VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Boriss Bērziņš MANTOJUMS Peteris Bankovskis Man riebjas, man nepatīk atkārtojumi. Un, ja es arī atkārtoju, man nekas nesanāk. Man patīk, ka kaut kas saiet dēlī... beigās tāpat iznāk Bērziņš. Es nevaru saprast, kādēļ visu mūžu jāglezno brūni – lai citi zinātu, ka tu esi Bērziņš? Es varu gleznot arī krāsaini, un tas arī būs Bērziņš. Es daru, ko es gribu, – visu laiku. Un es to nedaru speciāli, tā nav programma. Es negribu teikt, ka es peldu pa straumi, bet – es esmu straume. Un es cenšos zivi noturēt. B.B. | |
| |
| Pēteris Bankovskis, Latvijas Kultūras fonds LABIRINTI Atbildēt uz jautājumu, kāpēc vispār jāzīmē vai jāglezno, nepavisam nav viegli. Tiecoties uzzināt patiesību, tiek rakstītas grāmatas par mākslas izcelšanos senajā un rakstiskām liecībām nabagajā akmens laikmetā. Tajās grāmatās var izlasīt visādas interesantas lietas (ja interesē lasīt). Protams, ir jau arī cits kas – persona, kas gadu gadiem mācījusies mākslas skolā un pēc tam – mākslas augstskolā, nereti turpmāko mūžu zīmē un glezno vienkārši tāpēc, ka neko citu tik labi neprot darīt, bet cilvēku sabiedrībā pastāv izplatīts uzskats, ka kaut kas jādara ir. Tomēr arī šāda, šķietami vienkāršota, kādam, iespējams, aizvainojoša pieeja nemaz tik vienkāršota nav. Jo, lai persona nonāktu mākslas skolā utt., kādam (pašai personai vai tās darbības ietekmējošai citai personai – vecākiem u.tml.) ir jāgrib, lai sākas iešana mākslas skolā, respektīvi, mācīšanās zīmēt un/vai gleznot. Tātad ir jābūt sapratnei vai nojautai, ka zīmēšana un gleznošana ir LABUMS, kaut kas tāds, kas iekļaujas cilvēka stāvokli būvējošu VĒRTĪBU klāstā. Turklāt – parasti tiek atzīts, ka zīmēšana un gleznošana ir sistēmiskas, intencionālas darbības, kuru rezultāts ir “zīmējums” vai “glezna”: priekšmets, kas zīmēšanas vai gleznošanas rezultātā dabū kaut kādas jaunas īpašības, kuras to būtiski atšķir tiklab no neapzīmēta vai neapgleznota papīra, kartona, dēļa vai audekla, kā arī no cita “zīmējuma” vai “gleznas”. Runāšana vai domāšana par mākslu ir runāšana un domāšana par tām – iepriekšējā teikumā minētajām – jaunajām īpašībām. Pastāv dažādas un mainīgas vienošanās, kā un kāpēc “jaunās īpašības” var vai nevar tikt nosauktas par mākslu. Skaidrs, ka šīs vienošanās ik reizi tiek slēgtas par jaunu. Paziņojumi, ka viss X vai Y sazīmētais vai sagleznotais ir māksla, ir tikai kādas ērtības labad lietotas formulas vai bezdomu vārdkopas. Cilvēks, kurš ir pieņēmis, ka iespēj zināt (varbūt galvenokārt – just), kas kādā brīdī un veidā ir māksla, šo savu zināšanu un jušanu atver un aktualizē katru reizi, kad nostājas aci pret aci ar konkrētu zīmējumu vai gleznojumu. Protams, šis cilvēks nekad nav brīvs, viņu ietekmē, sasaista un rausta pieredzes un konteksti, bet tomēr... tikai tā: aci pret aci... Tāpēc jebkurai izstādei vai muzejam faktiski ir tikai savāktuves loma. Borisa Bērziņa lielā retrospekcija “Arsenālā” bija savāktuve. Izdevība un iespēja cilvēkam doties aci-pret-aci piedzīvojumu meklējumos pa maršrutiem, kādu nebūs vairs nekad. Izdevību sagādāja mākslinieka nesenā nāve un tai sekojusī viņa sazīmētā un sagleznotā kļūšana par “visas tautas bagātību” ar sekojošu muzeizāciju. Boriss Bērziņš nekad visu šo klāstu neizliktu publiskai, haotiskai apskatei, jo viņam kā visa tā sazīmētājam un sagleznotājam bija – kā jebkuram jelkā izgatavotājam – sava intence, kas varēja būt zināšana par katru līniju vai krāsas laukumu, bet varēja arī nebūt. Šī intence varēja pārtapt domā, bet citreiz varēja izslīdēt uz āru aforismā vai anekdotē. Izteikumi varēja apveltīt ar nozīmēm kādu zīmējumu vai gleznojumu. Sev pašam domātais varēja veidot kādas barjeras vai nošķīrumus. “Arsenāla” izstādē šādu nošķīrumu vairs nevarēja būt. Tā bija labirints. Bet, kur labirints, tur kārdinājumi: maldināt vai tapt maldinātam, nodoties pesimistiskai bezcerībai vai asināt sevi uz ārāizkļūšanas vai Mīnotaura meklēšanas varoņdarbiem. Cilvēki, arī profesionāli mākslinieki, nereti mēdz meklēt kādus attaisnojumus savai dzīvei un darbībai. Esmu dzirdējis par mūsdienu latviešu māksliniekiem, kuri “Arsenāla” izstādē atrada vielu izteikumiem, ka tas Bērziņš nekas sevišķs nemaz nebija. Liekas, tādi mākslinieki šajā izstādē negāja meklēt mākslu, bet sevi. Lai gan viņu personiskie labirinti, šķiet, eksistē pirms un ārpus izstāžu zāles un izstādes. Laima Slava DIVI JAUTĀJUMI Vērienīgā izstāde Valsts Mākslas muzejā un izstāžu zālē “Arsenāls”, kas daudzus pārsteidza ar, ja tā var izteikties, mākslinieka kvalitātes kvantitāti, ar lielu skaitu nekad neredzētu darbu – glezniecības zelta fonda tēmu negaidītām variācijām un bezgaldaudziem zīmējumiem –, uzdeva vismaz divus jautājumus. Vispirms jau – kā tas tagad būs, kad visa šī bagātība pazudīs muzeja krātuvju tumsā, lai kādreiz varbūt, augstākais, desmit no tiem ieņemtu savu vietu 20. gs. otrās puses pastāvīgajā ekspozīcijā. Ko darīt, lai, iegūstot šāda mantojuma bagātības, mēs ikdienā tomēr nepaliktu nabaga radinieku lomā, kam tikai augstos svētkos ļauts ieraudzīt kādu no ģimenes relikvijām rotājam kādu augstdzimušu kaklu (lasi – īpaši komplektētu izstādi). Un otrais – kā panākt, lai gan mēs paši, gan tik abstraktā, grūti konkretizējamā, taču allaž piesauktā “pasaule” noticētu šī mūsu mantojuma dižumam, lai tas ieņemtu tajā savu vietu. Proti – Borisa Bērziņa vārds tiktu minēts kopā ar citiem 20. gs. Eiropas mākslas lielajiem vārdiem, kas strādājuši ar tādu mediju kā zīmējums, glezna, proti – rokas veidots attēls uz plaknes. Uz pirmo jautājumu visloģiskākā atbilde ir – veidot Borisa Bērziņa muzeju. Tajā pašā laikā tā ir visnereālākā atbilde, ja jau pat Valsts Mākslas muzejam iespēja atvērt pastāvīgo 20. gs. otrās puses mākslas ekspozīciju joprojām ir problēma, kas gandrīz vai ar skandālu (kā var atņemt izstādēm Rīgas vienīgo plašāko izstāžu zāli “Arsenāls”!) tiks risināta ap 2005. gadu. Tiesa, muzejs (valsts) ir mantojis visu – ieskaitot Borisa Bērziņa dzīvokli un darbnīcu, taču tās atrašanās vieta memoriālā muzeja telpām nav piemērota. Kaut kāda telpa Rīgas centrā? Kur tad, un kāpēc tieši tur? Un kas tādu iespēju dos? Taču Mākslas dienu noslēguma atvērto durvju pasākuma laikā Mākslinieku savienības ēkā 11. novembra krastmalā 35, kur kopš tās uzcelšanas 1971. gadā bijušas daudzu mākslinieku darbnīcas (un arī Borisa Bērziņa pirmā darbnīca atradās tieši tur), kāda māksliniece, pasūrojusies par netaisnību, ka Bērziņš tagad atkal no redzesloka pazūd un noteikti uz ilgu laiku, teica: nu kāpēc gan viņam šeit nevarētu būt sava istaba? Nevajag taču nemaz lielu – galvenais, ka ir tāda telpa, kur pabūt kopā tieši ar viņu. Patiesi – ar šādu Borisa Bērziņa istabu “Mākslas mājas” koncepts tikai iegūtu. Mājvietu šeit jau atradis Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, kura galvenā ekspozīcija būs virtuāla. Tāpat Borisa Bērziņa telpa varētu būt, teiksim, ar kādām pārdesmit gleznām pie sienām un zīmējumiem, kas pāršķirstami statīvos. Un virtuālo ekspozīciju monitorā, kādu tik lieliski spēj izveidot tajā pašā mājā mītošā Digitālā darbnīca (Ventspils muzeja digitālā ekspozīcija, Čaka dzīvokļa – muzeja informatīvais disks). Valsts Mākslas muzejs noteikti par tādu iespēju priecātos. Bet – tas ir finanšu jautājums, tātad valstiski risināms. Taču šķiet, Kultūras ministrijai rūp klasisku vērtību pieejamība, bet Rīgas Dome prot lepoties ar slaveniem rīdziniekiem. Atliek tikai nokārtot iespēju pasaulei vēl vienu no tādiem iepazīt un mums pašiem – viņu neaizmirst. Otrs jautājums ir sarežģītāks, kaut reāli arī atduras finansēs. Valsts Mākslas muzejs jau ir sācis gādāt par nākamo Borisa Bērziņa darbu tautā iešanas kārtu – izstāde ir aicināta uz Ventspili un piedāvāta muzejiem citviet Latvijā. Tāpat muzejs ir sagatavojis Borisa Bērziņa darbu izstādes piedāvājumu dažādu starptautisko projektu variantiem. Ir iznācis pienācīga apjoma Borisa Bērziņa darbu albums. Un tomēr – lai reāli kaut kas notiktu, jābūt arī šādai kaut vai nelielai vietai, kur ar Borisu Bērziņu tikties aci pret aci. | |
| Atgriezties | |
