VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| JOKO ONO. SLAVENĀ ATRAITNE. Most Famous Unknown Artist (Džons Lenons) Daiga Rudzāte “Vienmēr esmu domājusi par sevi kā par autsaideri. Un tāda esmu joprojām, jo esmu sieviete, esmu aziāte un ļoti slavena vīra sieva. Zināt, tā ir ļoti augsta barjera, ko grūti pārvarēt,” saka māksliniece Joko Ono intervijā Guardian 2000. gada 6. oktobrī. Tonijs Eliots 1968. gadā sarunas ar Joko Ono pieteikumā rakstīja: “Viņa ir kompo-niste, māksliniece, dzejniece, performanču un akciju ģenerētāja un filozofe. Viņa uzņem arī filmas.” Viņu vaino arī visu laiku populārākās un slavenākās grupas “Bītli” izjaukšanas grēkā. Vēl žurnālisti apgalvo – jo vecāka viņa kļūstot, jo vairāk līdzinoties Džordžijai O'Kīfai. | |
| |
| 18. oktobrī Japāņu biedrības galerijā Ņujorkā tika atklāta Joko Ono
daiļrades retrospekcija, ko intelektuāļu galvaspilsētas skatītājiem būs
iespēja redzēt līdz pat 14. janvārim. Tādējādi viena no 20. gs. ikonām,
slavenā bītla Džona Lenona atraitne Joko Ono, atzīmēja savas radošās
darbības četrdesmito gadadienu. Izstādē apskatāmi aptuveni 150 darbi,
kas tapuši laikposmā no 1960. gada līdz mūsdienām (lielāka uzmanība gan
veltīta tieši mākslinieces agrīnajam periodam) – objekti un
instalācijas, filmas un videodarbi, mūzika un performanču ieraksti.
Nosaukumu Yes! Yoko Ono retrospekcija ieguvusi, atminoties Joko Ono
daiļradē tik nozīmīgo izstādi 1966. gadā Londonā, galerijā Indica, kurā
bija apskatāms darbs Ceiling Painting. Tas esot bijis viens no Džona
Lenona mīļākajiem mākslas objektiem. Mākslas jomā Joko Ono sāka darboties piecdesmito gadu beigās. Viņas pirmā personālizstāde “Gleznojumi un zīmējumi” notika 1961. gadā galerijā AG Ņujorkā, Madisona avēnijā. Slavenās atraitnes vārds nesaraujami saistīts ar sešdesmito gadu visradikālāko eksperimentālo kustību mākslā, kurai lietuviešu izcelsmes arhitekts un grafiskā dizaina mākslinieks, viens no tās aktīvākajiem dalībniekiem Džordžs Mačuns (George Maciunas) deva nosaukumu fluxus. Bet, iespējams, tā būtību visprecīzāk iztei-cis Diks Higinss (Dick Higgins): “Fluxus nav: – mirklis vēsturē vai – mākslas kustība. Fluxus ir: – veids, kā uztvert pasauli, – tradīcijas un – veids, kā dzīvot un mirt.” Parasti fluxus mākslinieki piedalījās hepeningos un akcijās. Viņi mēģināja runāt par lietām, atbrīvojot tās no ikdienišķā konteksta. Viņi izmantoja vārdus, tēlus, modi, skaņas, jau it kā aprobētus dzīves noteikumus un uzvedības normas un pasniedza tās jaunā veidā, citā kontekstā. Eksperimentēja ar dzeju, mūziku un vizuālo mākslu, darbības spektrs bija ļoti plašs – sākot ar izstādēm un beidzot ar koncertiem. 1997. gada pavasarī žurnālā The Drama Review Ketija O'Dela (Kathy O'Dell) rakstīja, ka nav šaubu par to, ka fluxus bija visaptveroša kustība. Neviens cits strāvojums Rietumu mākslas vēsturē neesot piesaistījis tik daudz sieviešu un citas ādas krāsas mākslinieku. To apliecināja arī fluxus retrospekcija In the Spirit of Fluxus, kas no 1993. gada līdz pat 1996. gadam ceļoja pa ASV un Eiropas izstāžu zālēm. Fluxus kustības mājas lapā internetā var lasīt, ka līdzās daudzajiem mākslinieku vārdiem mirdz arī tādas zvaigznes kā Nam Džun Paiks, Jozefs Boiss, Džons Keidžs un, protams, arī Joko Ono. Būtisks ir papil-dinājums iekavās – “viņa vēlāk iesaistīja Džonu Lenonu”. Šogad apritēja divdesmit gadi, kopš Džonu Lenonu nesastapsit šai realitātē. 9. oktobrī Joko Ono savu sešdesmito dzimšanas dienu atzīmēja, atklājot Džona Lenona muzeju Tokijā. Radošā perioda aktīvāko posmu dzīvojusi kopā ar mākslinieku paaudzi, kas aktīvi atbalstīja ideju par to, ka māksla ir dzīve, Joko Ono sava mūža lielāko daļu izcili ir spēlējusi sievas un atraitnes lomu. Rietumu prese atļaujas teikt, ka tā patiesībā ir viņas izcilākā performance. Joko Ono dzimtas kokā var izlasīt daudzus japāņu aristokrātu un baņķieru vārdus. Jau kopš agras bērnības viņa apguvusi klavierspēli un vokālo mākslu, skolā mācījusies kopā ar Japānas pašreizējo imperatoru Akihoto un rakstnieku Jukio Misimu, studējusi filozofiju Gakushuin universitātē Tokijā (tur viņa bija pirmā sieviešu kārtas filozofijas studente). Viņu esot valdzinājusi pēckara Japānas intelektuāļu avangardiskā vide. Tomēr klasiskā filozofija sagādājusi vilšanos, tālab Joko Ono nolēmusi pievienoties ģimenei Ņujorkā, kur viņas tēvs vadīja Tokijas bankas filiāli Amerikā. Tur viņa atsāka studēt filozofiju Sāras Lorensas (Sarah Lawrence) koledžā. Atrašanās starp divām pasaulēm – starp Austrumiem un Rietumiem – visu mūžu likusi justies kā autsaiderei, jo viņa īsti nekad neesot jutusies piederīga Japānai un vienmēr bijusi ārzemniece Amerikā. “Cilvēki domā, ka es daru kaut ko šokējošu, un jautā, kālab tā rīkojos. Man visšokējošākais šķiet fakts, ka kaut kur pasaulē joprojām karo, ka cilvēki cīnās savā starpā. Lietas, ar kurām nodarbojos es, ir pavisam vienkāršas. Es negribu ar kaut ko īpašu izcelties, būt unikāla. Mēs visi atšķiramies cits no cita. Piemēram, nav divu cilvēku ar vienādu mutes līniju. Problēma nav kā izcelties, bet gan kā dalīties pieredzē, kā sarunāties citam ar citu,” uzsvēra māksliniece intervijā Tonijam Eliotam. 1966. gadā, vienu dienu pirms jau minētās izstādes atklāšanas Londonā, viņa pirmo reizi satika Džonu Lenonu. “Japāņu aristokrāte apprecēja strādnieku izcelsmes puisi no Liverpūles,” stāsta viņa pati. 1969. gadā visas pasaules prese publicēja šī pāra kāzu foto – melnmataina japāniete šodien jau gandrīz leģendārā baltā platmalē ar lielām malām un hipijiska izskata Džons Lenons baltā uzvalkā. Savu medusmēnesi viņi pārvērta cīņā par mieru. Bed-In for Peace saucās šī izrāde. 1969. gada 25. martā, piecas dienas pēc savām laulībām, Džons un Joko sāka nedēļu ilgu performanci Amsterdamā, Hiltona viesnīcas 902. numurā. Viņi bija nolēmuši izmantot medusmēnesi kā līdzekli miera atbalstīšanā. Būtībā tā bija preses konference septiņu dienu garumā, kas notika viesnīcas istabā, kurā abas galvenās personas visu laiku pavadīja gultā, sludinot mieru. Vēlāk šai periodā tapušie audio ieraksti bija dzirdami tik slavenā “Kāzu albuma” platē. Kaut ko līdzīgu viņi bija plānojuši veikt arī ASV, tomēr sakarā ar Džona Lenona nepatikšanām Londonā tas neizdevās. Akcija pilnībā noslēdzās Monreālā hotelī “Karaliene Elizabete” laikposmā no 26. maija līdz 2. jūnijam. Sagaidot tā paša gada Ziemassvētkus, pāris uzsāka pasaules mākslas un, pieņemu, savā ziņā arī politiskajā vēsturē visai nozīmīgu akciju – War is Over. Vienpadsmit lielākajās pasaules pilsētās viņi uz reklāmas stabiem izlīmēja plakātu WAR IS OVER! IF YOU WANT IT. Happy Christmas from John & Joko. Šos vārdus varēja lasīt Londonā, Berlīnē, Ņujorkā, Romā... Tādējādi Džons Lenons un Joko Ono protestēja pret karu Vjetnamā. Joko Ono ne vienreiz vien intervijās apgalvojusi: “Mēs visu darījām kopā.” Žurnālistiem gan patīk atgādināt laiku, kad Joko Ono skraidījusi pa demonstrācijām un vadījusi savu finanšu impēriju, kamēr Lenons rūpējies par viņu dēlu Šonu – gatavojis pusdienas, vedis dēlu uz skolu. Viņa pati saka, ka ir sieviete, kas izmainīja Rietumu pasaules priekšstatu par Austrumu sievieti. Kamēr cilvēce nezinājusi viņu, Austrumu sieviete tai asociējusies tikai un vienīgi ar Madame Butterfly radīto tēlu. 1980. gadā tikai īsu mirkli pirms Džona Lenona nāves slavenā fotogrāfe Annija Leibovica radīja attēlu, kas ir šodienas foto klasika. “Piecas minūtes pirms nāves” – pilnībā apģērbta Joko Ono un kails Džons Lenons, cieši piespiedies viņai klāt gultā. Tai pašā dienā Džonu Lenonu nošāva. 1980. gada 8. decembrī. Pasaulē raudāja daudzas meitenes. Gluži nevilšus viņiem bija izdevusies ļoti skumja un traģiska performance. Pēdējā abiem kopā. Šis attēls kļuva par kulta fotogrāfiju, kuras īpašo statusu pašas Annijas Leibovicas dzīvē apstiprina 1992. gadā izdotā grāmata Annie Leibovitz, 1970–1990. Tās vāku rotā skumjais dubultportrets. “Kad cilvēki jautā, ko domāju par sava vīra slepkavību, es viņiem vienmēr stāstu, ka kopš tās dienas par to vairs neesmu domājusi. Bet svarīgs ir fakts, ka atmiņas par to nakti manī būs visu mūžu. Tas bija tik cietsirdīgi un tik neiespējami. Džons Lenons nebija to pelnījis. Viņš nebija gatavs mirt.” Dažus gadus pēc tam prese, rakstot par Joko Ono, apgalvoja, ka tagad viņa vairāk nodarbojas ar biznesu nekā ar mākslu, vairāk komunikējas ar juristiem nekā ar savas kādreizējās dzīves līdzgaitniekiem. Viņa pati kādā no pēdējām intervijām saka: “Es esmu sieva jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.” Pēdējās divas desmitgades Joko Ono aktīvi lolojusi Džona Lenona piemiņu, izdodot viņa mūzikas ierakstus, organizējot izstādes un nemitīgi atgādinot par savu vīru medijiem intervijās, televīzijas pārraidēs. Arī viņas darbošanās mākslā ir nerimtīga. To apliecina garais pēdējo divu dekāžu izstāžu saraksts. Viņa vienmēr ir palikusi uzticīga saviem mākslas paņēmieniem. “Es vienmēr esmu mīlējusi pašu koncepta ideju un izmantojusi to visdažādākajos veidos. Es radīju plati, kas saucas “Lidojums”, filmu, kuras nosaukums ir “Lidojums”, un plakātu “Lidojums”.” Retrospekcijas Yes! Yoko Ono kuratore un Japāņu biedrības galerijas direktore Aleksandra Manro (Alexandra Munroe) atzīst, ka Joko Ono akti-vitātēm bijusi būtiska loma Āzijas domāšanas transmisijā starptautiskajā mākslas pasaulē. Izstāde īpašu uzmanību velta Joko Ono ietekmīgumam fluxus kustībā, viņas ieguldījumam konceptuālās mākslas attīstībā Ņujorkā, Londonā un Tokijā, sabiedriskajā mākslā (īpaši izcelti kopā ar Džonu Lenonu radītie darbi). Ekspozīcijā redzami arī darbi, kas tapuši sadarbībā ar Džordžu Mačunu, Nam Džun Paiku un Endiju Vorholu. Izstādi papildina arī grāmata, kuru varot dēvēt par pirmo apjomīgāko un pilnīgāko publikāciju, kas veltīta Joko Ono radošajai darbībai. Ekspozīcija ceļos pa vairākām ASV pilsētām līdz pat 2002. gadam. | |
| Atgriezties | |
