VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LUST WAR ANDE. Prieka dārzs Daiga Rudzāte | |
| |
| 19.08.–15.10.2000 Mākslinieki: Marija Terēze Alvesa (Maria Thereza Alves), Luīze Buržuā, Cai Gocjans (Cai Guo-Qiang), Bens Keins (Ben Cain), Toms Klāsens (Tom Claassen), Berlinda de Bruikere (Berlinde De Bruyckere), Jans Fabrs, Fortuyn/O'Brien, Gvido Gīlens (Guido Geelen), Anna Veronika Jansensa, Bertrāns Lavjē (Bertrand Lavier), Lī Bula, Luans Nels (Luan Nel), Honore d'O, Ojārs Pētersons, Mikelandželo Pistoleto, Francs Vests (Franz West), West 8, Vinters un Horbelts (Winter & Horbelt). Kuratori: Kriss Drīsens (Chris Driessen), Heidija van Merlo (Heidi van Mierlo) un Marianna Brouvere (Marianne Brouwer). 1712. gadā Vācijas princis Vilhelms fon Hesens-Kasels (Vilhelms VIII) radīja dārzu De Oude Warande, kas ir viens no skaistākajiem un labāk koptajiem baroka dārziem Nīderlandē. Daudziem tā radītājs pazīstams kā persona, kas uzbūvēja Gemäldegallerie Kaselē un kolekcionēja Rembranta un citu 17. gs. mākslinieku darbus. (Kopš 1947. gada Kasele ir slavena kā pilsēta, kur notiek documenta – otrā lielākā mūsdienu mākslas izstāde Eiropā.) De Oude Warande tika izveidots līdzās ceļam, kas veda no Tilburgas uz Bredu, un bija viens no modernākajiem sava laika atpūtas dārziem. Tā kopējā platība – 60 ha, kas plānojumā bija sadalīti četrās daļās. Košumaugi un koki katrā no tām veidoja savu – atšķirīgu ģeometrisko formu: kavadrātu, apli, rombu un astoņstūri. Dārzs bija pārsteidzoši līdzīgs Petit Bosquet Versaļā. Šāda stila dārzus vienmēr greznoja skulptūras un grotas, diemžēl De Oude Warande nekas par to neliecina, nav arī zināms, kur bijis iecerēts izvietot mākslas objektus. 19. gadsimtā oriģinālais plānojums tika ievērojami izmainīts. 1952. gadā par dārza īpašnieku kļuva pilsēta, un 1989. gadā tika uzsākta oriģinālā plānojuma atjaunošana. Fundament Foundation, kas kopš 1993. gada Bredā un tās apkārtnē sarīkojis vairākas mūsdienu mākslas izstādes, nolēma, ka dārzs varētu kļūt par savdabīgu mūsdienu mākslas skatuvi. Baroka dārzu raksturo tādi formālie izteiksmes līdzekļi kā simetrija un ornaments. Baroka dārzam piemīt spēja radīt ilūziju, tā būtība vibrē ap mītu, erotiku un teatralitāti. Šis vides arhitektoniskais veidojums visos laikos bijis mākslas un izklaides pasākumu mājvieta – te notikušas teātra izrādes, baleti, dejas. Te rīkoti banketi un uguņošanas. Šie dzīvespriecīgie svētki dārzam vienmēr bijuši tikpat nozīmīgi kā izdaiļošanās ar vizuālajām mākslām. Projekts Lustwarande ir mūsdienīga baroka prieka dārza interpretācija. Tas mēģina runāt par privātām tēmām ļoti publiskā vietā, piešķirot mākslai nozīmīgu lomu sarunā. Fundament Foundation 2000. gada vasaras otrā pusē uzaicināja 19 māksliniekus no visas pasaules radīt mākslas darbus un performances īpaši šai vietai. Līdzās tādām šodienas mākslas pasaules zvaigznēm kā franču/amerikāņu tēlniece Luīze Buržuā (kura visu mūžu atradusies modernās mākslas strāvojumu priekšgalā, ar kuras grandiozo darbu tika atklāta Tate Modern Turbīnu halle šīgada pavasarī un kura 48. Venēcijas biennālē 1999. gadā saņēma galveno balvu – Zelta lauvu par ilggadējiem nopelniem), Jans Fabrs (viņa ierašanās Rīgā šoruden bija patiesi satraucošs fakts šejienes mākslas dzīvē), Anna Veronika Jansensa (kuras uzburtā gāzes migla tai pašā 1999. gada Venēcijas biennālē satrauca daudzu prātus), ķīniešu tēlnieks Cai Gocjans (arī viņš saņēma balvu 48. Venēcijas biennālē), slavenā korejiete Lī Bula, itālietis Mikelandželo Pistoleti un daudziem citiem projektā iesaistījās un savu oranžo barokālo arku uzbūvēja arī latviešu māksli-nieks Ojārs Pētersons (viņa oranžais skaļrunis arī rotāja 48. Venēcijas biennāli). | |
| Atgriezties | |
