VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Riska gardēdis un Nacionālās operas pozitīvais tēlsa Ar Andreju Žagaru sarunājās Laima Slava Andrejs Žagars, kādreiz pazīstams teātra un kino aktieris, virknes iecienītu Rīgas restorānu īpašnieks, nu jau piecus gadus ir Latvijas Nacionālās operas direktors. Un nenoliedzami - tieši šai laikā Rīgas opera jeb “mūsu Baltais nams”, kā to vēl 20. gs. pirmajā trešdaļā, tās pirmajā “zelta laikmetā” (ja nepieminam tos pāris gadus 19. gs. vidū, kad Rīgas mūzikas dzīvē valdīja jaunais Rihards Vāgners), nodēvēja Latvijas operteātra patrioti, ir atkal ieņēmis savu vietu Latvijas kultūras kopainā. Plašas publikas acīs tā ir prestiža, profesionāli stabila un reizē arī dzīva radoša gara pārsteigumiem garantēta vide, kas sola notikumus, kuros noteikti ir vērts būt klāt. Savulaik pie pults kā savu diriģentu rīdziniekiem bija tas gods redzēt leģendāros Bruno Valteru un Leo Blehu, uzvedumu māksliniecisko līmeni uzšvirkstināja Emīls Kupers, scenogrāfiju radīja izdomas pilni, talantīgi gleznotāji, dziedāja Eiropas opernamos labprāt gaidīti solisti, bet viesojās tālaika spožās zvaigznes, F. Šaļapinu, L. Sobinovu un M. Andersoni ieskaitot. Arī pēckara Rīgā opera mirdzēja ar diriģentu, dziedātāju un baleta meistaru talantu un iestudējumu drosmi. 80.–90. gadu sākuma krīze un nama restaurācijas darbi operu atbīdīja tālākā plānā. Direktoru atjaunotajai ēkai un tās Rīgas dzīvē allaž nozīmīgajai lomai atrast nebija viegli. Toties tagad runājam par gluži jaunu pakāpi Latvijas Nacionālās operas pastāvēšanā. Tā ne tikai centrē ap sevi prestižākos notikumus Rīgā, bet, radošas enerģijas un ambīciju uzspriegota, tiecas ieiet lielajā operas mūsdienu pasaules telpā. Saruna ar Andreju Žagaru notiek jūnija beigās, kad tikko beidzies kārtējais Operas festivāls, kurā no visas pasaules sabraukušai operas interesentu publikai tradicionāli tiek rādīti sezonas jauniestudējumi un joprojām aktuālās vērtības, bet intensīvi darbi norit Operas piebūvē, kur rudenī durvis vērs Jaunā zāle ar laikmetīgi aprīkotu skatuvi. Nav brīnums, ka uz manu tiešo jautājumu, ar ko, pēc viņa domām, tāda Rīgas Opera, Latvijas Nacionālā opera, viņa vadībā varētu pārsteigt pasauli, seko atbilde ar atkāpi vēsturē. | |
| |
| Šīgada 6. augustā būs pagājuši tieši pieci gadi, kopš mūsu komanda ir
Operā. Vispirms man un cilvēkiem, kurus es biju uzaicinājis gan
mākslinieciski, gan administratīvi vadīt šo operteātri, bija jāpierāda,
ka esam spējīgi, esam tiesīgi to darīt. Biežās direktoru maiņas pirms
tam bija diezgan bīstams drauds. Mans mērķis bija veikt reformas, kuras
varētu nest pozitīvas pārvērtības. Reformas vienmēr ir sāpīgas, tajās cieš konkrēti cilvēki. Pagāja laiks, kamēr rētas sadzija un mākslinieciskas veiksmes pierādīja, ka reformas ir bijušas vajadzīgas. Kad mēs sākām, apmeklētība bija 60%, uz operu un baletiem nāca žanra pazinēji ar muzikālu izglītību un viņiem tuvu stāvošie. Svarīgi bija iesaistīt arī citus sabiedrības slāņus, paplašināt skatītāju vecuma amplitūdu. Mums bija jārada mākslas produkts, kas spētu ieinteresēt gan gados jaunus cilvēkus, gan procesiem mākslas pasaulē sekojošus zinātājus, kas grib arī Latvijā tādus redzēt uz šīs skatuves. Divi gadi pagāja, lai parādītu, ka opera un balets ir Latvijas kultūrai svarīgi, un iekarotu jaunu publiku, pierādot, ka mēs esam laikmetīgi un varam radīt interesantas izrādes. Vienlaikus svarīgi bija nodrošināt mūsu kompānijai starptautisku reputāciju. Mūs it kā ierindoja Austrumeiropas blokā, kaut paši mēs uzskatām, ka ģeogrāfiski neesam austrumos. Taču esam to teātru lokā, kas pēc komunisma režīma sabrukšanas 20. gs. 90. gadu sākumā ienāca muzikālajā pasaulē, mūzikas telpā. Visa festivālu un viesizrāžu politika bija jāveido tā, lai mūs ierindotu pie veiksmīgiem teātriem ar labām mūzikas tradīcijām. Lai mūsu teātrim būtu labs tēls – gan baletam, gan operai. Svarīgi bija arī nepiekrist jebkuriem viesizrāžu noteikumiem. Mūsu viesizrādes veda uz Skandināviju un Somiju un tad – līdz Taivānai, Makao, Pekinai. Par to jūtos gandarīts, jo turp tā vienkārši neaicina. Taivānā esam bijuši jau divreiz. Pēdējās divas sezonas jau ir bijušas mākslinieciska riska sezonas. Un tagad es varu atbildēt uz tavu jautājumu. Es gribu teātri vest līdzi tām tendencēm, kas pašlaik ir aktuālas operā pasaulē. Proti, lai izrāde visā kopumā būtu labs mākslas fakts, ne tikai labas balsis, dažas zvaigznes, bet režija un scenogrāfija – otršķirīgas. Mums ir ļoti svarīgi, lai izrāde kā muzikāli, tā režijas ziņā ir profesionāla, spilgta, nozīmīga. Man nekad nav bijis mērķis veidot zvaigžņu teātri. Es principā tādu operā neatzīstu. Viena vai vairākas zvaigznes – pie diriģenta pults vai galvenajās lomās –, bet viss, kas apkārt notiek, ir strīdīgi un viduvēji, mākslinieciski neinteresanti. Man svarīgs liekas ansamblis. Solistu atbilstība lomai. Diriģenta atbilstība konkrētajam mūzikas stilam. Protams, iet laikmetīguma virzienā ir liels risks. Operā vienmēr drošāk būs uztaisīt izrādi, kas patiks tradicionālu, klasisku vērtību piekritējiem un nekaitinās arī laikmetīgi domājošus cilvēku. Tas nebūs pārsteigums, bet, jā, tas būs 0K. Jauno gadu tūkstoti uzsākot, mēs gribējām būt drosmīgi. “Karmenu”, mūsu pēdējo jauniestudējumu, sadarbībā ar Stokholmas Folksoperan veidojām kā pārbaudītu izrādi, kuru izvēloties nopietni izsvērām, ko sev labu no tās aizgūsim. Operteātru praksē dabiski ir veidot kopražojumus vai iestudēt kādu veiksmīgu izrādi no cita teātra. Tai blakus mēs gribējām likt tikpat drosmīgas, bet mūsu pašu vērtības. Latvijai ir scenogrāfs Ilmārs Blumbergs. Domāju, ka tas ir ārkārtīgi liels notikums Latvijas skatuvei, ka Ilmārs pēc 10 gadu pārtraukuma atgriezās teātrī – un tieši Operā – pirms trīs gadiem ar “Aīdu”. Šogad viņš veidoja “Burvju flautu”. Protams, direktora atbildība vienmēr ir, kādā radošā kombinācijā uzaicināt režisoru un scenogrāfu, kas veidojas no šīm divām pasaulēm, diviem domāšanas veidiem. Rietumu režisori parasti jau ir sastrādājušies ar kādu scenogrāfu. Ilmāra gadījumā tieši viņš, viņa māksla bija galvenā vērtība, un mēs viņam piemeklējām režisoru. Sarunas sākām ar Ļubimovu, Tagankas teātra vadītāju, pasaules mēroga teātra leģendu, kas arī ir veidojis operizrādes. Bet, izvērtējot ļoti nopietni, sapratām, ka laiks ir nežēlīgs. Tas rokraksts, kādā Ļubimovs pašlaik strādā (viņam ir 80 gadi), īsti nesaderējās ar Ilmāra pasauli. Ilmārs tomēr mīl skatīties nākotnē. Viesturs Kairišs ir vēl ļoti jauns režisors, kas sevi labi bija parādījis “Jevgeņijā Oņeginā”. Tomēr man liekas, ka daudz no tā, kas bija Ilmāra pasakainajās skicēs, nav realizējies. Pat ne budžeta ierobežojumu, bet konceptuālu apsvērumu dēļ. Viņš ir izveidojis kādas piecas “Burvju flautas”, sākot ar pirmo pērļaino–rozā–balti–perlamutra–zaļganvioleto variantu sarunām ar Ļubimovu. “Seviļas bārddzinis” Operai vairāk bija vajadzīgs muzikāli – jau sen repertuārā nav nevienas Rosīni operas, bet mēs to gribējām pasniegt jaunā, svaigā, konceptuālā veidā un tādēļ uzaicinājām šveiciešu režisoru Dīteru Kegi. Mūsu mērķiem atbilda viņa radošais rokraksts. Manuprāt, ļoti liels kultūrfakts šajā sezonā ir “Putnu opera”, jo tā ir opera bērniem, nevis bērnu opera. Tā nav tikai pienākuma pildīšana pret jauno skatītāju, bet arī stratēģisks solis, domājot par nākotnes skatītāju: mēs ļaujam operu iemīlēt bērniem. Lai viņiem tā nepaliktu sveša, lai nebūtu no tās bail. Ievas Jurjānes scenogrāfija un Kristīnes Jurjānes krāšņie kostīmi te spēlēja ārkārtīgi lielu lomu. Pirmās trīs nosauktās operas arī veido mūsu nākotnes vīziju, tās rāda, ka mēs gribam būt ļoti dažādi. Teikt, ka tās visas ir absolūtas veiksmes ... mēs gribam būt radikāli un dzīvi mākslā un tādēļ riskējam. Tu mīli riskēt? Jā, visi šie gadi ir bijis viens vienīgs risks! Četri kultūras ministri, četras valdības, četras dažādas sapratnes par to, kas kultūrā ir svarīgākais. Bez tam – cīnīties par saviem mērķiem vienmēr ir risks! Arī – finansiāli uzņemties saistības, atbildību par kādu projektu nākotnē, nezinot, vai būs iespējams tam dabūt valsts finansējumu. Vai šobrīd, kad tavam vārdam operas telpā ir jau zināms svars, tevi nebiedē iespēja sasniegto zaudēt? Šī sezona pierādīja, ka ir daļa sabiedrības, kas īsti nepieņem jauno operā. Bet vai tādēļ Opera tagad ir tukša? Nē, nav tukša! Finansiālie rādītāji ir ļoti labi, sezonu beidzot, mēs ieņēmumu plānu esam pārsnieguši necerēti! Operas festivālā vien par deviņām izrādēm – 90 tūkstoši latu, un to mēs neplānojām! Mēs esam pieteikuši, ka spējam strādāt, ka ar mums var rēķināties. Labāk, veiksmīgāk – neveiksmīgāk, bet mēs esam nopietna mākslinieciska vienība ar savu kvalitātes līmeni. Kur tu redzi lielāko problēmu, kas tagad jāatrisina, – režisoros, ansamblī, solistos, scenogrāfijā? Kas tev tagad sagādā vislielākās galvassāpes, lai izveidotu tādu repertuāru, kādu tu vēlies. Visi operteātri vēlas lielāku finansējumu. Es uzskatu, ka mūsu kultūras ainā, kultūras finansējuma situācijā mums žēloties būtu kauns. Mums ir stabils finansējums, bezdeficīta budžets. Bet jebkurš operteātris pasaulē teiks, ka tam vajag lielāku finansējumu nozīmīgiem projektiem, lai varētu veidot dārgākus, sarežģītākus projektus. Es, protams, gribētu veidot īpašu māksliniecisku programmu jaunajai skatuvei nākotnē, kas būtu mums laboratorija, jauno ideju, kultūras projektu sintēzes vieta. Es gribētu, lai tur būtu gan dramatiskā teātra māksla kopā ar kustību, dejas teātri, kopā ar neparastāku orķestri, mūzikas instrumentu sastāvu laikmetīgai operai, laikmetīgam teātrim, mākslas projektiem. Šī skatuve ir veidota, lai būtu dažādi transformējama, un es to negribētu saukt par mazo skatuvi, bet par jauno skatuvi. Gribu uz tās dot iespēju talantīgiem cilvēkiem sevi pārbaudīt. Mums ir klasiskā baleta tradīcijās veidota baleta trupa. Jo klasiskā skola ir vērtība. Eiropā es redzu desmit–divdesmit dejotāju trupas, bet 70 klasiski trenēti dejotāji – tādu trupu var atļauties turēt tikai retais teātris! No tā mums nevajadzētu atteikties. Taču, tā kā daba nedod visiem tās ideālās līnijas un dotības, kas atbilst klasiskajai dejas valodai, jādod iespēja arī tiem, kas vienalga ir muzikāli un spēj izteikt sevi, kuriem ir talants. Mēs ejam arī to ceļu, ko Eifmans, Paštors, Sigalova, – tās ir jaunas vēsmas, jaunas tendences uz klasiskās skolas bāzes. Svarīga ir personība, skatuves valdzinājums. Uz jaunās skatuves mēs gribam dot iespēju veidot alternatīvus projektus jaunajiem dejotājiem, un, ja tie iztur konkurenci un ir dzīvotspējīgi, mēs tos pārceltu uz lielo skatuvi. Ar ko nākotnē mums būtu jābūt interesantiem? Vēsturiskā ģeogrāfiskā telpa Latvijai ir tāda, ka mēs esam atradušies divu lielu kultūru ietekmē. Slāviskā, krievu kultūra un tās vērtību zināšana, jo Latvijas mūziķi, komponisti izsenis ir mācījušies Pēterburgas konservatorijā. No otras puses, tā ir vācu kultūras ietekme. Šajā kultūru krustpunktā mēs esam veidojuši savu sapratni par mākslu un mūziku, un mums ir izdevīgi šīs zināšanas izmantot. Nākamajos divos trijos gados es lielāku dominanti gribētu tieši krievu operai. Tā var nebūt arī tik populāra mūsu sabiedrībā, bet mums ir jāpadara izrādes mākslinieciski interesantas, nozīmīgas. Kā muzikālas vērtības tās dzīvo pasaules mūzikas vēsturē un nopietnos pasaules operteātros ļoti spilgti. Es nešaubos par muzikālo daļu, bet man ārkārtīgi svarīgi ir kā iestudējumus padarīt tās laikmetīgas. Ar “Jevgeņiju Oņeginu” tas izdevās lieliski! Jā, bet tagad es gribētu mūsu repertuārā tādus komponistus kā Prokofjevs un Šostakovičs. “Mīla uz trīs apelsīniem”, “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Domājam par tādu Šostakoviča komēdiju, opereti kā Moskva–Čerjomuški, kas varētu būt pārsteidzošs, interesants lēciens pilnīgi negaidītā virzienā. Domājam par Rubinšteina “Dēmonu”, Čaikovska “Pīķa dāmu”. Mums ir dziedātāji, kas gan valodas ziņā, gan arī muzikāli spēj saprast šīs mūzikas mentalitāti. Negribu kritizēt Vīnes Operu, bet man ir grūti klausīties, kā tur dzied “Jevgeņiju Oņeginu” un neko nevar saprast. Dominē tikai vokālā meistarība un kvalitāte, bet saturiski – jūtu daba, mentalitāte viņiem ir pagrūti izprotama. Un vienlaikus mums ir ļoti nopietni jāsāk strādāt pie vācu operas, pie Vāgnera. Sāksim ar “Tanheizeru” un domājam arī par “Valkīru” . Vāgneram ir arī lielie kori, bet mums – kora kultūra, sapratne par šo mūzikas stilu. 50. gados Nacionālā opera taču bija pirmais teātris tālaika Padomju savienībā, kas sāka iestudēt Vāgnera operas, jo viņš bija aizliegts komponists. 50. gados gan mums bija labāks stāvoklis ar dramatiskajiem tenoriem un soprāniem. Domājam arī par Rihardu Štrausu. Mēs esam Nacionālā opera, mums jāiestudē arī latviešu operas. Būs Imanta Kalniņa opera “Matīss Kausu bajārs”, un es domāju arī par “Baņutas” jauniestudējumu. Un tomēr – kas sagādā lielākās galvassāpes? Es bieži tieku aicināts uz starptautiskiem operas forumiem, veidoju kontaktu tīklu, mēs cenšamies uzturēt attiecības ar dažādiem operteātriem Eiropā, esam divās starptautiskās operas organizācijās: Opera Europa un Ziemeļvalstu operasociācijā. Vienmēr veidojas radoši kontakti ar kādu režisoru vai kāda teātra veikumu, kas liekas ļoti spilgts vai piemērots mums. Mēs sākam veikt pārrunas. Ar Janu Fabru mēs izdarījām milzīgu darbu, pat sagādājām finansējumu, un tad – rodas dažādi apstākļi, ko tu neesi varējis paredzēt un kas drakoniski, dramatiski visu nojauc. Tāpat ar Grīneveju. Visskumjāk man ir, kad nobrūk tādi lieli projekti. Visgrūtākais ir noturēt šādu projektu no sākuma līdz beigām, lai tas realizējas. Tam es ļoti lielu uzmanību pievērsīšu nākotnē. Ar Grīneveju nākotnē mēs sāksim strādāt pie baroka operas – būs dzelžaini līgumi, sagatavošanas periods. Un vēl. Kad uzaicini kādu mazāk pazīstamu režisoru, ir ļoti grūti paredzēt, kā viņa spējas šeit, uz mūsu skatuves, rea- lizēsies. Ārzemnieki lieliski māk sevi pasniegt, sevi pārdot, viņu portfolio ir spīdošs, taču rezultāts var arī neizrādīties cerētais. Visgrūtākais ir izdarīt pareizo izvēli, nekļūdīties, lai valsts finansējums, kas sagādāts ar sponsoru un operas atbalstītāju palīdzību, tiek ieguldīts veiksmīgā projektā. Mūsu finansējums ir tāds, ka mēs varam gadā veidot tikai trīs jauniestudējumus. Tādēļ katra neveiksme ir ārkārtīgi sāpīga. | |
| Atgriezties | |
