un vēlas nogaidīt. Galeriju veiksme bija lielāka vai mazāka, tomēr mediju novērotāji atzīst, ka lielajām pārdotais tika mērīts vairākos miljonos. Piemēram, Hauser & Wirth (Cīrihe, Londona), kuras salons ticis gandrīz iztukšots, pārdeva Sudoha Guptas darbu Still Steal Steel No. 9 (2008) par 450 tūkstošiem eiro. Cita indieša - Aniša Kapūra - tērauda skulptūra tika nopirkta Lisson Gallery (Londona) par 875 tūkstošiem mārciņu. Situācija, kādā noritēja tirgus, iespaidoja piedāvāto: uzsvars ticis likts uz "ejošākiem medijiem" - gleznām, fotogrāfijām. Vairāk nekā citus gadus pārdevēji orientējās uz pircējiem ar tērējamo budžetu, proti, publiskām institūcijām. Teita galerijas ieceltā komisija ar Frieze fonda piešķirtajiem 125 tūkstošiem mārciņu iegādājās piecu jaunu britu un starptautisko mākslinieku darbus (gleznas, video un foto darbus), kā arī 1923. gadā dzimušās čehu mākslinieces Belas Kolarovas darbu - papīra saspraudīšu kārtojumu uz papīra. Jāpiebilst, ka varas pāreja pircēju rokās sagādāja tiem patīkamus iespaidus. Viens no kolekcionāriem medijiem pauda prieku, ka galeristi viņu silti sagaida un velta lielāku uzmanību nekā agrāk. Atšķirībā no citus gadus piedzīvotā sprinta, lai paspētu tikt pie kārotajiem pirkumiem, beidzot esot laiks parunāt par pašu mākslu. | |
 Grand Palais ar galeriju stendiem | |
|
FIAC (2008. gada 23.-26. oktobris, Parīze) Aizvien vairāk iekarojot galeristu simpātijas, mākslas gadatirgus FIAC Parīzē tapis par spēcīgu Frieze konkurentu. FIAC ambīcijas ir vērstas uz starptautiskās nozīmes stiprināšanu, un 2008. gada gadatirgū ārzemju galerijas jau veidoja 61% no kopējā skaita. Vairākas spožu zīmolu nesējas pārceļoja no Frieze, bet virkne galeriju atklāti pauda uzticību vienīgi FIAC. Parīze galeristiem sniedz vairākus labumus. Tiešākais ir izcilās telpas pasaulslavenās Luvras paspārnē: Grand Palais sienās izvietojās 114 galerijas, bet otrajā objektā - teltī Cour Carree - vietu ieguva vēl 75 jaunākas galerijas. Dalībnieki slavēja Grand Palais par telpas plašumu pretstatāFrieze saspiestībai, turklāt stikla pārsegums darbiem nodrošināja dabisko apgaismojumu. Savukārt Cour Carree iemītnieces baudīja ārkārtējo privilēģiju atrasties teju pašā Luvrā. Jāatzīst, ka parīziešu viesmīlība galeristiem nebūtu tika vērtīga, ja Francija neizceltos ar spēcīgām kolekcionēšanas tradīcijām. Tur izaudzis plašs nopietnu kolekcionāru loks. Varas tronis pieder izsoļu nama Christie's īpašniekam Fransuā Pino, taču līdzās ir daudzi citi. Piemēram, Dons un Mera Rubeli (Don, Mera Rubell), kas FIAC laikā medijiem apgalvoja, ka finanšu krīze ir pārāk nenozīmīgs faktors, lai atturētu viņus no kaislīgas mākslas kolekcionēšanas. Neraugoties uz šādu nostāju un kuplu VIP viesu skaitu FIAC laikā, virkne galeristu (ar dažiem izņēmumiem) atzina, ka pārdošanas rezultāti ir bijuši gauži pieticīgi. Patīkamā tirgus gaisotne līdz ar to gan sabojāta netika. Viesi un galeristi uzteica gadatirgu par tā saturisko daudzveidīgumu, augstas kvalitātes darbu daudzumu un pat elitārismu, ja salīdzina ar konkurējošo Frieze Londonā. Ieskatam minami tādi piemēri kā mākslinieka Stīva Makvīna filma, ko prezentēja Marian Goodman (Ņujorka, Parīze), Šerijas Levainas (Sherrie Levine) elegantās instalācijas, ko piedāvāja Simon Lee (Londona), Kristofa Būhela (Christophe Buchel) rotējošā caurumotā automašīna - Hauser & Wirth (Cīrihe, Londona) eksponāts. Londonas The White Cube savu piedāvājumu koncentrēja uz brāļu Čepmenu daiļradi - telpiskajiem šausmu pasaules modeļiem. Parīzes FIAC bija arī Laimas Slavas aizvadītā rudens gadatirgus izvēle, ko viņa raksturoja kā "estētiskāku" salīdzinājumā ar Frieze. Jāsecina, ka apstākļos, kad toni laikmetīgajā mākslā nosaka Francijas šarms, finanšu pulsa lielāks vai mazāks ātrums ir tikai prozaisks sīkums. Latvijas izsolēm popularitāte aug, rezultāti - pieticīgi Rudens sezonai iesākoties, Latvijā mākslas darbu izsoles varēja apmeklēt gandrīz katru nedēļas nogali. No septembra beigām līdz novembra vidum noritēja šādas izsoles: Baltic Auction House (vadītājs - Raitis Cinks) izsoles 27. septembrī un 15. novembrī; Ivonnas Veihertes mākslas galerijas izsole 1. novembrī; klasiskās mākslas galerijas "Antonija" (vadītājs - Norberts Sarmulis) izsole 8. novembrī; galerijas "Jēkabs" (vadītāji - Nadīna Vinogradova un Jānis Piesis) izsole 17. novembrī. Pēc piecu izsoļu sērijas vispārējos secinājumus var iedalīt labajās un sliktajās ziņās. Labās ziņas par tādām var saukt tikai nosacīti. Proti, izsoles kļuvušas kupli apmeklētas - tas ir rīkotāju sabiedrisko attiecību un darba ar klientiem nopelns. Tomēr ieguldījums pagaidām nav atmaksājies, jo interesentu pulkā aktīvu izsoļu dalībnieku bija pavisam nedaudz, precīzāk sakot - mazāk nekā pavasara izsolēs. Lielie spēlētāji - Guntis Belēvičs un Aldis Plaudis - no izsoļu atklātā laukuma Rīgā bija nozuduši, iespējams, piedaloties kā promesošie dalībnieki. Īstena pieprasījuma trūkums ir iemesls sliktajām ziņām - izsoļu rezultāti izrādījās pieticīgi. To var attiecināt gan uz izsolīto darbu daļu, kas pārsvarā bija krietni zem puses no kopējā piedāvājuma, gan arī uz cenu līmeni, jo tikai nedaudz izsolīto darbu pārkāpa tūkstoš latu atzīmi un pāris pirkumu sasniedza desmit tūkstošus. Izsoļu patiesā aina ne gluži atbilst priekšstatam, ko iedzīvotājiem un plašsaziņas līdzekļiem var uzburt izsoļu paziņojumi interneta ziņu portālos, kur dažreiz visai skaļi norādīts izsoles lielais mērogs un piesaukti izcilākie mākslinieki. Izsoļu līmeni var vērtēt relatīvi. Katram no rīkotājiem izveidotas savas - labi paredzamas piedāvājuma un arī profesionālā izpildījuma iezīmes, kas ir patīkamas vai nepatīkamas atkarībā no individuālas gaumes un nolūkiem. Iepazīstināšana ar darbiem ir joma, ko konkurence nostādījusi vienā līmenī: pieejami bezmaksas katalogi, un allaž darbus var aplūkot interneta mājaslapās. Izsoļu sarīkošana prasa apjomīgu darbu un izdevumus - ja arī atbilstošs gandarījums izpaliek, pieredze vērtējama ar plusa zīmi un jāuztver kā ieguldījums attīstībā. Par rezultātiem Raita Cinka rīkotās izsoles ieņem līderpozīcijas pārdoto darbu skaita ziņā. 27. septembrī tika izsolīti 30% no piedāvājuma - 79 darbi par kopējo summu 45,5 tūkstoši latu (bez komisijas), bet 15. novembrī pārdoti aptuveni simt darbi - 45% no piedāvājuma. Aktivitāte skaidrojama ar salīdzinoši mazām cenām. Raitis Cinks "Studijai" pauda, ka viņa rīcībā ir liels skaits darbu, līdz ar to uzsvars tiek likts uz likviditāti (ātrumu, kādā iespējams tos pārvērst tos naudā), nevis cenu. Izsolē, kas notika viesnīcā Radisson (27.09.2008.) "Studija" novēroja, ka dalībnieka statusā solīšanā piedalās arī rīkotāja pārstāvis - šādas rīcības korektums ir apšaubāms. Dārgākie darbi netika izsolīti. Dažu gleznu gadījumā tas nozīmēja atkārtotu neveiksmi, jo virkne darbu bija pārcelta no iepriekšējās izsoles pavasarī, kas tādējādi bojāja kopējo iespaidu par piedāvājumu. Atsaucību neguva arī "svaigākie" darbi, kas var rotāt klasiskās mākslas kolekcijas: Johana Valtera "Ģimene" (1920; sākumcena 33 tūkstoši latu) un Jāņa Tīdemaņa "Klusā daba" (20. gs. 50. gadi; sākumcena 11 tūkstoši latu). Par visaugstāko cenu - 9900 latiem (sākumcena) promesošam dalībniekam tika izsolīta Liberta "Ziedu buķete" (20. gs. 40. gadi). Interesi izsolē saistīja divas Marka Šagāla lielformāta krāsainas litogrāfijas (katra no 500 eksemplāru tirāžas). "Romeo un Džuljeta" tika izsolīta par 400 latiem (sākumcena 220 latu), bet "Bella" - par 500 latiem (sākumcena 385 lati). Izsole, kas noritēja Maskavas namā (Rīgā) 8. novembrī, tās rīkotājai galerijai "Antonija" ienesa 45 tūkstošus latu (bez komisijas), izsolot 56 darbus (33% no piedāvājuma). Svētdienīgā rosība visai līdzinājās sanākšanai uz teātra izrādi - no aptuveni simt cilvēkiem solīja ap desmit. Iespējams, ka ne mazums skatītāju patiesībā bija pārdevēji. Tomēr viens no dalībniekiem nospēlēja spoži: ieguva virkni darbu, tostarp, uzveicot promesošo solītāju, nopirka Jāņa Pauļuka "Pašportretu" par āmura cenu - 13 tūkstošiiem lati (sākumcena 7500 latu). Norberts Sarmulis "Studijai" atzina, ka šis pirkums ir labs izsoles panākums, ņemot vērā, ka Pauļuka liela formāta pašportrets pavasarī tika izsolīts par 15 tūkstošiem latu (sākumcena 9800 latu). Tas pats dalībnieks ieguva arī franču mākslinieka Pjēra Lekolā (Pierre Le Colas, dz. 1930) ekstravaganta stila gleznu "Fantāzija", kas izsolē piedzīvoja lielāko cenas kāpumu: no 500 latu sākumcenas līdz 1800 latiem. Ivonnas Veihertes mākslas galerijas izsoles piedāvājums (Liepājā 1. novembrī viesnīcā Promenade Hotel) uz kopējā fona, kā allaž, izcēlās ar galerijas pārstāvēto jauno autoru darbu klāstu, kas iekļaujas laikmetīgās mākslas meklējumu lokā (A. Baklāne, A. Arbidāne, A. Lāce, K.L. Avotiņa). Piedāvājuma vadošais darbs - Ausekļa Baušķenieka "Vērojot" (1985) tika izsolīts par sākumcenu 5500 latu apmērā. 17. novembrī Jūrmalā izsoļu rīkošanā debitēja galerija "Jēkabs". Jānis Piesis un Nadīna Vinogradova atklāja "Studijai" ka šis solis saistīts ar klientu loka paplašināšanu un atpazīstamības veicināšanu. Vietas izvēle (viesnīca Baltic Beach Hotel) tikusi balstīta uz izsoles kvalitātes prasībām. Var droši ticēt, ka dalībnieki (aptuveni 70 cilvēku) to pilnībā novērtēja, lai arī solīšanā bija atturīgi. Piedāvājums tika sastādīts salīdzinoši daudzveidīgs, iekļaujot dažādu paaudžu autoru darbus no klasiķiem līdz jaunajiem māksliniekiem. Izsolīti 29 darbi (17% no kopējā skaita) par nepilniem 15 tūkstošiem latu (bez komisijas). Neizsolītā Johana Valtera "Ainava" (jūras skats; sākumcena 33 tūkstoši latu) agrāk tika piedāvāta citā izsolē par 38,5 tūkstošiem (Baltic Auction House 05.04.2008. izsole). Spēcīgie mākslas pircēji arī nereaģēja uz iespēju iegūt jaunāko izsoļu "pērli" - Ludolfa Liberta "Parīze naktī" (1927; sākumcena 26 tūkstoši latu). Visaugstāko izsoles cenu sasniedza divas Franciska Varslavāna gleznas - "Sarkanie jumti" (20. gs. 20. gadi) un "Ainava ar dzirnavām" (20. gs. 30. gadi), kas tika izsolītas par sākumcenu: 2500 un 1500 latu. | |
| Atgriezties | |
