VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izstāde "AkadĒmiĶis Vilhelms PurvĪtis. 1872–1945. Ainava" Valsts Tretjakova galerijā Maskavā Māra Lāce, Valsts Mākslas muzeja direktore | |
 | |
| No 14. septembra līdz 22. oktobrim Maskavā, Valsts Tretjakova galerijā
bija apskatāma izcilā latviešu gleznotāja akadēmiķa, Latvijas Mākslas
akadēmijas izveidotāja, pirmā rektora un Ainavu glezniecības
meistardarbnīcas vadītāja, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ilggadējā
direktora Vilhelma Purvīša darbu izstāde. Izstāde “Akadēmiķis Vilhelms Purvītis. 1872–1945. Ainava” tapa kā “Rīgas galerijas” vadītājas Ineses Riņķes (projekta autore un izstādes kuratore) un Valsts Mākslas muzeja kopīgs projekts. Tā bija iekļauta arī starpvalstu līgumā, kas tika noslēgts starp Latvijas un Krievijas Federācijas kultūras ministrijām. Projektu atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Domes Kultūras pārvalde, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un mūsu valsts vēstniecība Krievijas Federācijā, apdrošinātāju grupa “Balta”, “Ventspils nafta”. To papildināja apjomīga grāmata (apgāds “Neputns” un apgāds “Jumava”), kurā vairāki autori (profesors E. Kļaviņš, pētnieki I. Pujāte un A. Brasliņa, Valsts Mākslas muzeja speciālisti D. Lamberga, J. Viļļa, M. Lāce) apskatījuši un analizējuši atsevišķas V. Purvīša darbības jomas. Tekstus papildina plašs mākslas darbu, fotogrāfiju un dokumentu ilustratīvais materiāls. Ekspozīcija bija iekārtota “vecās” Tretjakova galerijas kompleksā esošajā ēkā – t.s. Inženieru korpusā. Pārsimt metru šķir Inženieru korpusa telpas no pastāvīgās ekspozīcijas, kur skatāmas arī V. Purvīša Pēterburgas Mākslas akadēmijas skolotāja Arhipa Kuindži gleznas. Tā pēc tik daudziem gadiem satikās pedagogs un audzēknis. Talants abiem bija lēmis ļoti nozīmīgu vietu savas valsts kultūras vēsturē. V. Purvīša darbu izstāde bija skatāma ēkas trešā stāva divās izstāžu telpās. Lielākajā zālē bija izstādītas gleznas, bet mazākajā, daudz intīmākā – akvareļi, zīmējumi, pasteļi un dažas mazāka izmēra glezniņas. Pateicoties izstādes iekārtotāju lieliskajai telpas izjūtai, pieredzē iegūtai spējai veiksmīgi strādāt ar tradicionālās mākslas mantojumu, labajam zāles tehniskajam aprīkojumam, ekspozīciju (tās klasiskajā uzbūvē) varēja uzskatīt par ļoti veiksmīgu. Izstādes pozitīvo koptēlu veidoja arī ekspozīcijas vairogu apvilkšanai izmantotais materiāls un tā krāsa – melnais samts un tumši pelēkais samts zāles centrālajā daļā, kā arī blāvi pelēki zaļganais audekls pa telpas perimetru. Izstādē kopumā bija parādīti 102 eksponāti – 59 gleznas ( t.sk. 55 no Valsts Mākslas muzeja, 2 no Tukuma muzeja, 2 no privātpersonu kolekcijām), 21 zīmējums, akvareļi un pasteļi, 1 skulptūra un 21 faleristikas priekšmets. Izstādi ievadīja mākslinieka fotoportrets, kuru papildināja viņa biogrāfijas dati, tēlnieka K. Rončevska bronzā veidotais V. Purvīša portrets un plašais apbalvojumu klāsts. Starp apbalvojumiem neapšaubāmu interesi pētnieku vidū izraisīja t.s. profesionālie apbalvojumi – bronzas medaļa Pasaules izstādē Parīzē (1900), Minhenes secesijas 8. izstādes zelta medaļa (1901), Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa nozīme (1913). Protams, vienmēr krāšņi un skatītāju skatus piesaistoši izskatās daudzo valstu ordeņi, ko V. Purvītis saņēmis par aktīvu darbību izstāžu organizēšanā. To vidū arī Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis (2. šķira) un Latvijas Atzinības Krusts (1. šķira). Pēdējais ir šobrīd vienīgais zināmais saglabājies šī Latvijas pirmās brīvvalsts laika apbalvojuma paraugs. Izstādes ekspozīcija bija veidota nosacīti hronoloģiski. Apskati sākot ar agrīnākajiem darbiem, kas tapuši 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, skatītāji pakāpeniski nonāca centrā, ko iekārtotāji bija atvēlējuši V. Purvīša agrā pavasara ainavām. Ap 1910. gadu darinātai lielajai, majestātiskajai gleznai “Pavasara ūdeņi” blakus bija novietoti 30. gados tapušie līdzīgu motīvu darbi, vienlaicīgi rādot kopīgo un atšķirīgo mākslinieka daiļrades attīstībā. Tālāk no centra pa kreisi bija eksponēti 20. un 30. gadu darbi, īpaši akcentējot mazpilsētu skatus. Gleznu atlase ekspozīcijai bija nevainojama. Nebija vienveidīgu darbu, katrs eksponāts apliecināja kādu jaunu kvalitāti V. Purvīša daiļradē. Ekspozīcija reizē bija ļoti harmoniska – to veicināja izsvērtā ritmika, aktīvākiem, ekspresīvākiem gleznojumiem mijoties ar mierīgajiem, tonāli sabalansētajiem darbiem. Izstāde kā mākslinieciski pārliecinošs veselums bija negaidīts pārsteigums Maskavas sabiedrībai, to apliecina arī daudzie sajūsmas pilnie un atzinīgie ieraksti viesu grāmatā. Savukārt man un maniem kolēģiem neviltotu interesi izraisīja V. Purvīša agrīnie akvareļi un zīmējumi no Valsts Krievu muzeja Sanktpēterburgā, ka arī viens zīmējums no Valsts Tretjakova galerijas krājuma, ko, kā vēsta leģendas, no autora esot pircis pats galerijas izveidotājs Pāvels Tretjakovs. Arvien vairāk distancējoties no laika, ko savā mākslā pārstāv gleznotājs Vilhelms Purvītis, nostiprinās pārliecība par viņu kā par Latvijas mākslas 20. gs. izcilāko personību. Perfekta mākslinieciskā forma un izpildījums, apbrīnojama konsekvence sev izvirzīto māksliniecisko un organizatorisko jautājumu risināšanā, spēja kļūt par simbolu latviskai mentalitātei un identificēties ar to. To apliecināja arī izstāde. V. Purvīša darbu izstāde Maskavā uzskatāmi atkal no jauna apstiprināja veco patiesību, ka ar labiem, augstas kvalitātes kultūras projektiem ir iespējams veidot pozitīvu sadarbību starp valstīm. To apzinājās V. Purvītis, kas 30. gados bija gandrīz visu Latvijas valsts organizēto izstāžu veidotājs ārzemēs. To vēlējās apliecināt arī šīs izstādes organizētāji. Izstādi apmeklēja ap 7000 skatītāju, kas, kā atzina galerijas darbinieki, izstādēm ir ļoti labs rādītājs. Īpaši, ja tā ir izstāde māksliniekam, kas lielākajai daļai maskaviešu bija pilnīgi nezināma personība. Rīgā V. Purvīša darbu ekspozīcija būs skatāma 2001. gada augustā un septembrī mūsu galvaspilsētas 800 gadu jubilejas reizē, kad muzejs, atvēlot tai izstāžu telpas, vēlas atdot godu ilggadējam Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoram. Zaiga Gaile, arhitekte VILHELMA PURVĪŠA IZSTĀDE MASKAVĀ TRETJAKOVA GALERIJĀ Man vajadzēja aizbraukt uz Maskavu, lai atklātu sev Vilhelmu Purvīti. Paradoksāli, bet tai pašā laikā varbūt likumsakarīgi: Purvītis studēja mākslu Pēterburgā, un pēc vairāk nekā simt gadiem loks ir noslēdzies – viņa darbu kolekcija atgriezusies Krievijā, lai izplauktu te vēl neredzētā krāšņumā vienā no pasaules mākslas metropolēm – Tretjakova galerijā. Tā sajūta pārņem acumirklī, bez iepriekšējas sagatavošanās – kā strāvas sitiens. Jā, tu esi lielas mākslas priekšā, tas varētu būt tikpat pārliecinoši Oslo, Londonā vai Ņujorkā. Čurļonis Parīzē, d'Orsay muzejā un Purvītis Tretjakova galerijā vienlaicīgi. Tikpat pārliecinoši es varu iedomāties viņus samainītus vietām, un tā ir pārdomu vērta tēma izstādes organizētājiem. Un ne tikai. Ekspozīcija Maskavā bija faktiski viena milzīga zāle, kas sadalīta zonās ar peldošām šķērssienu plaknēm. Nostājoties telpas centrā un mazliet pakustoties, varēja vienlaicīgi aplūkot vairākas gleznas dažādās perspektīvas kombinācijās – kā labirintā vai drīzāk kā dabas ainavā, kur fragmentārais veido veselo un otrādi – veselais sadalās fragmentos. Izstādes augsto kvalitāti nodrošināja mērķtiecīgi izsvērta ekspozīcija, perfekts apgaismojums, piemeklēti foni, sakoptas gleznas un rāmji – un Purvītis mirdzēja. Izstādes iekārtotājiem bija izdevies atbrīvot klasiķi no akadēmiskuma aizspriedumu patinas un parādīt mums visiem laika perspektīvā, cik patiesībā bagāti esam. Tā ir dzīvi elpojoša māksla, pasniegta man, tev, vienalga, kam – pareizā brīdī un vietā. Lasu biezo atsauksmju grāmatu, un tas ir par to. Taujāju pēc kataloga – tas sen izpirkts. Katalogu nopērku Rīgā un ar aizrautību izlasu no viena gala līdz otram par talantīga un ļoti darbīga latviešu mākslinieka dzīves ceļu Latvijas un Eiropas laikmeta perspektīvā. Tas ir fundamentāls darbs trīs valodās ar skaidri definētu uzbūvi un bagātu dokumentu, fotogrāfiju, rokrakstu un reprodukciju krājumu. Pārliecinoši sastādīts darbu saraksts un kvalitatīvs iespiedums. Profesionāli sagatavots materiāls, kādu līdz šim ierasts iegādāties ārzemju muzejos. Par ko es domāju, atbraucot no Maskavas? Vispirms par to, ka liela māksla stāv pāri laikiem un tautām un bieži to var ieraudzīt tikai no attāluma. Par to, ka mēs neapzināmies savas vērtības un cik labi, ka kāds prot tās palaikam izcelt un izgaismot. Par to, ka mūsu Mākslas muzejam vajag remontu vai vismaz nopirkt lampas. Par to, ka tuvojas lielais Rīgas jubilejas gads un kādu brīdi mums būs Eiropas kultūras galvaspilsētas gods, un vai mēs mācēsim pasniegt savus dārgumus. Pēc programmas prezentācijas Melngalvju namā man ir šaubas par to. Purvītis prata savā laikā iznest latviešu mākslu pāri Latvijas robežām ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā izstāžu organizētājs Eiropā. Palasiet katalogu, ja neticat! | |
| Atgriezties | |
