VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna ar Ievu Jurjāni, piedaloties klāt neesošajai Šteimanes kundzei Vilnis Vējš Ievas Jurjānes personālizstāde "Es viņus redzu" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 2. līdz 26. oktobrim | |
 Ieva Jurjāne. Guna Zariņa. 2007. Papīrs, akvarelis. (Darbs un modelis) | |
|
Ievas Jurjānes izstāde "Es viņus redzu" bija gan gaidīta - jo Ieva kā stājmākslas autore nav eksponējusies kopš 2001. gada -, gan negaidīta, jo atšķirībā no kādreizējiem meklējumiem enkaustikas tehnikā šoreiz bija redzami reālistiski zīmējumi. Vai arī otrādi - izstāde negaidīta, jo Ieva pēdējos gados vairāk pazīstama kā teātra un kino māksliniece, bet savā ziņā gaidīta: ne tik sen latviešu mākslā vērojama pastiprināta interese par tradicionālām mākslas tehnikām un tēlveides paņēmieniem, kam pamatā vecais labais realitātes attēlojuma princips. Tam pievēršas ne tikai marginālu pozīciju izvēlējušies vai tajā nostumti mākslinieki, kā tas bija vēl 90. gados, bet arī mākslas procesa centrālās figūras - piemēram, Kristaps Ģelzis vai Miķelis Fišers. Arī jauni gleznotāji (izstāde "Nesteidzies!") neraujas dekoratīvas plaknes glezniecības virzienā, kā tas bija Jurjānes starta laikos, un visi kopā, šķiet, likumsakarīgi meklē atbalstu skolas, akadēmijas gadu pieredzē: Ģelzis - grafiķiem obligāti apgūstamajā akvareļtehnikā, Fišers - vasaras dabas studijās, Jurjāne - klasiskā figūras uzstādījumā. Liekas, katram, kas pazīstams ar Latvijas mākslas izglītībā ilgstoši kopto zīmēšanas manieri, Ievas izstādē tā atpazīstama kā uz delnas - stabili statiskas figūras visā augumā tvertas no "acu augstuma" skatpunkta, rūpīgi izstrādātas, bet viegli tipizētas, sejas trīsceturtdaļpagriezienā, reducētas gaismēnas, mazliet palielinātas acis un rokas, nedaudz saīsinātas kājas. Ar ko šie darbi atšķiras no mācību vingrinājumiem? Ievu mans jautājums pārsteidz: "Es gan neatceros, ka akadēmijā būtu īpaši centusies zīmēt reālistiski. Tas vairāk "Rozīšu" (Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas - V. V.) laikā. Akadēmijā jau bija aktuāli vairāk savs rokraksts, it kā meklējumi." Vai brīdi vēlāk: "Skolā modelis nekad nebija paša izvēlēts, kādu pasniedzējs nolika, tāds bija. Šajos zīmējumos ir personības, kuras es pati esmu lūgusi pozēt un kuras man ir ļoti svarīgas." Ieva labprāt stāsta par izstādes koncepciju, kas man jau pazīstama no tās rakstveida izklāsta anotācijā: māksliniece portretējusi tikai cilvēkus, kas viņai nozīmīgi, turklāt nevis vizuālo, bet personisko īpašību un savstarpējo attiecību dēļ. "Tā ir cita veida domāšana - studējot ārējo, nonākt pie iekšējā." Ieva īpaši uzsver procesuālu ilgstamību, kas nepieciešama šādiem darbiem: "Tas ir laiks, kurā esmu nolikta dzīvot, un cilvēki, ar ko šo laiku dalu. (..) Tagad man pilnīgi viss laiks liekas ļoti vērtīgs, un tā ir šausmīgi interesanti dzīvot. Strādājot teātrī, kino - visos projektos ir ļoti strikti termiņi, kuros jāpaspēj sasniegt rezultātu. Turpretī zīmēšana ir process, ko es pilnīgi kontrolēju. Man gribas darīt to, nevis lai paspētu, bet, tieši otrādi, ievilktu pēc iespējas ilgāk. Jo šie darbi nav pasūtījuma portreti, tie nav saistīti ar iztikšanu, tieši tādēļ ir man vērtīgi." Ievai ir raksturīgi argumentēti pamatot savu darbību, radot pārliecību, ka zīmēšanas procesu pavadījis arī intensīvs domu darbs. "Strādājot vienai ar modeli, ir lielāka koncentrēšanās. Es neticu, ka iespējams radoši strādāt barā, kā tas bija studiju laikos. Tieši distance no skolas man ļāva atkal zīmēt modeli mērogā 1:1, paļauties tikai uz aci, mācīties it kā no jauna." Vai: "Tikai tagad var teikt, ka es patiešām studēju cilvēku, notiek analītisks pašmācīšanās process." Tomēr atklājas kāda kolektīva darba pieredze, kas papildina Jurjānes patstāvību: "Teātrī un kino, veidojot kostīmus, es vienmēr izeju no individualitātes, skatoties, kāda ir konkrētā aktiera stāja, siluets. Arī kostīmu skices vienmēr zīmēju ar portretisku līdzību." Liekas, teātra ietekme uz Ievas glezniecību ar to neaprobežojas, taču viņa komentāros par savas mākslas kontekstu ir atturīga: "Man ir tik daudz, ko darīt, ka nav laika pētīt, kas notiek apkārt, kaut kā pozicionēties dažādos kontekstos." | |
 Ieva Jurjāne. Jānis Putniņš. 2007. Papīrs, akvarelis. (Darbs un modelis) | |
|
Tādēļ man sarunā neklātienē jāiesaista ļoti acīgā mākslas kritiķe Inga Šteimane. Viņa, "vērojot Latvijas mākslas ainu, kuru, mērot ar avangarda kritēriju, atliek vien saukt par tradicionālu, ja izmantojam paša avangarda piedāvāto vārdnīcu", Jurjānes zīmējumos ievērojusi, lūk, ko: "Spēle ar tēzi un antitēzi veidojas psiholoģiskajā līmenī. (..) Viņai, šķiet, ir talants visnevainīgākās lietas pārvērst paradoksālos jokos. Stilizēt realitāti, izsecinot no tās komisko. Konkrēti - kādu juteklisku žestu, labi iestudētu pozu vai ilgpilnu skatu" (Šteimane, I. Mūsdienu mākslas pretrunas. Kultūras Forums, 2008, 10. okt.). Tā tas varētu būt attiecībā uz izstādes piedevām - nelielo zīmējumu sēriju, kurā Ieva iemūžinājusi savus radus un draugus sižetiski mietpilsoniskās sadzīves ainiņās. Tomēr, man liekas, lielizmēra portretu interpretācijai nepietiek ar gadsimtu senu psiholoģisma koncepciju, kas balstās pieņēmumā par cilvēka ārējā izskata atbilstību viņa raksturam (literatūrā - "šauras, viltīgas acis", "augsta, gudra piere", "apņēmīgs zods", teātrī - noteiktas mīmikas un žestu atdarināšana, kas it kā atspoguļotu domas un emocijas). Ievas pašinterpretācija liek domāt, ka viņas metode ir cita, daudz tuvāka avangarda teātrim, kurā liela vieta ierādīta empātijai, spējai iejusties "otra ādā", kas saistīta ar procesuālu, misteriozu praksi. "Es diezgan stipri ticu, ka no mākslas darba var nolasīt informāciju, kas tajā ielikta. No "dzīvajām mākslām" - galvenokārt teātra - es zinu, kā notiek enerģijas apmaiņa: jāsatiekas tās raidītājam un saņēmējam. Un no skatītāju reakcijas es jūtu, ka tā darbojas - cilvēki reaģē, ne jau visi, protams." Materiālistiski skaidrojot, Ievas teiktais nozīmētu, ka mākslinieks, zīmējot modeli, apvieno savu un viņa izstaroto enerģiju vai rada jaunu un tā fiziski kondensējas mākslas darbā - informācijas nesējā, līdz izstādīšanas laikā izlādējas skatītājā. Ja materiālistiski noskaņotam prātam šādu skaidrojumu grūti pieņemt, atliek par "enerģiju" sacīto interpretēt kā metaforu, valodisku konstrukciju, kā mājienu uz mākslas maģisko, neizskaidrojamo dabu. Šķiet, ne tikai Ievas Jurjānes, bet arī citu mākslinieku daiļradē plaukstošais laikmetīgais reālisms daudz ko pārņēmis no vēsturiskajam reālismam sekojošo "ne-reāl-ismu" atklājumiem, tostarp arī Ingas Šteimanes proponēto: "Māksla rodas mākslai, nevis realitātei, pat ja sākotnējais impulss nācis no realitātes, māksla to pārveido autonomā tēlā, kas realitātē nav atrodams" (Šteimane, I. Spogulis, ko aizkrāso māksla. Kultūras Forums, 2008, 7. nov.). Šī ir aksioma, tomēr tā izrādās bezpalīdzīga, kad jāsaskaras ar mākslinieka uzstājīgu tieksmi nokļūt pēc iespējas tuvāk realitātei, panākt attēlojuma maksimālu līdzību ar objektu, tieši izvairīties no iztēles ietekmes tēlveidē, uzticot to trenētas acs un rokas automātismam. Vienkāršojot: formulā "realitāte-tēls-atveidojums" ir gluži vienalga, kādas formas degunu nēsā portretējamā persona, bet sakarībā "realitāte-atveidojums-tēls" tam ir izšķiroša nozīme. Laikam nav nejaušība, ka Ievas Jurjānes dzīvesbiedrs un partneris skatuves mākslā režisors Viesturs Kairišs pirms gadiem desmit reflektēja par "vairāku realitāšu" līdzāspastāvēšanu mākslas darbā, bet pēdējo darbu sakarā vairāk fokusējas uz naratīva un psiholoģijas apceri. Arī Ieva sarunā norāda, ka "nav jāraustās no literatūras, stāsta, sižeta!". Mode mākslu interpretējošā leksikā, kā vienmēr, mazliet nosebojot, tiecas panākt pārmaiņas dzīvajā mākslas procesā, ko nosaka tā cikliskā paškustība. | |
| Atgriezties | |
