Leonīds Mauriņš daži orientieri topogrāfijā
Pēteris Bankovskis
Kā tāda neapzināma atmiņa no senlaikiem, kad vēl bija pazīstams tāds daudzuma apzīmēšanas veids kā divskaitlis, ir vēlme ātrumā pateikt, ka jebkas ir divu veidu: labais un kreisais, pozitīvais un negatīvais, nu – tādā garā. Tā arī par māksliniekiem: es tagad teikšu, necenšoties neko pierādīt un neatsaucoties uz autoritātēm, ka ir divu veidu mākslinieki. Vieni ir tādi, kam nemitīgi vajadzīga atgādināšana par sevi, krasi un dažbrīd itin nemotivēti mainot izteiksmes veidu, personisko stilu (rokrakstu), mediju, kādā tiek strādāts. Vai, ja nu stils un "dziļākā būtība" saglabājas, vismaz pievēršot sev uzmanību ar kaut kādām personiskām izdarībām, akcijām, izteikumiem, pat skandāliem. Un ir otri, kas, reiz pārradījuši iemācīto un pasaulē saprast mēģināto caur savas individualitātes neatkārtojamību, tā arī darbojas visu turpmāko mūžu – neatkarīgi no tā, vai viņi ir atpazīstamības un popularitātes putu galotnē vai kādā publiskās ievērības perifērijā. Jauniešiem un pašaurajai dīvaiņu kompānijai, kas apkalpo mākslas industriju un "procesu", visiem tiem, kam "pasaules uzskats" vairumā gadījumu mainās reizē ar tā vai cita popkultūras personāža uznācienu, tuvāki ir pirmās grupas mākslinieki. Kļūstot vecākiem un pamazām vien aiz tagadnes mirklīgo norišu šļakatām sajūtot mūžības salto vilinājumu, cilvēki nereti tiecas tverties pie kaut kā ilgstošāka, stabilāka.
|
|
|
