VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Studija" intervē Aigaru Bikši un Kristapu Gulbi Daiga Rudzāte Uz žurnāla “Studija” jautājumiem atbild tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2004: Eiropas telpa” kuratori Kristaps Gulbis un Aigars Bikše | |
| |
|
Studija: Kāpēc mākslinieki, kuru pašu radošā virzība ir loģiska, pašsaprotama un piepildīta, piepeši nolemj kļūt par kuratoriem – kā jūs abi. Aigars Bikše: Tēlniecības kvadriennāles tradīcija ir vērtība, kas jāsaglabā, un uz šīs bāzes jāveido nopietns mākslas pasākums. Mums šķita, ka šobrīd neviens ar to nevēlas nodarboties. Kristaps Gulbis: Jau pašā sākumā vienojāmies par to, ka strādāsim pie šī projekta, ja atradīsim tēmu, kas mūs abus interesē, jo tikai tad ir vērts ieguldīt enerģiju un laiku. Dažkārt, veidojot savus darbus, esmu sapratis, ka mani nemaz neinteresē pats process, ka man ir garlaicīgi, ja es jau sākumā zinu, kā šis konkrētais darbs izskatīsies pabeigts, kādu reakciju atstās uz apkārtējiem cilvēkiem un uz mani pašu. Tad jau vairs nemaz negribas taisīt. Savukārt var aizrauties tad, kad rezultāts ir neprognozējams. Līdzīgi ir ar izstādi. Reāli to varēs redzēt 4. jūnijā. Studija: Ar ko šī tēlniecības kvadriennāle atšķirsies no iepriekšējām? K.G.: Šī kvadriennāle jau organizatoriski ir citādāka. A.B.: Un līdz ar to mainās arī galarezultāts. Jau 2002. gada pavasarī mēs domājām par to, kā organizēt kvadriennāli un veikt dalībnieku atlasi. K.G.: Pirmais un vissvarīgākais ir fakts, ka pasākums kļūst sakārtotāks. Mēs mēģinājām mainīt pašu pamatu – dalībnieku izvēles sistēmu, tādējādi rodot iespēju uzaicināt piedalīties labus, atzītus māksliniekus. Šī mērķa labad tika nodibināts sadarbības partneru tīkls, kas nozīmē, ka katrā valstī (kopumā projektā piedalās 25 valstis un 50 mākslinieki) mūs pārstāv sadarbības organizācijas – tādas kā Francijas Kultūras centrs un AFA, Britu Padome, MAKRO (Romas Modernās mākslas muzejs) utt. Tās rekomendē māksliniekus un daļēji arī nodrošina viņu dalību izstādē un konferencē. A.B.: Patiesībā atlases sistēma ir koncepta sastāvdaļa. Katra no minētājām organizācijām pārstāv valsti, tās ir pazīstamas un respektablas. Līdz ar to viņu piedāvājumā iekļauti nozīmīgu mākslinieku vārdi, kas pirms tam reprezentējuši savu valsti dažādos starptautiskos pasākumos. Rezultātā Latvijā ir cerība ieraudzīt objektīvu laikmetīgās tēlniecības ainu. Studija: Jūs pieminējāt konceptu. Kas tad ir šīgada tēlniecības kvadriennāles pamats, uz kura veido šo tik apjomīgo un, šķiet, arī pretenciozo izstādes konstrukciju? K.G.: Šīs izstādes koncepta pamats ir divi gadskaitļi, kas ir ļoti nozīmīgi pēckara Eiropas vēsturē. 1950. gada 9. maijs (tagad šis datums tiek atzīmēts kā Eiropas diena), kad tika parakstīta Šūmaņa deklarācija un izveidojās Eiropas Savienība, un 2004. gads, kad pirmās Austrumeiropas valstis iestāsies Eiropas Savienībā. Tieši tālab izstādē būs ieraugāma ne tikai pēdējos četros gados radītā laikmetīgā māksla, bet arī tēlniecība, kas katrā no 25 valstīm, kuru pārstāvji piedalās kvadriennālē, ir nozīmīga 20. gs. 50. gadu kontekstā. Varbūt šo izstādi var dēvēt arī par savveida pētījumu. Mums šķiet interesanti izzināt, vai 1950. gadā māksla (tēlniecība), kas radās pretējās dzelzs priekškara pusēs, piemēram, Polijā un Portugālē, savstarpēji atšķīrās. Un vai 2004. gadā māksla ir kļuvusi tikpat viendabīga kā kopējā politekonomiskā savienība. A.B.: Arī runājot par 20. gs. 50. gadu mākslu, svarīgi uzsvērt, ka tā ir tēlniecība, kas toreiz bijusi atzīta un akceptēta kā augsta līmeņa māksla. Mēs vēršam uzmanību uz to, lai izstāde parādītu gan to, kas šobrīd tiek uzskatīts par mūsdienu tēlniecību, gan arī to, kas 50. gados tika atzinīgi vērtēts. K.G.: Nav tā, ka mēs izvēlamies tos, kas pašiem visvairāk patīk. Bija, piemēram, mirklis, kad savstarpēji diskutējām par kādu mākslinieku no Zviedrijas, kura darbība šķita ļoti interesanta. Bet viņa vārds nebija to sarakstā, kurus rekomendēja Zviedrijas puse. Toreiz sapratām, cik būtiska loma tomēr ir mūsu sadarbības partneriem, jo tikai viņi perfekti pārzina lokālās parādības. Konkrētās vietas un laika izjūta šai izstādei ir ļoti būtiski faktori. A.B.: Bija interesants gadījums ar lietuviešiem, kas nebija īsti izpratuši izstādes koncepciju. Sākotnēji viņi savu 20. gs. 50. gadu tēlniecību gribēja reprezentēt ar mākslinieka Močus (viņš dzīvoja un strādāja Francijā) darbiem, vēloties it kā piedāvāt vislabāko. Taču kāds gan viņam patiesībā sakars ar tālaika Lietuvu. Savukārt lietuviešu otrā izvēle ir loģiska un saprotama – tas ir zaļais tilts Viļņā, ko grezno strādnieku figūras. Mūsu mērķis ir likt skatītājam sajust konkrētās vietas un laika kontekstu. Patiesībā tik apjomīga lieta, kāda ir tēlniecība, atrodas ļoti ciešā sasaistē ar sabiedrību, tā reflektē konkrētās sabiedrības pieņēmumus, uzskatus, gaumi. K.G.: Vietas un laika izjūtas radīšanai tiks pakļauts arī ekspozīciju iekārtojums. Studija: Jūs pieminējāt tiltu Viļņā, ar kuru lietuvieši reprezentēs savu 50. gadu mākslu. Kā jūs eksponēsiet mākslas darbus, kas nav pārvietojami telpā? A.B.: Mūsdienu tēlniecība būs "dzīva" – tā būs apskatāma izstāžu zālē "Arsenāls", Dzelzceļa vēstures muzejā un pilsētvidē, savukārt 20. gs. 50. gadu darbi tiks eksponēti, izmantojot foto mediju. Mākslas darbu attēli tiks izvietoti uz formātā apjomīgiem (5x3 metri) vairogiem pilsētvidē. Šādi mēs iepazīstināsim arī ar tiem mākslas darbiem, kurus varētu iegūt no muzeju krājumiem, – lai arī mūsu pamatprincips ir izmantot mākslu, kas joprojām atrodas vietā, kura jau pirmsākumos tiem paredzēta. Latvijas kontekstā šo principu nepārkāpt ir praktiski neiespējami, jo nekas jau vairs nav saglabājies. K.G.: Fotogrāfijas papildinās skaidrojums, kālab tieši konkrētais darbs reprezentē valsti kvadriennālē, tādējādi sniedzot atbildi uz jautājumu, kāpēc šīs skulptūras attēls atrodas Rīgā. A.B.: Man patīk to dēvēt par fotoizstādi. K.G.: Man tas nepatīk. A.B.: Bet būtībā – tā tomēr ir fotoizstāde. K.G.: Izmantojot izstādi pilsētvidē, mums ir iespēja gan vizuāli, gan informatīvi iespiesties publiskajā telpā un uzrunāt arī tos cilvēki, kas izstādes neapmeklē. Šķiet, cilvēki mazāk baidās no mākslas, kas tapusi 50. gados. Tieši tālab, ka šī māksla šķiet saprotamāka, vispirms viņi sastapsies ar to. Var jau to dēvēt par konjunktūru, bet pēc tam daļa no viņiem varbūt atnāks arī uz laikmetīgās mākslas izstādi. Mēs ceram, ka kvadriennāle būs notikums, kas spēs piesaistīt plašākas publikas, nevis tikai profesionāļu uzmanību. Patiesībā mūsu galamērķis ir radīt notikuma sajūtu. Studija: Vai tā būs klasiska tēlniecības izstāde, vai tomēr izmantoto mākslas mediju amplitūda ir daudz plašāka? K.G.: Patiesībā tas ir jautājums par izstādes nākotni. Mums ne vienreiz vien jau prasīts – kādēļ tā ir tēlniecības kvadriennāle utt. Pirmām kārtām tā ir vēsturiska tradīcija, un uz šī pamata tiek būvēta arī šīgada kvadriennāle. Mēs vēlamies Rīgā iedibināt, piemēram, Venēcijas biennālei līdzvērtīgu mākslas notikumu Ziemeļeiropas reģionā. Un bez pamata to izdarīt nav iespējams. Patiesībā man šķiet, ka jautājums par to, vai turpmāk to sauks par tēlniecības kvadriennāli vai vienkārši par Rīgas kvadriennāli, ir diskutējams. Gluži tāpat kā diskutējams ir apzīmējums, ko dēvē par tradicionālu tēlniecību, jo katrā laika periodā tā definē kaut ko gandrīz vai diametrāli pretēju. Šinī gadījumā – es uzskatu, ka tā būs tradicionāla tēlniecības izstāde. Lai arī izstādē piedalās mākslinieki, kas izmanto visdažādākos izteiksmes līdzekļus – skaņu, smaržu, krāsu, bet tas jau nav tik būtiski. A.B.: Būtiska ir tieši telpas loma. K.G.: Vulgarizējot var teikt tā – nebūs pie sienas fotogrāfiju vai gleznu, nebūs videofilmu. Lai arī man šķiet, ka turpmāk vairs nav būtisks mākslas medijs – tēlniecība, glezniecība, grafika vai videoinstalācija –, bet svarīgs ir fakts, ka Rīgā notiek šāds pasākums. A.B.: Es domāju, ka tēlniecības izstādes tradīcija ir jāsaglabā. Tā ir modes tendence – apvienot visu. Arī Rietumos ir lielas tēlniecības skates. K.G.: Es nebaidītos zaudēt vārdu “tēlniecība”. Mēs bieži saskaramies ar to, ka esam spiesti skaidrot, kāpēc tieši tēlniecības izstāde. Jūtama it kā neuzticība – vai tad tur galvas būs saliktas uz postamentiem? Tas ir atklāts jautājums. Ja izvirza ambīcijas uz lielu reģionālu pasākumu, tad varbūt loģiskāk ir to neierobežot rāmjos? A.B.: Pirmajā mirklī šķiet, ka – jā. Bet tas ir vieglākais ceļš. Bez tam tā dēvētā robežu nojaukšana jau ir novecojis process. Tas man vairs nespēj sagādāt pārsteigumu. Manī ir vēlme iedot atskaites punktus gan sev, gan skatītājam. Saprast, par ko tad ir runa. K.G.: Tu runā par to, ka izstāžu zālē kā vienīgais mākslas darbs tiek "eksponēta" filma, kas ir pārāk vāja lielajam ekrānam... A.B.: Šobrīd fotogrāfija un kino ir reālistiskās glezniecības sekotāji. K.G.: Strādājot pie saviem darbiem, esmu pamanījis kādu pavisam vienkāršu iespēju. Kad viss ir melnbalts, uzliec sarkanu punktu, un visi to pamana. Tu mēģini ierastā vidē ienest kaut ko citu un tur nolikt. Un visi to ievēro. Tu rādi kino tur, kur apkārt ir skulptūras vai gleznas, un visi teiks, ka tas ir citādāks. A.B.: To var salīdzināt ar skrējienu sportā, kur viens no dalībniekiem brauc ar divriteni. Viņš nobrauc ātrāk, bet kāds tam sakars ar skriešanu. K.G.: Un vēl viņš saka, ka neviens neteica, ka nedrīkst braukt ar velosipēdu. Tās taču ir sacensības – kurš ātrāk veiks 800 metrus. A.B.: Mākslā jau arī neviens nesaka, ka nedrīkst. K.G.: Man nepatīk robežu nojaukšana, ja "vienu" pasniedz par "otru", bet man patīk, ja izmanto papildlīdzekļus. Studija: Kāds ir princips, pēc kura vadāties, izvēloties māksliniekus, jo jums tiek piedāvāti vairāki, tomēr izstādē no katras valsts piedalīsies divi? K.G.: Mēs skatāmies uz tiem, kuru māksla šķiet aktuāla izstādes kontekstā – lai varētu sajust konkrētu telpu, vietu, laiku. Lai rastos sajūta, ka autors strādā, izmantojot ļoti konkrētu privāto pieredzi. Protams, būtiska ir mākslas aktualitāte, kas izstādei kopumā varētu piešķirt spēku. A.B.: Mēs, protams, domājam par dažādību. Ja mums ir divi mākslinieki, kas strādā ar skaņu, tad mēs vairāk tādus nemeklēsim. Svarīgi, lai kāds izteiksmes līdzeklis nedominētu pār pārējiem. Rezultātā dalībnieki ir ļoti dažādi. K.G.: Patiesībā mēs mēģinājām neaicināt tos, kuri piedalījušies pēdējās divās Venēcijas biennālēs. Negribējās, ka Rīgā atkal būtu tie paši vārdi, kas visur. Polijā ir Miroslavs Balka, un viņš ir visur – it kā neviena cita Polijā nebūtu. A.B.: Ir gadījumi, kad izvēlamies jau gatavus darbus, ja redzam, ka tie ir svarīgi izstādes kopumam un spēs piesaistīt publiku. Bet daudzi mākslinieki vēlas veidot jaunus darbus. Katrā ziņā māksla, kas reprezentēs Baltiju līdz tam nekur nebūs demonstrēta. K.G.: Ideāli būtu, ja visi radītu jaunus darbus. Bet tas skan idealizēti. Studija: Tēlniecības kvadriennāles ietvaros ietilpst arī konference. A.B.: Savā ziņā konference, kas notiks 5. un 6. jūnijā, būs neatkarīga no izstādes, tā nekādā veidā to neilustrēs, un man šķiet, ka tādējādi tā kļūs vēl interesantāka. Konferences tēma ir "Kolonizētā telpa". Tās koordinators neatkarīgais kurators un mākslas pētnieks no Zviedrijas Anderss Krūgers (Anders Kruger) uzaicinājis uzstāties apmēram 20 referentus, aktīvu dalību ņems arī mūsu partnerorganizāciju pārstāvji. Es domāju, "Kolonizētā telpa" piedāvā daudz interpretācijas iespēju, ietverot sevī gana daudz pretstatījumu, kas varētu konferenci padarīt asāku. Kuri ir tie, kas kolonizē, un kuri tie, kurus kolonizē... Šī būs iespēja ieņemt aktīvu pozīciju. | |
| Atgriezties | |
