JOKO ONO. SLAVENĀ ATRAITNE. Most Famous Unknown Artist (Džons Lenons) Daiga Rudzāte “Vienmēr esmu domājusi par sevi kā par autsaideri. Un tāda esmu joprojām, jo esmu sieviete, esmu aziāte un ļoti slavena vīra sieva. Zināt, tā ir ļoti augsta barjera, ko grūti pārvarēt,” saka māksliniece Joko Ono intervijā Guardian 2000. gada 6. oktobrī. Tonijs Eliots 1968. gadā sarunas ar Joko Ono pieteikumā rakstīja: “Viņa ir kompo-niste, māksliniece, dzejniece, performanču un akciju ģenerētāja un filozofe. Viņa uzņem arī filmas.” Viņu vaino arī visu laiku populārākās un slavenākās grupas “Bītli” izjaukšanas grēkā.
Vēl žurnālisti apgalvo – jo vecāka viņa kļūstot, jo vairāk līdzinoties
Džordžijai O'Kīfai. |
|
|
| 18. oktobrī Japāņu biedrības galerijā Ņujorkā tika atklāta Joko Ono
daiļrades retrospekcija, ko intelektuāļu galvaspilsētas skatītājiem būs
iespēja redzēt līdz pat 14. janvārim. Tādējādi viena no 20. gs. ikonām,
slavenā bītla Džona Lenona atraitne Joko Ono, atzīmēja savas radošās
darbības četrdesmito gadadienu. Izstādē apskatāmi aptuveni 150 darbi,
kas tapuši laikposmā no 1960. gada līdz mūsdienām (lielāka uzmanība gan
veltīta tieši mākslinieces agrīnajam periodam) – objekti un
instalācijas, filmas un videodarbi, mūzika un performanču ieraksti.
Nosaukumu Yes! Yoko Ono retrospekcija ieguvusi, atminoties Joko Ono
daiļradē tik nozīmīgo izstādi 1966. gadā Londonā, galerijā Indica, kurā
bija apskatāms darbs Ceiling Painting. Tas esot bijis viens no Džona
Lenona mīļākajiem mākslas objektiem.
Mākslas jomā Joko Ono sāka darboties piecdesmito gadu beigās. Viņas
pirmā personālizstāde “Gleznojumi un zīmējumi” notika 1961. gadā
galerijā AG Ņujorkā, Madisona avēnijā. Slavenās atraitnes vārds
nesaraujami saistīts ar sešdesmito gadu visradikālāko eksperimentālo
kustību mākslā, kurai lietuviešu izcelsmes arhitekts un grafiskā
dizaina mākslinieks, viens no tās aktīvākajiem dalībniekiem Džordžs
Mačuns (George Maciunas) deva nosaukumu fluxus. Bet, iespējams, tā
būtību visprecīzāk iztei-cis Diks Higinss (Dick Higgins):
“Fluxus nav:
– mirklis vēsturē vai
– mākslas kustība.
Fluxus ir:
– veids, kā uztvert pasauli,
– tradīcijas un
– veids, kā dzīvot un mirt.”
Parasti fluxus mākslinieki piedalījās hepeningos un akcijās. Viņi
mēģināja runāt par lietām, atbrīvojot tās no ikdienišķā konteksta. Viņi
izmantoja vārdus, tēlus, modi, skaņas, jau it kā aprobētus dzīves
noteikumus un uzvedības normas un pasniedza tās jaunā veidā, citā
kontekstā. Eksperimentēja ar dzeju, mūziku un vizuālo mākslu, darbības
spektrs bija ļoti plašs – sākot ar izstādēm un beidzot ar koncertiem.
1997. gada pavasarī žurnālā The Drama Review Ketija O'Dela (Kathy
O'Dell) rakstīja, ka nav šaubu par to, ka fluxus bija visaptveroša
kustība. Neviens cits strāvojums Rietumu mākslas vēsturē neesot
piesaistījis tik daudz sieviešu un citas ādas krāsas mākslinieku. To
apliecināja arī fluxus retrospekcija In the Spirit of Fluxus, kas no
1993. gada līdz pat 1996. gadam ceļoja pa ASV un Eiropas izstāžu zālēm.
Fluxus kustības mājas lapā internetā var lasīt, ka līdzās daudzajiem
mākslinieku vārdiem mirdz arī tādas zvaigznes kā Nam Džun Paiks, Jozefs
Boiss, Džons Keidžs un, protams, arī Joko Ono. Būtisks ir
papil-dinājums iekavās – “viņa vēlāk iesaistīja Džonu Lenonu”.
Šogad apritēja divdesmit gadi, kopš Džonu Lenonu nesastapsit šai
realitātē. 9. oktobrī Joko Ono savu sešdesmito dzimšanas dienu
atzīmēja, atklājot Džona Lenona muzeju Tokijā. Radošā perioda aktīvāko
posmu dzīvojusi kopā ar mākslinieku paaudzi, kas aktīvi atbalstīja
ideju par to, ka māksla ir dzīve, Joko Ono sava mūža lielāko daļu
izcili ir spēlējusi sievas un atraitnes lomu. Rietumu prese atļaujas
teikt, ka tā patiesībā ir viņas izcilākā performance. Joko Ono dzimtas
kokā var izlasīt daudzus japāņu aristokrātu un baņķieru vārdus. Jau
kopš agras bērnības viņa apguvusi klavierspēli un vokālo mākslu, skolā
mācījusies kopā ar Japānas pašreizējo imperatoru Akihoto un rakstnieku
Jukio Misimu, studējusi filozofiju Gakushuin universitātē Tokijā (tur
viņa bija pirmā sieviešu kārtas filozofijas studente). Viņu esot
valdzinājusi pēckara Japānas intelektuāļu avangardiskā vide. Tomēr
klasiskā filozofija sagādājusi vilšanos, tālab Joko Ono nolēmusi
pievienoties ģimenei Ņujorkā, kur viņas tēvs vadīja Tokijas bankas
filiāli Amerikā. Tur viņa atsāka studēt filozofiju Sāras Lorensas
(Sarah Lawrence) koledžā. Atrašanās starp divām pasaulēm – starp
Austrumiem un Rietumiem – visu mūžu likusi justies kā autsaiderei, jo
viņa īsti nekad neesot jutusies piederīga Japānai un vienmēr bijusi
ārzemniece Amerikā.
“Cilvēki domā, ka es daru kaut ko šokējošu, un jautā, kālab tā rīkojos.
Man visšokējošākais šķiet fakts, ka kaut kur pasaulē joprojām karo, ka
cilvēki cīnās savā starpā. Lietas, ar kurām nodarbojos es, ir pavisam
vienkāršas. Es negribu ar kaut ko īpašu izcelties, būt unikāla. Mēs
visi atšķiramies cits no cita. Piemēram, nav divu cilvēku ar vienādu
mutes līniju. Problēma nav kā izcelties, bet gan kā dalīties pieredzē,
kā sarunāties citam ar citu,” uzsvēra māksliniece intervijā Tonijam
Eliotam.
1966. gadā, vienu dienu pirms jau minētās izstādes atklāšanas Londonā,
viņa pirmo reizi satika Džonu Lenonu. “Japāņu aristokrāte apprecēja
strādnieku izcelsmes puisi no Liverpūles,” stāsta viņa pati. 1969. gadā
visas pasaules prese publicēja šī pāra kāzu foto – melnmataina
japāniete šodien jau gandrīz leģendārā baltā platmalē ar lielām malām
un hipijiska izskata Džons Lenons baltā uzvalkā. Savu medusmēnesi viņi
pārvērta cīņā par mieru. Bed-In for Peace saucās šī izrāde. 1969. gada
25. martā, piecas dienas pēc savām laulībām, Džons un Joko sāka nedēļu
ilgu performanci Amsterdamā, Hiltona viesnīcas 902. numurā. Viņi bija
nolēmuši izmantot medusmēnesi kā līdzekli miera atbalstīšanā. Būtībā tā
bija preses konference septiņu dienu garumā, kas notika viesnīcas
istabā, kurā abas galvenās personas visu laiku pavadīja gultā, sludinot
mieru. Vēlāk šai periodā tapušie audio ieraksti bija dzirdami tik
slavenā “Kāzu albuma” platē. Kaut ko līdzīgu viņi bija plānojuši veikt
arī ASV, tomēr sakarā ar Džona Lenona nepatikšanām Londonā tas
neizdevās. Akcija pilnībā noslēdzās Monreālā hotelī “Karaliene
Elizabete” laikposmā no 26. maija līdz 2. jūnijam.
Sagaidot tā paša gada Ziemassvētkus, pāris uzsāka pasaules mākslas un,
pieņemu, savā ziņā arī politiskajā vēsturē visai nozīmīgu akciju – War
is Over. Vienpadsmit lielākajās pasaules pilsētās viņi uz reklāmas
stabiem izlīmēja plakātu WAR IS OVER! IF YOU WANT IT. Happy Christmas
from John & Joko. Šos vārdus varēja lasīt Londonā, Berlīnē,
Ņujorkā, Romā... Tādējādi Džons Lenons un Joko Ono protestēja pret karu
Vjetnamā.
Joko Ono ne vienreiz vien intervijās apgalvojusi: “Mēs visu darījām
kopā.” Žurnālistiem gan patīk atgādināt laiku, kad Joko Ono skraidījusi
pa demonstrācijām un vadījusi savu finanšu impēriju, kamēr Lenons
rūpējies par viņu dēlu Šonu – gatavojis pusdienas, vedis dēlu uz skolu.
Viņa pati saka, ka ir sieviete, kas izmainīja Rietumu pasaules
priekšstatu par Austrumu sievieti. Kamēr cilvēce nezinājusi viņu,
Austrumu sieviete tai asociējusies tikai un vienīgi ar Madame Butterfly
radīto tēlu.
1980. gadā tikai īsu mirkli pirms Džona Lenona nāves slavenā fotogrāfe
Annija Leibovica radīja attēlu, kas ir šodienas foto klasika. “Piecas
minūtes pirms nāves” – pilnībā apģērbta Joko Ono un kails Džons Lenons,
cieši piespiedies viņai klāt gultā. Tai pašā dienā Džonu Lenonu nošāva.
1980. gada 8. decembrī. Pasaulē raudāja daudzas meitenes. Gluži
nevilšus viņiem bija izdevusies ļoti skumja un traģiska performance.
Pēdējā abiem kopā. Šis attēls kļuva par kulta fotogrāfiju, kuras īpašo
statusu pašas Annijas Leibovicas dzīvē apstiprina 1992. gadā izdotā
grāmata Annie Leibovitz, 1970–1990. Tās vāku rotā skumjais
dubultportrets.
“Kad cilvēki jautā, ko domāju par sava vīra slepkavību, es viņiem
vienmēr stāstu, ka kopš tās dienas par to vairs neesmu domājusi. Bet
svarīgs ir fakts, ka atmiņas par to nakti manī būs visu mūžu. Tas bija
tik cietsirdīgi un tik neiespējami. Džons Lenons nebija to pelnījis.
Viņš nebija gatavs mirt.”
Dažus gadus pēc tam prese, rakstot par Joko Ono, apgalvoja, ka tagad
viņa vairāk nodarbojas ar biznesu nekā ar mākslu, vairāk komunikējas ar
juristiem nekā ar savas kādreizējās dzīves līdzgaitniekiem. Viņa pati
kādā no pēdējām intervijām saka: “Es esmu sieva jau vairāk nekā
trīsdesmit gadu.” Pēdējās divas desmitgades Joko Ono aktīvi lolojusi
Džona Lenona piemiņu, izdodot viņa mūzikas ierakstus, organizējot
izstādes un nemitīgi atgādinot par savu vīru medijiem intervijās,
televīzijas pārraidēs. Arī viņas darbošanās mākslā ir nerimtīga. To
apliecina garais pēdējo divu dekāžu izstāžu saraksts. Viņa vienmēr ir
palikusi uzticīga saviem mākslas paņēmieniem. “Es vienmēr esmu mīlējusi
pašu koncepta ideju un izmantojusi to visdažādākajos veidos. Es radīju
plati, kas saucas “Lidojums”, filmu, kuras nosaukums ir “Lidojums”, un
plakātu “Lidojums”.”
Retrospekcijas Yes! Yoko Ono kuratore un Japāņu biedrības galerijas
direktore Aleksandra Manro (Alexandra Munroe) atzīst, ka Joko Ono
akti-vitātēm bijusi būtiska loma Āzijas domāšanas transmisijā
starptautiskajā mākslas pasaulē. Izstāde īpašu uzmanību velta Joko Ono
ietekmīgumam fluxus kustībā, viņas ieguldījumam konceptuālās mākslas
attīstībā Ņujorkā, Londonā un Tokijā, sabiedriskajā mākslā (īpaši
izcelti kopā ar Džonu Lenonu radītie darbi). Ekspozīcijā redzami arī
darbi, kas tapuši sadarbībā ar Džordžu Mačunu, Nam Džun Paiku un Endiju
Vorholu. Izstādi papildina arī grāmata, kuru varot dēvēt par pirmo
apjomīgāko un pilnīgāko publikāciju, kas veltīta Joko Ono radošajai
darbībai. Ekspozīcija ceļos pa vairākām ASV pilsētām līdz pat 2002.
gadam. |
| Atgriezties | |
|