VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas gan dara mūsdienas tik citādas, tik pievilcīgas? Izstāde “Mūsdienu utopija” Artis Svece, īpaši “Studijai” | |
 | |
| 1956. gada augustā Londonā, Vaitčepelas mākslas galerijā bija skatāma
izstāde This is Tomorrow (“Re, kur rītdiena”). Izstādi organizēja
“Neatkarīgā grupa”, kurā ietilpa vairāki nākamie popārtisti, un viens
no izstādes plakātiem mākslas vēsturē ir iegājis kā Ričarda Hamiltona
slavenā kolāža “Kas gan dara mūsdienu mitekļus tik citādus, tik
pievilcīgus?”. Vienkopus salasītie patērētāju kultūras simboli nebūt
neattēloja pēckara angļu dzīves ikdienu, produktu normēšana bija
atcelta tikai pirms pāris gadiem. Protams, mūsdienās grūti restaurēt
tālaika noskaņas, bet mākslas vēsturnieki uzsver angļu agrīnā popārta
ambivalento dabu – mākslinieki ar aizdomām vēroja amerikāņu kultūras un
dzīves stila ienākšanu pēckara Eiropā, bet tai pašā laikā viņu darbos
jaušama zināma padošanās optimistiskās, pašpārliecinātās patērētāju
kultūras valdzinājumam.1 1970. gadā uzņemtā Mikelandželo Antonioni filma Zabriskie Point ir piemiņas zīme cīnītājiem pret patērētāju kultūru. Jocīgā kārtā filma ir par karu, vismaz tās struktūra atgādina arhetipisku kara filmu – cilvēki šeit tiek gūstīti, šauti un spridzināti, viņi bruņojas, plāno taktiku un noiet pagrīdē, personīgā laime karā nav iespējama, un, lai gan “viņiem” izdodas iznīcināt vienu no “mums”, cits “mūsējais”, kas ļoti mīlēja nogalināto “mūsējo”, iznīcina “viņus” visus un vienā rāvienā. Filmu īpašu dara tas, ka runa ir par cīņu starp divām utopijām, ko personificē divas vīzijas par dzīvi tuksnešainajā Zabriskipointā – vienā redzam leļļveidīgus cilvēciņus, kas dienas pavada, laistot zālāju un spēlējot golfu, bet otrā – kopš Žana Žaka Ruso laikiem pazīstamos “lādzīgos mežoņus”, kuriem šajā gadījumā pietiek ar sauli un mīlestību. Par kaut ko vairāk nekā parastu kara filmu Zabriskie Point padara arī tas, ka uzvarētāju nav iespējams noteikt, jo tā arī nekļūst skaidrs, vai sprādziens filmas beigu ainā ir sapnis, vīzija vai tā saucamais fakts.2 2001. gada pavasarī Rīgā bija skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde “Mūsdienu utopija”. Protams, starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde Latvijā pats par sevi ir nozīmīgs notikums un baudāma neatkarīgi no kuratora ieceres, tomēr man šī izstāde šķita interesanta tieši kā izteikta kuratora izstāde, proti, izstāde, kurā kurators piedāvā pirmām kārtām sev būtisku tēmu un ar paša atlasīto darbu palīdzību dod savu izvēlētās tēmas interpretāciju. Tīri intelekutāli izstāde mani piesaistīja ar to, ka tā nesakrita ne ar vienu no tiem neskaidrajiem “Mūsdienu utopijas” tēliem, kas man bija prātā pirms izstādes apmeklēšanas. Kas tā par utopiju, par kuru mums vēsta Franks Vāgners? Tā, kurā dzīvo tikai vācu kuratori? Varbūt Vāgners ir viesis no mūsu nākotnes? Varbūt izstāde jāuztver kā pagātnes utopiju atblāzma tagadnē? Kurators kā norādi uz savu ieceri min filmu Zabriskie Point, bet, sekojot šai norādei, ātri vien kļūst neomulīgi un galvā pazib domas... varbūt bija vēl kāda norāde, un es aizgāju pa nepareizo ceļu?... Bet varbūt kāds jokodamies samainījis norādes vietām un īsto mēs nemaz nezinām?... Nē, viss kārtībā, šis apmeklētāju bariņš izturas tā, it kā viņi zinātu, kur atrodas.... Bet varbūt viņi tikai izliekas? Vieta, kuras nav Evolucionists Ričards Dokinss grāmatā The Selfish Gene (“Egoistiskais gēns”) izvirzīja ideju, ka ne tikai dabas, bet arī kultūras procesi pakļauti dabiskās izlases likumiem, vienīgi kultūrā izlase darbojas nevis starp gēniem, bet gan starp “mēmiem”.3 Mēmi var būt idejas, vārdi, tehnoloģiski jauninājumi – viss, ko viena paaudze nodod nākamajai ar valodas, rakstības, vizuālu tēlu un artefaktos iemiesotu ideju palīdzību. Mēmi reproducē sevi un konkurē par vietu cilvēku domās un dzīvē – daži mēmu veidi spēj izdzīvot gadsimtiem ilgi, bet citi iznīkst tajā pašā mirklī, kad radušies. Utopija noteikti ir viens no veiksmīgajiem mēmiem – teiktais attiecināms gan uz vārda “utopija”, gan pašas utopijas idejas mēmu, turklāt pēdējais ir piedzīvojis daudz un dažādas mutācijas. Kā zināms, “utopija” ir 16. gadsimta angļu politiķa un domātāja Tomasa Mora ieviests jaunvārds, un parasti to tulko kā “vietu, kuras nav”. Mora grāmatā par Utopiju tiek dēvēta sala Dienvidamerikā, kurā ir izveidota paraugvalsts, kas, starp citu, nav Leiputrija vai laimīgo zeme, bet drīzāk harmoniska un stabila sabiedrība. Tomēr salas nosaukums izrādījās pietiekami daudznozīmīgs un iztēli rosinošs, lai kļūtu par sugas vārdu un turklāt gluži kā sadusmotā zemes dieve Gaja dzemdinātu bērnus – monstrus: “antiutopiju”, “distopiju” un “kakotopiju”. Pat ja mēs aprobežojamies ar utopiju kā literārā žanra apzīmējumu, grūti precīzi pateikt, ko šis vārds apzīmē. Utopijas žanrs būtībā paredz ideālas sabiedrības aprakstu, lai gan vismaz kopš Rablē laikiem šis apraksts mēdz būt ironisks, bet kopš Svifta laikiem – visai baigs. Mēs utopijas jēdzienu bieži vien saistām ar nākamības vārdu, taču liela daļa utopiju, ieskaitot Mora aprakstīto, nebūt netiek attiecinātas uz nākotni vai pagātni, bet drīzāk attēlo “citur” notiekošo. Daži autori savas utopijas ir uztvēruši tik nopietni, ka mēģinājuši tās realizēt dzīvē, un vēl vairāk ir cilvēku, kas mēģinājuši iedzīvināt citu radītās utopijas. Lielākoties šādi mēģinājumi ir beigušies neveiksmīgi, un tāpēc par utopijām mēs bieži vien saucam tās ieceres un vīzijas, kas mums šķiet neiespējamas, naivas. Bet naivums un ilgas pēc neiespējamā var izrādīties protesta formas; nostādīts pretī ikdienībai un cinismam, utopists pēkšņi pārtop par varoni. Transformācija seko transformācijai, viens nozīmes slānis klājas pāri nākamajam, un rezultātā “utopija” līdzīgi “postmodernismam” kļūst par tik daudznozīmīgu un brīvi lietojamu vārdu, ka galu galā tas izsaka ļoti maz. Utopiskā māksla Katrā ziņā grūti atrast mākslinieku, kurš nevarētu kaut kādā veidā attiecināt uz saviem darbiem utopijas jēdzienu. Tēlotājā mākslā reti sastapsim ilustratīvus ideālās sabiedrības atainojumus, toties tur vienmēr var atrast Neesošo, Iztēloto, Izsapņoto, bet tās jau ir utopijas pazīmes. Pat fotogrāfijas fiksē vietu, kuras nav – nav šobrīd, nav šeit, nav ārpus attēla fotoalbumā. Nereti mākslas darbi tiek pretstatīti “īstenībai”, mākslinieki dumpojas pret ikdienišķumu vai bezcerību, piedāvā skatītājam pārpasaulīgas vīzijas. Galu galā – mākslas vērienīgākā utopija ir skaistuma radīšanas projekts, kas ietver gan nostalģiju pēc nesasniedzamā, gan neapmierinātību ar pieticīgo ikdienu, gan vēlmi konstruēt ideālu un perfektu realitāti. Ja apmeklētājs izstādi “Mūsdienu utopija” uztvēra kā mēģinājumu noskaidrot, ko mūsdienu mākslinieks vai kurators būtu ar mieru saukt par utopiju, tad tā noteikti deva pamatīgu vielu pārdomām. Kārtējo reizi utopijas ideja ir transformējusies. Tomēr diez vai daudzus interesē ideju likteņi, un man grūti teikt, kā izstādi uztvēra tie, kas cerēja tajā ieraudzīt nākotnes vīzijas vai protestu tagadnei. Utopijām raksturīgs krāšņums – gan pozitīvās, gan negatīvās vīzijas ir spilgtas, grandiozas, ar mums zināmo realitāti kontrastējošas. Tajās parasti nepastāv vienkārši labais un skaistais, bet Labais un Skaistais, tāpat kā antiutopijās atrodam nevis vienkārši ļauno un neglīto, bet Ļauno un Neglīto. Toties izstādē redzamajos darbos maz ko varēja redzēt no šī krāšņuma, vienīgi filmā Zabriskie Point un varbūt arī Valijas EKSPORT instalācijā. Drīzāk runa ir par savaldību, ironiju, vieglu kritiku. Piemēram, Džima Deivisa absolūtajam skaistumam Monika Pormale līdzās noliek pilsētas gaismu spēles, bet Art in Ruins darbā Limbo neiekļaušanās it kā vispāratzītajā kārtībā un dzīvesveidā tiek pa-sniegta kā kaut kas rotaļīgs un nenopietns, tajā nav nekā dēmoniska un pārcilvēciska, lai gan netiek arī banalizēts autsaiderisms. Es domāju, ka mūsdienu utopijai tā arī būtu jāizskatās, bet neviļus prātā iešaujas doma, ka utopiskā domāšana mūsdienu mākslai nav nemaz tik raksturīga, vismaz utopijas jēdziens tajā neizceļ kaut ko ārkārtīgi būtisku un citādi neaprakstāmu. Franks Vāgners noteikti apzinās, ka mūsdienu kultūra nav utopijas mēmam piemērotākā vide. Vismaz savā priekšvārdā katalogam viņš vairākkārt uzsver, ka ideālo sabiedrību konstruēšanas laiks ir pagājis. Vienlaikus viņš apgalvo, ka izraudzītie darbi esot “saistīti ar nākotnes redzējumu, ar pārmaiņu iespējām sabiedrības, kultūras un personiskajā dimensijā, iezīmējot perspektīvas, pārdomājot pārmaiņu īstenošanas mehānismus.. “4. Ja nu “Mūsdienu utopijā” var atrast utopijām raksturīgo aizraušanos ar krāšņām vīzijām, tad tās ir jāmeklē kuratora tekstos. Franka Vāgnera pasaulē cīņa ar kapitālismu nav beigusies, pēcpadomju valstīs “Rietumu ekonomiskās sistēmas nostiprināšanās.. ir izrādījusies tikpat brutāla kā okupācijas laika sociālisms”5, mūsu dzīvi pirmām kārtām raksturo draudošās katastrofas – lūk, valoda, kas būtu saprotama ikvienam Zabriski Point studentam revolucionāram. Stipri vienkāršots un vēlamajā virzienā reducēts notiekošā apraksts, bet katrā ziņā tāds, kas iedvesmo vai nu labākas pasaules meklējumiem, vai vismaz dzīves bezjēdzības apcerei. Mūsdienas Utopijas vienmēr ir bijušas “mūsdienu utopijas”, jo atainojušas sava radīšanas laika sapņus un murgus. Tāpēc utopijas nav vērts jaukt ar nākotnes prognozēm, lai gan interesanti ir piedzīvot 1984. gadu un salīdzināt to ar Orvela “1984”. It kā skaidrs, ka ne jau par kādu noteiktu gadu Orvels rakstīja, un diez vai ir nozīme tam, cik veiksmīgi viņš pravietojis sabiedrības attīstības gaitu, bet vienlaicīgi baudu sagādā tas, ka esi sasniedzis laiku, kas kādreiz šķita tāla nākotne, un pabijis vietā, kuras kādreiz vēl nebija. 2000. gads arī, protams, ieņēma īpašu vietu uz rietumnieku laika skalas, un mēs ar jums esam to pārdzīvojuši. Pēdējos gados interese par utopijām ir pieaugusi, par to liecina šim tematam veltītās grāmatas un žurnāli. Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā vēl šīgada sākumā bija skatāma pamatīga izstāde “Utopija: ideālas sabiedrības meklējumi Rietumu pasaulē”. Lielākajā daļā gadījumu šī interese ir tikpat “dabiska” kā interese par Rīgas vēsturi astoņsimtgades priekšvakarā. Es domāju, ka “Mūsdienu utopija” ir izņēmums. Franka Vāgnera interese par to, kas noticis ar utopisko domāšanu, ir patiesa un nopietna. Es arī esmu pārliecināts, ka mēs ne tikai nevaram iztikt, bet arī šajā pašā brīdī nedzīvojam bez nākotnes vīzijām un savveida utopijām. Tomēr mani neatstāj sajūta, ka kaut kas šajā izstādē “nenostrādāja”. Varbūt vainīga ir Franka Vāgnera nespēja samierināties ar tā saucamo patērētāju kultūru. Lai gan pats Vāgners, iespējams, man nepiekristu, viņa izstādē jaušama vēlme atdzīvināt Zabriskie Point ideālus, bet nekas neliecina, ka to būtu iespējams izdarīt. No vienas puses, mēs zinām, kas notika ar sešdesmito gadu utopistiem – lielākoties viņi vairs nav utopisti, un viņu idejas tīri labi iekļaujas nīstajā patērētāju kultūrā. No otras puses, nav iemesla, lai mēs šeit, Latvijā, “pēc desmit neatkarības gadiem”, kā uzsver Vāgners, būtu īpaši vīlušies patērētāju kultūrā. Man šķiet, ka mums drīzāk atbilst izstādes “Re, kur rītdiena” problemātika. Vācu filosofs Pēters Sloterdijks (Sloterdijk) apgalvo, ka mūsdie-nām raksturīgākās utopijas vārds ir panākumi.6 Manuprāt, mūsu sabiedrībā šī ir daudz nozīmīgāka utopija par Zabriskie Point piedāvāto. Turklāt es nedomāju, ka tas ir kas briesmīgs. Vienkārši tādas nu ir mūsdienas. Un “Mūsdienu utopija” droši vien arī ir solis mūsdienu utopijas virzienā. 1 Sk., piem.: Livingstone M. Popart: A Continuing History. – New York: Abrams, 1990. – P. 37; Crow T. The Rise of the Sixties. – London: Calmann and King, 1996. – P. 39. 2 Sk. Dīderihzens D. Psihodēliskā kritika: Vēlreiz skatoties Mikelandželo Antonioni filmu Zabriskie Point // Mūsdienu utopija [Izstādes katalogs].– Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2001. – 14.–21. lpp. 3 Dawkins R. The Selfish Gene. 2nd ed.– Oxford: Oxford UP, 1989. 4 Vāgners F. Vai tagad viss top labāks?: Ievads mūsdienu utopijā // Mūsdienu utopija [Izstādes katalogs].– 10. lpp. 5 Turpat. – 8. lpp. 6 Sk. interviju ar Pēteru Sloterdijku: Magazine litteraire. – 2000.– Mai.– P. 56. | |
| Atgriezties | |
