VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Homo Novus Balansējot starp Eiropu un Latviju Lorenss Bumbarovs, Mūnsbahas Teātra laboratorijas direktors, Luksemburga Mūsu saruna notiek Rīgā nekomerciālā teātra festivāla – akcijas – Homo Alibi laikā. Homo Alibi ievada Starptautisko jaunā teātra festivālu Homo Novus, kas notiks 2001. gada 14.–23. septembrī Rīgā. Man šķita intriģējošs festivāla rīkotāju uzaicinājums viņus intervēt par festivāla programmu un iecerēm, intriģējošs vēl jo vairāk tamdēļ, ka esmu sekojis Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) aktivitātēm un iespēju robežās Latvijas teātra dzīvei. LJTI darbība ir krustpunktā starp Eiropas teātra virzieniem un Latvijas teātra dzīvi. Mani īpaši interesē šis balanss starp vietējā kontekstā balstītiem teātra projektiem un spēju piesaistīt ārzemju teātra cilvēku uzmanību Latvijas teātrim, kas salīdzinājumā ar lietuviešu teātri Eiropā ir mazāk pazīstams. Festivāla Homo Novus rīkotāji ar 2001. gada programmu mēģināšot mainīt rīdzinieku priekšstatus par to, kur teātri var spēlēt. Rietumeiropā jau sen māk-slas projekti ir apdzīvojuši rūpnīcas, industriālas celtnes, baznīcas un citas ēkas, teātra festivāli notiek ezeru krastos un lielpilsētu ielās. Homo Alibi festivāls pārliecinoši pierādīja, ka skatītāji ir gatavi un ieinteresēti skatīties teātra izrādes ārpus institucionālajām teātra ēkām. Festivālā jaunā cirka virzienu pārstāvēs Zviedrijas teātris Cirkus Cirkör, Rīgā varēs redzēt arī vienu no progresīvākām trupām Norvēģijā – Bak-truppen ar izrādi “Eiro-eh?”. Unikālais leļļu meistars Nevils Tranters no Nīderlandes trupas Stuffed Puppet Theatre skatītājiem liks vērot viena aktiera spēju vienlaikus spēlēt vairākas lomas, dziedāt un runāt. Viena no programmas “naglām” būs Francijas režisora Ērika Lakaskādes iestudētā “Kaija”. Jau tradicionāli festivāls piedāvās Latvijas teātru skati. Sarunā piedalās festivāla Homo Novus programmas veidotāji Pēteris Krilovs, Zane Kreicberga un Baiba Tjarve. | |
| |
| Lorenss Bumbarovs: Festivāla Homo Novus programma pamatlīnijās ir izveidota. Kādus virzienus, pamattēmas jūs varētu iezīmēt? Zane Kreicberga: Arī šogad mēs gribam parādīt, cik dažāds ir tas, ko mēs latviski saucam par teātri. Angliski performing arts ir plašāks jēdziens, kas ietver sevī vēl dažādas nozares. Vispirms Rīgā pirmo reizi būs “jaunā viļņa” cirks. Zviedru Cirkus Cirkör mērķis ir uzvedumā apvienot profesionālo cirka mākslu, akrobātiku, trikus, brīnumus un visu, ko cilvēks var izdarīt ar savu ķermeni, izdomu un fantāziju. Iestudējumam ir arī savs sižets un filosofiskā jēga. Pēteris Krilovs: Festivāla ievirze rādīt teātri ārpus klasiskām teātra ēkām varētu mainīt stereotipus par režijas principiem, parādīt, ka “bilde” ir ne tikai scenogrāfa kastītē. Ceļš uz darbības vietu ir bilde. Publikas sejas ir bilde, kas arī veido daļu no izrādes. Mazmājiņas vai kafija starpbrīžos. Tā ir kompleksa zīmju sistēma. Zane: Arī telpa, kurā izrāde notiek, ir daļa no izrādes, un tas ir dialogs ar skatītāju. Baiba Tjarve: Iepriekšējā festivāla programmu mēs veidojām, lai parādītu, ka izrādē dramaturģijas klasiskā izpratnē var arī nebūt, jo latviešu teātrī vēl joprojām notiek konsekventa gan nacionālās, gan klasiskās dramaturģijas postulācija. Šogad būs vēl trakāk – mēs mēģināsim apgāzt mītu par režiju. Latvijā valda uzskats, ka 20. gadsimta teātris ir režijas teātris. Festivālā būs izrādes, kas apstiprinās šo koncepciju, piemēram, režisors Ēriks Lakaskāde ar “Kaiju”. Tā ir ļoti skaista, poētiska izrāde, metaforiskais teātris. Bet zināmā mērā tas ir pagājušā gadsimta teātris. Lielākai daļai festivāla izrāžu blakus nosaukumam nevarēs uzrakstīt autora vārdu, brīžiem pat ne režisora vārdu. Norvēģis Kjetils Skoiens savai izrādei “Nakts tintnīcā” ir ne tikai režisors, viņš izrādei veido arī horeogrāfiju, video, scenāriju pēc R. Barta tekstiem. Arī skatītājam nebūs tradicionālās lomas – publika ir garāmgājēji, kas uz brīdi apstājas un dodas tālāk, kā tas iecerēts šīs izrādes laikā, jo tā norisināsies Statoil benzīna uzpildes stacijās. Otra norvēģu grupa – Bak-truppen – ir raksturīga parādība 20.–21. gadsimta mijai. Izrādi rada viss kolektīvs kopā, tajā nav aktiermākslas parastā izpratnē. Katrs cilvēks dzied, runā multimediālā vidē, ir līdzatbildīgs par teksta radīšanu. Zane: Ļoti svarīgs kļūst jautājums, kāds ir saturs un vēstījums. Un vēl – ja mēs “atsakāmies” no aktiera un režisora, kas ir tas, kas veido teātri? Tas ir process, saturs un skatītājs. Baiba: Saturs zināmā mērā tiek pārnests uz skatītāju. Skatītājs veido saturu. Lorenss: Jaunais virziens ir tāds, ka skatītājam ir vienalga, kādā zīmju sistēmā viņš “lasa” to vēstījumu, ko saņem no režisora, aktieriem un uzveduma kopumā. Viņš to var lasīt kino un video zīmju sistēmā, ko jūs pierādījāt festivālā Homo Alibi Spilves lidostā vācu lugu lasījumos. Viņš to var lasīt telpas alūziju sistēmā. Teātrī var sagāzt pilnu skatuvi ar dēļiem, bet tā būs iluzora bildīte. Bet, ja aktieris īstos gruvešos spēlē, ka tā ir sapņu pils, tad kontekstā strādās ļoti spēcīga zīmju sistēma. Zane: Caur dažādo telpu izmantojumu teātris tiek padarīts reālāks, zūd iluzorā mānīšanās, pieņēmumi. Tiek jaukta nost konvenciju sistēma. Skatītājam tiek atbrīvots ceļš uz reakciju, jo viņam nav jāiet caur pieņēmumiem. Baiba: Festivālam vajadzētu nostāties opozīcijā konceptuālajam un estetizētajam teātrim... Zane: ...kas ir valdošie Latvijā. Lorenss: Kas ir pamatauditorija, kurai jūs veidojat festivāla programmu? Kāds ir jūsu ideālā skatītāja fotorobots? Vai tas ir kritiķis kā ideālais skatītājs? Zane: Drīzāk pie teātra nepieradinātie. Festivāls neizslēdz arī kompetento teātra skatītāju, bet tā nav tiešā mērķauditorija. Mēs meklējam teātra kā vienas no mākslas formām vietu komunikācijas sistēmā. Katrs mākslas veids komunicē ar auditoriju, ar sabiedrību. Kāda nozīme vispār šobrīd ir pastāvēt teātrim? Vai tas gadījumā nav tikai aiz tradīcijas saglabājies relikts? Lorenss: Kāda ir teātra jēga? Zane: Grūti pateikt. Bet tad, kad reāli Spilvē nezin kāpēc sanāk visi tie cilvēki un dzīvi reaģē uz to, kas tur notiek, tad tu saproti, ka teātrim ir jēga. Lorenss: Bet kāda? Pēteris: Tam ir saistība ar ilūziju dabu. Cilvēki labprāt notic iluzorām lietām. Gan sēžot, gan spēlējot kādā graustā, kā aktieri, tā skatītāji notic, ka tas viss nozīmē vēl kaut ko, kas ir ietverts tekstā, bildē un – pats galvenais – simboliskajā jeb virsjēgā. Izrādās, ka cilvēki ļoti ātri ir gatavi piekrist – jā, es tam ticu. Baiba: Bet kāda tādā gadījumā ir atšķirība starp Spilvē un tradicionālā teātrī iestudētu izrādi? Skatītājs abos gadījumos notic nosacītiem pieņēmumiem. Pēteris: Tradicionālā teātrī nav riska momenta. Skatītājs saņem tieši to, ko gaidīja un zināja. Viņš nenotic tam, kas notiek, bet gan tradīcijai. Lorenss: Ja es pareizi saprotu, tad Latvijā pamatā ir šis bezriska teātris. Kādā veidā jūs cerat atrast skatītājus, kas būtu gatavi riskēt? Pēteris: Riska fenomens noteikti pastāv katra cilvēka, tātad arī potenciālā skatītāja apziņā. Tas ir tikai jāatbrīvo. Lorenss: Rietumeiropā tā saucamā site-specific (vides) teātra festivālos galvenais, kas cilvēkus intriģē, ir nezināmais. Skatītājam ir jāiesēžas vilcienā, jābrauc līdz noteiktai stacijai, kur sagaida autobuss, tas skatītājus aizved uz kaut kādu vietu, kur visi skatās izrādi. Visā šajā procesā tu pirms tam zini tikai šos dažus pieturas punktus un laiku, cikos tev ir jābūt. Neko vairāk tu nezini, un tieši tas cilvēkus intriģē. Vismaz Rietumeiropas cilvēkus, kuru dzīve ir pārsātināta ar ļoti daudz ko zināmu un pazīstamu, nezināmais aizrauj un vilina. Reālas izjūtas un piedzīvojums. Iespējams, ka tas, ko Latvijas Jaunā teātra institūts dara, ir jauns un nepieredzēts Latvijā. Bet Eiropā tās lielākoties ir aprobētas lietas. Cik lielā mērā jūs jūtat pretrunu un atšķirību starp to, kas ir jaunais Latvijā un Eiropā? Pēteris: Nav konflikta starp Latviju un Eiropu, konflikts ir iekšienē, tas ir introverts. Homo Alibi viesi, piemēram, ļoti augstu novērtēja Jaunā Rīgas teātra iestudējumus “Margarētu” un “Pilsētu”, kuru režisori skaidri zina, ko viņi grib pateikt atšķirībā no bieži sastopamās estētiskās aptuvenības latviešu teātrī. Lorenss: Kāda ir optimistiskākā un kāda – pesimistiskākā prognoze, kā Homo Novus varētu ietekmēt Latvijas teātrī? Pēteris: Pesimistiskākā prognoze – kādam būs atmiņas, ka tā vienreiz ir bijis – teātris ārpus teātra ēkas. Optimistiskākā – ja teātra jomā parādītos jauni paņēmieni telpas apdzīvošanai. Zane: Viens no optimistiskiem scenārijiem būtu, ja cilvēku apziņā teātris kā mākslas veids un komunikācijas veids atdalītos no teātra kā telpas, kā teātra ēkas un institūcijas. Šobrīd ļoti daudz kas institucionālos teātros notiek aiz pieraduma, tāpēc ka mums tāds darbs. Ja raisītos pārdomas par šo tēmu... Pēteris: Teātrim jau no pirmsākumiem ir paredzēta ļoti spēcīga funkcija, bet latvieši to ir pārvērtuši par pienākumu. Jūs te mums spēlēsiet, bet mēs par jums attiecīgās dienās priecāsimies. Mani visvairāk satriec, ka ir tik maz cilvēku, kas paši no iekšpuses to gribētu lauzt. Ja kāds izgudros, kā teātris var precīzi trāpīt sabiedriskajā domā. Tas ir tas, kā mums pietrūkst. Teātris mums ir atkarīgs no estētiskā muzeja principa. Ar reālo dzīvi teātrim ir ārkārtīgi maz sakara, un tas ir latviešu teātra fenomens. Ja to izdotos mainīt... | |
| Atgriezties | |
