VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijas kultūras konvertācijas kurss Alise Tifentāle | |
| |
|
Kurators Andris Brinkmanis sadarbībā ar Igaunijas Mākslas muzeja kuratori Ehu Komisarovu un izstādes iekārtotāju mākslinieku Ritumu Ivanovu piedāvā: “Adaptācija” jeb “Latvijas laikmetīgā māksla šodien”. No 29. aprīļa līdz 25. maijam Igaunijas Mākslas muzejā Rotermana sāls noliktavas izstāžu zālē bija apskatāma plaša un reprezentatīva Latvijas laikmetīgās mākslas darbu skate. Autori: Anna Heinrihsone, Arnis Balčus, Dace Džeriņa, Ēriks Božis, F5, Emīls Rode un Simona Veilande sadarbībā ar Gati Rozenfeldu, Katrīna Neiburga, Martiņš Grauds, Ritums Ivanovs, Zane Bērziņa, Kristaps Ģelzis, Oskars Brambergs, Gints Gabrāns, Miķelis Fišers, Kristaps Epners, Kaspars Lielgalvis, Kirils Panteļejevs un Iveta Laure, Andris Vītoliņš, Kaspars Brambergs. Mākslinieku darbiem kopīgs var būt vienīgi kuratora Andra Brinkmaņa ideālistiskais skatījums uz mākslu kā sociāla konflikta risināšanas veidu, jo katra autora individuālā pieredze un darba stils globālo patērētājsabiedribas leksiku adaptē atšķirīgi. Mākslinieks nevar atļauties būt vienkārši “antisociāls psihopāts” (kā sevi reiz nodēvēja viens mans draugs – dzejnieks, kurš var atļauties tāds būt, cik vien vēlas) – šodienas sociālajā uzstādījumā māksliniekam paredzēta populāra, komunicējoša, draudzīga, atvērta un asprātīga dekoratora loma, ja vien viņš vēlas šad tad saņemt fondu atbalstu, piedalīties prestižās grupu izstādēs Latvijā un citās valstīs, kā arī iekļūt elitāru mākslas žurnālu un kultūras laikrakstu lappusēs. Visi izstādes dalībnieki tur laiku pa laikam parādās – viņu versija par mākslas pielāgošanos aktuālajām ikdienas vizuālās valodas tendencēm ir veiksmīga, turklāt vienlaikus saglabā zināmu brīvību no pārmērīgas angažētības droša patvēruma. Kaut arī daudzi no izstādītajiem darbiem redzēti vairākās izstādēs Rīgā, kopējais iespaids arī Latvijas skatītājam varēja būt visai aizraujošs. Gluži kā popmūzikas izlase The Best of... “Adaptācijā” vienkopus bija redzami spilgtākie pēdējos gados tapušie darbi, kas uzrunāja gan personiski un intīmi, gan arī skaļi un agresīvi. Klusākās balsis vienmēr piesaista visvairāk, piemēram, Annas Heinrihsones darbs – adījums ar uzrakstu Help (fonā leģenda par kādu sievieti, kas nerunāja un tāpēc bija visu aizmirsta, un tikai pēc viņas nāves tika atrasti neskaitāmi adījumi ar šo uzrakstu). Miķela Fišera gleznas ar skaistām debesīm, kuras šķērso dzeloņstieples (gleznas tapušas 2002. gadā, kad Miķelis Fišers uzturējās mākslinieku rezidencē Lielbritānijā). Kaspara Bramberga gleznas Fermata, kuras pavada autora komentārs: “Dievs nerunā ar sabiedrību. Dievs runā ar cilvēku. Sabiedrība ir fikcija.” Rituma Ivanova gleznas ar vecu cilvēku portretiem tuvplānā. Martiņa Grauda fotogrāfijas Nature morte ar fotografētām improvizētām kapsētas ziedu vāzēm, kuras izgatavotas no dažādu pārtikas produktu iesaiņojumiem (redzētas “Sociālajā Ekshibicionismā”). Ērika Boža instalācija no datora taustiņiem Press! Press! Press! – kristiešu glābēja krusta simbols sastāv no Enter, Delete, Home, End utt. – visa dzīves filosofija un jēga dažos funkcionālos pieskārienos. Kristapa Gelža pašportrets – kails vīrietis gandrīz pilnīgi tukšā birojā sēž pie rakstāmgalda un smēķē, skatīdamies ārā pa logu. Arņa Balčus fotogrāfijas no nebeidzamajām sērijām “Piezīmes bez nosaukuma” un “Pašportreti” – intīmas sadzīves ainiņas, kuras it kā šķiet paredzētas vien personīgai lietošanai. Gints Gabrāns piedāvā “Gleznas mūsdienīgiem interjeriem” (pievienota arī cena), kuras nudien var pieņemt ka glīti iekārtota dzīvokļa dekoru, tikpat labi arī kā ironizēšanu par cilvēkiem, kuri “no mākslas neko nesaprot”. Iespējams, šis bija viens no saturiski nozīmīgākajiem darbiem izstādē – jautājums par mākslas robežu esamību vēl joprojām ir ar pārāk daudziem pareizo atbilžu variantiem. Emīla Rodes un Simonas Veilandes projekts “Rīgas modes” fiksē Rīgas pensionāru garderobes īpatnības – pirmajā mirklī var likties, ka jūtama cinisma klātbūtne (“redz, kā tie vecie cilvēki smieklīgi ģērbjas”), bet vēlāk daudz jūtamāks ir īstās Rīgas sociālais portrets. Galu galā Latvijai kā postpadomju valstij izteikti raksturīga ir jēdziena “pensionārs” gandrīz pilnīga identificēšana ar jēdzienu “nabags”, un laikam jau nekas nevar spilgtāk raksturot sabiedrību kā tās attieksme pret saviem sirmgalvjiem. Mēģinot definēt kopējo sajūtu, kādu atstāja šī Latvijas laikmetīgās mākslas skate, aizdomājos līdz tādai kā “sevis uzšķēršanai” – kaut arī darbi pēc formas ir rotaļīgi video, dekoratīvi rokdarbi vai laba glezniecība, to saturs lielākoties ir tik personisks, tik intīms un autoram svarīgs, ka garīga izmisuma koncentrācija izstādes telpā ir gandrīz vai fiziski jūtama. Varbūt tā nemaz nav, bet pēc izstādes palika iespaids, ka starp mums visiem ir ļoti maz laimīgu cilvēku. Katrā ziņā māksla no tā tikai iegūst. | |
| Atgriezties | |
