VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jāzeps lielpilsētās un nomaļus Normunds Naumanis, “Diena”, īpaši “Studijai” | |
 | |
| Arī mūsu aizjūras kaimiņu teatrāļi nav pasargāti ne tikai no
klasiskajām Stokholmas lietavām un dievadota talanta uzšvirkstējumiem
viņu teātru scēnās – kad būs, būs.... Ziemeļu Venēcijā valda stabils
stereo- tips – ir Kunglinga Dramaten un pārējie. Tiesa, Bergmaņa ģēnija tirānijas ēra Karaliskajā Drāmas teātrī ir beigusies, taču leģendas spožums šķietas uz ilgu. Varbūt pat – mūžību. Taču par tiem “pārējiem” – ir uz mata kā pie mums: katras sezonas izskaņā atskan kritiķu nopūtas – ak, cik liess gads, taču gandrīz ik gadu Stokholmā var redzēt labas, pat ļoti labas izrādes. Un ne tikai Matsa Eka vai Stafana Valdemāra Holma radītas (tie ir divi vārdi, kas katrs savā – modernās dejas un operas – žanrā garantē starptautiski konvertējamu māksliniecisku epatāžu summā ar kvalitāti), arī zviedru drāmā ir vērtības – nu kaut vai pēdējo gadu starptautiskas profesionāļu un pašmāju publikas uzmanības fokusā nonākušajā Stadsteatern (kopš tur jau otru izrādi iestudē vizuālā teātra maģijas zvaigzne Roberts Vilsons, tas arī saprotams1). Taču, šķiet, nekļūdīšos, apgalvodams, ka pērnsezonas aprakstītākais jaun- iestudējums Zviedrijas galvaspilsētā bija kādas nezināmas un senas latviešu lugas pirmiestudējums. Izrādījās, ka Jura Kronberga tulkotā Raiņa daudzvārdīgi “vecmodīgā” dzejas drāma vidējās paaudzes zviedru režijas autoritātes Larsa Rūdolfsona aktuali-zētajā interpretācijā un multikulturālā aktieru ansambļa izpildījumā ir trāpījusi uz kāda būtiska sāpju punkta, par ko vēsi smaidīgie, līdz nelabumam korektie zviedri parasti klusē. Tāpat esmu pārliecināts, ka tieši šīs lugas iemiesoju- mam – “ārpuskaraliskā”, bet interesantākā Stokholmas dramatiskā teātra Orionteatern projektam “Jāzeps un viņa brāļi” – vajadzētu kļūt par idejisko, ideoloģisko un arī māksliniecisko centru, smaguma punktu, savveida simbolisku “ērkšķi kreklā” septembra Rīgas – Eiropas kultūras mēneša pilsētas – raibajā, bet kvalitātes ziņā tik nelīdzsvarotajā un nesastatāmajā pasākumu skrejā. Jo “Rainis pa zviedriski” būs skatāms Rīgā. Un Rīga, gribas mums to atzīt vai ne, pamazām un nenovēršami kļūst par Stokholmas priekšpilsētu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tādēļ Latvijas kontekstā Rūdolfsona “Jāzepa” teātra versija būtu saucama pat par viedu nākotnes paredzējumu (dievs nedod!) Un vēl – izrāde ir smalks, tomēr tādā kā strupā spītībā ar stingru roku konstruēts mākslas darbs. Tāda droša pārliecība rodas, ja mākslinieku grupai ir ko teikt. Jāzepa message (vēstījums) ir nepārprotams – tā nav bibliska pasaka ar abstraktu apelāciju pie humānisma. Jāzeps un viņa brāļi ir mūsdienu cilvēki, kas dzīvo šodien, te, tagad, un tieši šajā mirklī izšķiras strīds par viņu dzimtas kopdzīves iespējamību: vai maz pastāv humanoīdu rasi vienojoša eksistences jēga? Un vai var būt situācijas, kad “augstākā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma” var piederēt vienam, lai cik morāli vai sociāli pārāks šis viens būtu? Rūdolfsons šo globalizācijas morāles pārbaudes akmeni ar Raiņa roku sviež visintīmākajā sabiedrības/pasaules modelī – ģimenē. Būtībā – katram no teātra darbībā iesaistītajiem. Forma rada saturu. Scēniskā askēze – likums Nr. 1: uz skatuves neviena lieka priekšmeta. Asfalta grīda ir Kanaānas zeme, vārds kurai – imigrantu (vai ekonomisko bēgļu) nometne. Arī megapilsētas nomale – drazas, pamestība, dzīve pagaidām, taču šī ainava noteikti ir industriāla. Vienīgais, kas kalpo par mājas zīmi šajā skumju plato, – jurtu, telšu, piramīdu (!) metāla skeleti. Katram savs skelets, katram savs nemājīgs miteklis – zārks. Cilvēki šādā vidē nevar dzīvot, tikai pārciest laiku, kurā galvenais – izdzīvot. Šis virsuzdevums nosaka izrādes kopējo kustību, tēlotāju “būt tēlā” dabisko temporitmu: straujums, asums, fragmentārisms, precizitāte, spēku taupīšana. Bet izmisīgā kāpelēšana pa māju karkasiem liecina, ka šie cilvēki līdzinās iebiedētiem zvēriem (nu vai tad katrs kārtīgs pilsonis nevar iedomāties, kādus reidus veic policija vai narkotiku apkarošanas brigādes šajos spaidu “bomžu” kvartālos?!). 12 brāļi un Jēkaba mīļots dēliņš Jāzeps – tie nav nomadnieki, tie ir salasītās lupatās tērpti bēgļi – cilvēki bez dzimtenes (šeit un tagad). Un, protams, režisora krāšņākais izrādes trumpis – multietniskais aktieru sastāvs. Izcilā ideja par Jēkaba dzimtu kā dažādas asins brāļiem teātrī vēl nav redzēta (jā, un kur tad Rainim norādes par Jēkaba daudzajām sievām – kādas tautības, kādas asins?). Tāpat zviedru kritiķi izsaka apbrīnu Larsam Rūdolfsonam par izdevušos iespēju apvienot dramatiskajai izrādei dažādu tautību Stokholmā dzīvojošos profesionālos aktierus – te ir ķīnietis, nēģeris, poliete, spānis, mulats, kurds, ebrejs, čīlietis, saprotams, arī zviedri. Un teicamiem zviedru aktieriem iedalītas Jāzepa, Jēkaba un visasinskārāko ļaundaru brāļu lomas – Levijs, Naftalis un muļķītis Izašars. Taču pietiks zīmēt detaļas. Še nepolemizēšu arī par strīdīgo otro cēlienu (darbību Ēģiptē), kas transformējusies skaudra, taču nepārprotama politiskā teātra virzienā – ar Jāzepu, autoritāras valsts humāno tirānu, ar viņa “kalašņikoviem” bruņotiem miesassargiem, ar Asnates kažok-ādaino juteklību un Campari Bitter vai Heineken alus skārdeņu dzeršanu. Izrāde ir vairāk kā vērta, lai to dotos skatīties uz bijušo Rīgas kinostudiju Šmerlī. Ticiet – vismaz divas garas ainas (bedres un piedošanas skati) ir spilgtākais psiholoģiskā un vienlaikus simboliskā teātra sintezējums, ko gadījies redzēt pēdējā desmitgadē. Tur klāt nāk arī sīks (?!) cilvēcisks lepnums – ka tas mūsu, ka tas Rainis! Jāredz! Kaut vai, lai, redzējuši un mājās ar izbrīnu pārlasījuši garo dzejas drāmu “par ceļu uz jauno sauli”, pārliecinātos par manu apgalvojumu – TAS VISS, kas Rūdolfsona izdomāts, ir rodams Rainī. Ja to prot meklēt un saitēt ar “dzīvo dzīvi” blakus, neviss abstraktā estētisku vingrinājumu auglībai iespējamā, tomēr retinātā gaisā. Galu galā arī elsas pēc aktuālas teātra izrādes, tādas, kas neceļ ceturto sienu starp skatuvi un zāli, tiek apslāpētas papilnam. Un strīdīguma, diskusijas kairinājums te pieder “pie lietas”. Zviedrijā jau tas noticis – izrāde, uz kuru pēc premjeru drudža nebija iespējams nopirkt biļetes, sašķeļot vienoja avīžu rakstniekus asā polemikā par laikmetīgu mākslu (izrādes mākslinieciskās kvalitātes nav tikušas apšaubītas nevienā recenzijā!), resp., par laikmetīgas mākslas pamatfunkciju un jēgu – par uzrunu. Vēstījumu. Un tas ir zīmīgi, ka Rūdolfsons svītro Raiņa sacerēto Jāzepa sūtīšanu “jaunā saulē” (jo tā lugā ir Nepiedošanas griba, Neaizmiršanas sāpes, kas liek viņam izvēlēties citu realitāti – kaut vai Sauli Nāvi). Atļaušos citēt Edītes Tišheizeres recenziju: “Šajā izrādē jau arī nav stāvējis ģēnijs pret pūli, bet gan dažādi cilvēki viens otram gauži nodarījuši pāri. [..] Raiņa lugas kodols izrādījies pārsteidzoši mūsdienīgs un karsts. Tieši to taču pasaule vēlas: lai tie, kas iesaistīti daudzajos konfliktos – no Baltijas sadzīviskajiem ķīviņiem līdz Tuvo Austrumu nedziestošajam karam – , atteiktos no vienīgā upura pozas un atcerētos, ka lepnība ir grēks.” Tāpēc brāļi viņa izrādē, ilgi raudādami karstas asaras, krīt cits cita priekšā ceļos, lai saslēgtos simboliskajā, bet šejienes, šīs dzīves Piedošanas aplī. Atkal – pašu izpostītajā dzimtas gredzenā varbūt. Brīnums ir noticis – un mums atļauts tam noticēt. | |
| Atgriezties | |
