Mūsu nākotne kartona maketos
Alise Tīfentāle
|
| | 
ASV: NOX ARCHITEKTEN
WINKA DUBBELDAM. FLEX - CITY
Daniels Lībeskinds
Semjuels Mokbijs
KRIEVIJA: Eriks Ovnes Moss. Marijas teātra rekonstrukcijas projekts
SOMIJA: Saija Holmena, Jenni Reitere, Helēna Sandmena. Sieviešu centrs Senegālā
SPĀNIJA: Paviljonā apmeklētāji staigā pa grīdu, uz kuras izlīmēti renesanses gleznu motīvu remiksi. Attēlā: Hieronimusa Bosa darbs "Pasaulīgo prieku dārzs"
|
| | |
8. starptautiskā arhitektūras izstāde Next Venēcijā (no 8. septembra līdz 3. novembrim) ir lielā mērā politiski aktīva izstāde - kā jau visi šāda mēroga notikumi. Arhitektūras speciālistiem vislielāko interesi noteikti izraisa kuratora ekspozīcija. Šogad izstādes kurators Dejans Sadžičs saskaņā ar izstādes vispārējo koncepciju, kas ietverta nosaukumā izmantotajā vārdā Next, ir pieaicinājis pasaules labākos arhitektus (Tojo Ito, Danielu Lībeskindu un daudzus citus) un ietekmīgākos arhitektu birojus, kuri lielākoties strādā pie tā saucamajiem nākotnes projektiem - celtnēm, kuras pašlaik tiek celtas vai tiks uzceltas drīzumā un kuras visspilgtāk pauž 21. gadsimta cilvēka vēlmi pārkāpt savas šodienas robežas un mēģināt iekļūt tajā nezināmajā teritorijā, kura vēl īsti nav atklāta un kura atbilst priekšstatam par cilvēces turpmākās attīstības ceļiem. D. Sadžičs kartona nākotni sadalījis 11 tematiskas daļās - Māja, Muzejs, Komunikācija, Izglītība, Torņi, Torņu pilsēta, Darbs, Iepirkšanās, Izrāde, Baznīca un valsts, Ģenerālplāns -, un tā ir pavisam reāla nākotne, kas materializējusies maketos, videoprojekcijās un reālā izpildījuma fragmentos, kuri kopā veido apjomīgu, aizraujošu un – paradoksāli - ar reālo dzīvi nekādi nesaistāmu ekspozīciju. Savukārt mākslas aspektā vislielāko interesi var raisīt nacionālās ekspozīcijas - 35 valstu vīzijas par nākotni, to skaitā pirmo reizi ir arī Latvijas ekspozīcija. Valstu ekspozīciju daudzveidīgā orientācija un jēdziena Next interpretācijas varianti padara šo izstādes daļu par tādu kā virtuālu ceļojumu mītiskā pasaulē, kurā valda nevis kartona maketi, bet vīzijas, metaforas, fiziskas izjūtas un oriģinālas atklāsmes. Protams, neiztiekot arī bez pienācīgi noformētas valsts publiskā tēla veidošanas, politiskiem manifestiem un korektas koķetēšanas ar popkultūras kultivēto "nākotnes" tēlu.
Politisko manifestu spēks
Izraēlas paviljona oficiālajā atklāšanā visiem spēkiem tiek reklamēts cionisms kā perfekta, ideāla pasaules modeļa paraugs, un pati ekspozīcija, protams, sastāv no aktuālā politiskā stāvokļa vivisekcijas: Izraēlas karte ar atzīmētām karadarbības vietām, viens video ar Izraēlas pilsētu izaugsmes hronoloģiski shematisku attēlojumu, otrs video ar ielas skatu un skaņas fons, kurā samiksēti paraugi no visiem Izraēlā pieejamiem skaņas avotiem, sākot no televīzijas un beidzot ar realitāti. ASV, bez šaubām, nemaz nevarētu iedomāties ko citu kā vien kārtējo mazohistisko manipulāciju ar Pasaules tirdzniecības centru, iesākot to ar garu un nogurdinošu preses konferenci un turpinot ar izstādi ASV paviljonā (tas ir neticami, bet paviljonā pretī nāca kāds ar klasisko uzrakstu uz T krekla "I <sirsniņa> New York"). Izstādē skatāma fotogrāfa Džoela Mejerovica dokumentālo fotogrāfiju sērija, kura uzņemta pēc traģēdijas un atklāj gan amerikāņu pilsoņu varonību, gan neskaitāmās drāmas, kā arī vairāku arhitektu piedāvājums - ko tad celt tukšajā vietā. Protams, šajā gadījumā nav runas par arhitektoniskām vai estētiskām vērtībām, jo galvenā uzmanība veltīta ciešanu un atriebības, spēka un varas simbola pēc iespējas daiļrunīgākai materializācijai tikpat augstas vai vēl augstākas celtnes formā. Visu uz ciešanu vairošanu (ko uzcelt Tā vietā, lai Tas visu laiku atgādinātu To) orientēto projektu triumfāli vainago pie paviljona ieejas novietotā metāla detaļa no reālās sagrautās celtnes. It kā jau loģiski - Mikimausa tērpā pārģērbies aktieris te tomēr būtu nevietā. Mazliet humānāku aspektu lielajai spēka politikai piešķir monitori, kuros nepārtraukti redzama tiešraide no Tās vietas.
Krievijas paviljons sagādā pārsteigumu. Ieejot pirmajā telpā, pārņem sajūta, ka nejauši esmu nokļuvusi "Svešie" uzņemšanas laukumā - telpas grīdu klāj ūdens, jāiet pa šauru laipiņu, un visapkārt dažādās krāsās mirdz tādas kā citplanētiešu olas pareizticīgo baznīcas kupolu formā (instalācijas autors Georgijs Cipins). Skaisti bez gala, turklāt pavisam bez politikas! Bet nākamajā telpā sagaida pilns komplekts - pirmais, ko var ieraudzīt, ir milzīgs, grezni sakrokots Krievijas karogs, un te arī sākas korektā ekspozīcijas daļa "Divi teātri", kas veltīta Lielā teātra (autori Mihails Belovs, Mihails Kazanovs, Ņikita Šangins) un Marianskas teātra (autors Eriks Ovens Moss) rekonstrukcijas projektiem.
Metaforu diskrētais šarms
Daudzas nacionālās ekspozīcijas izvēlējušās piesaistīt nogurušā skatītāja uzmanību ar pēc iespējas atraktīvāku vizuālo noformējumu, par centrālo vērtību izvirzot nevis kārtējā maketa un skiču kombinācijas eksponēšanu, bet gan unikālu fizisku izjūtu, pārdzīvojumu radīšanu ar dažādu māksliniecisku, reklāmisku un popsīgu paņēmienu palīdzību, tādējādi raisot pozitīvas asociācijas saistībā ar savas valsts vārdu (un, iespējams, arī veicinot tūrismu u.c. valstij noderīgas starptautiskās attiecības). Tā, piemēram, Lielbritānijas paviljons pirmajā mirklī atgādina kādu deviņdesmito gadu beigu diskotēku vai reiva ballīti - tumsa, visas virsmas melnas, uz tām ar baltām līnijām atveidots psihodēlisks shēmu un rasējumu moduļu attīstības ceļš, zilā klubu gaisma padara apmeklētāju sejas spocīgas un baltās līnijas neizturami spožas. Paralēli redzamās projekcijas un paskaidrojumi katalogā liecina, ka šeit apskatāms Jokohamas ostas termināla tapšanas process (autori Foreign Office Architects). Spānijas paviljonā apmeklētājs staigā pa grīdu, uz kuras izlīmēti renesanses gleznu motīvu remiksi, un turpat uz grīdas arī izvietoti lieli monitori, kuros meditatīvas mūzikas pavadījumā tiek rādītas gan abstraktas gaismas, krāsu, materiālu, faktūru spēles, gan parodijas par datorspēlēm, gan arī reālu projektu sastāvdaļas (visas ekspozīcijas kopējais nosaukums - "Iekšējās valstis", un daudzi arhitekti savos video piedāvā idejas interpretācijas). Austrijas paviljona (kopējais nosaukums - "Integrācija - metodisks trakums", autori Nelo Auers, Heidulfs Gerngross, Rainers Koberls, Jans Turnovskis) vienā telpā visu grīdu klāj 10 centimetri ūdens - apmeklētājam jānovelk apavi un jābrien līdz galdiņiem un krēsliem, kur var pasēdēt un palasīt ar melnu flomāsteru rakstītos tekstus uz baltajām sienām. Tiek radīts reāli fizisks kontakts ar mākslas darbu, tā nav nekāda interaktivitātes ilūzija datora ekrānā (kā jau kapitālisma valstīs, padomāts par visu - izkāpjot no "baseina", apmeklētāji var noslaucīt kājas šim nolūkam paredzētos dvielīšos). Ēģiptes paviljonā ("Nākamais stāsts") grīdu klāj bieza sāls kārta, bet Šveices paviljons piedāvā "Hormonāriju" (autori Filips Rāms un Žans Žils Dekostērs) - jāstāv rindā, jāuzvelk slimnīcas čībiņas un pa vienam jāieiet mistiskā telpā (protams, rindā nestāvēju, bet aculiecinieki vēsta, ka telpā viss ir balts, neizturami spoža, balta gaisma un meditatīvs skaņu fons), pirms ieejas kurā ir brīdinājums, ka grūtnieces un noteiktu slimību cietēji nekādā gadījumā tur nedrīkst ieiet. Vācieši izstādes koncepciju Next savā ziņā atrisinājuši visoriģinālāk, kā galveno elementu piedāvājot nevis kādas valstiski nozīmīgas ēkas vai tehnoloģiski progresīvu rekonstrukcijas projektu, bet gan to, kas burtiskā nozīmē ir next - dažādu Vācijas augstskolu arhitektūras pirmā kursa studentu vizionāros darbus. Visi no tiem varbūt nebija pārsteidzoši, ģeniāli, satriecoši utt., toties ideja sajūsmina - jo galu galā tieši tie, kas tagad sākuši mācīties, veidos mūsu nākotnes arhitektūru, ne jau tikai profesionāli pārsātinātie un nogurušie četrdesmitgadnieki.
Pieklājīgi un gaumīgi
Reālais savienots ar nelielu atraktīvu elementu devu - tā raksturojama liela daļa Next valstu ekspozīciju. Visemocionālākā no tiem - somu izstāde Alvara Ālto paviljonā ar nosaukumu "Pirms nākamā - mācoties no saknēm"), kurā tika prezentētas sešas ēkas, ko Rietumāfrikas valstīm Gvinejai un Senegālai projektējuši somu arhitekti Saija Holmena, Jenni Reitere, Helēna Sandmena, Miko Heikinens un Marku Komonens. Varētu iedomāties - turīgie rietumnieki nes gaismu un svētību nabadzīgajiem pasaules reģioniem, bet gan paši projekti, gan to izrādīšanas veids ir pavisam pretēji - sirsnīgi un patiesi. Projektu autori ir nevis centušies eksportēt somu arhitektūras klasisko paraugu samazinātus un vienkāršotus variantus uz svešu vidi, bet gan mācīties no vietējām tradīcijām, izzināt vietējo iedzīvotāju kultūru un vajadzības un rezultātā radīt maksimāli piemērotas celtnes, kuru formas, krāsas un interjers pavisam dabiski integrējas konkrētajā vidē. Arī pati ekspozīcija ir sirsnīga - fotogrāfijās redzam, kā vietējie apdzīvo somu uzceltās telpas, dažādus Rietumāfrikas sadzīves suvenīrus pavada atslēgas vārdi - ticība, prieks, pazemība, pajumte, nākotne, un mazliet kičīgās smiltis uz grīdas vēl vairāk ļauj iedomāties it kā pretējo kultūru spēju sadarboties. Šajā kategorijā ietilpst arī Latvijas ekspozīcija "Gaismas pils", par kuru daudz rakstīts iepriekšējā "Studijas" numurā. Iespējams, tā izskatās pārāk bāla un klusa uz dekadentiski kliedzošo šovu fona. No Itālijas paviljona īrētā baltā telpā izstādīts arhitekta Gunāra Birkerta Nacionālās bibliotēkas makets un skices, kā arī divi jauno mākslinieku grupas "Ma1z3" veidotie video un audio darbi un datori, kuros var aplūkot projekta interneta lapu www.gaismaspils.lv. Gunāra Birkerta reputācija arhitektūras vidē nav apšaubāma, abi "Gaismas pils" katalogi ir informatīvi, saturiski un vizuāli daiļrunīgi, bet šķiet, ka Next kontekstā tomēr lielāka uzmanība būtu jāvelta tieši pavadījumam. Četriem "Ma1z3" jauniešiem - Linardam Kullesam, Voldemāram Johansonam, Unai Meibergai un Simonai Veilandei - savulaik bija vērienīgas idejas, kuras, pienācīgi izpildītas, lieliski iederētos šova kategorijā, bet viņu nesaderība ar institucionalizēto, birokrātisko šāda mēroga pasākumu nopietnību droši vien bija galvenais iemesls pieticīgajam rezultātam. "Ma1z3" apzināti darbojas pagrīdē pēc savas iniciatīvas, paralēli "īstajai mākslai", smīnot par politiski korektiem priekšstatiem un manipulējot ar tiem savu ideju īstenošanai. Viņiem patīk organizēt modīgus, dažādu kultūras sfēru (mode, zinātne, ezotērika, literatūra, mūzika u.c.) robežas saplūdinošus projektus, viņiem ļoti patīk runāt par saviem projektiem, un viņiem patīk tas, ko jau izdarījuši. Šajā gadījumā cilvēkiem, kuru ideju pamatā ir apzināta vai neapzināta vēlme piesmiet sistēmu un pierādīt tās vērtību neadekvātumu, bija dots uzdevums iekļaut savas idejas šajā sistēmā un tajā tās realizēt, kas izklausās un arī ir neiespējami. Četros CV būs jauns ieraksts "dalība 8. starptautiskajā arhitektūras izstādē Next Venēcijā", un, par spīti visam, šeit, Latvijā, "Gaismas pils" jebkurā gadījumā tiks uzskatīts par vienu no lielākajiem Latvijas sasniegumiem starptautiskajā vidē. |
| | | Atgriezties | |
|
