VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saāči kolekcijas jaunās mājas Ilze Strazdiņa Londonā | |
| |
| 17. aprīlī Londonā, Temzas upes dienvidu krastā tieši pretī Parlamentam
un “Bigbenam”, durvis vēra jaunā Saāči mākslas galerija. Tā
izvietojusies gadsimta sākumā būvētajā iespaidīgajā ēkā, kas līdz
Tečeres laikiem bija mājvieta Londonas pārvaldniekiem un domniekiem.
Jaunās galerijas mājvieta ir visai atšķirīga no “vecās” Boundary ielas
Ziemeļlondonā, kur telpas atradās kādreizējā krāsu rūpnīcā. Tās sienas
līdzinājās baltam audeklam, uz kura tika reprezentēta jaunā māksla. Pretēji šim baltajam klucim arhitekta Ralfa Knota 1911. gadā celtā domes ēka (šobrīd tā ir mājvieta arī viesnīcām, izklaides centriem un restorāniem) izceļas ar arhitektonisku raksturu – smagnēja ārējā kolonāde un sarkankoka sienas paneļi ar marmora dekoru iekšpusē. Vai mūsdienu jaunā māksla te iekļausies adekvāti? Vai smagie koka paneļi to nenomāks? Kā ēkas kādreizējais konteksts (domnieku ēka) iespaidos ekspozīciju un māksliniekus? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas bieži izskanēja sarunās pirms atklāšanas. Protams, neizpalika arī piezīmes par reklāmas magnāta saistību ar to pašu Tečeres laiku, kad Saāči kā viens no konservatīvo aģitatoriem piedalījās County Hall atbrīvošanā. Tomēr intriģējošais fons nespēja aizēnot mākslas ekspozīciju, kurā tik jūtama ir paša kuratora mistera Saāči klātbūtne. Nevienam nav noslēpums, ka Saāči pieder plašākā pēdējo divdesmit gadu mākslas kolekcija Lielbritānijā un ka tajā atrodami daudzi slaveni darbi, kurus plašāka publika varēja skatīt tikai pāris reižu. Piemēram Demjena Hērsta haizivs formalīnā (The Physical Impossibility of Death in the Mind of Someone Living) publiski esot izstādīta tikai trīs reizes, bet vai ir kāds, kas šo darbu nezinātu? Galerija tika atklāta ar Saāči kolekcijas pastāvīgo ekspozīciju un plašāku Demjena Hērsta retrospekciju. Pirmais darbs, kas novietots pie centrālās sienas, ir kičīgā Tim Noble & Sue ar bultu caurdurtā sirds “Toksiskā šizofrēnija”. Turpat līdzās pie durvīm guļ Gevina Tērka “Nomads” – pirmajā mirklī šis guļammaiss un ubags tajā nezinātājam var likt justies neomulīgi. Protams, tas tikai līdz brīdim, kad atradīsiet uz sienas paneļa paskaidrojumu, ka guļammaisa materiāls patiesībā ir bronza. Izstādes centrālā ekspozīcijas daļa iekārtota apaļajā sēžu zālē. Lai cik liela šķistu galerijas kopējā platība, šeit ir tikai divas telpas, kurās vairāki darbi var tikt izstādīti vienviet, – sēžu zāle un bibliotēka. Sēžu zāles centrā un sānu nodalījumos ir izvietoti gandrīz visi hrestomātiski jauno britu mākslinieku (YBA) darbi. Šeit Markusa Hārveja “Miras” (Myra – bērnu slepkavas portrets, kura radīšanā kā izteiksmes līdzeklis izmantoti mazu bērnu pirkstu nospiedumi) skatiens atduras Demjena Hērsta piecmetrīgajā anatomijas mācību lellē “Himna” un pārslīd Rona Mjūka niecīgajam “Mirušā tēva” ķermenim. Raugoties no cita rakursa, redzama Rona Mjūka “Maska”. Šis varenais zemapziņas tēls cieši lūkojas Dženijas Sevilas kailajos sieviešu ķermeņos. Tā vien šķiet, ka šai maskai pretim stāvošais masīvā sievietes ķermeņa tuvplāns liekas pilnīga bezkaunība. Tomēr varbūt to patiesībā neapmierina Treisijas Eminas nesakoptā gulta – My Bed –, arī viens no tiem darbiem, par kuru runāts daudz, bet kurš publikai demonstrēts tikai vienu reizi. Pie gultas piekārta viena no Treisijas Eminas izšūtajām segām (“Automātisks orgasms”), kuras centrā iekomponēts krucifiksa simbols un vārdi “ienāc manī”. Blakus ailē novietota slavenā Krisa Ofili “Svētā jaunava Marija” – darbs, kas visiem par pārsteigumu izsauca toreizējā Ņujorkas mēra Džuljāni dusmas. Tāpat šeit tuvplānā skatāma iepriekšminētā Hērsta haizivs, Sāras Lūkasas jau gandrīz vai banālais matracis ar melonēm un gurķi – Au Naturel un Fransisko Goijas mākslas iespaidā brāļu Čepmenu radītais darbs “Varoņdarbi pret mirušiem” (Great Deeds Against the Dead). Bibliotēkas telpas visa garumā izstiepjas sešās šķēlēs sagrieztā Hērsta govs – “Vismaz kāds komforts rodas, pieņemot to, ka meli ir visā” (Some Comfort Gained from the Acceptance of the Inherent Lies in Everything). Lasītavas galā atrodas Hērsta “Tūkstoš gadi” – stikla konteiners, kurā novietota govs galva un simtiem mēslu mušu. Tai visā no augšējā plaukta noraugās Rona Mjūka depresīvi skumjais “Eņģelis”. Pārējie darbi izkārtoti garajos domes koridoros un nelielajos kabinetos. Pārsvarā katrā no tiem redzēsiet viena autora mākslu (vai pat tikai vienu darbu). Vairākus mākslas darbus kurators ierāmējis biezos baroka stila rāmjos, tādējādi tos it kā iesēdinot jaunajā interjerā. Galerijas pārvaldnieks Viljams Millers šai pieejā nesaskata pretrunas. “Saāči kungs kā šo darbu īpašnieks rīkojies pēc saviem ieskatiem. Iespējams, ka šie darbi, atrodoties viņa guļamistabā, labi izskatījās arī neierāmēti, bet jaunajā mājvietā noformējums ir palīdzējis.” Domājot par kuratorisko koncepciju un brīvību, ar kādu kurators (īpašnieks) rīkojas, jāatzīst, ka Saāči kungam ir izdevies sagrupēt, kontekstualizēt un radīt zināmu stāstījumu šai tik izteiktajā vides mākslas ekspozīcijā. Tomēr daudzas lietas zaudē individualitāti un sāk spēlēt iestudētu lomu. Piemēram boilera telpā (tā ir vienīgā telpa ar baltām sienām), kur tikšot izstādīti jaunākie kolekcijas iepirkumi, šobrīd apskatāmi Džeimsa Hopkinsa The Band un “Balansējošais alus galds”, kas radies, inspirējoties no Dalī. Līdzās tiem atrodas Jana Monro (Iana Monro) Canyon Recreated. Tie visi trīs, savstarpēji cits citu papildinot, nepārprotami stāsta, ka it’s a party time. Šķiet, ir viens darbs, kas teicami izturējis smagnējās apkārtējās vides uzliktos pārbaudījumus. Ričarda Vilsona instalācija “20:50” (sākotnēji tā 1997. gadā tika radīta galerijai Mats kā site specific work, un tikai vēlāk to instalēja Boundary ielā) šeit radusi jaunu formu un caur to arī jaunu nozīmi. Kā spogulis šis absolūti līdzenais mašīneļļas ezers sadala brūnā koka paneļiem rotāto “ofisu” uz pusēm. Durvis uz neredzamo telpu ir mazliet pavērtas, viss ir kā sastindzis un uz mūžiem iekonservēts – pats savā atspulgā. Nevar nepiekrist kritiķim Adriānam Sīrlam (Adrian Searle), kas šo izstādi nodēvējis par “Trofeju istabu”. Viss tik pazīstams un vienlaikus tik pompozs. Atbildi uz jautājumu, vai tas, kas šeit aplūkojams, ir mūsdienu māksla vai posms mākslas vēsture, varēs saņemt tikai pēc kāda laika, kad (kā sola galerijas vadītāji) telpas izstādēm varēs izmantot arī ārvalstu kuratori un jaunie mākslinieki. Varbūt tas pavērs jaunu skatu uz šo vēsturisko vidi. Bet neapšaubāms ir fakts, ka jaunā galerijas atrašanās vieta upes dienvidu krastā vairos apmeklētāju skaitu. Cik būtiska loma šim “kultūrtūrisma” objektam būs šodienas mākslas attīstībā, rādīs laiks. | |
| Atgriezties | |
