VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MEDNIEKS AR OTU Johans Heinrihs Baumanis Dace Lamberga | |
| |
| Pirms divsimt piecdesmit gadiem Jelgavā pasaulē nāca Johans Heinrihs
Baumanis (1753–1832), kurš dienās kļuva kaismīgs mednieks, taču
vēstures annālēs iegājis kā gleznotājs un dažādu literāru darbu autors.
Medību klaiņojumi, kā viņš pats dokumentējis, sākās 1769. gadā 15 gadu
vecumā, turpmāk dzīvē aizvedot uz Kurzemi, Lietuvu, Krieviju un
Baltkrieviju. Taču garīdznieku dzimtas atvasei medības var kalpot tikai
kā aizrautīgs vaļasprieks, tāpēc tradīcija, ka mācītāju dēli profesijas
izvēlē seko tēvu pēdās, lika jaunajam Johanam Heinriham doties uz
Erfurtes universitāti studēt teoloģiju. Tieši tur vietējā baroka
meistara Jakoba Zamuela Beka (1715–1778) ietekmē kaislībai uz medībām
pievienojās gleznošana, un 1776. gadā Baumanis atgriezās dzimtenē nevis
kā cienījams draudzes gans, bet gan kā mākslinieks. Kad Rietumu
apgaismības idejas sasniedza Kurzemes un Vidzemes skolotos vāciešus,
tiem godprātīgi ķeroties pie latviešu dzimtzemnieku izglītošanas un
tikumiskās audzināšanas, jaunās vēsmas skāra ne tikai garīgo literatūru
un baznīcas dziesmu grāmatas, bet arī laicīgos tekstus. Līdz ar
Sunākstes mācītāju Aleksandru Johanu jeb Jauno Stenderu un Apriķu
draudzes ganu Karlu Gothardu Elferfeldu Johans Heinrihs Baumanis jāmin
starp pirmajiem lugu rakstītājiem latviešu valodā, un jāatzīst, ka vēl
šobaltdien viņa naivi moralizējošajos dialogos paustās cilvēciskās
vājības nav zaudējušas aktualitāti. Vēsturiskos avotos minēts, ka Baumanis uzgleznojis ap 1700 "bilžu", kas liecina par vērā ņemamu ražību, un rezultātā radusies reāla iespēja pietiekami lielam darbu skaitam izdzīvot visvisādos juku laikos. Jubilejas izstādē Valsts Mākslas muzejā (16.12.2003.–8.02.2004.) apkopotās pašlaik apzinātās četrdesmit trīs gleznas ļauj pietiekami daudzpusīgi iepazīt meistara daiļrades stingri noteikto tēmu loku un izteiksmes veida savdabību. Redzamāko baltvācu mākslinieku (piemēram, reliģisko un mitoloģisko tēmu atainotājs Johans Lēberehts Eginks un Aleksandrs Heibels vai romantisko Itālijas ainavu iemūžinātājs Karls Grass) veikuma vidū Baumaņa atstātais mantojums izceļas ar ikdienišķi laicīgiem sižetiem, ar tādu kā smagnēju piezemētību un profesionāli nevienmērīgu kvalitāti. Toties to atsver cilvēciskā sirsnība, ar kādu iemūžinātas gan nomedītās, gan dzīvās radības. Zināms formas primitīvisms un augstāku garīgo īpašību trūkums Baumaņa sniegumu neizvirzīja sava laika mākslas virsotnēs, un arī pirmskara latviešu mākslas zinātnē viņa daiļrade vērtēta atturīgi. Visvaldis Peņģerots "Mākslas vēsturē" rakstījis, ka daudzās Baumaņa gleznas kvalitātē ir nevienādas, pašportrets diezgan primitīvs, un vienīgi "Nošautos putnus" kritiķis atzinis par gleznieciskiem. Tikai 20. gadsimta vidū Johans Heinrihs Baumanis atrada romantisku apjūsmotāju – mākslas zinātnieku un akvarelistu Romi Bēmu, kurš pirmais aizsāka plašāku baltvācu mākslas apzināšanu un popularizēšanu, kas 1984. gadā materializējās grāmatā "Apceres par Latvijas mākslu simt gados". Arī es latviešu mākslas vēstures pasniedzēja emocionālo stāstu iespaidā reiz Erfurtes Angermuseum centos iepazīt Baumaņa skolotāja Jakoba Zamuela Beka darbus, kas citos Vācijas muzejos nav izdevies. Mūsdienu izsolēs viņa kluso dabu cena svārstās ap 22 000 eiro. Erfurtes meistara darbi stilistiski saistās ar holandiešu 17. gadsimta glezniecības paraugiem; viņš atzīstams par labu profesionāli, bet ne vairāk, kaut savā laikā bijis iecienīts meistars. No Berlīnes akadēmiķa Johana Bernulli ceļojuma aprakstiem zināms, ka ap 1778. gadu galma tiesu padomniekam Andreasam Johanam Tečam Jelgavā piederējuši sešdesmit Beka darbi. Pastāv uzskats, ka sava meistara darbus, atgriežoties no studijām, atvedis Baumanis, taču pilnīgi iespējams, ka tie Jelgavas kolekcijā atradās jau agrāk un viņš ar nodomu 1772. gadā devās mācīties tieši uz Erfurti. Tāpat kā Beks, Johans Heinrihs Baumanis par savējiem uzskatīja holandiešu vecmeistarus, kaut gan mākslinieciskā līmeņa atšķirība neapšaubāmi ir ievērojama. Grūti pateikt, kas vēl bez Beka piesaistīja Baumaņa ievērību, taču nepašaubāmi kopumā to ietekmējis baroka laika vēriens un vitalitāte. Daži laikmetu raksturojošie hrestomātiskie paraugi – Jana Vēniksa, jaunākā, klusās dabas ar medījumiem, Melhiora de Hondekūtera pompozās gaiļu cīņas, Paula Potera vērši, govis un suņi vai Luidži Vanvitelli kārnie medību suņi no skulptūru grupas "Diana un Akteons" Kazertas Palazzo Reale Lielajā kaskādē – liecina par daudzveidīgu piedāvājuma amplitūdu. Tomēr mums tā arī paliek nezināms, kas likās svarīgs Baumaņa acīm un prātam, jo savos rakstos viņš mākslas tēmu diemžēl nav skāris. Profesionāli Johana Heinriha Baumaņa gleznojumi atklāj visai neviendabīgu ainu, jo pat vienā kompozīcijā atrodam veikli atrisinātas vietas ar pietiekami labu zīmējumu un turpat blakus, jo īpaši fonā, naivu primitīvismu. Mūsdienu skatījumā šī disonanse neizraisa nekādas vērā ņemamas pretrunas, taču viņa dzīves laikā un 19. gadsimtā varēja tikt uztverta kā ievērojama atkāpe no vispārpieņemtajām prasībām. Arī tehnoloģija liek daudz ko vēlēties, jo vietām blakus eļļai gleznots ar temperu vai pat krāsotāju krāsām; traucē nomelnējusī laka, vēlākie pārgleznojumi un neprofesionālas restaurācijas pēdas. Taču, atstājot malā atsevišķus nebūtiskus trūkumus, Baumaņa glezniecība nepašaubāmi ir unikāla parādība, kas vēl nopietni pētāma Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Līdzīgi kā holandieši mākslinieks specializējās noteiktā jomā, gleznojot klusās dabas ar medījumiem, kā arī animālijas – medību suņus, meža un mājas dzīvniekus un putnus. Lielais darbu skaits radīts, pateicoties noteiktiem kompozīcijas paņēmieniem, kuru uzbūvē izstrādātais etalons atbilst labākajiem paraugiem. Arī krāsu gammā valda tradicionālais silti brūnais priekšplāns un vēsais tālais plāns. Izstāde apliecina, ka daudzkārt variēts motīvs ar nomedītiem putniem priekšplānā un brūnu mednieka somu malā, aiz kuras slienas gleznas pasūtītāja mīļotā suņa galva. "Runājot ar tautu" Baumanis mīlēja lietot deminutīvu: "Skataities apkārt, velciet lauciņus, pilnus ar sējumiem, kas no vēsmiņa kā jūras vilnī mētājas. Redziet pļaviņas, pilnas ar jaukiem puķīšiem." Tāda pati neviltota sirsnība strāvo no brūnā buļļa dziļdomīgā skatiena, sīkajiem dzeltenpūkainajiem cāļiem, sentimentālajām kaķu un kucēnu ģimenēm, no aizkustinošās medņu riesta ainas ar putniem pie kājām izbārstītām sārtām puķītēm. Ar īpašu aizrautību Baumanis gleznojis suņus, izceļot ne tikai to sugu, bet pat uzticamo mednieka palīgu individualitāti. Līdzīgi Paula Potera kompozīcijām tie "portretēti" profilā un pilnā augumā uz romantiskas ainavas fona ("Medību suns", 1796). Pastīvāk un statiskāk atainoti suņi, kas apzinīgā padevībā pilda pienākumu, sargājot nomedīto zaķi ("Kurti", 1810). Savukārt ar spraigu kustību un plastiski vijīgu ritmiku veidotas medījuma – lapsas vai vilka – mežonīgās dzīšanas ainas, kur joņojošie suņi attēloti tuvplānā kā nežēlīgi vajātāji ar niknumā atņirgtiem zobiem. Kluso dabu un suņu "portretu" otro plānu pa lielākai daļai veido ainava. Dažkārt tai piemīt izfantazēta eksotika – kalni, ūdenskritumi, jūra ar burinieku un stāviem, klinšainiem krastiem, bet lielākoties redzama Latvijas zaļā daba ar lēzeniem pakalniem, egļu mežiem un bērzu birzīm. Efektīgās kompozīcijas "Ērglis" (18. gs. beigas) stāsts par vareno ērgli, kas plosa mazu putniņu, ka spalvas vien put, bet kam pašam brūk virsū zobus atņirdzis suns, liekas tāda kā moralizēšana – neviens varmāka nav visuvarens, jo tam pāri stāv vēl kāds augstāks spēks. Pārdomas izraisa ne tik daudz Baumanim netipiskais sižets, cik tieši izteiksmes līdzekļu profesionāli atšķirīgais līmenis. Gan lielo formu, gan detaļu – putnu spalvu un augu – gleznojums neapšaubāmi ir meistarīgāks un manierīgāks nekā vēlākajās klusajās dabās. Bez tam kompozīcija liecina par citādāku domāšanu, bezkaislīgāku un trafaretāku. Kā kuriozs piesaista naturālistiskā muša audekla vidū, kura nevis lido, bet it kā nometusies uz stikla. Nevar simtprocentīgi apgalvot, ka "Ērglis" tiešām pieder Baumaņa otai, un, skatot viņa snieguma atšķirīgās variācijas, var pieņemt, ka darbs gleznots no kāda parauga. Taču tikpat labi tas profesionālajā līmenī varētu būt līdzīgs mums nezināmajam "Zaķim", par kuru Pēterburgas Ķeizariskā Mākslas akadēmijas padome 1786. gadā Johanam Heinriham Baumanim piešķīra pirmsakadēmiķa pakāpi naznačennij. Katrā ziņā tas nav izstādē redzamais mīlīgi brūnā, turklāt dzīvā garauša gleznojums, kas neviļus raisa asociācijas ar slaveno Albrehta Dīrera akvareli "Jaunais zaķis" (1502) no Vīnes muzeja Albertina. Jakoba Zamuela Beka 1777. gadā gleznotajā portretā iepazīstam Baumani kā tumšmatainu jaunekli ar tālaika modei atbilstošu matu kārtojumu, bet pats viņš sevi vairākkārt iemūžinājis jau kā vīru brieduma gados. Vērienīgākais no tiem nenoliedzami ir zaļā tērptais mednieks ar bisi un uzticamo draugu, kam zobos simbolisks medījums, pie sāniem. Vertikālajā formātā izmantotais zemais horizonts īpaši izceļ figūru, liecinot, ka mākslinieks pats sevi pietiekami augstu vērtējis, un tikai smagnējais izteiksmes veids neļauj to pielīdzināt tipiskam parādes portretam. Savukārt viens no lielākajiem un pazīstamākajiem Baumaņa audekliem – vīna tirgotāja Georga Konrāda Nestora portrets – gleznots uz horizontāla formāta, radot harmoniska miera sajūtu. No veiksmīgām medībām pārnākušais kungs omulīgi zviln koka paēnā ar glāzi rokā, tam blakus nomedītie putni, pīpe, tabakas maks un vīna pudele, bet suns no saimnieka nenolaiž ne acu. Pilnīga lauku idille, kas nenoliedzami bijusi tuva arī paša gleznotāja raksturam. 20. gadsimta vidū restaurācijā atsegtie laukumi liecina, ka Baumanis darbu vēlāk pārgleznojis, baltā kreklā un oranžās biksēs tērpto kungu ieģērbjot "lietišķākā" melnā uzvalkā. Taču fona ainava ar muižiņu, pārspīlēti milzīgo trīskrāsaino Krievijas karogu un mehāniski sastatītajām eglēm kontrastē ar portreta aizkustinošo naivismu. No visām Johana Heinriha Baumaņa gleznām, pat no negantajām medību ainām, strāvo dziļa apmierinātība ar visu, ko sniedz dzīve, un aizrautība ar radošo nodarbošanos, un tāpēc pats par sevi liekas saprotams, ka viņš bijis pārāk vitāla un brīvdomīga personība, lai savu mūžu pilnībā varētu veltīt nopietnajam un atbildīgajam mācītāja amatam. | |
| Atgriezties | |
