VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā bērni saldumu veikalā Laima Slava Saruna ar ASV vēstnieku Latvijā Braienu Karlsonu un viņa kundzi Braiens un Mārša Karlsoni – ASV vēstnieks Latvijā un viņa kundze – jau ar pirmajiem soļiem savā amatā lika sarosīties mākslas aprindām, jo tik pārliecinošu kultūras orientāciju, šķiet, Latvijā vēl nav parādījis neviens citas valsts vēstnieks. Lai arī Džona Kenedija savulaik ierosinātā programma Art in Embassies ir daļa no kopīgās ASV politikas un par līdznesto ekspozīciju vēstnieka rezidencē esam tikuši informēti ik reizi, amatā stājoties jaunam vēstniekam, tomēr tieši šoreiz kolekcija rezonē ar plašākām interesēm Latvijas kultūrvidē, jo tajā ir ievērojamu amerikāņu mākslinieku darbi, kurus Latvijā tuvplānā redzējuši neesam. Piemēram, Džūljens Šnābels (Julian Schnabel), Rojs Lihtenšteins, Lerijs Pūnss (Larry Poons), tikai pirms gada izstādē beidzot ieraudzītais Endijs Vorhols un savveida atklājums – neparasts un ļoti smalks stikla mākslinieks Deils Patriks Čahuli (Dale Patrick Chihuly). Protams, te nav runas par lieliem, nozīmīgiem “etapa darbiem”, taču arī šāda kamerstila izvietojuma informācijas blīvums ir rosinošs. Kolekcija ir jūtami rūpīgi izmeklēta, un vēstnieku pāris ar to pamatoti lepojas. Vēl vairāk – viņu plānos ir darīt visu iespējamo, lai nākamā gada nogalē Rīga patiešām ieraudzītu īstu Marku Rotko – viņa simtajai dzimšanas dienai veltitā izstādē Valsts Mākslas muzejā. | |
| |
| Lūdzu pāris vārdu par to, kā tiek realizēts šis projekts – “Māksla vēstniecībās”. B.K. Katram amerikāņu vēstniekam ir tiesības doties uz Amerikas muzejiem, galerijām, pie māksliniekiem, lai izveidotu mākslas kolekciju, ko lietot savā rezidencē valstī uz laiku, kamēr viņš tajā strādā. Valsts departamenta kuratori slēdz līgumus un vada darbu apdrošināšanu, iepakošanu un nosūtīšanu, kurators katrā vēstniecibā šo darbu noved līdz galam. Viss šis process norit ļoti augstā profesionālā līmenī. Bet izvēle ir jūsu personiskā? Un kur tieši jūs darbus meklējat? B.K. Visur, kur vien vēlamies! M.K. Sarežģītāk ir, darbus ņemot no muzejiem, – daudz vairāk noteikumu par apstākļiem, kādiem jābūt izpildītiem vietā, kur darbi atradīsies. Bet valsts departamentam pašam ir kolekcija, kas radusies kā dāvinājums Amerikas vēstniecībam tieši šai programmai. Virkne darbu tiek izīrēti uz laiku. Cits gadījums ir darbi no galerijām, no māksliniekiem. It īpaši darbus vēstniecībām izīrē jaunie mūsdienu mākslinieki. B.K. Mēs jūtamies kā bērni saldumu veikalā, kur tiek atļauts izvēlēties gardumus pēc saviem ieskatiem! Un kas noteica jūsu izvēli? B.K. Mēs sākām ar tādu kā pētījumu, kas notiek latviešu mākslā, kādas te ir tēmas un intereses, kas cilvēkiem šeit patīk, centāmies ieraudzīt latviešu mākslas piemērus. Viens no kritērijiem, izvēloties darbus, bija krāsas un tekstūra. M.K. Mums bija arī savs “slepenais ierocis” – valsts kuratore departamentā Krista Tailere Džonsone ir latviete pēc izcelsmes, viņa mums palīdzēja. Visi kuratori tur ir ļoti izpalīdzīgi, bet viņa ielika sirdi šai lietā un par šo projektu rūpējās īpaši. Mēs nolēmām izveidot laikmetīgas amerikāņu mākslas plašu panorāmu un tādēļ arī jutāmies kā bērni saldumu veikalā. Mums ļoti palīdzēja. Mēs zinājām, ka latviešiem patīk daba, ka viņiem ir ļoti ciešas saites ar dabu, īpaša dabas izjūta, tādēļ izvēlējāmies šīs gleznas ar putniem. (Tagad tās pieder pie mūsu iemīļotākajiem objektiem rezidencē.) Un tad mums teica: bet kā ar zivīm? – un sāka vilkt ārā gleznas ar zivīm! Nācās apstādināt. Tā mēs ilgi staigājām un izvēlējāmies, līdz abi piekritām: jā, šis darbs mums patīk. Tā mēs atradām Džimu Dainu, Lihtenšteinu. B.K. Dažus darbus izvēlējāmies tādēļ, ka šie mākslinieki mums patīk. Ar Džūljenu Šnābelu, piemēram, esam tikušies jau Spānijā, mēs viņu labi pazīstam. Domājot par stikla mākslu – mēs zinājām, ka Latvijā strādā ar stiklu, – tūlīt prātā nāca Čahuli. Bet tad kāds teica: vai jūs esat redzējuši Mersera darbus? Tā, runājot ar vienu mākslinieku, nonācām vēl pie kāda cita. Arī par Lihtenšteinu mums izveidojās plašāks priekšstats, jo pirms tam zinājām tikai viņa karikatūrām līdzīgos darbus. Bet šis veltījums Monē ar siena kaudzēm rāda gluži citu šķautni. Vorholu izvēlējāmies tāpēc, ka zinājām – Rīgā viņam bija ļoti veiksmīga izstāde. M.K. Vorhola darbs ar glāzēm un šķīvjiem ļoti labi iederas mūsu ēdamistabā. Tas nodrošina labas viesības! (Smejas.) Tātad jūs domājat par to, ka nāksies ar šiem darbiem kopā dzīvot? M.K. Protams, šādai izvēlei ir eksperimentāls raksturs. Ne visus es būtu izvēlējusies, ja man tie būtu jāņem uz visiem laikiem, bet uz noteiktu laiku – kāpēc ne, ir iespējams eksperimentēt! Un kas atrodams jūsu pašu mājās? B.K. Daudz angļu ainavu. Mums nav īpaši daudz laikmetīgās mākslas. Nav arī iespēju lielus darbus izlikt, mūsu mājās ASV ir daudz logu, stikla sienas, trūkst tādu sienu, kur likt gleznas. Tā ka šeit mums ir iespēja, kādas nekad nav bijis mājās, piemēram, izlikt tādus lielus darbus, kādi te karājas kāpņu telpā. Vai jūs meklējat kaut ko savai kolekcijai arī tajās zemēs, kur esat vēstnieks? B.K.Jā. Un mēs noteikti paņemsim sev līdzi kādu no latviešu mākslinieku darbiem. Mums ir darbs no Venecuēlas, Dienvidslāvijas, Norvēģijas. Kas jums ir iepaticies šeit, Latvijā? M.K. Mēs vēl nejūtamies redzējuši pietiekami daudz, lai kādu izceltu. Bez tam – galerijās ekspozīcijas tik ātri mainās, ka pat tad, ja kaut kas ir iekritis acīs un gribas atgriezties, tu redzi, ka tur jau ir kas pavisam cits... Vai taisnība, vēstnieka kungs, ka jūsu izglītība ir saistīta ar mākslas vēsturi? B.K.Nē. Esmu vēsturnieks, mana specialitāte ir tieši Amerikas 20. gs. vēsture. Bet mana profesionālā karjera likusi daudz pievērsties kultūrai. Dienvidslāvijā, piemēram, es biju atbildīgs par žurnālu, kas iznāca reizi divos mēnešos. Tās bija vairāk intelektuālas dabas publikācijas, bet ar daudzām ilustrācijām. Kaut neesmu mācīts kā žurnāla iekārtotājs, mākslinieki, kas veica šo darbu, man daudz par to stāstīja, un mani tas ļoti ieinteresēja. Kas vēl man ir sagādājis prieku – 1976. gadā Belgradā mums no Vašingtonas tika atsūtīta izstāde, veltīta amerikāņu mākslas 200 gadu jubilejai. Ap 60 glezniecības darbu, kas ilustrēja amerikāņu mākslas attīstību. Arī man tā bija lieliska iepazīšanās – kā māksla reflektē ar kultūru, ekonomiku, politiku, sabiedrību. Jūs varat redzēt pārmaiņas, varat ieraudzīt vēsturi caur mākslu. Un kurš ir jūsu “varonis” amerikāņu mākslā? B.K. Vienmēr mani ir piesaistījis Endrū Vaiets. Gan viņa krāsas, gan gaismas – viņš mani ļoti saista. Mēs pašlaik domājam par iespēju, kā atgādāt uz Latviju Marka Rotko izstādi. Jo, vēl būdami mājās, interesējāmies, vai ir kāds ievērojams vārds amerikāņu mākslā, kas būtu saistīts ar Latviju. Un tas izrādījās Marks Rotko. Bet viņš ir tik slavens un visur pieprasīts, ka cenas par viņa darbiem ir ārkārtīgi augstas, noteikumi, pēc kuriem var notikt viņa izstāde, ir ļoti stingri. M.K. Sarunas notiek, turpinās – ar Vašingtonas Nacionālo galeriju, ar Rotko radiniekiem. Mūsu finanses, protams, ir ierobežotas. Domāju, ka tas nebūs nekas grandiozs, bet izstāde Rīgā viņa 100. dzimšanas dienā būs. | |
| Atgriezties | |
