VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stokholma. "Pēc sienas krišanas" Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši "Studijai" | |
| |
| Siena. Mūris. Barjera. Robeža. Šķirtne. Atceros Berlīnes, Vācijas
Demokrātiskās Republikas galvaspilsētas, apmeklējumu 1982.gadā.
Pastaigu pa Unter den Linden līdz Brandenburgas vārtiem. Barjera
nepielūdzami apstādināja, lai no cienījama attāluma paraudzītos uz
cilvēkiem, kas, apturēti tādā pašā veidā Rietumberlīnes pusē, darīja to
pašu – lūkojās šajā virzienā. Tad 1991.gads, kad sienas, mūri, robežas
vienotas Vācijas pilsētā Berlīnē vairs neeksistēja. Brīva kustība caur
un gar Brandenburgas vārtiem abos virzienos un plašais padomju armijas
relikviju utenis – kā simbolisks sveiciens straujai sovetisko laiku
aiziešanai, kā komunistiskās ēras beigu akords. Šogad desmitgade kopš
Berlīnes sienas nojaukšanas, kam nu klāt nācis vēl viens nozīmīgs
vēstures fakts – kopš 1999.gada vasaras Berlīne atkal ir visas Vācijas
galvaspilsēta. Mazliet žēl, ka Stokholmas izstādes “Pēc sienas
krišanas” kuratori nav ieplānojuši akciju – atmiņu savākšanu par jau
neesošo Berlīnes sienu. Taču – izstāde ir suverēns laikmetīgās mākslas
reprezentācijas pasākums. Izstāde noteikti ir ne tikai lielākā Centrālās Eiropas un Austrumeiropas kultūras un mākslas reprezentācija, ko rīko Stokholmas Modernās mākslas muzejs, bet tas ir bezprecedenta pasākums kā Skandināvijas reģionā, tā visā Eiropā. Tiesa, 1995.gada sākumā Helsinkos Ateneum notika vērienīga laikmetīgās mākslas izstāde Ars–95, kurā piedalījās 90 mākslinieki no 23 pasaules valstīm. Toreiz izstādes kuratori Māreta Jaukuri (Maaretta Jaukkuri) un Tūla Arkio (Tuula Arkio) vēlējās radīt priekšstatu par dažiem vadošajiem laikmetīgās mākslas procesiem un tendencēm. Par to, cik straujas pārmaiņas ir notikušas kaut vai pēdējos četros gados, liecina pat tāds fakts, ka jau novecojis ir jēdziens “mākslīgā realitāte”, ar kuru tobrīd tika apzīmēta tā izstādes daļa, ko tagad saucam par “virtuālo realitāti” jeb jauniem medijiem (CD-Room, projekti internetā). Bez tam gribas minēt vēl vienu likteņa ironiju – to, ka šādas izstādes organizācijas funkcijas tomēr atkal uzņēmies muzejs. Atcerēsimies, ka tieši 90.gadu sākumā notika plašās diskusijas par muzeja kā institūcijas krīzi un muzeju nespēju aktīvi reaģēt uz straujajām pārmaiņām laikmetīgajā mākslā. Tāpēc pēdējā desmitgadē laikmetīgā māksla atrada un iekaroja savai specifikai atbilstošu vidi un telpu. Mākslas izstādes bieži organizēja pamestās fabriku telpās, ēku kompleksos, noliktavās vai reālā pilsētvidē (bet mūsu Mākslas dienu tradīcija un nozīme 70.gados – vai tas nebija šī procesa agrs priekšvēstnesis?). Tagad varam vērot pretējo – vairums pasaules vadošo laikmetīgās mākslas muzeju, pie kuriem pieder arī Stokholmas Moderna Museet, ir spējuši adaptēties šādā situācijā un tādējādi arī savā ziņā dokumentēt patlaban notiekošo, veicot konceptuālu, teorētiski izstrādātu izstāžu organizāciju. Stokholmas izstādes kuratoru Bojanas Pejičas (Bojana Pejič) no Berlīnes, Stokholmas Modernās mākslas muzeja direktora Deivida Eliota (David Elliott) un muzeja kuratores Irisas Milleres-Vestermanes (Iris Mūller-Westermann) uzmanības centrā ir radikāla desmitgade, kurā notikušas fundamentālas izmaiņas kartē, kas aptver Centrālo Eiropu un Austrumeiropu, bijušo PSRS teritoriju ieskaitot. Divdesmit divu šī reģiona valstu 140 mākslinieki izstādē “Pēc mūra krišanas” demonstrēs šo izmaiņu mērogus, vērienu, diapazonu un intensitāti, ja tā var teikt, joprojām seismiski ļoti aktīvā, pat bīstamā zonā (pieminēsim kaut vai vienīgi Balkānu konfliktus!). Taču, kā apgalvo izstādes organizatori, izstāde nebūs notikušo sociālpolitisko pārmaiņu vizuāla dokumentācija. Tā vispirms un galvenokārt būs “individuālo, radošo attieksmju eksaminācija, kam var būt un tieši otrādi – var arī nebūt nekādas saistības ar šajā reģionā notiekošo”. Jā, tā arī ir ļoti raksturīga laikmetīgās mākslas izstāžu iezīme – izstādes klimatu un raksturu veido nevis valstis, bet gan personības, kuras var izpaust sevi ļoti atšķirīgi, nereti diametrāli pretēji un radikāli, pat ekstremālā, pārējo sabiedrības daļu provocējošā veidā. Tas ir īpaši būtiski tieši šīs izstādes kontekstā. Atcerēsimies, ka šajā milzīgajā Eiropas daļā kolektīvs, sabiedrība, kopums diktēja “spēles noteikumus” indivīdam. Katra cilvēka personīgā pārliecība, vēlmes, izjūtas utt. tika visādi apspiestas vai – labākajā gadījumā – ignorētas. Jāmin vēl viens zīmīgs pavērsiens jau nākotnes virzienā. Plašajā ekspozīcijā galvenokārt būs pārstāvēta pašreizējā trīsdesmitgadnieku paaudze, kura ātrāk, spēcīgāk, spilgtāk spēja sevi apliecināt dinamiskajā, intensīvajā pārmaiņu un pārvērtību periodā, jo viņu kā spilgtu individualitāšu, personību veidošanās noritēja dabiski – vienlaicīgi ar šo jēdzienu apguvi. Tomēr būtu patiesi grūti uztvert šo 140 personību patību tik milzīgā ekspozīcijā bez, kaut arī nosacīta, dalījuma atsevišķās tēmās vai sekcijās, kas atrodas ļoti ciešā saistībā ar laikmetīgās mākslas procesiem, problēmām un specifiku šajā reģionā. Tāpēc izstādes kuratori pievērsuši uzmanību četrām maģistrālajām, raksturīgākajām jomām. Tās ir “Sociālā skulptūra”, “Revidējot pagātni”, “Iztaujājot subjektivitāti”, “Dzimumu ainavas”. Katra no minētajām tēmām ietver sevī vēl šaurākas apakštēmas, piemēram, nacionālā identitāte, sociālie procesi, patērētājkultūra, masu mediju ietekme, sievišķā un vīrišķā attiecības, un dažādus aspektus. Iepazīstoties ar izstādē uzaicināto mākslinieku sarakstu, nācās secināt, ka vairākums no tiem ir jau vismaz savās valstīs labi pazīstami mākslinieki. Daļu esam iepazinuši arī vairākās izstādēs Rīgā. Igauņu māksli-nieces Kai Kaljo darbu redzējām ekspozīcijā Funny versus Bizarre. Poļu mākslinieces Katažinu Koziru un Sofiju Kuliku (abas, starp citu, reprezentējušas Poliju Venēcijas biennālēs. K.Kozira – šogad, S.Kulika – 1997.gadā) iepazinām Polijas pēckara perioda mākslas izstādē. Savukārt poļu mākslinieks Roberts Rumass piedalījās SMMC–Rīga gadskārtējā izstādē “Piemineklis” 1995.gadā. Maskavietes Taņas Libermanes fotogrāfiju skati redzējām klubā “Slepenais eksperiments”, bet Olgas Tobrelutas fotogrāfijas bija pārstāvētas Sanktpēterburgas neoakadēmiskās mākslas izstādē. Jau šis nelielais uzskaitījums parāda, cik atšķirīgas ir autoru tēmas un artistiskās reprezentācijas formas. Tāpēc izstāde būs aizraujošs un saistošs ceļojums pa šo milzīgo laikmetīgās mākslas teoriju, ko apdzīvo un pārstāv tik daudzas spilgtas personības. Lai arī cik vilinoši būtu “pavilkt svītru zem paveiktā”, tomēr izstādes kuratori pagaidām izvairās no fundamentāliem secinājumiem, teorētiskiem spriedumiem vai pārsteidzīgiem komentāriem, jo šī gadu tūkstoša pēdējā dekāde pēc Berlīnes sienas krišanas un robežu pārveidošanas Eiropā vēl ilgi atradīsies daudzu pētnieku un speciālistu fokusā. Postkomunistiskā Eiropa pieder pagātnei, bet Berlīnes siena pagaidām eksistē vēl daudzu cilvēku atmiņās. Kādas sienas, mūri, barjeras, robežas, šķirtnes pazūd, taču... to vietā tikpat dabiski rodas jaunas. | |
| Atgriezties | |
