VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| GRAFIKAS DAŽĀDIE ĀTRUMI Ieva Lejasmeijere | |
| |
| Starptautiskās Krakovas grafikas triennāles pieder pie tiem pasākumiem,
par kuriem vairākums mākslinieku neko nezina, bet grafiķi uz turieni
mēdz doties tādos kā svētceļojumos. Tomēr šīgada cerības uz kaut ko
jaunu un svaigu neattaisnojās. Kopumā triennāle atstāja iespaidu par visai apjukušu, stagnatīvi buksējošu procesu. Aizrautība ar digitālajām iespējām šo tehnoloģisko pieskari padarījusi par garlaicīgu un grūti attaisnojamu “meinstrīmu” – gandrīz nomācošs vairums darbu radīti t. s. digital print tehnikā, kas pārsvarā nozīmē, ka autori joprojām diezgan vienpusīgi tīksminās par datora iespējām, jo lielākajā daļā šo darbu dators lietots tikai kā fotokolāžas palīginstruments, lai apdarinātu jeb noformētu fotogrāfijas. Domāju, ka būtu gan ērtāk, gan godīgāk un mērķtiecīgāk atsevišķi rīkot datorgrafikas un fotogrāfiju izstādes un konkursus, gādājot gan par grafikas “rases tīrību”, gan arī par procesa dalībnieku un teorētiķu veselo saprātu, jo, aizvien paplašinot grafikas jēdziena izpratnes robežas, ne vien zūd loģiska nepieciešamība pēc atsevišķu mākslas veidu atsevišķām skatēm, bet arī nivelējas kritēriji, kas ļauj spriest par atsevišķiem darbiem un arī par procesu kopumā. Shematiski iezīmējot Krakovas triennāles uzrādīto situāciju, iznāk, ka grafika pašlaik pārdzīvo tādu kā atkārtotu identitātes krīzi un gandrīz jau uzskatāma par apmaldījušos bezgalīgi paplašinātajās robežās. Likās, ka izstāde piedāvā diskusiju par formas un satura attiecībām, taču, tēlaini izsakoties, diskusijas dalībnieki ir vai nu mēmi, vai kurli, jo datortehnoloģiju izmantošana pati par sevi vairs nav nekas revolucionārs. Iznāk rakstīt, kā sludinot sociālistiskā reālisma metodi, proti, ka vecā forma (datorkompilācijas) vairs neder jaunam saturam un otrādi. Kaut gan Krakovas triennāles demonstrēto satura trūkumu laikam neapslēptu pati jaunākā un spožākā forma. Piemēram, poļu mākslinieks Ferdinands Šipula kādā vēsturiskā fotouzņēmumā izdarījis savas laikam jau mākslinieciskās korekcijas ar krāsainām kontūrām, apvelkot atsevišķas cilvēku figūras vai to daļas, piemēram, pēdas. Attēls papildināts arī ar uzrakstiem un bultiņām. Laikam jau autors gribējis radīt kaut ko no sērijas “subjektīvi objektīvās liecības”, tomēr nav skaidrs, kādas šim darbam attiecības ar iespiedgrafiku un kur slēpjas tā iedarbības spēks. Vēl kādu izstādē izplatītu tendenci varētu saukt par tādu kā arhivēšanu, proti, autors ņem vairākus līdzīgus vai kaut kādā veidā radniecīgus objektus (tie var būt jebkas – cilvēki, priekšmeti, simboli, aprobētas vai jaunradītas grafiskas zīmes utt.), kārto tos noteiktā, pārsvarā kompozicionāli pamatotā kārtībā, piepildot (noklājot) noteiktu laukumu. Iespējams, ka šis minimālisma estētikā sakņotais princips rada māksliniekam sajūtu, ka viņš ir kaut ko izpētījis, taču no uztvērēja viedokļa šis attēla radīšanas princips samērā reti sniedz kādas iespējas mākslas darbu piedzīvot vai pārdzīvot, jo saņemta vien tāda kā grāmatvedības atskaite, deklarācija. Piemēram, igauņu māksliniece Eve Kaska pēc minētā principa kārtojusi kāda Igaunijas ciema iedzīvotāju fotogrāfijas, mākslinieks Anatolijs Fedirko no Ukrainas darbā “Atkarība” sarindojis leļļu bēbja ķermeņa daļas, bet spāņu mākslinieks Santjago Serrano rindiņās kārtojis tādus kā jūrmalā izskalotu kociņu fotoattēlus uz dažādu krāsu foniem. Šo piemēru uzskaitījums tiešām varētu būt ļoti garš un, sakārtots rindās un kārtās, atkal varētu radīt kārtējo “arhīvu”. Domājot par šo tendenci Krakovā, ienāca prātā Ilmāra Blumberga grafikas lapas, kas noklātas, piemēram, ar operas “Aīda” scenogrāfijas koncepcijas inspirētajiem simboliskajiem tēliem. Laikam tomēr nespēju skaidri definēt, kas šo darbu manās acīs padara vairāk par mākslu nekā minētajos piemēros. Princips taču viens un tas pats. Varbūt tā ir īpaša autora akumulēto ideju intensitāte, kas, koncentrēta un saspiesta lakoniskajās zīmēs, dod it kā grūdienu skatītāja uztverei. Turpinot tipoloģisko apskatu, mazliet pievērsīšos kādai laikmetīgās mākslas pēdējo pāris desmitgažu kontekstā jau vecmodīgai, bet joprojām noturīgai un arī Krakovas skatē jūtamai tendencei, kas saistīta ar klasiskas vizuālās mākslas tēmas – cilvēka ķermeņa – interpretāciju. Krakovas grafikas triennāle kopumā parādīja centienus cilvēka ķermeni sadalīt, preparēt un pārkompilēt, iegūstot samocītus un neizteiksmīgus radījumus, nosaukumos risinot pašidentifikācijas problēmas (Zbigņevs Bajeks, Lehs Polcins, Polija) vai tveroties pie klonu tematikas (Viola Tiča, Polija). Īpaši šajā kontekstā Latvijas mākslinieces Agates Apkalnes darbs “Naba” uzskatāms par poētisku, gluži miermīlīgu un harmonisku pasāžu. Nonākot pie Latvijas pārstāvniecības, jāsaka, ka Krakovā tika demonstrēts laikam jau latviešu mākslai raksturīgais poētisms un estetizēts apcerīgums. Kopumā mākslinieku skatījums ir bez sentimentalitātes, bez afektiem, ne pārāk racionāls, drīzāk tāds formāli izlīdzināts, bez īpašas un noteikti ne emocionālas iedziļināšanās parādībās, ar visai nopietnu attieksmi pret mediju. Latviju Krakovas triennālē pārstāvēja Agate Apkalne, Dina Ābele, Mārtiņš Krūklis, Paulis Liepa, Linda Šikure un Guntars Sietiņš, kura kastaņi uz kopējā izstādes fona izskatījās svaigi un dzīvīgi. Neraugoties uz idejām skopo un tehnoloģiski pašmērķīgo kopnoskaņu, Krakovā bija iespēja apskatīt dažus lieliskus Japānas, Korejas, kā arī Kanādas un Amerikas autoru darbus. Tie liecināja par gandrīz nemainīgo niecīgo, bet tieši tāpēc tik dārgo mākslas procentu, kas var pakļauties un var nepakļauties t. s. laikmeta stilistiskajām un tehnoloģiskajām tendencēm, bet iespaido galvenokārt ar apdāvinātu mākslinieku mērķtiecīgu ieceres realizāciju. Īpaši saistoši izrādījās darbi, kuri pamatoti “vecās labās” mimēzes principā un kuros it kā vienkārši attēlota vizuāli tveramā realitāte – galvenokārt pilsētainava ar visādām tās sastāvdaļām. Valdzinoši likās dāņu mākslinieka Joes Ingvarcena (Joe Ingvartzen) neliela izmēra neskaidrās un nekonkrētās fotogravīras, japāņu grafiķa Seung Yeon Kim mecotinta ar Tokijas nakts ainavu, amerikāņu mākslinieka Maikla Goro oforts “Zināma vieta”. Dabas attēlotāju vidū kā īpaši pievilcīgus minēšu zviedru mākslinieka Mikaela Kīlmana (Mikael Kihlman) sausās adatas darbus, kuros attēlotas pilsētas ielas no tāda kā suņa augstuma skatpunkta. Pareizā perspektīvā attēlotā iela pielijusi ar spoži “baltām” peļķēm, kurās ieraugām ieskicētu tādu kā karti, kā piegrieztni ar dažādām virzienu norādēm un sīkiem uzrakstiem. Protams, katram skatītājam katrā izstādē ir savs favorīts. Mani īpaši iespaidoja amerikāņu mākslinieka Maikla Bernesa darbi, kuru pievilcība slēpjas īpatnā, oriģinālā formveidē – darbos attēloti fantastiski radījumi, kuru ķermeņu veidols, pozas kopā ar grafikas lapas virsmas efektiem rada noturīgu emocionālu iespaidu un oriģinālā ilgi ļauj meklēt šīs iedarbības cēloņus. Šķiet, ka tieši šai sakarā var runāt par vienu no kompilēto “digitālās drukas” darbu lielākajiem mīnusiem grafikas izstādēs, proti, tie prasa citu, vieglāku un ātrāku uztveres darbu, jo tomēr kvalitatīvi (tas nozīmē arī laikietilpību un zināmu tehnoloģisku meistarību) sagatavota grafikas plate vai akmens gribot negribot bagātina darba uztveres iespējas, liekot “piebremzēt” un iedziļināties. | |
| Atgriezties | |
