Ekshibicionisma teorija un vOJErisma prakse
Starptautiskās vizuālās mākslas izstādes “Sociālais Exhibicionisms”
(Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā no 4. oktobra līdz 2. novembrim)
kuratore Ieva Kalniņa izstādes ievadā rakstīja: “Ja izvairāmies no
ekshibicionisma populārākā – psihisko noslieču skaidrojuma, kas vēsta
par ļoti konkrētu tieksmi izrādīt apkārtējiem savus dzimumorgānus, tā
būtība ir “parādīšanā” kā tādā. Šo rādāmo lietu klāstā ir ārkārtīgi
plašs spektrs – gan tas, kas ir vispārpieņemts un normas statusu
ieguvis, gan tas, kas tradīcijas vai kultūras ētisko normu dēļ
uzskatāms par nepiedienīgu.” Būtisks ir fakts, ka izstādē piedalījās
Austrumeiropas valstu mākslinieki, – šim reģionam ir daudz kas kopīgs
sociālās sadzīves pieredzē, notikušas līdzīgas pārmaiņas, un arī sekas
ir salīdzināmas. Tikpat būtisks fakts Latvijas mākslas kontekstā ir
mākslinieku izmantotais medijs – galvenokārt fotogrāfija, reizēm arī
video, kas sniedz vislielāko reālas klātbūtnes, īstuma iespaidu. Var
teikt, ka izstādes teorētiskais pamats bija balstīts uz ideju par
pasaules kārtību izrādes sabiedrības sākumposmā, kur lielākā daļa
indivīda aktivitāšu bija vērsta uz mērķi kļūt par īstu lietu kulta
priesteri, iegūt vairāk statusa simbolu, pārspēt citus ar šo simbolu
varenību (garāks cigārs, dārgāka mašīna), paust savu individualitāti ar
atšķirīgiem statusa simboliem, pamatot un pierādīt savu eksistenci ar
iesaistīšanos publiski vērojamos procesos (kļūt par televīzijas
raidījuma zvaigzni, sniegt intervijas, piedalīties pieņemšanās utt.),
tā veidojot un uzturot savu publisko tēlu un līdz ar to iegūstot zināmu
varu (kuras nosacītība izgaist mirklī, kurā plašsaziņas līdzekļi ir
praktiski monopolizēti informācijas vides uzturētāji). Taču šis process
būtu bezmērķīgs, ja nebūtu kāds, kas skatās, un tieši šis aspekts bija
daudzu izstādē redzamo darbu praktiskais pamats. “Rādīšana” pēc
komplementaritātes principa ir tikai puse no pilnības – otra puse ir
“lūrēšana” jeb vojerisms (voyeurism), un tikai abi kopā veido perfektu
iņa-jana apli. Tā ir neārstējama, līdz absurdam sakāpināta ziņkāre par
svešu privāto dzīvi, kura arī veicināja princeses Diānas bojāeju (to
izstādē visai apšaubāmi apspēlēja Maskavas mākslinieku grupas AES+F
1998. gada foto un video darbs Who Wants to Live Forever) un kuras
apmierināšanai tiek izdoti speciāli žurnāli un veidotas televīzijas
intervijas, arvien lielākas dokumentalitātes un īstuma sasniegšanai
iestudēti realitātes šovi utt. Ekshibicionisms bija izstādes veidotāju
teorijas pamatā, bet tās reālā izpildījuma pamatā bija sociālais
vojerisms. Spēja (vara) ielūkoties tur, kur bez mākslinieka diploma un
profesionālas foto/video kameras varbūt nemaz nevarētu. Bet tik ļoti
gribas redzēt!
Vai tava māte zina, ar ko tu nodarbojies?
Atšķirībā no, piemēram, glezniecības, kurā skatītājs sastopas ar
divdimensiju plaknē radītu attēlu, kam var būt un var arī nebūt nekādas
līdzības ar kaut ko fiziskajā pasaulē eksistējošu, fotogrāfijas
uztveres specifika saistīta ar to, ka skatītājs tiek konfrontēts ar
pašu fotografēto notikumu, personu vai procesu un mākslinieka
(fotogrāfa) klātbūtne var būt nemanāma, autors tikai izvēlējies kadru,
bet notikums ir noticis realitātē. Ar to arī izskaidrojams fotogrāfijas
emocionālais iespaids – vai tā būtu dokumentāla vai inscenēta.
Eksistenciāli jautājumi ir klātesoši gandrīz jebkurā darbā, kas radīts
fotogrāfijas tehnikā. Viens no tādiem – ētikas jautājums, mūžīgais
atļaušanās un robežu pārkāpšanas jautājums. Izteikti vojeristisko
izstādes darbu kontekstā daudz vairāk aktuāls gan bija jautājums par
saturu un tā emocionālo vai sociālo nozīmi. Poļu mākslinieces Katažinas
Koziras 1997. gada videoinstalācijā “Pirts”, kas bija izvietota vienā
no Dzelzceļa vēstures muzeja eksponātiem – vilciena vagonā, vairākos
monitoros varējām nesodīti vērot, ko Balzaka vecuma un Rubensa tipa
sievietes dara publiskajā pirtī: nenojaušot par kameras klātbūtni,
lietišķi un mierīgi mazgājas, pļāpā un slaukās. Kaut arī šeit varbūt
neētiskā veidā bija publiskots intīms process (ķermeņa mazgāšana –
dvēseles attīrīšana), darbs tomēr neraisīja nekādas emocijas, pat ne
bailes no vecuma – kā fabula bez obligātās “morāles” beigās. Krievu
mākslinieks Sergejs Bratkovs fotografē bērnus toksikomānus
bērnunamā, radot halucinācijām līdzīgus tēlus. Ieva Vīriņa
nofotografējusi paziņas, kas savu kailumu pieseguši ar pašu izvēlētu
priekšmetu – akvareļu kasti, zobenu, rotaļlietu, maciņu ar izšūtu
uzrakstu Love, turklāt cilvēku sejas nav redzamas, tā liekot domāt, ka
personas īstā seja meklējama zem jostasvietas. Lietuviešu māksliniece
Egle Rakauskaite melnbalto fotogrāfiju sērijā “Viļņas bezpajumtnieki”
klasiska parādes portreta romantizētajā estētikā rāda īstus
bezpajumtniekus. Daži no izstādes spēcīgākajiem darbiem visvairāk
attiecās uz intīma, nekrofila fetišisma un slimīgas ziņkāres izpausmēm,
ne vairs sociālo ekshibicionismu. Sanktpēterburgas mākslinieks Dmitrijs
Šubins sērijā “Nāve kā fotogrāfija” rāda ne pārāk glaimojošus un
ikdienišķi parastus pilsētas skatus – ielas, tiltus, parkus. Jēgu tiem
piešķir komentārs: autors ir fiksējis vietas “kriminālajā
galvaspilsētā”, kur noslepkavoti sabiedrībā zināmi ierēdņi un biznesa
darboņi. Noziegumu vietas attēlotas it kā bezkaislīgi, tomēr
ieinteresēti, un visa fotogrāfiju sērija kopumā atstāja nedaudz
nomācošu iespaidu – varbūt tāpēc, ka pārāk tuvu ir reāla nāve, varbūt
tāpēc, ka šāda interese var likties neveselīga. Nākamais darbs –
Monikas Pormales “Tuvāk sirdij, tuvāk mājām”, kam, līdzīgi kā 60. gadu
popārtā, par darbības vietu izvēlēts lielveikals. Tikai atšķirībā no
rotaļīgā un nekaitīgi ironiskā popārta Monikas darbā fiksēta īstā dzīve
– portreti televīzijas raidījuma “Kriminālā informācija” vizuālajā
stilistikā, kuros redzami lielveikala apsardzes aizturēti cilvēki kopā
ar lietām, ko šajā lielveikalā nozaguši. Kombinācijā ar veikala
reklāmas saukli darba nosaukumā šie attēli piedāvā negaidītu un
paradoksālu skatījumu uz iepirkšanās prieku. Visbeidzot, īsts maniakāla
vērotāja uzvaras apliecinājums – Mārtiņa Grauda Nature morte. Mīlīgi
melnbaltas klusās dabas – reportāža no kapsētas, kur autora objektīvs
ir norobežojies no pagātnes un nākotnes, fokusējot savu uzmanību tikai
uz tagadni – pie kapu kopiņām noliktajiem traukiem, kuros paredzēts
ievietot ziedus. Ar attēlos jūtamu cinisku tīksmi ir meklēti dažādu
pārtikas un citu produktu iesaiņojumi (ar etiķetēm un logotipiem), kas
praktisku apsvērumu dēļ itin labi aizstāj vāzi. Viens no skatītāju
favorītiem noteikti bija attēls, kurā redzama kāda atspirdzinoša
dzēriena plastmasas pudeles puse ar uzrakstu uz etiķetes “Tava dāvana
ir šeit!”. Kapu joki latviešu mākslā ir jaunums (Jaņa Rozentāla “No
kapsētas” un Edgara Vērpes mūmijas īsti neatbilst žanram), un katrs
jaunums ir labs. Vojeristu izsekošanas posmu pieklājas beigt ar to
pašu, ar ko tas iesākts: “Kad Stelarks bija pabeidzis vienu no savām
performancēm, kurā viņa ķermenis vairākas stundas bija pakārts āķos,
kas iedurti ādā, pie viņa pienāca kāda pavecāka kundze un uzdeva
nevainīgu jautājumu: “Vai jūsu māte zina, ar ko jūs nodarbojaties?””
(Citāts no Boženas Pejičas raksta par Egles Rakauskaites darbiem.)
Aizvāciet to pornogrāfiju!
To laikam var saukt par Rietumu kultūras īpatnību – par spīti pagājušā
gadsimta seksuālajai revolūcijai un neskaitāmiem brīvības manifestiem,
nezin kāpēc vīrieša kailums tiek uzskatīts par nepiedienīgāku
salīdzinājumā ar sievietes kailumu. Varbūt tāpēc, ka tas ir vairāk
apdraudošs, bīstamāks vai paši vīrieši baidās no salīdzināšanas, bet ir
skaidrs, ka atsedzoši un dažādas ķermeņa daļas atklājoši sieviešu tērpi
tiek uzskatīti par ekstravagantiem un stilīgiem un kaila sievietes
ķermeņa attēlojumu parasti attiecina galvenokārt uz estētikas jomu,
bet, tikko parādās kaut mazākā nojausma par īstas, vīrišķas erekcijas
klātbūtni, sākas ķiķināšana vai sašutuma saucieni: “Tas ir
nepiedienīgi! Aizvāciet to pornogrāfiju! Ieslodzīt gejus!” – un
tamlīdzīgi. Vairāki mākslas darbi izstādē “Sociālais Exhibicionisms”
varētu izraisīt šādas pārdomas. Pirmkārt būtu jāmin Prāgā dzīvojošā
mākslinieka Avdeja Ter-Oganjana “Darbs bez nosaukuma jeb vienkārši
HUJ”, kura galvenās sastāvdaļas neesamību visā izstādes laikā var
kompensēt ar komentāra tekstu: “Darbs, ko es piedāvāju rādīt jūsu
izstādē, ir dzīvs penis, kas karājas pie sienas. Es varu nodrošināt
demonstrāciju izstādes atklāšanā 1–2 stundas un arī 4.–5. oktobrī,
piemēram, no 17.00 līdz 19.00. Pēc tam demonstrāciju varētu turpināt ar
statistiem līdz pat izstādes beigām.” Vienkārši un pašmērķīgi, gluži kā
rakstnieka Vladimira Sorokina tik viegli izmantotā nenormatīvās
leksikas poētika. Vīrieša ķermeņa potenciālo bīstamību izmanto arī
Andris Grīnbergs un Andris Eglītis inscenētu fotogrāfiju sērijā “Mājas
video”. Vairāki vārdā neminēti rīdzinieki fotografēti savos dzīvokļos
kopā ar viesi – Grīnbergu, bet attēlu dokumentālo, vēstošo nopietnību
iztraucē fotogrāfa Eglīša negaidītais kailums, ko Ieva Kalniņa komentē
īsi: “Nejaušības nevērība.” Ja neņem vērā inscenējumu, tas būtu stāsts
par to, ka dzīvokļu saimnieku likumīgās tiesības būt uzmanības centrā
tiek apstrīdētas, jo viņu intīmajā vidē ir ieradies ne tikai Grīnbergs
ar savu skaļo balsi, bet arī uz izģērbšanos kārs fotogrāfs, – un vienā
mirklī saimnieka personība kļūst par fonu, jauku dekorāciju autoru
privātajam šovam. Oļegs Kuļiks rāda savai reputācijai neatbilstoši
pieklājīgu un gandrīz vai politiski korektu attēlu sēriju “Dabas
muzejs: jaunā paradīze”, kurā dabas muzeja vitrīnu stiklos atspīd
“Ādama un Ievas” figūras dzimumaktu imitējošās pozās, it kā izbāzti
dzīvnieki piedāvātu izeju no civilizācijas krīzes strupceļa. Krievu
mākslinieku grupas “Zilie deguni” foto un video “Laikmetīgie Sibīrijas
mākslinieki” ir vai nu ģeniāls, vai nožēlojams – uz traģikomēdijas,
farsa, bezgaumīgu “puišu joku” robežas esošs darbs, kurā visu jautrību
rada trīs veči apakšbiksēs uz noplukuša dīvāniņa, aizrautīgi filmējot
un fotografējot to, ko dara – spēlējas ar dažādu pazīstamu un
nepazīstamu personu maskām, uzved neķītras ainiņas, rāda dibenu un
tamlīdzīgi. Paši par sevi raksta: “Sibīriešu mākslinieka – āksta un
liekuļa, huligāna, dauzoņas un laimes lutekļa – trauslajai būtībai
tuvāk šķiet maskas nevis noņemt, bet gan uzlikt.” Sibīrijas eksotika
varētu būt pieprasīta prece kapitālisma zemēs, kur mākslas
institucionalizācija ir atņēmusi šai nodarbei pēdējās prieka paliekas,
un mārketinga nolūkos šos māksliniekus būtu vēlams nodēvēt par “jaunās
sibīriešu mākslas” viļņa aizsācējiem. Pašiem “Zilajiem deguniem”
pašironijas netrūkst, un tieši tas viņus arī glābs: “Māksla jau arī –
kāda nu ir, tāda ir. Tik vien ir kā nosaukums – sūds no bonbongas. Bet
mūsdienu Sibīrijas mākslinieks, lai gan tikpat kā taisnā ceļā no čaklo
roku pulciņa nācis, tomēr nav vakarējais (rīti gan viņam gadās arī tādi
grūtāki). Ne tikai tavu dzīvi rozēs pārvērtīs, bet arī pats savējo par
mākslu uztaisīs.” Nākamais “Sociālā Exhibicionisma” idejai perfekti
atbilstošais projekts – Aigara Altenberga, Ojāra Jansona, Gata
Rozenfelda un Andra Tones fotogrāfiju kolekcija “Privātā dzīve” (no
žurnāla “Privātā Dzīve” rubrikas “Drēbju skapis”, kurā latviešu
sabiedrībā populāri cilvēki fotografējušies vietās un situācijās, kas
vislabāk raksturotu viņu privāti publisko “es”). Žurnāla lappusēs šīs
bildes varētu paslīdēt garām nepamanītas starp neskaitāmiem privātās
sfēras robežas pārkāpjošiem attēliem, bet šādā koncentrācijā tās rada
absurda teātra iespaidu: kažokādā ietinies Druvis Skulte, no vannas ārā
kāpjošs Jānis Naglis, savu varas simbolu cigāru demonstratīvi smēķējošs
Ģirts Rungainis, Guntars Rasnačs vannā un pavisam kails Indulis Emsis
jūrā – politikas un biznesa komiksa varoņi tik ļoti vēlas iepatikties,
ka ir gatavi uz pilnīgi visu, vai arī patiešām jūtas kā superzvaigznes.
Jebkurā gadījumā “Sociālais Exhibicionisms” ļāva pasmaidīt par
sabiedrības neirozēm, jo glābt pasauli laikam jau nav mākslas uzdevums.
|