VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Reālisms pagaidām uzvarĒjis Alise Tīfentāle 8. Berlīnes mākslas mesē Art Forum (1.–5. oktobris) galvenokārt bija iespēja vienuviet redzēt, ko piedāvā vairāk nekā 100 galerijas no Vācijas un 23 citām valstīm. Var uzskatīt, ka tās ir "topa" galerijas, jo dalībai mesē tās atlasa gan starptautiska galeriju īpašnieku un kuratoru (to skaitā Diseldorfas Kunsthalles direktore Ulrika Grosa un Marčella Bekaria no Castello di Rivoli Turīnā) žūrija, gan ievērojama dalības maksa. Turklāt galerijas rāda t.s. angažēto mākslinieku darbus – tos, kurus pērk kolekcionāri un kuri pašlaik skaitās modē, – kā arī jaunu, daudzsološu autoru (vairākus arī no Austrumeiropas – Polijas, Slovēnijas, Slovākijas) darbus. Berlīnes mākslas meses tradīcijas dibinātas pirms septiņiem gadiem kā pretstats vai alternatīva Ķelnes mākslas mesei, un šim faktam ir pietiekams pamatojums – Berlīne ir kļuvusi par būtisku mākslas centru Eiropā, uz kuru pārceļas pat no Londonas (jo tur ir pārāk dārga sadzīve un pārmērīgi spēcīga konkurence). Austrumberlīne vispār ir tāds kā mākslas aktivitāšu zirnekļa tīkla centrs, kur gandrīz katrā mājā ir arī vismaz viena mākslas galerija (gan parastā "gleznu veikala" formā, gan pavisam alternatīvas un netradicionālas iestādes), un mākslinieku – gan vietējo, gan no citurienes iebraukušo – te netrūkst. Vietējās mākslas aprindās gan bija dzirdama neapmierinātība ar šo Art Forum, jo tas esot pārāk "elitārs", pārāk konjunktūrai pakļauts un arī mākslu neizdodas pārdot tik labi, kā vajadzētu, – Berlīnē gan ir daudz mākslinieku, bet mākslas pircēju tomēr maz. Meses fons ir "mākslas rudens" – intensīva mākslas notikumu sērija. Katru vakaru daudzās no privātajām galerijām un alternatīvajām izstāžu telpām tiek atklāta kāda jauna izstāde, notiek vairākas lielas un prestižas izstādes – "Māksla VDR", šķelmīgā pornogrāfa Terija Ričardsona (Sisley katalogu bilžu autors) personālizstāde, hiperreāli šokējošā tēlnieka Rona Mjūka darbu izstāde un maketu mākslas zvaigznes Toma Saksa instalācijas Gugenheima muzejā –, nemaz nerunājot par neskaitāmiem privātiem pagalmiem, dzīvokļiem un studijām, kurās draugu pulkam savus jaunākos darbus prezentē mākslinieki, kuru vārdi pašlaik nevienam ārpus šī pulka neko neizsaka, bet daudzi no kuriem varbūt pēc pāris gadiem tiks minēti nopietnā kontekstā. | |
| |
| Ekskursija visos reālisma virzienos Art Forum pirmo reizi bija būtiski samazināts apjoma ziņā, lai koncentrēti pasniegtu skatītājiem tīru esenci – to, kas ir pieprasīts un atzīts par augstvērtīgu laikmetīgajā mākslā, turklāt viss ar dažiem izņēmumiem būtu nosaucams arī par konservatīvu, jo savu vērtību pierādījis jau pirms tam lielajās biennālēs. Pārsteigumus gaida no Austrumeiropas valstīm, kuras pamazām iekļaujas mākslas biznesa apritē, bet Latvijai ģeogrāfiski tuvākais punkts, kas šeit bija pārstāvēts, bija Viļņas un Londonas kopprojekts galerija IBID. Tas varbūt izskaidrojams ar Latvijas mākslas dzīves specifiku – izstādē bija skaidri redzams, ka tā vizuālo izteiksmes līdzekļu un saturisko nianšu teritorija, ko Latvijā pēdējo pāris gadu laikā pamazām sāk apgūt jaunākās paaudzes mākslinieki un par to saņem slavējošas atsauksmes no vietējiem mākslas kritiķiem, Rietumeiropā jau ir apgūta pilnībā, apbrīnota pietiekami un komercializēta kā plaši lietojams, populārs un viegli patērējams produkts. Te mēs runājam par sadzīviskām, urbānām ainiņām un vīzijām, par tādu kā "neo-hiperreālismu" fotogrāfijā, runājam par funkcionālās arhitektūras glorificēšanu, par vieglu roku un paviršu, caurspīdīgu manieri glezniecībā, par "nekādības" un "nekurienes" idealizēšanu visos mākslas žanros, kas bija viens no Art Forum raksturīgākajiem motīviem. Iespējams, pasaule ir nogurusi no konceptuālisma un sekošanas līdzi subtitriem zem mākslas darba, sarežģītu prāta konstrukciju šifrēšanas un asprātību uztveršanas. Mesē pārstāvētie mākslinieki vairāk uzmanības bija veltījuši formālu paņēmienu meklēšanai un tehnikas problēmu risināšanai (fotogrāfijas un glezniecības sacensība turpinās), un vairākos gadījumos rezultāts bija pārsteidzoši svaigs. Runājot līdzībās, Vitgenšteins kļuva par popzvaigzni tikai tāpēc, ka Džārmens uzņēma par viņu filmu – vizuāli krāšņu, intelektuālu un smeldzīgu, bet tajā pašā laikā arī viegli, dekoratīvi baudāmu tikai ar acīm. Pārsvarā formālo paņēmienu un stilīguma pakāpju salīdzinājumā nebija paredzēta pārāk liela vieta satura klātbūtnei, vai to dēvētu par "mesidžu", garīgumu vai vēl citādi, stāsti tika izstāstīti visai burtiski – tas, ko tu redzi, arī ir tas, ko tu dabū. Plaši bija pārstāvēta arī komiksu–grafītu estētika – it kā nevērīgi, skičveidīgi zīmējumi vai grafikas, starp kurām izcēlās viens tehniski rūpīgi, precīzi izstrādāts darbs – man līdz šim nezināmā Marka Karasika (dzīvo Londonā) sērija senlaicīgajā enkaustikas tehnikā, kas bijusi pateicīga pamatīgi nodzeltējušas, saskrāpētas pornofilmas kadru reproducēšanai ar visiem "cenzēts" kvadrātiņiem. Netrūka arī spēļu ar rūpnieciski ražota iepakojuma un reklāmas attēlu estētiku, bet viens no šī Art Forum vadmotīviem bija urbānā ainava jebkurā tehnikā. CaurvĒjŠ rŪpnĪcā un sentimentāls skatiens mākoŅos Vācu māksliniece Ute Lindnere bija izstādījusi lielas krāsainas foto izdrukas ar pilsētas skatiem, parkiem, rūpnīcu rajoniem un muzejiem. Holandiešu mākslinieces Katrīnas Hofmanes fotogrāfijās pilsētvide bija apspēlēta kā skatuve, kurā ievietota spilgti rozā siena un garāmgājēji ir kā dekoratīvi statisti. Karlosa un Džeisona Sančesu (Kanāda) fotosērijās redzamas inscenētas situācijas – kinokadri (notikums greznā kabinetā, izlietnē pāri plūstošs ūdens u.c.), kuras atgādina Džefa Vola iespaidīgās, monumentālās apturēta acumirkļa konstrukcijas. Volam sekotāju netrūkst: viņa rokraksts telpas apdzīvošanā un piepildīšanā jūtams vēl divu kanādiešu mākslinieku – Skota Makferlanda un Aleksa Morisona – krāsainajās fotogrāfijās, Berlīnē dzīvojošas mākslinieces Maivas Janagi mēģinājumā imitēt vērienīgu drāmu kādas sektas dzīvē, amerikāņa Rovera Feijera digitālās drukas darbos, kuros detalizēti fiksēts sprādziens autokapsētā, norvēģa Mikela Makalindena (sk. www.mikkelmcalinden.com) hiperreālajos krāsu foto ar īsteni kinematogrāfiskiem inscenējumiem, kuros asums iestādīts uz precīzu detaļu attēlojumu – līdz pat vissīkākajai spalviņai uz vīrieša rokas. Kanādietis Viljams Fisks bija izstādījis lielizmēra gleznu – precīzu fotoaparāta portretu, somu māksliniece Mārita Hohteri radījusi krāsainus foto, kur ne pārāk estetizētā vidē (blokmājas dzīvoklis) inscenētas dažādas sadzīviskas situācijas. Kur beidzas skaistā meklējumi, gleznieciski plaknes un telpas ilūzijas radīšanas pētījumi un sākas salkanība, to reizēm nav nemaz tik viegli pateikt. Ja jau reālisms, tad līdz galam: piemēram, ungāru mākslinieks Tibors Iski Kočiss radījis mazas glezniņas ar aizkustinošiem debesu skatiem – balti mākonīši, lidmašīnas atstātā baltā svītra, zilgans sniegs kalna galā, bet Glena Rubsamena (Ņujorka) lielajās gleznās fonu veido perfektās krāsās tverts un gleznieciski nevainojami imitēts pēcsaulrieta padebesis, uz tā izceļas līdz neiespējamajam sentimentāli melni palmu silueti. Lielpilsētas iela ar visiem debesskrāpjiem, automašīnām un gājēju pūļiem vai pamestas, vientuļas industriālās celtnes figurēja neskaitāmos iespaidīgos lielformāta darbos – piemēram, amerikāņa Iana Vollesa gleznās un vācieša Frenka Tīla (piedalījies Sanpaulu biennālē 2002. gadā un Venēcijas biennālē 1999. gadā) lielformāta krāsainās fotogrāfijās ar bezgalīgu jaunceltnes metāla struktūras perspektīvu, basku jaunā mākslinieka Hosē Manuela Ballestera krāsainajos foto ar celtniecības ainām – tiek celta jauna pasaule, un viņš šo vidi portretējis kā grafiski dekoratīvu. Lielpilsētnieciska vientulība un intīma saikne ar arhitektūru – pelēkas debesis, pelēks asfalts un pelēks vientuļš busiņš centrā (vācieša Ingmara Alges glezna), mākslinieka darbnīca kā apdzīvota metāla konstrukcija (vācu fotogrāfs Loiss Renners), romantiski izgaismotas autostāvvietas un debesskrāpji naktī, majestātiski mirdzoši eskalatori metro stacijā vai rūpnīcu varenie stāvi (fotogrāfs Franks van der Salms no Nīderlandes), neglīti rūpnīcu korpusi kā stilizēti ainavas elementi melnbaltajā fotogrāfijā (Voicehs Vilčiks no Polijas) vai nabadzīgas mazpilsētas pelēcīgie nami un tukšās ielas, kur vienīgie krāsu akcenti ir kāda novecojusi reklāma vai pastkastīte (jaunā poļu fotogrāfa Kšištofa Zeļinska izteikti poētiskā fotosērija "Dzimtā pilsēta"), digitāli pārzīmētas populāru viesnīcu ēkas, degvielas uzpildes stacijas (Austrālijā dzīvojošais Kallams Mortons) un vēl, un vēl. Šī fascinācija ar varenu, funkcionālu "stikls–metāls– betons" arhitektūru, taisniem leņķiem, utilitāriem, neaizsegtiem un neizskaistinātiem ēku skeletiem, asfalta un ceļamkrānu nenovēršamību un cilvēka klātbūtnes nevajadzību rada minēto iespaidu par "nekurieni" un "nekādību" – individuāli portretētā celtne varētu būt jebkur, jo ir saprotama kā universāls simbols, kuram raksturu vai nozīmes niansi varētu piešķirt vien mākslinieka izvēlētie paņēmieni, taču absolūtajā reālismā iejaukšanās lietu eksistencē, jelkāda deformācija vai akcentēšana nav pieņemama. Gleznotāju aprindās būtiskajam jēdzienam "gleznot plenērā" vairs līdzi nenāk pļavas ziedu aromāts, odu džinkstēšana un lauku ceļu dzeltenie līkumi, bet gan caurvēja svilpošana pamestas rūpnīcas plašumos – šis fakts vienīgi apliecina mūsdienu mākslinieku pilsētniecisko identitāti. Nākotnes solĪjums Uz šī diezgan vienveidīgā fona izcēlās nedaudzi. Interesants atklājums bija norvēģu mākslinieces Annes Karīnas Fūrunesas izsmalcināti aukstie un vienlaikus tuvāk pienākt aicinošie darbi – no attāluma izskatījās, ka tie ir portreti ļoti irdenā poligrāfijā, bet, pienākot tuvāk, atklājās, ka attēlu veido krāsas punkti uz sīkiem izcilnīšiem. Fonā – balts audekls. Var jau teikt, ka efekts ir lēts, bet kaut kas intriģējošs tomēr slēpjas veidā, kā pavisam vienkāršs portrets, pienākot tam tuvāk, izirst, izjūk un pārvēršas par reljefa un ēnu ornamentu. Māksliniece ir veidojusi arī saturiski līdzīgu darbu sēriju Oslo metro stacijai, par pamatu izmantojot milzīgas nerūsējošā tērauda plāksnes, un attēls uz tām iegūts, izsitot caurumiņus, – spēle ar gaismu šajā gadījumā ir vēl izteiksmīgāka. Dekoratīvi, protams, bet vienlaikus arī smeldzīgi, jūtama ziemeļniekiem raksturīgā ārējā atturība un skarbums, kas slēpj jūtīgu, trauslu un tik viegli ievainojamu dvēseli. Otrs atklājums – 12 jaunu gleznotāju grupa ar daudzsološi nosauktu darbu kolekciju "No Itālijas. Jaunā glezniecības seja". Par spīti tam, ka Boiss jau 70. gados paziņoja, ka mākslinieks ir pazudis tieši tai mirklī, kad iziet no mājas, lai iegādātos audeklu, šie jaunie itāliešu gleznotāji pērk audeklu smiedamies un lieto par vecmodīgu uzskatīto eļļas krāsu, jo pati krāsas klāšana uz audekla ir kļuvusi par konceptuālu stratēģiju. Šīs grupas dalībniekus nevieno līdzīgi izteiksmes līdzekļi vai tēmas, tikai romantisks priekšstats par to, ka glezniecībai kā tehnikai ir paredzama spoža nākotne. Vadoties pēc principa "nešokēt buržuāziju, šokēt avangardu", jaunie itālieši glezno vērienīgi, acīmredzami līksmi un ar baudu, nereti balansējot uz riskantās kiča un sentimenta robežas, vairāki no viņiem cenšas sasniegt arvien jaunas fotoreālisma virsotnes tradicionālajā eļļas glezniecības tehnikā, kā tēmu izvēloties vieglas, fotogrāfiski acumirklīgas impresijas, bet ar roku darbu piešķirot tām mūžīgas, monumentālas patiesības vērtību. Paši apgalvo, ka "nākotne sola jaunu, neiedomājamu skaistumu", un viņu darbi par to arī stāsta – skaistums kā laimes solījums, iemīlēšanās priekšmetos un to materialitātē mudina meklēt un atrast jaunus veidos, kā šo mīlestību paust citiem. Piemēram, Andrea Kiesi melnbalti glezno angārus, fabrikas, pazemes stāvvietas, par pamatu ņemot foto piezīmes, un brīnumainā kārtā spēj piešķirt jau banālajai tēmai kādu īpatnēju dvēselisku šarmu. Greta Frau rotaļīgi un nedaudz pašmērķīgi apspēlē bezpersoniska portreta žanru. Džanmarko Montezāno, kurš darbojas arī mūzikā un eksperimentālajā teātrī, pārliecinoši izmanto tādus kā socreālisma murgus. Pastorello savu gleznotāja brīvību radis mākslas vēsturē, kā liecina viņa pseidonīms un arī darbi, piemēram, uz ikonai raksturīga zelta fona fotoreālistiski uzgleznots metāla konstrukcijas fragments. Viņa ambīcijas – ievietot Džoto mūsdienās. Džuzepe Restāno gleznu tēmas ir ikdienišķi vienkāršas plaknes un telpu stūri – tenisa galds, baseina margas, boksa rings, futbola vārti – tipiski "nekurieni" veidojoši elementi, jo tie ir funkcionāli, neizteiksmīgi, universāli un visuresoši, bet gleznās šie anonīmie, nedzīvie telpas fragmenti kļūst par izteiksmīgiem vispārinājumiem. Nomirt Ņujorkā – bagātam un slavenam Tā kā Art Forum būtībā ir viens liels mākslas veikals, dzīvīgā rosība šeit radīja pārdomas arī par mākslas biznesa pusi. Protams, ir loģiski un pašsaprotami gribēt un saņemt atbalstu no valsts vai privātiem fondiem, piedalīties apmaiņas programmās un pretendēt uz radošām stipendijām, bet tam nevajadzētu būt vienīgajam mērķim. Māksla galu galā ir pārdodama, un tas ir iespējams vien tur, kur ir pircēji. Gan jau kāds nopirka arī, piemēram, Roberta Mepltorpa fotogrāfiju par 25 000 eiro. Jaunie Latvijas mākslinieki, kuri tikko beiguši Mākslas akadēmiju vai darīs to tuvākajā laikā, šķiet, ir redzējuši to, kas tagad skaitās pieprasīts, un labprāt sāk izmantot redzētos mākslinieciskos paņēmienus formāli. Kādu konkrētu paņēmienu apgūt nav grūti, bet izcelties ar satura vai stāsta unikalitāti arī nav neiespējami. Tomēr reizēm rada neizpratni, kāpēc gan Latvijā neviens tā īsti nemērķē uz šāda mēroga pasākumiem – mākslas gadatirgi un meses var būt mākslinieka karjerai būtisks solis pa ceļam uz laikmetīgās mākslas sirdi Londonu vai mākslas supermārketu Ņujorku. Protams, atzinība Latvijas mērogā ir patīkama un sirdi sildoša, bet ar to vien sev dzīvi nodrošināt var tikai ļoti nedaudzi – mākslas pircēju ierobežotā skaita dēļ. Un startēt pa taisno no Rīgas uz, piemēram, Londonu nav iespējams visuresošās hierarhijas un konjunktūras dēļ – līdz šim nekad un nekur nedzirdēts vārds aizver kuratoru acis. Man liekas, pārdot savu mākslu nebūt nav apkaunojoši vai pazemojoši, ja jau māksla ir apzināti izvēlēta kā dzīves piepildījums. Kā teica kāds Berlīnē sastapts britu mākslas zinātnieks: "Tas ir katra mūsdienu mākslinieka sapnis – tikt uz Londonu, tapt pamanītam tur un tad pārdot savus darbus Ņujorkā, jo mākslas tirgus tur ir plašs un pateicīgs, un tad var arī tur pēc daudziem gadiem mierīgi nomirt kā bagāts un slavens mākslinieks." | |
| Atgriezties | |
