Improvizācija ar mākslas darbiem fonā Alise Tīfentāle Izstādes atklāšana parasti ir kā uzvedums, kurā izstādītajai mākslai ir tikai fona, dekorāciju vai scenogrāfijas loma. Priekšplānā un uzmanības centrā neapšaubāmi ir aktieri – pats mākslinieks vai mākslinieku grupa, viņu tuvākie draugi (konkurenti, skolnieki, skolotāji), mākslas kritiķi un sponsori, bet skatītāji – nejaušie apmeklētāji, mākslas fani, kolekcionāri, studenti – procesa gaitā neskaitāmas reizes mainās vietām ar aktieriem, te uzņemoties statistu lomu, te kļūstot par pasīviem vērotājiem, te atkal aizpildot visu skatuvi. Izstādes atklāšanu var daļēji raksturot kā improvizācijas izrādi, kurā visiem zināmas scenārija vadlīnijas pakļautas nekontrolējamu apstākļu un nejaušu sakritību spēles noteikumiem un tikpat būtiska loma kā māksliniekam ir arī atnākušajiem viesiem. |
|
|
| No vienas puses
“Tavs uztraukums pirms izstādes atklāšanas ir atkarīgs no tā, kam tad
īsti tu to mākslu taisi. Ja tu to dari mūžībai un muzejiem, tad savā
ziņā tev pat ir vienalga, kas tad īsti atnāks, cik glāzes saplēsīs un
ko tev teiks, – tādā gadījumā tev sirdī ir stabila pārliecība, ka
tādiem sekulāriem sīkumiem nav nozīmes, jo tavs darbs ir nepieciešams
pasaules glābšanai un tiks novērtēts ja ne tūlīt, tad pēc tavas nāves
noteikti. Ja tu to dari, lai pierādītu sevi, lai parādītu citiem, ka tu
esi laikmetīgs, moderns un vispār foršs džeks, tad tavs uztraukums
proporcionāli aug – pirmkārt, jau tāpēc, ka tu domā par to, vai tā tava
māksla izskatīsies pietiekami gudra, smalka un pērkama (ne jau tikai
burtiskajā nozīmē – vai to kāds iekāros, vai tā patiks), otrkārt, tu
domā par to, vai atnāks vajadzīgie cilvēki, vai viņi veiks savas
funkcijas pietiekami labi, tas ir, uzrakstīs labas atsauksmes, ieliks
tavu fotogrāfiju kādā smalko aprindu hronikā, vai būs arī kādas
ietekmīgas personas, kuras varētu lemt tavu tālāko likteni un piešķirt
vai nepiešķirt finansējumu, un tā tālāk. Šajā gadījumā tu esi atkarīgs
no tiem, kas pie tevis atnāks, viņi tev ir nevis skatītāji, bet tavas
pašapziņas, tava ego piepildījums. Kruķi, kas tevi balstīs visu laiku
līdz nākamajai izstādei,” – tā kādas izstādes atklāšanā stāstīja viens
no mūžīgajiem šādu pasākumu apmeklētājiem. Arī man gadījies būt klāt
neskaitāmās izstāžu atklāšanās gan Latvijā, gan arī citur un rituāla
smalkumi ir pazīstami pietiekami labi.
Personālizstāde galerijā ir laicīgi ieplānots pasākums – daži
populārākie mākslinieki sadarbojas ar kādu konkrētu galeriju, un,
teiksim, reizi gadā viņiem tur kaut kas jāizstāda.Tad nu viņi arī iet
uz savu darbnīcu kā uz darbu, jo produkta iesniegšanas termiņš ir
zināms, modīgās tēmas arī, atliek tikai atrast pietiekami daudz
iedvesmas. Pārējie rīko izstādes vai nu tāpēc, ka kāds darbs ir
padarīts un jāatbrīvo darbnīca un prāts no pabeigtām idejām, vai arī
tāpēc, ka pietiekami sen nekas nav rādīts sabiedrībai un būtu tā kā
laiks. Visos minētajos gadījumos sava darba publiska prezentēšana prasa
daudz emocionālo resursu – pat pašpārliecinātiem māksliniekiem darba
gaitā rodas šaubas, vai būs labi gana, vai ir vērts, vai kādam patiks.
Pavadot laiku darbnīcā vai studijā aci pret aci ar saviem darbiem –
vienalga, vai tās būtu gleznas, instalācijas vai video, – viss ir
skaidrs, bet krīze sākas, iedomājoties par to, ka tas būs jārāda ne
tikai svešiem cilvēkiem, kuri apriori neko nesaprot, bet arī draugiem
un kolēģiem, kuru ambīcijas, skaudības raisīta kritika un tamlīdzīgi
argumenti prieku par pabeigto darbu un uzvarētāja sajūtu var iznīcināt
vienā mirklī. Tas nekas, ka mākslas kritika žurnālos un laikrakstos
parasti ir maiga, saudzējoša un ne pārāk iedziļinās, – katrs jau labi
zina, ka tikai klasiķu un vecmeistaru un vēl, piemēram, Intas Rukas vai
F5 un vēl dažu darbus ņems nopietni, bet uz visu pārējo iecietīgi
noraudzīsies kā uz centīga amatnieka bezcerīgajiem mēģinājumiem
pierādīt savu nepieciešamību šai pasaulei. Atkal un atkal domas
atgriežas nevis pie darbiem un kā tos ātrāk pabeigt, bet iedvesmas
Nāves ielejā, kurā šaubas par savām spējām sacenšas ar rezignāciju par
kritikas zemo kvalitāti, nerealizētām ambīcijām kļūt par pasaules
mēroga zvaigzni un neticību mākslai kā cilvēka cienīgai nodarbei. Par
laimi, šī mazohistiskā Nāves ieleja laiku pa laikam iedvesmo arī
strādāt, lai vismaz sev kaut ko pierādītu.
Pirmsizstādes stress aug ar katru dienu, kas tuvina liktenīgajam
ielūgumos un laikrakstu afišās iedrukātajam datumam, – nav nekāds
retums pēdējā naktī sasteigtas gleznas ar nenožuvušu laku, darbu
izvietošanas pabeigšana vienlaikus ar pirmo viesu ierašanos vai
nepieciešamā videomonitora pazušanas fakta atklāšana. Tad vēl ielūdzamo
personu saraksta pārskatīšana, preses pārstāvju informēšana un
tamlīdzīgas praktiskas nodarbes. Tā ir diena, no kuras daļa mākslinieku
tomēr kaut ko gaida, lai cik ironiskas piezīmes par šo procesu viņi
būtu izteikuši. Šī ir diena, kad atklāti plašai publikai tiek izstādīts
jaunākais, tikko pabeigtais darbs, – pats autors parasti vēl nevar to
objektīvi novērtēt, vienlaikus juzdams lepnumu, prieku par padarīto un
nedrošību, šaubas, pat bailes. Bez šaubām, netiek aizmirsts fakts, ka
visu uzmanība tomēr laiku pa laikam koncentrēsies tieši uz autoru, tas
nozīmē, ka jāpilnveido un pienācīgi jāiesaiņo savs publiskais tēls.
Šķiet, ka šis faktors ir vienlīdz svarīgs gan māksliniekam, gan
māksliniecei, iespējams, paša imidžs šajā gadījumā tiek pārdomāts
tikpat nopietni kā izstādāmie darbi, un nejaušs nedrīkst būt nekas.
Par laimi, saimnieciskie satraukumi novērš uzmanību no eksistenciālajām
pārdomām, un vakars jau klāt. Sāk ierasties viesi – draugi, paziņas,
kolēģi, kritiķi un žurnālisti. Vīns, ziedi un nenozīmīgas, fragmentāras
sarunas, kuras lielākoties sastāv no viesu laipnībām. Atnākuši daži
ietekmīgi kritiķi – lieliski. Daži draugi – arī labi. Kolēģi
uzdāvinājuši puķes un jau ir prom. Jaunie un talantīgie – arī labi, lai
paskatās, kā tā māksla jātaisa. Visvairāk rūpju sagādā tie, kuri bija
gaidīti, bet nav atnākuši, – kāpēc tā? Protams, visiem ir pieņemams un
attaisnojošs iemesls, bet tas dara aizdomīgu. Daudziem kolēģiem,
iespējams, nav gribējies nostādīt sevi parasta skatītāja lomā: “ko nu
tur ies, viņam jau tāpat veicas”, – citiem licies, ka nemaz nav vērts
pievērst uzmanību, vēl citi sevi mierinājuši ar domu, ka gan jau atnāks
kādu citu dienu. Bet viesu jau netrūkst, visi ir priecīgi. Viesi gan
lielākoties sarunājas cits ar citu, un viņi jau neapspriež jaunos
darbus – daudz svarīgāk ir ātri apmainīties ar privātas nozīmes
informāciju par savu projektu attīstību. Pieņemot, ka ir pagājušas
pāris stundas kopš atklāšanas – autors ir saņēmis komplimentus (kā gan
citādi, šāds vakars jau nav piemērots nopietnām sarunām par mākslu –
gan tāpēc, ka ar autoru vienlaicīgi grib runāt pārāk daudzi, gan arī
tāpēc, ka neviens no viesiem tā īsti nemaz nav aplūkojis izstādīto),
vīns drīz beigsies, TV reportieris jau uzdevis tradicionālos
jautājumus, svētku sajūta ir panākta. Iespējams, tieši šajā mirklī
kādam godkārīgākam un jaunākam autoram iestājas īslaicīga, ar vīnu
ārstējama depresija: galu galā neviens nav neko būtisku pateicis par
darbiem, neviens tā īsti nav bijis laimīgs par iespēju tos redzēt, visi
sarunājas cits ar citu, un vispār – kuru tad tā māksla interesē. Pie
rituāla noteikumiem pieradušie mākslinieki uz šo brīdi ir jau
sapulcinājuši ap sevi nelielu klausītāju pulciņu un vienā mierā bauda
respektu un apbrīnu. Kad vīns beidzies pavisam, laiks slēgt galerijas
viesmīlīgās telpas. Autors ar tuvāko draugu un paziņu loku dodas vai nu
uz savu darbnīcu, ja tā ir tuvumā, vai uz kādu bāru turpināt uzturēt
sevī svētku sajūtu, visi pārējie izklīst.Vai izstādes autors jūtas
laimīgs – tas atkarīgs no tā, ko viņš gaidījis no šī svarīgā notikuma.
Ja tikai ballīti ar labiem cilvēkiem, tad ir happy end, un mākslinieku
pēcsvētku sajūta ir atsevišķa saruna.
No otras puses
Izstādes atklāšana nereti tikusi salīdzināta ar pirmizrādi teātrī, bet
ir vairākas būtiskas atšķirības. Pēc pirmizrādes seko nākamās izrādes,
kurās skatuves māksliniekiem ir iespējams labot savas kļūdas,
attīstīties un pilnveidot uzvedumu, bet atklāšana ir tikai viena, un
visiem labi zināms, ka lielākā daļa potenciālo izstādes skatītāju
atnāks tikai uz to. Otra būtiska atšķirība – arī pirmizrādē visu
skatītāju uzmanība ir vērsta tikai un vienīgi uz skatuvi, bet izstādes
atklāšanā mākslu jau neviens tā īsti neapskata: vīns,draugi, paziņas un
valdošā svētku sajūta nomāc interesi un būtiski samazina koncentrēšanās
spējas. Parastie sirdsapziņas mierināšanas mēģinājumi – “izstādi
atnākšu apskatīties kādu citu reizi” – lielākoties tā arī paliek ideju
pasaulē, jo saspiestā laika un juceklīgā dzīves ritma apstākļos tas
vienkārši nav iespējams. Protams, izņēmums ir mākslas kritiķi, kuriem
kāds izdevums pasūtījis recenziju par šo izstādi, – cik zināms, viņi
veido izstādes apmeklētāju pamatmasu pēc atklāšanas ballītes
(galvenokārt runājam par viena mākslinieka vai mākslinieku grupas
izstādi kādā no galerijām, lielās izstādes muzejos, retrospekcijas un
slavenību viesizrādes ir pavisam cits žanrs).
Tiem, kuriem māksla saistās ar profesionālu interesi, kārtējais
ielūgums lielākoties ir tikai auksta, bezdvēseliska informācijas
vienība, kas fiksē notikumu un labākajā gadījumā izraisa ziņkāri. Ja
vārds ir nedzirdēts, var apskatīties, kāds tad viņš vai viņa izskatās.
Ja dzirdēts, tad izstādes apmeklējums vairāk atkarīgs no tā, vai autors
ir pieskaitāms pie draugiem (tad jāiet uz atklāšanas ballīti) vai
vienkārši zināmiem māksliniekiem (tad var aiziet uz izstādi kādu citu
dienu, lai zinātu, kas jauns padarīts). Ja māksla interesē bez jelkāda
zemteksta, tad informācija par iespēju pagrozīties siltā vidē un
paklačoties tiek uzņemta pavisam citādi. Ja ielūdzis labs draugs,
vakars sola nebeidzamu izklaidi un jautrību. Ir vēl arī citi iemesli
ierasties uz atklāšanu – viens no tiem varētu būt nedaudz snobiska
vēlme atrasties sabiedrībā, kas zināmā mērā uzskatāma par elitāru,
justies tur piederīgam un gaidītam. Nereti labs iemesls ir sarunāt
randiņu atklāšanā – lielisks veids, kā pie bezmaksas vīna risināt
patīkamu sarunu, mākslinieku sveicot ar mīlīgu mājienu un pie reizes
iegūstot jaunāko informāciju par to, kas tad notiek mākslā. Atšķirībā
no paša mākslinieka atnākušie viesi lielākoties ir tikko izmukuši no
astoņu stundu darbadienas vai ieskrējuši tāpat, pa ceļam – arī,
piemēram, uz operu ejot, tikai retais pārģērbjas “svētku drēbēs”.
Ienākot galerijas telpās, vispirms ar skatienu jānovērtē situācija –
cik paziņu un tieši kādi te ir. Tālāk seko ātra darbu apskate (ja tas
ir video, tad nereti šo posmu var izlaist) un smaidīgu sveicienu
dalīšana prominentākajiem paziņām – tā tiek iezīmēta teritorija,
apliecinot, ka “arī es te biju un piedalījos”. Sveicinoties un
apmainoties pieklājības frāzēm, tiek atrasts autors vai autori – tagad
jāpasniedz ziedi (vai kāda smalka dzēriena pudele vai kaltēts varāns,
vai vēl kāda ekstravaganta dāvana) un jāsaka: “Viss ir baigi labi,
apsveicu!” Tālāk jau turpinās brīvā programma – obligātais izstāžu
atklāšanu vīns, jāatrod sarunātais randiņa partneris, ja tāds
paredzēts, ja ne, tad jāmetas intelektuālo sarunu improvizācijas
virpulī ar sastaptajām mākslas aprindu prominencēm vai vienkārši
paziņām (ja tādu nav, tad izstādi var klusībā pasludināt par izgāzušos,
nolikt tukšo glāzi un iet mājās uzreiz). Sarunas turpinās (ar pīpēšanas
pauzēm pie ieejas vai kur nu katrā vietā tas atļauts), atkarībā no
viesu draudzības līmeņa ar autoru vai nu tiek organizēti atlikušā
vakara pavadīšanas plāni, vai arī gaidīta pārējo viesu izklīšana, lai
varētu pievienoties autoram pie mistiskā, rituālā svētku galda. Sarunu
partneru loks ap autoru sašaurinās, vīns visiem garšo, un “nepiederošās
personas” arī pamazām sāk izklīst – mākslas fani, kas personīgi
nepazīst mākslinieku, iet mājās ar lielāku vai mazāku vilšanās sajūtu,
jo nesanāca iepazīties ar mākslinieku; neizdevās pietiekami labi
apskatīt darbus vai arī tie nepatika; kaut kur pūlī pazaudēju draugu;
labi, ja vismaz ar kādu iepazinos... Kā teica jau iepriekš citētais
izstāžu atklāšanu profesionālais apmeklētājs: “Neveiksminieku tusiņš
dodas apspriest un kritizēt, veiksminieki sadalās pa pāriem un iet uz
māju vai arī uz vēl kādu bāru patērzēt par kultūrpolitiku.” Ja ballīte
bijusi pietiekami grezna un turpinājusies ar diezgan plašu paziņu loku,
labais tonis prasa izstādi pieminēt sarunās arī vēlāk – ar jautājumu
“vai tu arī tur biji?” vienmēr var demonstrēt aktivitāti, interesi par
visu jauno un piederību nosacītai elitei.
Tas arī viss. Izstādes atklāšanai kā jauna mākslinieka sapnim par pirmo
reizi, kad viņa darbi tiks izstādīti publiskā telpā apskatei,
apspriešanai, vērtēšanai un analizēšanai, arī lemts palikt
nepiepildītam un nepiepildāmam sapnim, jo tradicionālais rituāls
nepiedāvā gandrīz nekādas iespējas gūt gandarījumu. Un uz atklāšanas
ballītēm mēs visi tāpat laiku pa laikam iesim!
|
| Atgriezties | |
|