MĒles sajŪta

Solveigas Vasiļjevas personālizstāde “Mēles sajūta” Ivonnas Veihertes
galerijā (no 5. līdz 25. aprīlim) un
galerijā “Laipa” Valmierā
(no 4. līdz 23. aprīlim).

Māksliniece uzsvēra, ka darbi iecerēti kā ar cilvēka domāšanu vizuāli saistīti filozofiski jautājumi, kas it kā nosaka cilvēka intuitīvo rīcību ikdienā, kā arī apgalvoja, ka viņai šie darbi ir patiesības mirklis, kas liek atgriezties pie apkārtējās realitātes. Solveiga Vasiļjeva ir pārliecināta, ka “cilvēks vienmēr pastāv dabas ietvaros, tās iekšienē un tikai savā lepnībā iedomājas sevi kā pretmetu tai”. Digitāli pilnveidotās lielformāta izdrukas apliecina, ka cilvēks ne tikai dzīvo, ēd un pārstrādā apēsto. Daudz būtiskāk, kā un vai cilvēks apzinās savus pirmsākumus, atskaites punktus un dzīvei nepieciešamos stabilos orientierus. Tāpēc izstādes reklāmas lapiņā māksliniece raksta: “Kas esmu es, kas ir man apkārt? Iedoma, realitāte? Cilvēka – pilnīgota dzīvnieka – galvas smadzeņu darbība ir neapzināta, tēlus rada jutekliskā uztvere. Tiešās zināšanas smadzenēs mums rāda, ka intuitīvā domāšana ir tas, kas mūs vieno ar īstenību. Apzināšanās process, kā pats būtiskākais papildu fenomens, rada NOZĪMI (tā ir abstrakta, pavisam kas cits nekā matērija). Tā eksistē tikai apziņas sfērā. Tā ir logoss, lielā Radītāja ideja, patiesā realitāte.”
Solveigas Vasiļjevas “Mēles sajūtas” cikla darbiem ir iespējamas dažādas interpretācijas, atbilstošas skatītāju uztveres līmenim un zināšanām. Jādomā, ka lielformāta attēlu drūmā noskaņa skatītāju lielākajai daļai radīja diskomfortu, bet ir iespējams uztvert un baudīt šos darbus, arī lai domātu par sevi, cilvēku un dzīvību vispār. Iespējams, ka tam palīdzēja ekspozīcijas uzbūves pamatos iekodētais paralēlisms. Divi zāles centrā novietotie lielie attēli skatītājiem bija caurskatāmi. Gan no spožās, spīdīgās puses, gan no matēti pieklusinātās. Arī citi attēli ekspozīcijā bija izlikti, spēlējoties ar iepriekšminētajiem virsmu efektiem. Tā veidojās duālais princips, kas izpaužas un sastāv no vienas attēlā fiksētās matērijas dažādām uztveres iespējām, ļaujot domāt par dzīvības attīstības ciklu stabilitāti. Par dzīves spožāko un ne tik spožo pusi, fiksējot dzīvības pārpalikumus lopkautuvē.
Aivars Leitis


“Es nevaru izvairīties no šīs pasaules, jo es tajā dzīvoju,” saka Solveiga Vasiļjeva.

Solveiga Vasiļjeva nespēj izlikties, ka viss ir kārtībā, ka nav ne karu, ne vardarbības, ne liekulības, ne vienaldzības. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas, domājot par dzīves likumsakarībām, skata tās kā kosmisku modeļu versijas. Auga uzbūve, dzīvnieka uzbūve, cilvēka uzbūve. Pārāk daudz līdzību, lai tās būtu nejaušas vizuālas sakritības. Izstāde “Mēles sajūta” veidojās, māksliniecei turpinot interesēties par Visuma uzbūvi un cilvēku kā Visuma atspulgu – hologrammu. No tēlniecības darbiem 90. gadu sākumā caur lielformāta zīmējumiem 90. gadu otrajā pusē Vasiļjeva nonākusi pie lielformāta fotoizdrukas. Tajās viņa rāda dzīvības koncentrācijas punktus – buļļa sēklinieks, auga sēklotne, galvaskauss – smadzeņu vieta. Māksliniece pati kaila. Augi, augļi, dzīvnieki arī ir tādi. Mēs – apģērbtie, noslēpušies un liekulīgi, vairs nespējam būt īsti. Tāpēc arī šī metafora – mēles sajūta. Mēle ir viens no jutīgākajiem sensoriem cilvēka ķermenī, ar to mēs sajūtam garšu, ko neviena cita ķermeņa daļa nespēj. Tas, ka mums vajadzīga īpaša, vērīga un sensitīvi smalka uztvere itin visā, arī bija viens no izstādes vēstījumiem.
Autores pašas ķermeņa datortomogrāfijas izstādē vēl būtu mazākais grēks, taču lopkautuvē iegūtās nokauto liellopu daļas varētu mums arī nepatikt. Šī tendence turpina kopš 90. gadiem pazīstamo ķermeņa (kā cilvēku, tā dzīvnieku) izmantošanu mākslā. Skandalozākais un zināmākais ir Demjens Hērsts – agresijas, baiļu, nāves un dzīves dramatiskos jautājumus viņš uzdod, savā mākslā izmantojot beigtas govis, aitas, zivis, taureņus. Helēna Čedvika cilvēka dzīvniecisko būtību demonstrē, savijot zeltainas matu sprogas kopā ar cūkas zarnām. Austrietis Hermanis Ničs (Nitsch) cilvēces nežēlību visai šokējoši demonstrēja 1984. gada akcijas laikā, uz trīs dienām sevi piesienot pie krusta kopā ar cūkas kautķermeni. Viņš izveidoja ekstrēmu teatrāļu grupu, kas savās performancēs atsaucās uz Otrā pasaules kara šausmām. Tādu piemēru ir ārkārtīgi daudz. Protams, šie ķermeņa izmantošanas veidi ir provokatīvi. Taču šokēšana nav mērķis, tas ir vienīgi līdzeklis – kā meklēt atbildes pašam uz saviem jautājumiem, kā uzdot tos citiem, kā pretoties ikdienas ieaijājošai estētikai. Solveigas Vasiļjevas aicinājums caur izstādi “Mēles sajūta” ir izteikti humāns. Mēles sajūta ir metafora saskarsmes veidam. Viņas kailais ķermenis (kailā būtība) ar vaļējiem nervu galiem, ar pašu mēles galiņu viņa pieskaras beigta nodīrāta liellopa galvas mēlei un nejūt pretīgumu; pieskaras ledus bluķim un atklāj, ka pasaule ir auksta; māksliniece ielūkojas savā fiziskajā ķermenī, jo viņa nezina, kas viņa ir.
Elita Ansone