VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Romāns ar fotogrāfiju KĀRLIS LAKŠE FOTOGRĀFS. DZIMIS KOKNESĒ, MIRIS AIZMIRSTĪBĀ Kārlis Lakše dzimis 1892.gada 22.februārī Kokneses pagastā, pēc draudzes skolas beigšanas mācījies imperatora Pētera reālskolā (tagadējā Rīgas 1. ģimnāzija), 1914.gadā iestājas Augstākajā mākslas skolā, kas pastāvēja pie imperatora vārdā nosauktās Mākslas akadēmijas Pēterburgā. Ap 1919.–1920.gadu K.Lakše atgriežas Latvijā un apprecas ar Olgu Akmeni no Kokneses pagasta. 1921.gadā iestājas jaundibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā. Bijis Neatkarīgo mākslinieku apvienības biedrs un piedalījies šīs grupas izstādēs. 1927.gadā K.Lakše pievēršas savai jaunsaimniecībai Kokneses pagastā. Turpmāk glezno, vada Kokneses kultūras biedrību un zīmē dekorācijas vietējām izrādēm, kā arī fotografē. Pēc biedrības likvidācijas 1940.gadā K.Lakše pelna iztiku ar ēku maketu izgatavošanu un zirgu izstāžu fotografēšanu. Miris 1949.gadā. Pirmo K.Lakšes izstādi 1991.gadā Koknesē sarīkoja Andrejs Grants, bet Rīgā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā K.Lakšes personālizstāde notika no šīgada jūnija līdz augustam. | |
| |
|
Pēdējā laikā Latvijas mākslas vēsture tiek papil-dināta no savdabīgas “bēniņu” kolekcijas – gleznotāja Ādolfa Zārdiņa darbi ilgu laiku pavadīja kādos Jūrmalas bēniņos, savukārt fotogrāfa Kārļa Lakšes stikla negatīvi glabājušies viņa māju bēniņos Koknesē, līdz 1990.gadā ziņas par to sasniedza fotogrāfu Andreju Grantu, kurš pirmais mācēja saskatīt šajos attēlos ko īpašu. Tiesa, lielākā daļa kolekcijas meklējama akā, kur to noslīcinājis pats autors, kad padomju armijas ienākšana solīja nepatikšanas par katru “kompromitējošu” attēlu. Tomēr vairāk nekā 3000 negatīvu pašlaik tiek uzglabāti Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
K.Lakše fotografējis pilnīgi visu – cilvēkus, ainavas,dzīvniekus, pašdarbības teātra izrādes, zirgu izstādes, Mākslas akadēmijas studentu darbus, arhitektūru. Katra tik apjomīga fotokolekcija satur visdažādāko informāciju Latvijas vēstures pētniekiem, taču K.Lakšes fotogrāfiju galvenā vērtība, manuprāt, ir autora īpašais, 20.–30.gadu Latvijas fotogrāfijai neraksturīgais skatījums. Var nojaust, kāpēc toreizējie Kokneses iemītnieki uzskatījuši viņu par dīvainu personu – kurš “prātīgs” cilvēks gan fotografētu linu kulstāmās mašīnas ratu un aitas ganību aplokā. K.Lakšes sievasmāsa Milda Mūrniece deviņdesmito gadu sākumā Andrejam Grantam uzticējusi arī dažus stāstus par radinieka dīvainībām – viņš aizrautīgi klausījies opermūziku un, gulēdams uz grīdas, līdz diviem naktī gaidījis radiopārraidi no La Scala, citreiz atkal uzaudzējis bārdu un gājis tērzēt ar apkārtnes ebrejiem, turklāt darījis to senebreju valodā. Tā nu K.Lakše iz-klaidējies un kopis savus vaļaspriekus – fotogrāfiju un glezniecību. Par pēdējo gan jāsaka, ka fotogrāfiskajās ainavās viņš bijis labāks Vilhelma Purvīša skolnieks. Fotogrāfijās jūtama gleznošanā trenēta acs, kas nekļūdīgi veido kompozīciju. Turklāt daži uzņēmumi liecina, ka “romāns” ar fotogrāfiju šim gleznotājam bijusi visai nopietna kaislība – ainavā ar bišu stropiem visas detaļas asas un pārredzamas un kopā veido krāšņu, tonāli bagātu, siltas saules pie-lietu kompozīciju – pārlaicīgi dzīvīgu mirkli. Kādā Rīgas skatā pie Bastejkalna kompozīcija veidota, it kā apzināti ignorējot asuma dziļumu – priekšplānā izplūdis, “pūkains” laternas stabs, bet otrajā plānā “asumā” zem lapotnes pilsētas dzīves aina – ļaudis, afišu stabs. Līdzīgs telpiskuma iespaids radīts kantoristu dubultportretā. K.Lakšes sievas Olgas portreti valdzina ar modeļa īpašo skatienu objektīvā – tā mēdz skatīties cilvēki, kas mīl viens otru. Šie portreti atšķiras ar īpašu intimitāti, sazvērniecisku prieku par dzīvi. Lielākā daļa darbu fotografēti dabiskajā apgaismojumā. K.Lakšem nav piederējis salons. Tāpēc arī portretos pārsvarā nav salonu bildēm raksturīgās pozēšanas, bet tieši sadzīviskums piešķir tiem savdabīgu šarmu. K.Lakše nav meklējis glītas ainas vai cilvēkus, lai tos iemūžinātu. Viņa uzņēmumus drīzāk varētu pielīdzināt reportāžām, kurās atklājas parādību estētiskā pašvērtība, kas nav atkarīga no spriedumiem, laikmeta gaumes vai kā tamlīdzīga. Turklāt K.Lakše savās fotogrāfijās nereti iemūžinājis dīvaino mirkļa burvību, koncentrējot tajā personas vai situācijas emocionālo toni, padarot tēloto ētiski nozīmīgu. Grupu uzņēmumos un portretos jūtams pirmskara fotogrāfijām raksturīgais sociālais fons – katrs cilvēks ieņem savu vietu dzīvē ar pienācīgo pašcieņu, lai tas būtu ugunsdzēsējs, gleznotājs, jaunsaimnieks vai čigāns. Fotogrāfa vecāki portretēti uz savas mājas lieveņa, iznesuši laukā istabas puķes, arī prāvu gumijkoku, saimniekam rokās vārpas, saimniecei – peonija. Vienā no pašportretiem K.Lakše redzams kādā telpā, kas, iespējams, kalpojusi arī par fotolaboratoriju. No pirmā acu uzmetiena nerodas šaubas, ka portretēts kāds drusku “jocīgs”,drusku māksliniecisks, bet mūsu laikabiedrs. Par laikabiedru K.Lakši laikam padara viņa šķelmīgais skatiens, kas liecina par brīvam, radošam cilvēkam raksturīgo laimes sajūtu. K.Lakše portretējis sevi arī īpaši viltīgā veidā – Staburaga pakājē, ļaudams skatienam nejauši “aizķerties” aiz labajā malā iespiestas mazas figūriņas, kas neapšaubāmi pozē objektīvam. Jāsecina, ka liela daļa K.Lakšes uzņēmumu atgādina kādu šodienas fotogrāfijas virzienu, ko mūsdienu fotogrāfijas teorijā sauc par “subjektīvo dokumentu”. Pateicos Andrejam Grantam un Veltai Kašai par sadarbību | |
| Atgriezties | |
