VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vēl kāda apokalipse. VISS, ko tu zini, NAV taisnība Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” | |
| |
| 2. starptautiskā grāmatu mākslas triennāle “Apokalipse”, kas no 2000.
gada 2. novembra līdz 18. novembrim notika Viļņā, galerijās Arka un
Kairē Dešine, bija jau septītā grāmatu mākslas izstāde Lietuvā. Tiesa
gan, pirmās piecas bija vienīgi lietuviešu mākslinieku darbu skates.
1991. gadā galerijā Arka bija sarīkota pirmā grāmatu mākslas izstāde ar
mazliet vairāk nekā 20 autoru līdzdalību. Visu līdzšinējo izstāžu
iniciators, koncepciju autors, nenogurstošs organizators, katalogu
sastādītājs, iekārtotājs utt. vienā personā ir lietuviešu mākslinieks
Ķēstutis Vasiļūns, kas grāmatu mākslas popula-rizēšanai Lietuvā un
starptautisko kontaktu veidošanai ir ziedojis gandrīz desmit gadus.
1997. gadā saistībā ar pirmās lietuviešu grāmatas – Martīna Mažvīda
Katekizmas – izdošanas 450. jubileju vietēja mēroga 6. izstādes tēma
“Dienasgrāmata. Astoņas dienas” ieguva arī ārzemju mākslinieku
ievērību, un tādējādi pasākums kļuva par 1. starptautisko grāmatu
mākslas triennāli. Šogad darbus atsūtīja jau 140 mākslinieki no 29
valstīm. 2. triennāles tēma “Apokalipse” likās ļoti piemērota un atbilstoša Lietuvas galvaspilsētā valdošajai gaisotnei, kur ticībai ir sava labi saredzama loma sabiedrībā. Daudzo zvanu skaņas salti dzidrajā novembra pēcpusdienā atgā-dināja par reliģisko rituālu nozīmību, kuru dēļ tapuši lieliski baroka arhitektūras meistardarbi Viļņā. Galerijas Arka tuvums Aušras vārtiem un tajā esošā svētbilde vedināja padomāt par pavisam citām – nepasaulīgām lietām. Izstādes atrašanās vieta gūtos iespaidus padarīja vienīgi vēl spilgtākus. Vairākumam ārzemju mākslinieku nebija nekāda priekšstata par vidi, kādā uz laiku mājos viņu darbi, tomēr katram ir savi priekšstati par apokalipsi – paredzējumiem, kas minēti sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā. Liekas tomēr, ka tie vismaz daļēji varētu mūs biedēt, jo piekritīsiet – mūs vienmēr, kaut uz brīdi, mulsina atmiņas par nākotni – mistiski hipnotizējošo zināšanu kopums, kurš apziņā saistās ar šo jēdzienu. Ātras atbildes meklējumos var likties, ka nekādas apokalipses vispār NEBŪS. Var arī no šī nezināmā norobežoties – kā no vairuma neizprotamu lietu. Tālab izstādē intriģēja stāstījums par jau iegūtajiem katra mākslinieka personīgajiem NEBŪS apstiprinājuma vai nolieguma veidiem, to bezgalīgo daudzveidību, dziļumu un ietilpību, ko sniedz ne vien pārdomas, bet piedāvā arī tāds apbrīnojams fenomens kā grāmatu māksla. Tomēr 2. starptautiskā grāmatu mākslas izstāde galerijā Arka sākās nevis ar kādu grāmatu mākslas paraugu, bet gan ar video, ko veidojuši Kazis Venclovs un Flavijus Piliponis. Tas bija apbrīnojami poētisks vēstījums–vīzija par “mirstošajām”, aizejošajām grāmatām un apjausma par apokalipsi. Tādu, kāda tā arī varētu būt. Vispirms tuvplānā bija redzama lēni kūpoša, blāvi zilgana dūmaka. Uz mirkli dūmaka izklīda, un kļuva skaidri manāms, ka tikko redzētie dūmi virmo ap laiski degošu papīru, drīzāk – gruzdošu grāmatu kaudzi. Grāmatu lapas vietumis bija saspurojušās augšup. Nākamajā kadrā skatam pavērās līganas lappušu kārtas – gluži kā vijīgi plūstošas līnijas, kas atgādināja viļņu izveidotu smilšu rakstu liedagā. Pēkšņi no tikpat kā izplēnējušām lapām augšup strauji pacēlās šaura uguns strēle. Uz brīdi lokanā uguns šautra it kā pat pieņēmās spēkā, taču tikpat zibenīgi viss noplaka, norima, apdzisa, iegrima plīvuram līdzīgajā, caurspīdīgajā dūmakā. Tas bija savveida atgādinājums par to, ka milzīga – lielākā daļa visas pasaules grāmatu daudzo gadsimtu gaitā jau sen ir pārvērtusies pelnu kaudzē. Līdz ar tām daļa ilūziju noteikti neatgriezeniski aizceļojusi nebūtībā. Likās, ka zudušās grāmatas glabās sevī atmiņas par Lielās Atklāsmes dienu. Bet, ja tā var teikt, dzīvās, izstādē esošās grāmatas – veidotas no akmens, koka, stikla, metāla, ādas, plastikāta plēves, auduma, augu šķiedrām, palmu lapām un, protams, ar apbrīnojamas dažādības blīvuma, raupjuma, gluduma, visbiežāk no lieta vai ar rokām darināta papīra lapām – apliecināja šodien notiekošo, kad gadu tūkstošu mijas tuvums liek kādai daļai cilvēku biežāk ielūkoties visu grāmatu Grāmatā – Bībelē un tur pieminētajā rītdienā. Cik autoru, tik risinājumu! Lūk, daži no tiem. Vācu mākslinieka Kristiāna Fetera (Christian Vetter) grāmata Apocalypse Never izcēlās ar interesantu teksta izvietojumu, kas komentēja autora izjūtas. Pirmajā lappusē minētais vārds “apokalipse” it kā pat izteica viņa biklumu un bijību nezināmā priekšā. Taču pārdomas pēdējā lappusē noslēdzās ar īsi kodolīgu, lecīgi bravūrīgu apgalvojumu – “pat ja apokalipse notiks 1000 reižu, man no tās nav bail! Fuck off Apocalypse!”. Amerikāņu mākslinieks Džeimss Reids-Kaningems (James Reid-Cunningham) darbā “Apokalipse. Nulles stunda” mēģināja radīt priekš-statu par apstājušos laiku. Viņa grāmata sastāvēja no dažādu materiālu apvienojuma – čūskas ādas, vara, gumijas, galvanizēta metāla, organiskā stikla. Tomēr, neraugoties uz mazajiem izmēriem, tā likās pacēlusies, uzlidojusi un apstājusies gaisā kādā nezināmā izplatījumā un tādējādi zaudējusi ne tikai laika, bet arī vietas un telpas izjūtu. Pilnīgi pretēju ideju par pagātnes– tagadnes–nākotnes vienotību un piesaisti konkrētai vietam un laikam izteica vācu mākslinieces Sabīnes Hofmanes grāmata – instalācija “Viņi dzīvos ilgāk par mums”, kas bija veidota no desmit aprakstīta, saliekta metāla plāksnēm un desmit Viļņā atrastiem un apgleznotiem akmeņiem. Māksliniece tic, ka akmeņi nāk no pagātnes un tiem ir sena vēsture. Akmeņi ir arī tagadnes liecinieki. Ar “zemes burtiem” – akmeņiem rakstītajam tekstam ir jāsaglabā sevī cerība, ka cilvēce tomēr būs pietiekami gudra, lai apzinātos savas bezatbildīgās rīcības sekas un līdz ar to patlaban neparedzamos rezultātus nākotnē. Lielai daļai mākslinieku apokalipse saistās ar priekšstatiem par kādu nereālu vietu jeb telpu un tajā esošo bezgalīgu tumsu. Tā bija fantastiska melnās tumsas daudzveidība, ko simbolizēja un materializēja melna papīra lapas. Īpaši efektīgi tas bija gadījumos, kad grāmatu lappuses bija no pašdarināta papīra, kas te izcēlās ar fantastisku trauslumu, pat vārīgumu, te radīja gandrīz fiziski sajūtama grumbuļainuma, raupjuma, nelīdzenuma iespaidu. Īpaši būtu minamas Dianas Radavičūtes (Lietuva), Cajas Brācas (Czaja Braatz, Vācija), Jūlijas Jedvabas (Julia Jedwab, Beļģija), Elinas Kardas (Igaunija) un Nadeždas Lahovas (Bulgārija) grāmatas. Taču man personīgi visinteresantākie likās risinājumi, kuros autori mēģināja raksturot iespējamo skaņu, pareizāk sakot – tās trūkumu, totālo klusumu pēc apokalipses. Īru mākslinieks Endijs Makgerijs (Andy McGarry) pievienoja vārdam citu nobeigumu – Apocalipps. Un lēni plūstošais “sssss” gandrīz vai reāli izskanēja baltajā papīra plaknē. Klusums. Pat liesmas mēmi, nevis sprakšķēdamas uzvirmo gaisā! Klusums caururbj. Iespiežas, iegrūžas grāmatas ķermenī kā dzīvā miesā, augumā. Tieši šādu iespaidu radīja lietuvietes Aušras Veitekūnaites “Nelasi to” – grāmata ar stieplīšu “kažoku” vākos. Amerikāniete Miriama Šēra (Miriam Schaer) savas grāmatas – objekta “Karš un miers” radīšanai bija izmantojusi cimdu pāri, kas bija pārklāts ar garu, durstīgu adatu biezokni. Vienā cimdā atradās šaura, locīta dzeltena papīra strēmele ar burtiem, zilbēm, vārdiem, tomēr kopumā nesalasāmu tekstu. Cik asociatīvi bagāts varbūtējs mēmi klusējošās apokalipses tēls! Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka izstādē valdīja vienīgi traģiski bezcerīgas apokalipses vīzijas. Ar rotaļīgu vieglumu, sievišķīgu šarmu un aizkustinošu koķetēriju izcēlās igauņu mākslinieces Evas Kaskas objekts – grāmata. Tā bija gareniska formāta koka kastīte, kurā uz spilgti sarkana samta pamata salasāms vārds Paradiis. Burti bija izlikti no glīti apēstu ābolu sažuvušām serdītēm. Pa vidu – starp K. Venclova un F. Pilipoņa video un E. Kaskas koka kastīti ar “Paradīzi” – atradās Sigutes Sapranavičūtes objekts “Apokalipse saskaņā ar Bībeli” – no balta papīra izgriestu baložu spārnu virtene, kas, sasie-ta vienkop, atgādināja barokālu kristāla lustru. Kičīgo efektu vēl pilnīgāku darīja vietumis starp spārniem redzamās sudraba folijas bumbiņu krelles. Augšup vērstu lidojošo spārnu mākonis atkal atgādināja kādu zudušu pilnību – paradīzi. Un tā vieni kontrasti! Melnais un baltais. No traģiski bezcerīgā līdz īstas ticības apliecinājumam. No augstas klases tradicionālas grāmatas ar kārtīgiem vākiem, papīru, virsrakstu, titullapu, tekstu un ilustrācijām līdz tēlnieciskiem objektiem un instalācijām, kuros “nabas saite” ar priekšstatu par grāmatu bija ļoti aptuvena un nosacīta. Starp citu, tieši tādēļ pēc izstādes atklāšanas tika sarīkota konference, lai vismaz mākslinieku un interesentu starpā apspriestu šos ar grāmatu mākslu saistītos jautājumus. Taču nopietnajam stāstam vajadzētu kādu efektīgu un izteiksmīgu nobeigumu. Man par šo pārsteiguma akcentu kļuva latviešu mākslinieces Ilzes Dušeles darbs. Tā bija tradicionāla, grāmatas standarta izmēra, ar tumši pelēku audumu apvilkta kastīte ar tikpat labi pazīstamu sarkanu podziņu apakšējā daļā. Uzraksts līdzās aicināja po-dziņu nospiest. Kālab nepamēģināt? Kastītes iekšpusē atradās neliela spuldzīte, kas iedegoties izgaismoja uzrakstu – Everything you know is wrong. “Viss, ko tu zini, nav taisnība.” Bet varbūt patiešām? Viss, ko mēs zinām, domājam, jūtam, apjaušam par apokalipsi, nemaz nav patiesība, un galu galā var izrādīties pavisam citādāk. VISS, ko tu zini par to, NAV taisnība. Lūk, īstais nobeigums par apokalipsi! | |
| Atgriezties | |
