Trīs logi. Veltījums dzejniekam Robertam Laksam.“Pamatstāvoklis ir klusums, tumšs klusums”
Liāna Langa
Videoinstalācija “Trīs logi” Rīgā, Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls“ radošajā darbnīca, 11.04.-04.05.2003. |
| | |
"Skaņas nāk un iet, bet klusums paliek. Nepārtraukts klusums, kurā ielaužas gadījuma skaņas. Pamatstāvoklis ir klusums, tumšs klusums. Vienmēr ir arī kāda kustība, kāda gaisma, kāda skaņa. Tad tā izbeidzas, un paliek tikai un vienīgi tumšs klusums," saka vācu kinorežisoru Nikolasa Humberta un Vernera Pencela videoinstalācijas "Trīs logi" centrālais tēls dzejnieks Roberts Lakss. Šī amerikāņu minimālisma dzejdarim veltītā ceļojošā izstāde Rīgā, Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” radošajā darbnīcā bija skatāma trīs nedēļas, un to apmeklēja vairāk nekā 2000 cilvēku. Patiesības labad jāpiebilst, ka mazākais laiks, kādā tā tikusi demonstrēta, piemēram, Helsinku Modernās mākslas muzejā, Tokači biennālē Japānā un citur, bijuši divi mēneši. Lihtenšteinā, kas ir nākamais izstādes pieturpunkts, "Trīs logus" vizuālo mākslu un literatūras interesentiem būs iespēja skatīties četrus mēnešus. Apskaužami - jo pie šīs filmas gribas atgriezties vēl un vēl. Tās ritms ir tik lēns, tēli mainās dabai tik ļoti pietuvinātā ritmā, ka, to skatoties, rodas ilūzija par iespēju atrasties miera stāvoklī un atgūt darbos, skriešanās un jezgās zaudēto laiku.
Trīs sinhronizētu melnbaltu dokumentālu filmu simultāna projekcija uz trīs ekrāniem maksimāli aptumšotā telpā ir tas, ko varētu teikt pat videoinstalācijas tehniskās izpildes parametriem. Savukārt projekta norisi var pamatoti dēvēt par vizuālu meditāciju, kurā skatītāja uztvere tiek piepildīta ar minimālisma estētikai atbilstīgiem, uz trīs ekrāniem izkārtotiem vizuāliem tēliem kopā ar Roberta Laksa rāmo, suģestējošo balsi. Tēli - kalni, jēri, gani, jūra, vēja ģenerators, interjers, akmeņi, dzejnieks - gluži tāpat kā viņa teiktie vārdi par zemi, debesīm, gaismu, tumsu un citām šķietami saprotamām lietām, ir attīrīti no metaforiskiem vai simboliskiem uzslāņojumiem.
Vienas trīsdaļīgās kompozīcijas garums ir 40 minūtes. Filma izstāžu zālēs tiek demonstrēta non-stop, jo to iespējams sākt skatīties jebkurā brīdī. Tomēr šai kompozīcijai ir gan sākums - Roberta Laksa ierašanās Patmas salā-, gan nosacītas beigas, kas uz daudziem skatītājiem Rīgā atstājušas visspēcīgāko iespaidu: uz abiem sānu ekrāniem naktī lēnām pagriežas milzīgs ar mazām spuldzītēm izgaismots pasažieru laineris, uz kura klāja redzami daudzu cilvēku silueti, bet uz vidējā ekrāna Roberta Laksa sejas tuvplāns - viņš mēģina iemigt, ieiet sapņu realitātē. Fināla kadru kompozīcija atgādina par pāreju citā stāvoklī, nāves metafiziku.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Roberta Laksa balss un viņa minimālistiskā dzeja, ko režisori dzirdēja audioierakstā un radiofonā, tik dziļi uzrunāja Nikolasu Humbertu un Verneru Pencelu, kuri tobrīd bija spiesti uz laiku pārtraukt kino-poēmas "Mirkļa vidū" filmēšanu (Āfrikas reģionā, kurā viņi ar kameru sekoja līdzi tuaregu - nomadu cilts klejojumiem, politisku apsvērumu dēļ uz laiku bija aizliegts filmēt), ka viņi nolēma izmantot šo brīdi, lai dotos apciemot amerikāņu literatūras leģendu Patmas salā Grieķijā, kur dzejnieks mitinājās jau vairāk nekā divdesmit gadu. Roberts Lakss viņus laipni uzņēmis. Abi mākslinieki stāstīja, ka Roberta Laksa askētiskā mājokļa durvis bija atvērtas ikvienam, jo visus cilvēkus - neatkarīgi no to nodarbes, sociālā stāvokļa un citiem formāliem kritērijiem – viņš uzskatījis par līdzvērtīgas uzmanības un viesmīlības vērtiem. Kameras klātbūtne neietekmēja sirmā, apgarotā vīra dienas režīmu, paradumus, dzīves ritmu, un viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību. Sākot ar 1993.gadu, Humberts un Pencels reizi gadā uz vairākām nedēļām devās uz Grieķiju, lai filmētu, un sešos gados tapa 20 stundu garš materiāls. Nākamais solis bija atrast vēstījuma formu, un tas, kā atzina “Trīs logu” autori, filmas tapšanas procesā bija visatbildīgākais un interesantākais brīdis. Ar lineāras kompozīcijas palīdzību stāsts par Roberta Laksa individuālo laiku un telpu, ko viņš apdzīvoja kopā ar kaķiem, mākoņiem, viļņiem jūrā, akmeņiem un grāmatām, gluži vienkārši nebūtu izstāstāms. Bija jāmeklē forma, kas būtu adekvāta viņa dzejas vārdu dziļumam, no jauna atklātajai pirmatnējai vārdu nozīmei. Kā atzīst Nikolass Humberts, “mēs sākām ar trīs ekrāniem. Vispirms bija doma vienu attēlu novietot centrā, otro pa labi, trešo pa kreisi, tikai lai radītu telpu, bet, kad sākām montāžu, bija acīmredzami, ka šī kompozīcija ar attēlu centrā pa labi un kreisi būs nepareiza, jo skatītājam ik brīdi nāksies pieņemt lēmumu, kuru attēlu vērot, bet kuru ne. Montāžas procesā atgriezāmies pie senas kristīgās mākslas formas – triptiha. Spriežot par attēliem – kurš atradīsies uz kura ekrāna – atklājās noteiktas likumsakarības, noteikta loģika. Vienam attēlam jābūt centrā, jo tur ir kādas noteiktas vērtības, kas liek tam būt tur – nevis pa labi vai pa kreisi. Jautājums par attēliem un to vietu bija jārisina nepārtraukti. Ekrāni nedrīkstēja būt pārblīvēti ar attēliem un informāciju, jo tas neatbilstu Robertam Laksam kā cilvēkam ar viņa reducēto pašizteiksmes formu, ko viņš pats bija izvēlējies. Bija jātiek galā ar klusumu, ar dzejnieka minimālismu. Tas bija milzīgs izaicinājums – strādāt ar trim attēliem vienlaikus, bet būt daudz lielākiem minimālistiem nekā visos agrākajos darbos.”
Nāk prātā franču rakstnieka Mišela Velbeka eseja “Absurds kā kreatīvs faktors”, kurā viņš apcer savu vērojumu, ka nereti sarunās ar žurnālistiem fiziķi arvien biežāk slavē poēzijas valodu. Nils Bors uzskatījis, ka lielās pretrunas, kas bieži vien atrodamas dzejas valodā, ļauj pārkāpt valodas robežas, paplašināt tās. Nila Bora kvantu teorijā ieviestais papildinājuma princips ir savdabīgs paņēmiens, kā meistarīgi savaldīt pretrunu: mums tiek piedāvāts viens otru papildinošs un sinhrons skatījums uz pasauli. Katrs no tiem var būt izteikts viennozīmīgā, skaidrā valodā, bet, ņemts atsevišķi, katrs no tiem būs nepareizs. Tas, ka tie atrodas blakus viens otram, rada jaunu situāciju, papildu elementu, un iespējams, ka tieši tas atrodas vistuvāk meklējamai patiesībai.
Meistarīgās montāžas rezultātā panāktā dažādo, reizēm savstarpēji pretrunīgo ( piem., glāze uz galda centrā, klints ēnā guļošas kazas pa kreisi, no dzejnieka rokas uz papīra lapas krītoša ēna pa labi) vizuālo tēlu rimtā, sinhronizētā nomaiņa uz trīs ekrāniem rada jaunu mākslinieciskās izteiksmes elementu – vēstījumu par klusumu, kuru Roberts Lakss bija sevī sasniedzis un kurā bija iespējams dzimt viņa dzejas vārdiem, gluži kā no jauna radot pasauli un nosaucot lietas vārdos kā pirmo reizi: zemes aplis, jūras aplis, tumsa, gaisma, tumsa… viss, ko es daru, – dzīvoju uz zemes.
Mākslas zinātnieki vilkuši paralēles starp Roberta Laksa dzeju un Džona Keidža mūziku. Dzejnieks, kurš dzimis 1914. gadā un kuru šai pasaulē slava interesēja vismazāk, mira 2000. gada septembrī. Jūtot, ka nāves brīdis ir tuvu, viņš no Patmas salas pārcēlās uz Ņujorku, uz vietu, kur bija piedzimis. Aplis bija noslēdzies.
Nikolass Humberts un Verners Pencels gatavojas uzņemt savu pirmo aktierfilmu pēc Hulio Kortāsara stāsta Los autonautas de la cosmopista (“Autonauti uz kosmoosejas” – L.L.) motīviem. |
| | | Atgriezties | |
|
