VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ieraudzīt jūras otro krastu Līga Marcinkeviča, Jana Kukaine Saruna ar Henrihu Vorkalu | |
 Henrihs Vorkals. Krima. 1986. Papīrs, akvarelis. 36x53. Latvijas Mākslinieku savienības muzejs | |
|
No 9. oktobra līdz 1. novembrim "Rīgas galerijā" bija apskatāma Henriha Vorkala personālizstāde Time, kurā tika apspēlēta ne vien mākslinieka vārda līdzība ar Amerikas popārta slavenāko pārstāvi, bet arī mūsdienu populārās kultūras atribūti, it īpaši - ietekmīgā ASV žurnāla TIME tēlu arsenāls. Par spīti izaicinošajam un ironiskajam izstādes vēstījumam, tā "sintakse" atklāja jūtīgu pasaules redzējumu, kura pamatā - filigrāns mākslinieka rokraksts. Savukārt izdotais katalogs ļauj ielūkoties plašajā Vorkala daiļrades spektrā, parādot gan vienota stila iezīmes, gan pārsteidzoši atšķirīgas noskaņas. Intervijas laikā šķirstām katalogu un Vorkals to komentē. "Studija": Žēl, ka fotogrāfijām, kas ievietotas katalogā, nav parakstu. Henrihs Vorkals: Veidojot šo grāmatu, man bija vajadzīgs skats no malas, tāpēc no manas puses nebija neviens norādījums par grāmatas saturu vai informācijas izkārtojumu. Bildes atlasīja Ojārs Pētersons. Protams, izveidot bilžu atlasi nebija viegli. Piemēram, no septiņdesmitajiem gadiem gandrīz visi mani darbi ir kaut kur aizceļojuši. Te var redzēt dažus armijas laika zīmējumus un man vismīļākās bildes - tās, kuras tapušas pamatskolas laikā. Daudzas esmu dāvinājis, citas man ir nozaguši. Tas nekas, ka nav parakstu, - lai attēli paši runā un rada noskaņu! Kas tur ir attēlots, tas nevienam nav jāzina. Būtiskajam paraksti jau ir ielikti - Endijam Vorholam un Pēterim Kalniņam. "Studija": Kāpēc Pēteris Kalniņš ir būtiskais? H.V.: Pēteris Kalniņš bija mans klasesbiedrs, es no viņa baigi esmu ietekmējies. Viņam tolaik bija brīva cilvēka domāšana, it kā viņš nebūtu dzīvojis šajā zemē. Bērnībā mums bija kopīga izstāde. Paraugoties uz maniem darbiem, varēja redzēt, ka bērns mācās. Bet viņš jau sešpadsmit gadu vecumā bija gatavs mākslinieks. Viņu varēja likt blakus van Gogam. "Studija": Kas ar viņu notika pēc tam? H.V.: Viņš bija Al Kapones tips, vienmēr tērpies ļoti labā uzvalkā. Kalniņš grozījās pa Mākslas akadēmiju, nedaudz pamācījās "lietišķajos". Tad 1977. gadā Kauņā viņu nogalināja. Es viņu esmu daudzkārt zīmējis. "Studija": Katalogu var šķirstīt kā bilžu grāmatu, atrodot te pazīstamas sejas. H.V.: Te ir pārzīmēta arī visa mākslas vēsture. (Smejas) Es nekad neesmu gribējis kļūt par gleznotāju. Man tas ir vaļasprieks, nekad nopietni ar to nodarbojies neesmu. Gleznošana vienkārši ir bēgšana no depresijas. Dažreiz ir sajūta, ka vajag kādam kaut ko izstāstīt. Kad tu zīmē, tu ar sevi izrunājies. Vai arī tad, kad rādās slikti sapņi. Sapni vajag uzzīmēt, tā pār to var iegūt varu un tas kļūst neinteresants. Zīmējot tu redzi, vai tās ir iedomas vai arī viss notiek pa īstam. Meli parādās ļoti ātri. Var arī mēģināt uzrakstīt. Mans mērķis nekad nav bijis taisīt lielo mākslu. Bet, ja tas interesē vēl kādu, lūdzu! "Studija": Jums ir bijis kāds cits mērķis? H.V.: Visas citas profesijas man ir likušās vērtīgākas. Gleznotāju vide man vienmēr šķitusi ļoti reakcionāra un tumsonīga. "Studija": Jums tā liekas tāda arī tagad? H.V.: Jā, arī tagad. Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolventiem uz visu mūžu ir uzlikts zīmogs. Viņi vienmēr būs aprobežoti reakcionāri. Protams, teiksim, Purvītis un Grosvalds ir izņēmumi. Bet gleznas mani nekad nav rosinājušas uz kaut ko - atšķirībā no arhitektūras, modes dizaina. "Studija": Kā tas ir - rosināt uz kaut ko? H.V.: Likt pašam kaut ko darīt, gleznot. "Studija": Varbūt mākslai nav jāiedvesmo radīt mākslu, bet gan darīt kaut ko citu. H.V.: Varbūt. Bet arī uz kaut ko citu gleznas nav mani iedvesmojušas. Mani interesē process, nevis gatavā glezna. Pati tapšana. Kā teicis Pikaso - pabeigta glezna ir beigta glezna. "Studija": Vai tas attiecas arī uz jūsu daiļradi? H.V.: Jā, būtībā tie darbi, kas ir pabeigti, ir neveiksmīgi. Visgrūtākais ir apstāties pareizajā brīdī. Darbam jāpaliek atvērtam. Tāpēc skices ir visforšākās. Pabeigts darbs ir interjera priekšmets. Tajā nekā slikta nav. "Studija": Savulaik glezniecība jau bija amatniecības daļa. Mākslinieki saņēma konkrētus pasūtījumus. H.V.: Leonardo da Vinči gribēja, lai glezniecība līdzinātos dzejai. "Studija": Vai jums ir nācies gleznot pasūtījuma darbus? H.V.: Pasūtījuma ne. Protams, dzīvus cilvēkus es gleznoju ar prieku. Tā ir baigā iespēja. Tikai tie, kas man patīk, nenāks un nesēdēs. Vispār neglīti cilvēki ir liels retums. Ja viņu sāc zīmēt, cilvēks kļūst smukāks. Jo neglītums ir tajā, kā tu to cilvēku uztver, viņa mīmika, izteiksmes. Visi cilvēki ir diezgan tuvi ideālam. Būtībā manos darbos viss ir zīmēts no fotogrāfijām. Ir arī izņēmumi. Šīs meitenes (rāda) es zīmēju, dzīvodams viesnīcā, kur vakaros nebija ko darīt. Arī jūra, akvareļi, - visas ainavas ir tikai no dabas. | |
 Henrihs Vorkals. Flash Art. 2003. Kartons, pastelis. 100x70. Privātkolekcija | |
|
"Studija": Jūras akvareļiem piemīt izteikta dziļuma, perspektīvas izjūta. Šī kompozīcija atkārtojas vairākkārt. Vai tas ir kaut kas iekšējs? H.V.: Nuja. Bija skumjas un ilgas, kaut kas no Dullā Daukas. Ar to jūru tieši tā gadījās, kamēr es neieraudzīju otru krastu. Kad to ieraudzīju, horizonts vairs nebija noslēpumains un interesants. Jūra katru reizi ir citāda. Bet bildes pēc tam jāslīpē daudzas reizes. Jāpielabo kompozīcija, tehnika. Pie dažiem darbiem esmu atgriezies pat desmit reižu, lai izskatītos, ka esmu tiem pieskāries tikai vienreiz. Lai dabūtu iespaidu, ka tas ir šausmīgi viegli. "Studija": Vairākos darbos var atpazīt to pašu kompozīcijas principu. Vai tas ir apzināti? H.V.: Būtībā es gleznoju kā diletants. Stihiski. Kad ienāk prātā un kad ir brīvs laiks. Tas var būt pat tikai desmit minūtes. Lai tai gleznai varētu pēc tam atkal pieslēgties, jābūt kādai skaidrai shēmai. Tāpēc es izmantoju zelta griezumu, kas laukumu sadala ideālās proporcijās. Tad man nav jādomā par kompozīciju, jo, ievērojot visas dimensijas, darbs vienmēr turēsies kopā. Mani interesē, kā viens mazs laukums var noturēt visu lielo laukumu. Šis princips ir izgudrots senos laikos, tas ir mākslu pamatu pamats, bet to ir jāprot lietot. Piemēram, kroplīgā padomju arhitektūra. Silikāta māja Somijā un Latvijā atšķiras tieši tāpēc, ka pirmajā gadījumā zelta griezuma princips ir ievērots, bet otrā ne. Šeit logi ir neproporcionāli un māja izskatās pēc barakas. Zelta griezuma princips ir visur dabā - cilvēka plauksta, seja, augums dalās tādās pašās proporcijās. Tāpēc telpa un mēbeles, kur šis princips ir ievērots, ir patīkamas, cilvēkiem saprotamas. Ēģiptē pēc zelta griezuma principa bija veidots valsts aparāts. Es to uzzīmēšu. "Studija": Labi. H.V.: (Zīmē) Kopējais laukums ir valsts, šī daļa ir tauta. Tālāk - vergturi, elite. Šis gabals - armija. Te ir priesteri, galms, un pats mazākais pašā centrā ir faraons. Tiklīdz atsevišķo daļu samēri mainās, piemēram, kungu ir vairāk nekā kalpu, valstī sākas jukas. "Studija": Vai šo modeli var attiecināt arī uz moderno valsti? H.V.: Jā. Latvijā šīs daļas ir ļoti neproporcionālas. Faraona vietu ieņem prezidents. Ja prezidents ir korumpēts, viņš aizņem pārāk daudz vietas. Priesteri būtu akadēmiķi, skolotāji... paši gudrākie - gudrinieki. "Studija": Kur būtu liekama inteliģence? H.V.: Nu, inteliģence... Inteliģence ir padomju laika nomenklatūras apzīmējums. Kad to pateica Cvetajevai, viņa iebilda: "Esmu muižniece, nevis inteliģences pārstāve." Inteliģences apzīmējums attiecas uz varai lojālo, izglītoto cilvēku. Tam nav nekāda sakara ar "inteliģentu" - cilvēku, kurš spēj domāt un apgūt zināšanas. Saka taču - "inteliģents suns", tas nozīmē, ka suns spēj mācīties un atcerēties komandas. "Inteliģence" nozīmēja sociālo stāvokli, kas bija alternatīva nevienam nevajadzīgajiem "intelektuāļiem". "Inteliģences pārstāvjus" izraudzījās čeka, izvirzot kandidātus un par viņiem nobalsojot. Padomju laikos tur viss bija skaidrs. Bet tagad jau arī nekas nav mainījies. Pirms kāda laika medijos redzēju ziņu: "Kādā ballē prezidente tikās ar inteliģences pārstāvi Miervaldi Poli." Kāpēc viņu nesauc par Miervaldi Poli, bet gan par pārstāvi? Kurš viņu par tādu iecēlis? Ko viņš pārstāv? Vai mani? "Studija": Jā, ar to pārstāvēšanu ir visai vāji. H.V.: Tas pats sakāms par vārdu "kurators", kura nozīme ir - "iecelts uzraugs". Padomju laikos par kuratoriem sauca čekas ieceltos darbiniekus, kuru uzdevums bija vervēt stukačus. Pēdējos divdesmit gadus Latvijā mākslinieks no kultūras telpas faktiski ir izspiests. Mākslinieku nav, ir tikai kuratori - ierēdņi, kas dala valsts līdzekļus. No vienas puses, tas ir pareizi, jo, ja valsts dod naudu, kaut kādai kontrolei jābūt. Šeit parādās kuratoru līdzība ar uzraugiem. Taču ļaunākais, ka viņi diktē arī mākslas doktrīnu. Viņi pretendē uz cenzūru. Kultūrkapitāla nauda ir vistīrākā cenzūra. Pagājušogad biju Kaselē uz documenta. Iedomājies, deviņi miljoni eiro izgrūsts par neko! Māksla tikai braila rakstā, vieni vienīgi teksta kalni. "Studija": Viņi aprakstīja, kādai mākslai jābūt. H.V.: Vai var būt medicīnas kritiķis vai fizikas kurators? Ļoti dīvaini! Vēl varētu saprast, ja tas būtu kāds talantīgs filozofs. Bet vai tad mākslā galvenā persona nav mākslinieks? Kam vajadzīgi mākslas kritiķi? "Studija": Šajā ziņā ir labi, ka Latvija ir tik maza - ātrāk saslimst un ātrāk atveseļojas. H.V.: Parīze arī ir totāli korumpēta. Kopš Šarls de Golls kultūras sfērai pasvieda naudu, māksla tur sen vairs nedzīvo. "Studija": Kur šodien dzīvo māksla? H.V.: Ņujorkā, Londonā... Šogad Parīze atzīmē četrdesmit gadus kopš studentu nemieriem. Un kā ar viņiem toreiz tika galā? Piedāvājot naudu! Māksliniekiem sāka maksāt algu. Acumirklī izveidojās slānis, kas naudas lietās orientējās labāk, un līdz ar to mākslinieki tika pastumti malā. Tagad esošie franču mākslinieki pārstāv Ameriku. Pirms diviem gadiem Žaks Širaks vēlējās šo būšanu izbeigt. Vārdu sakot, labuma nekāda - apcirpt visas stipendijas un izlaidīgo dzīvi. Radošo profesiju pārstāvji izgāja ielās, un viņu vidū nebija neviena zināma mākslinieka, filozofa vai literāta. Viņiem nebija pat kārtīgu kaušļu vai narkomānu. Viņiem nebija ko parādīt. Nezinu, ar ko tas viss beidzās. Pompidū centrā un Luvrā starp Pikaso un Braku tiek ievietotas divdesmitgadīga ģēnija puķītes. Orsē muzejā van Goga zālē ir sabērta apelsīnu kaudze. Es braucu trīstūkstoš kilometru, lai redzētu van Gogu, nevis apelsīnus. Turklāt zīmīgi, ka nejēdzības notiek tikai valsts muzejos. "Studija": Jūsu daiļradē ir izteikta liriskā ainavu līnija, ilgas pēc tāles. Vienlaikus ir vairāku darbu sērijas, kuros izaicinošā veidā parādās mūsdienu kultūras atribūti un notikumu atskaņas, piemēram, sprādzieni un brūkoši torņi. Vai šīs divas tematiskās ievirzes pastāv paralēli vai viena otru nomaina? H.V.: Vienkārši bija tāds gadījums. (Runā par 11. septembra notikumiem Ņujorkā) Tas mani ieinteresēja, jo sešdesmitajos gados mākslinieki, kā Roberts Raušenbergs un Rojs Lihtenšteins, to jau bija paredzējuši. Popārts nav patērētājkultūras māksla, tā ir māksla par patērētājkultūru. Viena no popārta dibinātājiem - Raušenberga darbos ir ļoti daudz sociālas kritikas. Viņam ir darbu sērija par Maskavas publiskajām tualetēm. Katra jauna aktualitāte izprovocē jaunu mākslas valodu. Popārts ir sācies no mūzikas, to definējis Džons Keidžs, nošu pierakstam izmantojot elementārus simbolus - kokus, puķes, mākoņus, vēja pūsmas. Tie ir nepārveidoti cilvēka un dabas radīti priekšmeti, ko viņš izmanto kā metaforas, rādīdams jaunas sakarības. Sešdesmitajos gados es klausījos, kā Keidžu atskaņo Ļubimovs. Viņš nospieda vienu akordu, pēc kura iestājās ilgs klusums. Un tad piepeši pāri pārlidoja lidmašīna. Lūk, lidmašīnas skaņa bija trūkstošais akords. Jo īstāka māksla, jo tā ir vienkāršāka. Patiesību sakot, nekas nav jāskaidro - vienkārši pielec vai nepielec. "Studija": Un kā ir ar to pielēkšanu? H.V.: Reiz es kopēju van Gogu un pirku visas grāmatas, kur viņa gleznas bija reproducētas. Katra reprodukcija ir citādāka. Es uztaisu vienu kopiju, bet otrreiz to vairs neredzu, ko redzēju iepriekšējā reizē. Izrādās, mākslas darba fenomens slēpjas nevis tā atribūtos, bet sakarībās, ko tu jūti. Tās ļauj vaļu iztēlei. Tāpēc mākslas darbs nostrādā tikai vienu reizi. Gluži kā mūzikā katru reizi tu dzirdi kaut ko citu. Māksla ir netveramā sakarība starp notīm. | |
 Henrihs Vorkals. It's Andy Warhol VIII. 2005. Kartons, pastelis. 100x70. Privātkolekcija | |
|
"Studija": Kādi ir mūsdienu kultūras spilgtākie atribūti? H.V.: Arhitektūra. "Studija": Bet tie, kas ienāk jūsu mākslā? H.V.: Grūti pateikt. Piemēram, darbs "Zelta griezums" radās tā. Tolaik attēlot Ļeņinu kurš katrs nedrīkstēja. Latvijā tas bija atļauts tikai vienam cilvēkam. Kādas Rīgas vidusskolas koridorā gaidīju skolas direktori, bija sarunāts, ka es projektēšu aktu zāli. Tur, kā parasti skolas gaiteņos, bija izkārtas Ļeņina fotogrāfijas, arī šī bilde ar mazo Ļeņinu un visu ģimeni. (Katalogā rāda darbu "Zelta griezums") Es sāku prātot, kā parādīt to, ka viņš šeit ir pats galvenais. Tad grupas kompozīcijai piemēroju zelta griezuma principu, uz galvenās ass C novietojot mazo Iļjiču. Tā zelta griezums kļuva par mākslas darba tēlu. "Studija": Kādas bija atsauksmes par šo darbu? Kāds jums kaut ko teica? H.V.: Čukstus. Jo nedrīkstēja jau teikt, ka tas ir Ļeņins. Mani žēlodami, neviens arī neteica. Tajos laikos tik traki jau nemaz nebija. Tagad ir drūmāk. Goda vārds! Man ir bijusi saskare ar čeku. Talantīgiem cilvēkiem viņi neļāva pazust. Drīzāk viņi mani pasargāja. Mākslinieku vide toreiz bija diezgan naidīga, citam par citu stučīt nebija nekāda problēma. Nu labi, ja arī kādu darbu izstādē nepieņēma, tomēr par viņu zināja un klusībā atbalstīja. Mani neņēma Mākslinieku savienībā, lai arī Tretjakova galerijā atradās manas gleznas. "Studija": Pastāstiet, kā jums toreiz, 1982. gadā, gāja Maskavā, strādājot pie PSRS Metalurģijas paviljona! H.V.: Tas bija pasūtījums par miljoniem. Tā kā neviens cits mēnešiem ilgi dzīvot Maskavā negribēja, tad darbu pasūtīja man. "Studija": Vai tā ir taisnība, ka tajā laikā jūs no Maskavas uz Rīgu braucāt ar taksometru? H.V.: Nē, bet ar lidmašīnu gan - katru otro dienu. No rīta lidoju turp, vakarā atpakaļ. Maskavā strādājām visi kopā: Putrāms, Pētersons, Breže un es. Parasti, runājot par šo notikumu, mana loma darba grupā tiek pārspīlēta. Es nebiju ne skolotājs, ne labdaris. Viņi visi jau bija slaveni mākslinieki. Tas bija ļoti grūts darbs, un viņi bija ar mieru strādāt. Divus mēnešus bija jāstrādā pa divpadsmit stundām dienā. Protams, naudu arī deva. Dažreiz es somā vedu algu - septiņdesmit tūkstošus. Rīgā mums tika piešķirta liela darbnīca Maskavas ielā. Tolaik jau mākslinieks nevarēja pat otu nopirkt, ja viņš nebija Mākslinieku savienības biedrs. Tur to visu varēja dabūt un lietot. Pēc tam to darbnīcu nodedzināja, un es pat zinu, kurš to izdarīja. Dzēšot uguni, ūdeni lēja uz gleznām. Es gribētu kaut ko pateikt par vēl vienu lietu. Patlaban klīst leģendas par kaut kādu nonkonformistu Mežaparka komūnu. Vai jūs par to esat kaut ko dzirdējušas? "Studija": Jā, mēs tieši par to gribējām jums vaicāt. H.V.: Mājas otrais stāvs piederēja Jānim Ūdrim. Viņš to izīrēja. Pats Ūdris strādāja slepenā arhitektu birojā, kas projektēja Brežņevam vasarnīcas. Es tur ievācos. Ievācās arī Borgs un Ieviņš, kurš katru dienu turp veda kaut kādus ciemiņus. Viņu vidū bija "ļoti pazīstami" cilvēki, bet viņš jau nešķiroja. It īpaši daudz "ziņkārīgo" bija fotogrāfu vidū, jo tolaik jau kurš katrs fotografēt nemaz nedrīkstēja, bija vajadzīga īpaša atļauja. Es tur dzīvoju neilgu laiku - nepilnus divus gadus. Vienreiz saimnieks man kaut ko piedāvāja. Es tiešām nesapratu, ko viņš no manis grib. Pusgadu vēlāk mani izsauca uz čeku un vārds vārdā nolasīja man priekšā visu, ko es biju teicis. Lieta tāda, ka es vienmēr atceros, ar ko esmu runājis. Kas tad īsti bija tā Mežaparka komūna? Čekas laboratorija. Man jau tolaik neko sliktu viņi izdarīt nevarēja, uz ārzemēm vienīgi nevarēju braukt. Mani nelaida uz Poliju, jo es sarakstījos ar to meiteni. "Studija": Henriku Komaņsku. H.V.: Tās bija nevainīgas vēstules. Es pat nerakstīju, tikai zīmēju. Viņiem ar to pietika. Tolaik māksla pēc definīcijas bija ārpus likuma. Izstādēs labākās bildes speciāli slēpa tālākos stūros, lai ienākot tās nevarētu redzēt. Man tas bija daudz vienkāršāk. Es nekur nelauzos, privilēģijas mani neinteresēja. Man tā bija sveša pasaule, no kuras es neko negribēju. Es zināju, ka man arī nekas nepienākas. Man pietika, ja mani novērtēja cilvēki, kurus es cienu. "Studija": Kā tas gadījās, ka te, Latvijā, un tur, Amerikā, diviem cilvēkiem ieliek tik līdzīgus vārdus? H.V.: Man bieži prasa, vai man tas vārds ir īstais. Kamēr Rīgā nebija notikusi Vorhola izstāde, neviens jau neko nezināja. Tomēr tajā laikā informācija bija pieejama. Šodien es pērku tos pašus žurnālus, kurus lasīju arī agrāk, mainījies tikai veids, kā es tos iegādājos. Tos pašus arhitektūras un modes žurnālus. Starpība ir tā, ka toreiz bija pieejama tikai kvalitatīva informācija. Šodien viss ir pilns ar mēsliem. Tolaik izlikties par tumsoni un ņirgāties par mākslu bija ļoti viegli. "Studija": Kuras ir jūsu mīļākās mākslas grāmatas? H.V.: Tās, ar kurām es saskāros jau bērnībā. Saldava "Vilhelms Purvītis" un Vipera "Jāzeps Grosvalds". Tās man ir mīļākās grāmatas. Es iestājos Mākslas akadēmijā, un tur Jāzepu Grosvaldu neviens nezināja. Tas viņiem bija izdevīgi. Un nu ir pagājuši piecdesmit gadi un iznāk grāmata, kur Grosvaldam dota krievu dzimtcilvēka kļiča - kaut kāds "Džo". Neviens inteliģents cilvēks tā neuzrunās un nestādīs priekšā. Par manu uzvārdu sāka interesēties tikai pēdējā laikā. Lieta tāda, ka Vorhola senči bija kalnrači Tatru kalnos. Dienvidu nogāzē atrodas Slovākija, ziemeļu nogāzē - Krakova. Līdz Pirmajam pasaules karam tā visa bija Austroungārija. Viņš ir no dienvidu nogāzes, bet es esmu no ziemeļiem. Mani senči ir no Krakovas. Sīkāk to lietu pētījis neesmu. Vienreiz es gribēju iekļūt starptautiskā katalogā Varšavas biennālē, aizsūtīju viņiem savus darbus. Gribēju pārbaudīt, kam es deru. Atšķirībā no padomju laikiem šo žūriju interesē tikai tava mājas adrese, vārds, uzvārds un darbs, nekādas rekomendācijas nav vajadzīgas. Esmu vienīgais no Latvijas, kas tai žūrijai ir ticis cauri. Tagad katru gadu mani aicina piedalīties visādos pasākumos. Nesen atkal atsūtīja vienu uzaicinājumu. Bet es jau esmu dabūjis to, ko gribēju. Priekš kam man izlikties par plakātistu? Tas vairs nav interesanti. "Studija": Jūs esat redzējis jūras otro krastu. Bet kas dzīvē ir skaists? H.V.: Velns, kas par jautājumu! Kas ir skaists? Meitenes. Kādām acīm skaties, to arī redzi. Gribi redzēt skaistu - redzi skaistu. Ja jūties nabags, tu esi nabags. "Studija": Pirmo reizi redzot jūsu darbus, radās iespaids, ka jūs noteikti dzīvojat Amerikā. H. V.: Es tur dzīvoju savos sapņos. | |
| Atgriezties | |
