Muzeja pretrunas un pārvērtības Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore, īpaši “Studijai” |
| Vārdu savienojums – laikmetīgās mākslas vai mūsdienu mākslas muzejs –
izklausās samērā pretrunīgs, jo muzejs taču ir pagātnes liecību
apkopojums, krātuve. Kā gan tas var atspoguļot un fiksēt aktuālās
mākslas norises? Un kas tad vispār ir šodienas muzejs?
“Muzejs ir mākslas mājas,” apgalvo plaši pazīstamais izstāžu kurators
Haralds Scēmans. “Māksla ir trausla alternatīva patērējošai un
reproducējošai tendencei mūsdienu sabiedrībā. Tāpēc tai jābūt
aizsargātai, un muzejs ir tam piemērota vieta.”1
Vārdam “muzejisks” bieži vien piemīt negatīva pieskaņa, kas parādās,
raksturojot lietas, kurām nav vitālas saiknes ar mūsdienu aktualitātēm
un kuras nolemtas lēnai aizmirstībai. Tās tiek saglabātas, vairāk
respektējot to vēsturisko vērtību, nevis pašreizējo nozīmību. Muzeju un
mauzoleju saista ne tikai šo vārdu fonētiskā līdzība. Muzeji ir mākslas
darbu ģimenes kapenes. Tā Teodors Adorno.2
Bet nevar nepamanīt, ka ar muzeju laikā no tā pirmsākumiem ir notikušas
būtiskas pārmaiņas, kas ir mainījušas muzeja diskursu. Visa pamatā ir
dīvainā vēlme kolekcionēt, kas, kā savās piezīmēs norāda Valters
Benjamins, dabiski piemīt tādiem dzīvniekiem kā skudrām un putniem,
bērniem un veciem cilvēkiem.3 Aleksandrijā museion kalpoja kā mūzu
māja, kurā labprāt pulcējās tālaika zinātnieki. Nākamajos gadsimtos
mākslas darbu uzkrājumi veidojās augstmaņu rezidencēs un baznīcās.
Renesanses laika cilvēku atklājumi un pasaules paplašināšanās rada
atspoguļojumu kunstkamerās. Stabilizējoties valstu robežām un pieaugot
nāciju pašapziņai, muzejs kļūst par nācijas identitātes lozungu.
Straujām pārmaiņām pakļauts 20. gadsimta muzejs. Mainās gan tā ārējais
tēls, gan komunikācijas forma un reprezentācijas veids.
Radikālas pārmaiņas muzeja teritorijā ienes modernisma radītais “baltā
kuba” koncepts. Kā norāda mākslas kritiķis Braiens O'Dohertijs: “Nāk
prātā balta, ideāla telpa, kas vairāk nekā jebkura glezna var būt 20.
gadsimta mākslas arhetipisks tēls.”4 Muzejs kļūst par ideālo patvērumu,
absolūto telpu, kurā netraucēti var uzturēties māksla. Modernajā muzejā
baltais kubs un abstraktā māksla veido īpašu simbiozi, izvairoties no
jebkuras norādes uz ārpasauli un tuvojoties tīrai formai, tādējādi
kāpinot mākslas dekontekstualizāciju.
Vienu no radikālākiem mēģinājumiem paplašināt mākslas areālu ārpus
muzeja elitārisma veicis franču rakstnieks Andrē Malro. 20. gadsimta
50. gados, pārkāpjot muzeja kanonus, viņš veido savu Le Musēe
imaginaire, kā tulkotais variants tiek lietots nosaukums “muzejs bez
sienām”. Viņš izstrādāja fotogrāfiju sērijas, kurās dokumentēti mākslas
darbi. Arī šāda veida mākslas darbu fiksēšana tos dekontekstualizē,
neļaujot uztvert darbu sākotnējo nozīmi, neradot priekšstatu par to
materiālajām kvalitātēm – izmēru, tekstūru u.c. Marlo apgalvo, ka šādi
muzejs kļūst par visas “cilvēces kopējo mantojumu”5, kas mākslu padara
pieejamu neierobežoti plašam interesentu lokam. Viņš arī apliecina, ka
nevar domāt par muzeju tikai saistībā ar vietu vai ēku.
Atsaucoties uz Malro ideju, Rozalinda Krausa iezīmē postmoderna muzeja
modeli. Analizējot muzeja ēkas arhitektonisko aspektu, kā piemēru
Krausa izmanto Frenka Loida Raita projektēto Gugenheima muzeju Ņujorkā
un Frankfurtes Modernās mākslas muzeju, kura iekštelpu plānojums
lieliski iekļaujas definīcijā – muzejs bez sienām. Negaidītie sienu
pārrāvumi, nemanāmā pāreja no vienas telpas citā, stikla plaknes šajā
muzejā rada iespējas vairāk vizuālai, nevis fiziskai cirkulācijai,
skatiens tiek virzīts cauri vairākām telpām, garām citiem eksponātiem,
veidojot jaunas attiecības, jaunu formālo kārtību.6
Atgriežoties pie muzeja konceptuālā tēla, kā unikālu piemēru var minēt
Marsela Brodtera (Marcel Broodthaer) muzeja fikciju. 1968. gadā,
reaģejot uz politiskajām aktivitātēm, viņš nodibina savu Modernās
mākslas muzeju, kurā ietilpst t.s. Ērgļu departaments (Departament des
Eagles)7. Brodters kā muzeja direktors veic saraksti ar kultūras
ministriju, izdod muzeja avīzi un rīko savās mājās Briselē improvizētu
muzeja atklāšanu, kur īpaši lūgti viesi saka at-klāšanas runas un
apsveikumus. Tiek atklāta 19. gadsimta sekcija, kurā kā muzeja
ekspozīcija kalpo no kādas kravu pārvadājumu firmas uz laiku paņemtas
kastes ar brīdinošām zīmēm “uzmanīgi”, “trausls” utt., kā arī
trīsdesmit pastkartes, kurās redzami tādu franču 19. gadsimta
glezniecības meistaru kā Davids, Kurbē, Engrs u.c. darbi. Uz logiem
tika uzlīmēti uzraksti “muzejs”. Imitējot izstāžu at-klāšanu rituālās
darbības Brodters gan pievēršas institucionālai kritikai, gan rosina
domāt par muzeja lomu sociālajā un mākslas kontekstā.
1977. gadā jaunu multidisciplināru muzeja modeli iedibina Pompidū
centrs. Muzeja kā monumenta vietā Pontuss Hultens piedāvā “atvērto
muzeju”, ko viņš raksturo nevis kā antimuzeju, bet vietu, kur veidojas
dabisks kontakts starp publiku un mākslinieku. Hultens norāda, ka tāds
muzejs nav vienkārši māja, kur uzglabāt mākslas darbus, kas pilnīgi
zaudējuši savu individuālo, sociālo, reliģisko vai publisko funkciju,
tā ir vieta, kur mākslinieki satiek savu publiku un kur publika pati
kļūst par radītāju.8
Bet kas gan pašreiz notiek ar muzeju? Vai var piekrist Duglasa Krimpa
apgalvojumam, ka postmodernisms ir iznīcinājis muzeja diskursīvo
sistēmu? Bet kāpēc tieši tagad, tā dēvētajā postmodernisma ērā, mēs
piedzīvojam lielāko muzeju celtniecības bumu kopš 19. gadsimta? Tātad
pastāv māksla, kas gan fiziski, gan diskursīvi jūtas labi šajā jaunajā
muzeju telpā. Bet ko gan iesākt ar mākslu, kas izgājusi ārpus
konvencionālās izstāžu telpas un darbojas publiskā telpā ne vien kā
palielināti muzeja darbu modeļi, bet kontekstuāli iekļaujoties
sociālajā sfērā? Institucionālā klasifikācija mākslas identifikācijas
metožu hierarhijā ir zaudējusi savu nozīmi. Vai muzejs var izveidot
komentāru par šo laiku, ja aktuālākās mākslas aktivitātes arvien biežāk
notiek ārpus muzeja? Daudzu mākslas darbu temporālais un kontekstuālais
raksturs ļauj fiksēt notiekošos procesus tikai to dokumentācijas veidā.
Mūsdienu muzejs gan sen vairs nav dārgumu krātuve vai mantu noliktava,
drīzāk tam vajadzētu līdzināties enciklopēdijai, kas piedāvā izsmeļošu
informāciju un veido priekš-statu par laikmeta tēlu. Bet ir jau arī
pamats apgalvot, ka marginālie un provokatīvie mākslinieku projekti,
kas kā Trojas zirgs it kā nemanāmi tiek integrēti sabiedrībā un mēģina
deformēt patērētāju kultūras vērtību stabilitāti, ar laiku pavēršas
paši pret sevi, iekļaujoties mainstream un institucionalizējoties. Un
vēsture taču sākas jau šodien.
Palūkojoties uz muzeju citā aspektā, var apgalvot, ka kāpinājusies
muzeja kā monumenta simboliskā nozīme. Muzejs kā savdabīga mutācija
iekļaujas pilsētas valodā un dažreiz kļūst pat par tādu kā pilsētas
logo. Kā piemēru var minēt Frenka Gerija projektēto Gugenheima muzeju
Bilbao, kas pilnīgi izmaina pirms tam gandrīz nevienam nezināmās
pilsētiņas tēlu. Arī viens no Helsinku pilsētas faktūras būtiskiem
elementiem ir Kiasma.
Muzeji veido īpašu komunikatīvu telpu. Izstādes kļūst par muzeju
valodu, par vienu no būtiskākajiem laikmetīgās mākslas medijiem.
Plašākā nozīmē vizuālā uztvere joprojām ir aktuāls pētījumu objekts.
Zināšanu idealizācija caur redzējumu, kas ir Rietumu kultūrā dominējošs
pieņēmums un kas fundamentalizēts “redzēt/ticēt” konstrukcijā,
postmodernisma kontekstā tiek pārvērtēta, veidojot jaunu konstrukciju
“redzēt /domāt”. Saistībā ar pārējo mākslas pasauli muzejam jādarbojas
kā informācijas sistēmai un saistībā ar sabiedrību kā
multidisciplinārai universitātei.
Vai Latvijai ir vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs? Uzdrošinos
apgalvot, ka ir, pat ja to aplūko tikai tūrisma industrijas un servisa
sfēras kategorijā. Šāds muzejs var kļūt par vienu no pilsētas
attīstības stūrakmeņiem, kas kopā ar Nacionālo bibliotēku veidotu jauno
kultūras telpu. Veiksmīga arhitektūras, mākslas un pilsētvides simbioze
radītu muzeju – zīmi, kuras pazīstamība vairotu arī Rīgas popularitāti.
Muzeja nepieciešamību kultūrvēstures diskursā savukārt diktē pašreizējā
situācija. Ne Latvijas iedzīvotājiem, ne tās viesiem nav iespējams
iepazīties ar pēdējās dekādēs tapušajiem latviešu mākslinieku darbiem,
kas būtiski ietekmējuši Latvijas mākslas attīstības gaitu. Līdz šim nav
tikusi apkopota nozīmīga Latvijas mākslas daļa, ko raksturo
netradicionāli mediji un konceptuāla domāšana. Lielākā daļa darbu var
tikt saglabāta tikai muzejā, daļa no tiem jau ir iznīcināta vai prasa
nopietnu restaurāciju. Ne mazāk uztraucošs ir izstāžu telpu trūkums,
kuras būtu iespējams izmantot regulārām laikmetīgās mākslas skatēm un
aktivitātēm. Tieši tādēļ Latvijas iedzīvotājiem vairākkārt gājusi garām
iespēja iepazīties ar starptautiskām mākslas izstādēm, kas parasti
aizceļojušas uz Lietuvas vai Igaunijas galvaspilsētām.
Izveidojot Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, tā dibinātāji –
Kultūras mi-nistrija, Rīgas Dome un Sorosa fonds–Latvija – kā vienu no
centra darbības galvenajiem uzdevumiem definēja laikmetīgās mākslas
muzeja koncepcijas izstrādi. Pašreiz mākslas centrs nodarbojas ar
veiksmīgāko esošo mākslas muzeju salīdzinošo izpēti un lokālās
situācijas analīzi, un rezultātā plānots iezīmēt optimālāko Latvijas
laikmetīgā mākslas muzeja modeli.
Muzejs iecerēts kā multifunkcionāls laikmetīgās kultūras centrs, kurā
gluži kā muzeja pirmtēlā – grieķu museion – vienuviet mājos dažādas
mūzas. Tas nebūs tikai mākslas darbu krātuve vai mākslu templis, drīzāk
atvērts forums radošām aktivitātēm. Laikmetīgās mākslas procesi jau
labu laiku signalizē par dažādu radošo disciplīnu saplūšanu, vizuālās
mākslas darbojas tandēmā ar procesuālajām mākslas formām. Arī muzejā
blakus mākslas darbu kolekcijām un izstāžu aktivitātēm nozīmīgu vietu
ieņems eksperimentāli un novatoriski skatuves un kino mākslas
meklējumi, kā arī jauno mediju aktivitātes.
Muzeja “muzejisko” daļu – tā kolekcijas kodolu – veidos pēdējās dekādēs
radītie latviešu mākslinieku darbi. Tikpat nozīmīga būs muzeja
starptautiskās kolekcijas daļa, kas atspoguļos mākslas procesu
attīstību plašākā perspektīvā un ļaus aplūkot Latvijas mākslas norises
starptautiskā kontekstā. Izstādes tiks veidotas kā konceptuāli
pamatoti, programmatiski notikumi, kur tiks eksponēti gan kolekcijā
apkopoti darbi, gan īpaši izstādēm gatavoti vai izvēlēti darbi. Daļu no
apjomīgajām izstādēm producēs pats muzejs, daļa tiks atlasīta no
starptautiskā piedāvājuma. Mazās izstāžu zāles tiktu atvēlētas radošiem
eksperimentiem un mākslinieku personālizstādēm.
Multifunkcionālas zāles nodrošinātu iespēju producentu grupai, kas
darbotos muzejā, organizēt novatoriskas un aktuālas skatuves mākslas
akti-vitātes, filmu skates, koncertus u.c. Zāles tiktu izmantotas arī
konferenču un izglītojošu semināru organizēšanai. Jauno mediju
laboratorija nodrošinātu muzeja apmeklētājus ar jauno mediju piedāvāto
iespēju izmantošanu, kā arī organizētu un vadītu dažādus ar jauno
mediju kultūru saistītus pasākumus. Darbnīcas sniegtu iespēju muzejā
radoši darboties uzaicinātajiem māksli-niekiem un projektu
dalībniekiem. Tajās norisinātos arī izglītojoši pasākumi muzeja
apmeklētājiem, kas tiktu aicināti iesaistīties un radoši līdzdarboties
muzeja aktuālajos projektos. Liela uzmanība tiktu veltīta muzeja
apmeklētājiem. Darbotos izglītojošas, informatīvas un sociālas
programmas, kurās dažāda vecuma un interešu grupas varētu iepazīties ar
aktuālajiem mākslas procesiem.
Šādā muzejā visas dienas garumā būtu iespējams pavadīt laiku, skatoties
izstādes vai izrādes, bibliotēkā lasot grāmatas, piedaloties semināros
un darbnīcu aktivitātēs vai vakarā izklaidējoties mūzikas pasākumos
muzeja kafejnīcā. Demokrātiskā un viesmīlīgā vide ļautu apmeklētājiem
justies komfortabli, un muzejs kā atvērta struktūra būtu pozitīvu
pārmaiņu katalizators mūsu dzīves telpā.
1 Meyer Debora J. The Museum and the “ahistorical” exhibitions //
Thinking About Exhibitions. Ed. by R. Greenberg, B. W. Ferguson, S.
Nairne.– London, 1996. – P.7.
2 Citēts pēc: Crimp D. On the Museum's Ruins // On the Museum's Ruins.– Cambridge, (Mass.), 1997. – P. 45.
3 Turpat. – 201. lpp.
4 O'Doherty B. Inside the white cube: notes on the gallery space. Part I //Artforum – 1973. – No 7. – P.24.
5 Citēts pēc: Baker E. Introduction // Contemporary Cultures of Display. – London, 1999. – P. 10.
6 Kraus R. E. Postmodernism's museum without walls // Thinking About Exhibitions. – P. 340–348.
7 Te tika izveidota ekspozīcija ar ērgļu atveidiem no dažādiem pasaules muzejiem.
8 Citēts pēc: Serota N. Experience or Interpretation: The Dilemma of Museums of Modern Art. – London, 2000.– P. 14. |
| Atgriezties | |
|