VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 GĻEBS PANTEĻEJEVS. AUSTRUMU AKCENTS ZIEMEĻNIECISKĀ AINAVĀ Laima Slava Dzimis 1965. gadā Rīgā. 1991. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Kopš 1991. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, kopš 1993.gada gandrīz katru gadu rīko personālizstādes. Reizēm vairākas. Strādā par lektoru Latvijas Mākslas akadēmijā. Laikā, kad latviešu mākslinieku jaunākās paaudzes tiecas atrauties no tradicionālās stāj- un monumentālās mākslas un tajās izsenis koptajām, latviešu skolai nozīmīgajām vērtībām, tādām kā mākslas darba materiālā iemiesojuma amatnieciskā, profesionālā pašvērtība, katra tradicionālā medija specifisko valodu apzinoties kā kultivētu formu, kas, jā, diemžēl bieži robežojas ar salonisku estetizāciju, – šajā laikā GĻEBA PANTEĻEJEVA darbi ienāk ar pašapzinīgu visu tradicionālo vērtību apliecinājumu. Un uzvar dažādos konkursos. Nav šobrīd Latvijas mākslu ārzemēs reprezentējošas kolekcijas, kurā nebūtu iekļauti viņa darbi. Tos pērk. Turklāt – prezidenta kanceleja dāvanām prominentiem viesiem (Miterānam, Kvašņevskim, Brazauskam...), pērk bagāti uzņēmēji savu ofisu interjeru respektablumam, savrupmāju skaistumam. Un man neceļas roka tos tādēļ vien pasludināt par komerciālu produkciju, jo izstādēs Gļeba kompozīcijas vienmēr ar kaut ko patīkami pārsteidz un pārliecina kā atjautīga ideja un perfekta plastiskās formas jaunrade. Ar izteiksmes kompaktumu un tieksmi uz monumentālu lakonismu viņa darbi liek domāt pat par visnotaļ latviešu tēlniecības skolas labākos meklējumus turpinošu jaunu pakāpi. Liek gaidīt monumentāla vēriena pārsteigumus. Sarunā kārtējās personālizstādes ekspozīcijā izrādījās, ka viss ir krietni vien eksotiskāk, toties tieši trāpa kopīgos pasaules mākslas "interešu konfliktos". |
 Sarmīte Māliņa. Viņa domā par mākslu Daiga Rudzāte Dzimusi 1960. gadā Aknīstē. 1980. gadā beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, 1986. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Izstādēs piedalās no 1986. gada. Neatņemama “sastāvdaļa” latviešu mūsdienu mākslas projektos, kuri notiek gan Latvijā, gan Rietumos. Saņēmusi 3. gadskārtējās Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga izstādes "Piemineklis" galveno balvu par darbu "Nepamatots prieks". Viņa joprojām nav sarīkojusi personālizstādi. |
 Brīvības institūts. Jānis Mitrēvics Inga Šteimane, Enciklopēdija MAB, īpaši “Studijai” “Mans projekts ir virzīts pretēji,” apcerot Hērsta un Kuļika eitanāziskās pārgalvības mākslā, apgalvo Mitrēvics, “noliedzot viņus, es esmu pateicis “nē” nāvei. ”To sakot, Mitrēvics piesaucis klasiķus, šoreiz pašus “svaigākos”, lai demonstrētu savu attieksmi pret apnicīgo koķetēšanu ar nāvi mūsdienu mākslā. Mitrēvicam ir alternatīva – šis pavērsiens dara mūs uzmanīgus: vai tas ir tik vienkārši, kā pats autors mums skaidro. “Negribu, lai skatītājs redz kaut ko vairāk, nekā šī bilde rāda,” saka mākslinieks un pamāj uz “Irbi” (vienu no pieciem darbiem izstādē “Akts. Jaunā rea-litāte”). Jānis Mitrēvics izveidojies par mākslinieku, kas attēlo Latvijas paskarbo ainavu un neizskaistinātus sieviešu aktus. 1998. gadā (ar izstādi “Ainava. Jaunā realitāte” Valsts Mākslas muzejā) viņš pirmo reizi “pilnā apjomā” demonstrē gleznas, kas it kā darinātas nepretenciozi – ar eļļas krāsām uz audekla, tomēr glezniecībai tradicionālā tehnoloģiskā procesa būtiskais brīvais papildinājums nosaucams par Jāņa Mitrēvica autortehniku. Galveno lomu tajā spēlē mediji šādā secībā: fotogrāfija (tiek fiksēts vēlamais darba sižets), dators (fotogrāfijas apstrāde, sižeta manipulācija) un sietspiede (īpašs paņēmiens – eļļas krāsas druka, uz audekla plaknes pārnesot fotogrāfiskas izcelsmes melnbaltu attēlu). Seko gleznošanas fāze. Izstādē “Akts. Jaunā realitāte” (1999.gada jūnijā VEF Kultūras pilī) turpinās šī tehniskā autorpaņēmiena izmantošana, mainījusies tikai tēma. Jāpiebilst, ka Mitrēvica izvēlētās gleznu tēmas vēsture pazīst kā tradicionālus tēlotājas mākslas žanrus: ainavu aptuveni kopš 16., bet aktu kopš 17.gadsimta. Mitrēvica gleznas mums var atsaukt atmiņā aizgājušo laikmetu mākslu. Savukārt tehnoloģiskais process atgādina par mediju kultūru. Bet nesteigsimies ar secinājumiem. Pārlūkojot mākslinieka biogrāfiju, pamanām, ka viņa interešu lokā nepārprotami jau reiz bijis izcilais 17.gs. klasicisma meistars Nikolā Pusēns (trešā personālizstāde “Marmelāde (Pusēns un sausie ziedi)” 1991.gadā Rīgā). Atrodam arī izstādes nosaukumu ““Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti”...Ivars Runkovskis” (astotā personālizstāde 1994.gadā Valsts Mākslas muzejā), kas darbojas ar līdzīgu vēstījumu, tikai šaurākā kontekstā. Šie divi klasiķi – iepretī Hērstam un Kuļikam – Mitrēvica izstādēs bijuši izmantoti tiešā un vienlīdzīgā, t.i., citātu, veidā, jo par tādiem var uzskatīt gan Pusēna darbu reproducētos fragmentus Mitrēvica lielizmēra spilgtu un abstraktu krāsu laukumu gleznās, gan īstas, no muzeja krātuvēm izvilinātas Purvīša ainavas, kuras viņš bija “montējis” kopā ar graudiem, aitādām, teļādām un snobiskiem atspulgiem plastikātos savā VMM environment. Izstādēs “Ainava” un “Akts” citātu nav, bet gleznu izskats kādā dīvainā veidā liek mums atcerēties jau minētos akadēmiskos meistarus un vēl citus, kuru tēlu veselajos ķermeņos mājojis vesels gars. Ne tā kā Hērsta un Kuļika interpretācijās. |
