VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Realitātes pārbaude 2002.gada Tērnera balvas kandidātu izstāde Tate Britain Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs Tēva piemiņai. | |
| |
| Divi mākslinieku “pārīši” šogad kļuvuši par prestižās Tērnera balvas
kandidātiem britu mākslā. Taču gribu uzreiz brīdināt – īstenībā tie nav
pārīši. 2002. gada balvas kandidātu vidū valda absolūta harmoniska
dzimumu līdztiesība, ko nodrošina divu vīriešu – Keita Taisona (Keith
Tyson) un Laiema Gilika (Liam Gillick) un divu sieviešu – Fionas
Banneres (Fiona Banner) un Katrīnas Jasas (Catherine Yass) klātbūtne.
Līdz ar to presei nav papildu vielas intrigām, kā tas bija 1997. gadā,
kad uz balvu tika izvirzītas vienīgi sievietes mākslinieces. Starp
citu, pērn – 2001. gadā – kandidātu vidū bija tikai četri vīrieši...
Gluži neviļus jāsāk domāt, ka mākslinieku atlase notiek pēc kāda
statistiska līdzsvara principa. Ar katru gadu aizvien vairāk
mākslinieku atlase, izstāde, visbeidzot, pats uzvarētāja
“pasludināšanas” pasākums atgādina pēc precīzi sagatavota scenārija
iestudētu spēli. Skatītāji ar izstādi var iepazīties vairākus mēnešus.
Interese par to jāsaglabā visu laiku. Tāpēc sākumā arī noteikti jābūt
kādam, kurš izstādi skaļi un nesmuki nolamā. Tad par to, vai tas
pareizi un labi, spriež prese. Šogad “nejaukā nelieša” lomā iejutās
Lielbritānijas kultūras ministrs Kims Hovels (Kim Howell), kas atstāja
savu komentāru uz speciāli šim nolūkam paredzētas A 5 formāta lapiņas
izstādes informācijas telpā, paužot viedokli, ka Tate Britain redzētais
ir “vēss, mehānisks, konceptuāls buļļa mēsls”. Sabiedrība šobrīd kāri
lasa atsauksmes kā norises vietā, tā presē. Publiku izklaidē šie mazie
papīra gabaliņi ar astoņām zilām līnijām un caurumiņu “o” burta vietā
vārdā comment. Pēc balvas ieguvēja vārda nosaukšanas vēl arī citi
skatītāji dosies uz galeriju, lai savām acīm pārliecinātos, vai
ieguvējs ir vai nav bijis balvas cienīgs. Taču es, vērtējot ne tikai šīs organizatoriskās aktivitātes, bet arī redzēto izstādē, netieku vaļā no vēlēšanās 2002. gada Tērnera balvas kandidātu skati nosaukt par nopietnu realitātes pārbaudi. No nomācošas garlaicības un izgāšanās – vismaz manās acīs – pasākumu spējuši izglābt mākslinieki un viņu darbi, kuri katrs citādāk apliecina kādu īstenības pārbaudes variantu, piedāvājot arī man iespēju apjaust, apzināties citas pasaules eksistenci mākslas darba radītajā vidē un apstākļos – “kaut kur uz neredzamā, uztveramā Visuma robežas”, kā savā 2001. gada 29. decembra dienasgrāmatas lappusē – gleznā – raksta mākslinieks Keits Taisons. Kāda diena. Kāds gads. Kāda iepriekš nezināma stunda. Arī mana tagadne nu ieguvusi citu blīvumu un kapacitāti. Tagad manā atmiņā vienmēr būs ieligzdoti daudzi šķietami nenozīmīgi sīkumi un detaļas kā gaisa burbuļi ar divām nošķirtām vienlaicības molekulām. Acu āboli zem nolaistiem plakstiņiem montē pavisam citu notikumu ainu un secību. Atklājas iepriekš nenojaustas sakarības. 2002. gada 30. oktobrī esmu Londonā, Teita galerijā, iepazīstos ar Tērnera balvai izvirzīto mākslinieku darbu izstādi. Tieši pēc nedēļas – 2002. gada 6. novembrī – esmu Rīgā un kļūstu par vispatiesākās, iespaidīgākās redzamā un neredzamā robežas pārvarēšanas aculiecinieci: vēl uz mirkli fiziski aizkavējoties mums parastajā eksistences formā – ķermenī, nākamajā brīdī cilvēka gars, dvēsele to atstāj un dodas citur, nokļūstot mums netveramajā, nezināmajā telpā... Tieši tādēļ atmiņas par izstādi nu kārtojušās pavisam citā secībā: daži izstādē skatītie darbi tagad ieguvuši kādu dziļāku – papildu jēgu. Piemēram, Keita Taisona gleznotais plakātiski tiešais, melnais debesu jums ar blāvu, trīsuļojošu uzrakstu Turn Back Now (“Griezies atpakaļ tagad”) saāķējas kopā ar Fionas Banneres sietspiedi Forever and Never (“Vienmēr un nekad”), kurā uz milzīgas papīra lapas (240 x 615 cm) izkārtotas pieturzīmes: jautājuma un izsaukuma zīme, komats, punkts, parastā iekava, vietumis aiz tās seko kvadrātiekava. Cilvēka mūža “karte” vai tās perfekta imitācija, simulācija? Kā apgalvots izstādes anotācijā, uz baltā papīra laukuma sākumā atradies teksts, ko māksliniece izdzēsusi, atstājot vienīgi šos mazītiņos melnumiņus – pārpalikumus no gara literāra sacerējuma... Katra Tērnera balvas izstāde piedāvā meklēt kādus kopsaucējus. Manuprāt, šīgada izstādes mākslinieku vairākums – Fiona Bannere, Keits Taisons, Laiems Giliks – jūt pastiprinātu interesi, pat nepieciešamību strādāt ar burtu, tekstu, literatūru. Mākslinieku pašu komentāri, skaidrojumi, arī sarakstītie sacerējumi uzskatāmi par viņu darbu konceptuālo pamatu un būtisku sastāvdaļu. Fiona Bannere liekas burtiski pārņemta, noburta ar rakstītu tekstu. Māksliniece kopš 1994. gada raksta ar roku vai drukātā veidā rada “vārdainavas” (wordscapes). Parasti tās ir lielformāta papīra vai audekla plaknes, ko aizpilda mākslinieces pašas veikts kāda notikuma apraksts. Raksturīgi, ka par pierakstu ierosinātāju kalpo vizuāla informācija, kas iegūta ar kinofilmu starpniecību. 1997. gadā Fiona Bannere publicēja 1000 lappušu biezu grāmatu The Nam. Teksts, drukāts True Type Helvetica Medium 16/17 pt, bija veltīts sešu Vjetnamas kara filmu spilgtāko epizožu aprakstam. Ar šo grāmatu māksliniece parādīja, ka dziļi personisks, subjektīvs filmā redzēto notikumu izklāsts spēj radīt ne mazāk nozīmīgu, taču gluži citu priekšstatu par nesenas pagātnes traģiskiem notikumiem, kam, iespējams, vairs visai maz kopēja ar patiesiem vēstures faktiem. Kopš 2000. gada top citas “vārdainavas”. Tajās māksliniece apraksta pornogrāfiskās filmās redzēto. Vizuālais iespaids arī te tiek aizstāts ar verbālo. Taču teksts, izkārtots blīvās rindās palielinātiem burtiem uz milzīga izmēra plaknes, arī pats par sevi rada vizuālu iespaidu. Jūs nevarat secīgi izlasīt filmas saturu. Redze “izrauj” no kopējā teksta atsevišķus vārdus vai teikumus. Uz izlasītā pamata skatītājs iztēlē veido savas filmas ainas un tādējādi nokļūst citā realitātē, kam maz kopīga ar sākotnējās filmas kadriem. “Es eksperimentēju ar sevi, savu domāšanu, uztveri un savu roku tāpat, kā zinātnieks eksperimentē ar vardi,” – tā apgalvo cits Tērnera balvas kandidāts – Keits Taisons. Par viņa eksperimentu liecībām jāuzskata lielformāta (157 x 126 cm) zīmējumi. Izstādei atlasīti 42 zīmējumi, kuri, izvietoti vienkopus, veido milzīgu sienu, kas atgādina tādu kā karti. Lielformāta zīmējumi būtībā izpilda dienasgrāmatas – skiču burtnīcas funkcijas. Uz vienas lapas fiksēti nejauši dzirdētas sarunas fragmenti. Uz citas atrodams kāda īstenojama darba apraksts. Teksts vai tā fragmenti izpilda arī svarīgu lomu, raksturojot autora psihisko un emocionālo stāvokli. Par fiksētā nozīmīgumu liecina arī tas, kas katrs zīmējums ir ne tikai precīzi datēts, bet norādīta pat tā detaļu tapšanas konkrēta stunda. Līdz ar to var rekonstruēt katra mākslas darba tapšanas fāzes ar hronoloģisku precizitāti. Vairākas šādas sienas ar zīmējumiem, kuru vidū atradās Taisona “Domātājs (pēc O. Rodēna)”, bija skatāmas arī 2001. gada Venēcijas biennālē. Zīmējumi apliecina paša mākslinieka domāšanas procesu un radošos eksperimentus, savukārt monolītiskais sešskaldņu kubs no alumīnija un dzelzs, metālā iemontētie jaudīgie datori un datu bāzes – “smadzenes” raksturoja domāšanas procesu vispār. Mākslīgais intelekts pats rada savu mākslīgo pasauli – jaunu realitāti. Mēs, no šejienes, ārpuses, raugoties, varam just vienīgi vāju elektrības sanoņu un vērot blāvas sarkanas gaismas staru. Dziļi iegrimis sevī, šis, mākslinieka vārdiem, “komatozais Dievs”, atgādina, ka arī cilvēka domāšanas process joprojām ir liels noslēpums un būtībā arī Ogista Rodēna “Domātāja” iekšējā pasaule tā arī palikusi neatklāta. Katrs skatītājs savas iztēles robežās nu rada savu “Domātāja” iekšējās pasaules darbības modeli. Tomēr man personīgi visaizraujošākais šķita Taisona diptihs “Burbuļu kameras: Divas diskrētās vienlaicības molekulas”. Gleznās attēlota vizuāli ļoti līdzīgu burbuļu brīva kustība it kā Visumā, it kā bezgalīgā telpā, kurā nepastāv laika robežas. Burbuļiem pāri klājas teikumi, kas attēlotajam piešķir papildu jēgu. Uz pirmā audekla lasām: “1986. gada 6. augusts, 4.11 pēcpusdienā. Lietus tārps, uzdurts uz makšķerāķa, ir pasviests saltajā gaisā.” Uz otrā audekla teksts (datums, laiks, burtu fonts – identisks) informē: “ Silta vēja brīze maigi masē Londonas bērza lapas.” Mākslinieks mēģina atgādināt, cik daudzas svarīgas un nenozīmīgas lietas pasaulē – uz zemeslodes – notiek vienlaicīgi, šajā acumirklī. Skatītājs, izlasot konkrētu datumu un stundu, mēģina atcerēties, ko viņš pats darīja minētajā laikā. Teikumi gluži kā pavedieni sasaista kopā pagātni ar tagadni, iepriekš izolētus, savrupus notikumus vienā asociatīvā veselumā. Šodiena atgūst savu nosacītību. Tagadnes realitāte top ieausta vienā kopējā pagātnes–tagadnes–nākotnes tīklā. Divas nošķirtas vienlaicības molekulas dezinficēja manu potencionālo glezniecības telpu, lai kārtējo reizi apliecinātu, ka reālajam ir ciešs sakars ar iztēli: spriedumi par notiekošo dažkārt nepakļaujas primitīvas, loģiskas domāšanas likumsakarībām. Robežu starp realitāti un iztēli gluži citādi pārveido arī Katrīna Jasa. Viņa Tērnera balvai izvirzīta par portretu un arhitektūras ainavu fotogrāfiju sēriju Descent (“Izcelšanās”, arī – “Nolaišanās”). Savu citas realitātes versiju māksliniece vizualizē, izmantojot pozitīva un negatīva apvienojumu krāsainajā fotogrāfijā. Baltie plankumi galējā apgaismojumā iegūst zilu nokrāsu. Priekšmetu aprises un seju kontūras izplūst. Priekšplāns un fons satuvinās. Jasa parasti savas krāsainās fotogrāfijas eksponē gaismas kastēs. Līdz ar to attēls ar izplūdušām priekšmetu aprisēm iegūst papildu – kā vizuālu, tā uztveres – dimensiju. Māksliniecei ir svarīgi, kā skatītājs identificē konkrētu vietu un vidi un kā reaģē uz šīm papildu uztveres iespējām. “Izplūdušo robežu izjūtas” Katrīna Jasa raksturojusi izstādei speciāli radītajā videofilmā “Nolaišanās”, kurā filmēti torņa rekonstrukcijas darbi Austrumlondonas daļā – Canary Wharf. Filmēšanas dienā bija migla, kas radīja papildu vizuālus efektus. Filma montēta reversā ar astoņkārtēju palēninājumu. Kā parasti, pazīstama, konkrēta vieta pēc mākslinieces ieceres zaudējusi dokumentālo precizitāti. Skatītājs tiek aicināts izbaudīt savādu starptelpu starp realitāti un fikciju, ļaujoties jaunās realitātes burvībai un meditācijai. Laiems Giliks, kurš rīdziniekiem pazīstams kopš līdzdalības 2001. gada pavasarī notikušajā izstādē “Mūsdienu utopija”, Tērnera balvai izvirzīts par vides instalāciju Tate Britain un personālizstādi Vaitčepelas galerijā. Būdams dizainers, kritiķis un kurators vienā personā, mākslinieks demonstrē racionālu, distancētu, pat, gribētu teikt, sterilu attieksmi pret vidi. Gilikam raksturīga ļoti formālistiska pieeja, ko viņš apguvis 20. gs. mākslas virzienu – konstruktīvisma un funkcionālisma ietekmē. Turklāt teorētiskajos darbos viņš pamato savu interesi un nostāju arī par dabisko (koka, metāla) un mākslīgo (plastmasas) materiālu apvienojumu un izmantošanu modeļos – posmos, no kuriem var veidot universālu vidi plašās sabiedriskās telpās un individuālo māju interjeros. Fleksiblie posmi ļauj radīt daudzas kombinācijas, un tādējādi arī konkrēta telpa var iegūt papildu uztveres iespējas. Vide ir pakļauta transformācijai, un transformācijas kvalitāti noteikti var uzlabot spēle, jo, kā apgalvo Laiems Giliks: “Aktīva vizuāla vide iespaido cilvēka uzvedību.” Taču es personīgi joprojām esmu Fionas Banneres izdzēstā teksta varā. Kādas pieturas zīmes man vajadzētu lietot, uzrakstot sava tēva pirmsnāves vārdus? Viņa atvadu vārdi nu dzīvo līdzās, tepat un tomēr citā realitātē. Viss sacītais – nepierakstītais pagaist milzīgajā, cēli baltajā papīra lapā “Vienmēr un nekad”, uz kuras mirguļo izdzēsta teksta atvadu sveicieni – pieturzīmes. Jautājuma zīme, izsaukuma zīme, iekavas, komats. Punkts. • • • 2002. gada 8. decembrī ievērojamais arhitekts Daniels Lībeskinds būs nosaucis šīgada Tērnera balvas ieguvēju. Manu lēmumu tas principiāli nemaina – es personīgi balsotu par izdzēstā teksta autori Fionu Banneri. P. S. Pateicos Lielbritānijas Padomei par iespēju apmeklēt Londonu un iepazīties arī izstādi. | |
| Atgriezties | |
