VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kārlis Padegs. Atradumi un viltojumi Jānis Kalnačs | |
|
Labi zināmi pēdējā laika skandāli, kas saistīti ar, iespējams, pamatotām šaubām par van Goga darbu īstumu, kuri iekļuvuši gan nopietnu muzeju kolekcijas, gan prestižākajās mākslas darbu izsolēs. Arī Latvijā nav svešas mākslas darbu viltošanas iemaņas. Var minēt kaut vai nacistu okupācijas gadus, kas bija īpaši aktīvs mākslas darbu pirkšanas laiks, kad ne viens vien mākslas mīļotājs vācietis iegādājās pavisam svaigi tapušu “purvīti” vai “bogdanovu-beļski”. Nav pārāk liels noslēpums, ka savu prasmi strādāt tā vai cita mākslinieka manierē 40. gados apliecināja Gunārs Vīndedzis, radot Kārļa Padega vai Sigismunda Vidberga veikumam radniecīgus darbus. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr viņš tos parakstīja īsto autoru vietā. Pēdējos gados Rīgas mākslas galerijās un antikvariātos laiku pa laikam ir parādījušies atsevišķi ar Kārļa Padega vārdu parakstīti darbi, kas pirmajā brīdī var atgādināt tik iekārojamā autora zīmējumus. Tajos attēlots gan viņam raksturīgais būdīgā tēvaiņa un trauslās jaunkundzes pāris, gan ka-ravīru sakropļotie ķermeņi kara laukā, gan nomaļu krogu ainas, gan ciniski izsmalcinātas sievietes un rezignēti pašportreti. Tomēr tie no oriģināliem atšķiras gan ar pārlieku rūpību detaļu atveidojumā, gan kompozīcijas pārsātinātību ar dažādiem priekšmetiem, gan atšķirīgu krāsas izjūtu. Protams, Padegs bija daudzveidīgs mākslinieks, kura stilistika viņa pārlieku īsajā mūžā vairākkārt būtiski mainījās. Bet šie darbi, kas parāda autoru rokas zināmu veiklību, neatbilst nevienam no Kārļa Padega darbības posmiem. Tiem nepārprotami trūkst Padega elegances, detaļu precizitātes, līniju virtuozitātes un tehnisko paņēmienu izmantošanas daudzveidības. Viltotos Padega darbus no īstajiem nošķir arī tādas būtiskas pazīmes kā paraksts un datējums, kas neatbilst laikam, kad līdzīgi strādāja pats Kārlis Padegs. | |
| |
| Viena no iezīmēm, kas gan tušas zīmējumus, gan ar akvareli kolorētos darbus mudina saistīt ar Padegu, ir motīvu un detaļu līdzība. Atsevišķi viltojumi ir gandrīz kā kopijas, piemēram, 1935. gada zīmējuma “Meksikāniete” atdarinājums. Vairākos viltojumos redzams Padega darbu sižeta aizsākums vai tālākais risinājums. Starp tiem ir kāds zīmējums, kas tapis, atdarinot 1937. gadā zīmēto Elzas Ķezberes dzejoļu krājuma “Dziedošais gliemežvāks” vāku, bet cits it kā papildina populāro 1933. gada darbu “Pašportrets ar madonnu”. Un tomēr pat atsevišķa rūpīgi atdarināta detaļa neļauj sajaukt īsto darbu un atdarinājumu. Viltojumos sieviešu stāviem pietrūkst padedziskās elegances, bet viņu seju izteiksmēs nesaskatīt rafinētības iezīmes. Arī robusto vīriešu stāvi ir naivi samāksloti. Bet pašsa-cerētie sižeti – pliekanāki par oriģināliem. Ir izdevies noskaidrot, ka vairāku desmitu Padega vietā radīto zīmējumu autors ir nesen mirušais Hugo Bērziņš. Gleznotāja Dž. Skulme atceras, ka vīrs ar šādu vārdu 40. gados mēģinājis iestāties Mākslas akadēmijā. Var pieņemt, ka iesākumā viņu aizrāvusi Padega neierastā un žilbinošā zīmēšanas maniere, ko viņš centies atdarināt, bet vēlāk šī nodarbība pārtapusi par ko līdzīgu necilam rūpalam. Kārlis Padegs nav viegli atributējams autors, jo īpaši tas sakāms par viņa glezniecību. Pārāk vēlu viņa darbi nonāca muzeja kolekcijās, un pārāk maz to ir saglabājies. Par to liecina arī gadījums ar viņa gleznu “Dāma ar zaļo šalli” (tas gan nav paša Padega dots nosaukums), kuras autentiskumu apšaubīja mākslas eksperti. Tomēr, kā pierāda nesen atrastā Kārļa Padega un Valda Kalnrozes leģendārās 1934. gada izstādes “Zem liepām” fotogrāfija, tā tikusi eksponēta šajā izstādē. Pirms trim gadiem ar Sorosa fonda–Latvija atbalstu izdots Kārļa Padega darbu katalogs, kurā iekļauti visi tolaik apzinātie viņa darbi. Ārpus tā palika vienīgi karikatūras, zīmējumi periodiskiem izdevumiem un grāmatu ilustrācijas, kuru oriģināli nav saglabājušies. Katalogs aptver trīsarpus desmitus gleznu, vienīgo Padega ofortu un vairāk nekā 550 zīmējumus un skices, kopskaitā 578 darbus. Līdztekus darbiem, par kuru eksistenci nebija nekādu šaubu, katalogā iekļautas arī vairāku darbu reprodukcijas – cerībā atrast oriģinālus, par kuriem nav zināms, vai tie saglabājušies. No katalogā šādi iekļautām septiņām gleznām un gandrīz 30 zīmējumiem atrasta viena glezna un viens zīmējums. Pārsteidzošākais atradums – 1932. gadā gleznotais provokatīvi izaicinošais darbs, ko varētu dēvēt par “Pašportretu ar rozi”. Atrasts arī “Pērļu zvejnieks”, par kuru vienīgā iepriekš zināmā liecība bija necila reprodukcija žurnālā “Atpūta”. Kopš kataloga iznākšanas aizritējušajos gados Kārļa Padega darbu skaits ir papildināts par vēl 16 darbiem. Faktiski katru gadu ir izdevies atrast vairākus līdz šim pilnīgi nezināmus Kārļa Padega zīmējumus. Jaunatrastie darbi, kuru tehniskais izpildījums, stilistiskā un sižetiskā līdzība, kā arī citas pazīmes atbilst noteiktā laikposmā radītiem līdzīga rakstura darbiem, ļauj pieņemt, ka tie patiešām ir oriģināli. Tos var iedalīt trīs ne īpaši stingri nošķiramās grupās: 1) darbi, par kuriem ziņas iegūtas, kad katalogs jau bija sastādīts un to vairs nevarēja papildināt; 2) darbi, kas Otrā pasaules kara beigās bija nokļuvuši ārzemēs; 3) darbi, kuri atradās Latvijā un kuru īpašnieki ļāva ar tiem iepazīties. Starp tiem ir viena glezna, faktiski variants agrīnam, 1930. gada sākumā uzgleznotam aktam, kā arī piecpadsmit zīmējumi, kas pārstāv dažādus K. Padega daiļrades posmus: 20. gadu beigās tapušie nelielie tušas zīmējumi un trīs 1938. gada darbi, par kuriem ir īpašs gandarījums, jo līdz šim šķita, ka šis gads māksliniekam bijis tikpat kā tukšs – savveida atelpas brīdis starp vienīgo personālizstādi 1936. gadā un ražīgo 1939. gadu, kurā paveiktais ir saglabājies gandrīz vai pilnībā. Agrākais no zīmējumiem “...cīņā” (pirmais vārds nosaukumā ir izkasīts) varētu būt tapis 17 gadu vecumā, kad Kārlis Padegs, vēl mācoties pamatskolas pēdējā klasē, nereti pievērsās strēlnieku tematikai. Skaidri jaušama S. Vidberga spalvas zīmējumu ietekme, ko mazliet vēlāk nomainīja pievēršanās ģeometriskai stilizācijai un nežēlīgiem nāves motīviem boksa ringā (“Knok-kaut”, 1928) vai nāvessoda izpildīšanā pakarot (“Finis”, 1929). Vairāki no klātnākušajiem darbiem tapuši 1930. gadā, starp tiem, iespējams, arī brīvākā brīdī Mākslas akadēmijas nodarbību laikā uzšņāpts ironisks pašportrets. Viens no interesantākiem ir 1933. gada zīmējums ar pārsmalcinātu meitenes galvu priekšplānā un naksnīgas lielpilsētas ielām fonā. Šajā darbā līdzās labi pazīstamajai elegantajai līnijai redzams K. Padegam neierastu krāsu izmantojums. Divi darbi radīti 1934. gadā. Tajos Padegs pievēršas paša iecienītajam mākslinieka un modeļa vai mūzas motīvam. Viens no tiem savulaik, iespējams, bijis izstādīts ar nosaukumu “Viena nakts ar Bodlēru”. Otrā zīmējumā, ko varētu nosaukt – “Mākslinieks un geiša”, tas pats motīvs risināts ar līdzekļiem, kas aizgūti no Tālo Austrumu mākslas. Divi 30. gadu vidus tušas zīmējumi (to starpā kolekcionāra H. Tauriņa dāvinājums Valsts Mākslas muzejam) ir mākslinieka izsmalcinātas variācijas par kailu vai puskailu mei-teņu augumiem. Mazāk raksturīgs ir droši vien 30. gadu otrā pusē tapis zīmējums ar sparīgu, bet mulsi smaidošu strādnieku, kas varētu būt radīts kāda žurnāla vāka noformējumam. 1937.–1938. gadā biežāk nekā agrāk Kārlis Padegs izmantoja gandrīz kvadrāta formāta lapas, radot no iepriekšējiem stilistiski nedaudz atšķirīgus darbus – viena vai pāris figūras priekšplānā vai vidējā plānā un lakonisks darbības vides raksturojums. Līdzās ar Japānu saistītai tematikai darbos ienāk klaidoņi, palīdzību lūdzoši bērni un invalīdi. Savā ziņā par amizantu var uzskatīt 1938. gada darbu “Sudrabota saule lec”, kas, tāpat kā zīmējums “...cīņā”, iespējams, savulaik piederējis ģenerālim J. Balodim. Padegam pavisam neraksturīgā tematika – senlatviešu karavīri – mudina domāt, ka tas varētu tapis kā pasūtījuma darbs – dāvana kara ministram. Bet to par autentisku mākslinieka darbu liek uzskatīt gan šajā laikā bieži izmantotais sudrabotais vai zeltītais aplis, gan kompozīcija, kas atkārto viņa vienīgo ofortu “No kaujas”. Būtībā vairums pēdējos gados iepazīto Kārļa Padegu darbu galvenokārt papildina priekšstatus par ekstravagantā mākslinieka darbību. Bet daži, kā “Pašportrets ar rozi” un “Lielpilsētas meitene”, var tapt ierindojami starp viņa izcilākajiem darbiem. Ja trijos gados apzināto Kārļa Padega mākslinieciskā mantojuma papildinājumu apvienotu vienā krājumā, izveidotos itin izsmalcināta kolekcija, kas ļautu iepazīt viņa mākslas visai atšķirīgos aspektus gandrīz visā tās neilgajā attīstības laikā. Meklējumu un atradumu process liecina – par spīti tam, ka ne viens vien Kārļa Padega darbs ir aizgājis bojā, vēl joprojām varētu atrasties atsevišķi patiešām viņa radīti darbi. Nav zināms, kāds liktenis bijis vairumam darbu, ko viņš pēdējās izstādes laikā intervijā kādam laikrakstam nosauca par interesantākajiem eksponātiem. Tie ir darbi “Sarkanā rapsodijas “12 miljoni””, “M-me Kazanova”, “Gangstera mīlas dziesma”, “Džons Iperits ar kundzi” un “Leitnanta Glāna portrets”, par kuru tālāko likteni vai pašreizējo atrašanās vietu nav nekādu ziņu. Bet tiem līdzās minētie ““Five o'clocks” morgā” un “Jaunākais tango “Es zvaigznes, māt, tev klēpī bēršu”” pieder pie Kārļa Padega šedevriem. Šo pieņēmumu balsta fakts, ka no Padega mūža laikā izstādītajiem vairāk nekā trim simtiem darbu ir saglabāta vai saglabājusies aptuveni viena piektā daļa. Starp potenciālajiem atradumiem minami gan 30. gadu sākumā darinātie darbi ar erotiskiem motīviem, gan lapas no kādreiz cildinātā un peltā, bet muzejos ļoti fragmentāri pārstāvētā “kara cikla” “Sarkanie smiekli”, gan citi 1933., 1934. un 1936. gadā izstādēs pārdotie darbi. | |
| Atgriezties | |
